Čaka ielas stāstiņi

— Liene Bērziņa

Čaka ielas stāstiņi

— Liene Bērziņa

Raksts

Publicēts: 27 jūnijs, 2020

Kategorija: Žurnālā

Dalies

No malas Čaka iela izskatās kā Spanovska zāļu skapītis, kur stāv tikai trīs lietas, kas visu laiku atkārtojas: lombardi, spēļu zāles un humpalas. Bet ko nozīmē dzīvot Čaka ielā? Nav ne jausmas, jo šis vārds ir stipri par pliekanu šai vietai. Čaka ielā cilvēki nemitīgi uzdzīvo un piedzīvo. Dienās te sadzīvo visdīvainākie cilvēku, notikumu, biznesu un fantāziju salikumi. Savukārt naktīs te kāds skaļi pārdzīvo, knapi izdzīvo vai gluži otrādi – uz pilnu klapi nodzīvo nost. Tas viss, protams, te neizpaužas kā Disnejlendā 24/7, toties tajos brīžos, kad izpaužas, tad līdzīgi kā pašam Čakam... asaro pat logs. Asaro gan smieklos, gan bēdās. Jo tikai šeit agrā rīta stundā cauri mašīnu straumei var redzēt, kā divi vīrieši trenuškās kā tādi Čaki (Norisi, nevis Aleksandri) sit viens otru ar armatūras stieni (un, redzot to, galvā neapzināti atskan seriāla Kalnietis mūzika un stāsts par acīmredzamo nemirstību, kas iegūta gadsimtu gaitā). Tikai Čaka ielā var redzēt, kā riteņbraucēja min pedāļus ar kājās uzvilktām skrituļslidām, un dzirdēt, kā piektdienas naktīs kāds izkliedz savu mīlestību pret Aļonu, Ilzi vai grādīgo milzi un kā cilvēku vraki pēdējiem spēkiem pieripo (pareizāk sakot, pierāpo) pie Degvielas uzpildīties. Tāpēc situācijās, kad cilvēki man ar lielu optimismu saka, ka “pasaulē brīnumi notiek”, es saku: “Es zinu – es dzīvoju Čaka ielā.” Galu galā man pretī atrodas diennakts iestādījums SURPRIS, jo šeit neviens nedrīkst palikt bez savas devas... pārsteigumu. 

Lai nu kas, bet Čaka iela ir ļoti, ļoti īsta. Te nekas nav samākslots, nopulēts vai noslēpts. Gribēju jau rakstīt, ka nav arī uzpucēts, bet, vai man dieniņ, vīrieši baltās žaketēs ar pilnīgi pliku torsu (precīzāk – kādreiz bijušu torsu), baltās garpurnu kurpēs un džinsa kļošenēs neļaus man tik traki sameloties. Cilvēki te pucējas pa īstam, līdz sasniedz līmeni “visjautrākā parāde mūsu ielā”. Bet par to visu man nebija ne jausmas, līdz mēs ar bijušo draugu nesākām meklēt kopīgu dzīvokli. Pēc vairākiem salīdzinoši bezcerīgiem variantiem, kur poda vietā var redzēt apakšējos kaimiņus vai no dušas mierīgi paņemt kotleti no plīts, nepārtraucot mazgāties, man jau bija nolaidušās rokas un zudušas cerības. Bet mans draugs teica, ka ar dzīvokļiem mēdz būt tieši tāpat kā ar cilvēkiem – kad tu nonāc pie īstā, tu vienkārši jūti, un viss. Man, protams, tas likās naivi un absurdi, jo, ja dzīve nav spējusi mani pārliecināt par īstajiem cilvēkiem, tad kādas iespējas ir dzīvokļiem? Bet tad mēs nejauši nonācām līdz dzīvoklim Čaka ielā. Senie romieši to raksturotu šādi: atnācu, ieraudzīju, noticēju, jo man patiesi kopš pirmās reizes tur bija tikai viena sajūta – šis ir mans. Pa īstam mans un neviena cita. Ironiskā kārtā dzīvoklis izrādījās īstais, bet tā laika draugs, kurš prezentēja “īsto” teoriju, gan ne. Pareizāk sakot, visa mana dzīve uz to brīdi izrādījās neīsta, jo atklājās, ka viņam paralēli ir pavisam cita dzīve. Iespējams, tieši tāpēc man gribējās paturēt vienīgo īsto, kas tajā visā bija – dzīvokli Čaka ielas namā, jo tajā mājo ļoti īstas sajūtas un daži tikpat īsti cilvēki. Piemēram, šīs mājas sargs. Mums viņi ir vairāki, un visi traki jauki. Bet ir viens vīrs labākajos gados, kurš ik rītu izsmaida pa visu seju, tāpēc es uz darbu aizeju pārlaimīga un pacilāta. Visu laiku domāju – re, tas gan ir neparasts cilvēks, šitik sirsnīgi un traki smaidīt jau no paša rīta... Bet tad es ieraudzīju savu atspulgu, ejot viņam pretī, un sapratu, ka es, pati to nejūtot un neapzinoties, arī sagaidu viņu ar tādu smaidu, kas liek ausīm satikties pakausī. Un tas visu padara vēl skaistāku, jo liecina par absolūtu sirsnību, kas valda manā mājā. Un tā nav vienīgā reize. Zināma abpusējība te izpaudās arī laikā, kad man blakusdzīvoklī dzīvoja kāds jauns vīrietis. Īsumā viņu raksturoja divas lietas: fiksītis, ar kuru viņš pārvietojās un parkojot visbiežāk arī satika mani, un dikti sirsnīgs un šķelmīgs smaids acīs, ar kuru viņš pārvietoja manu spēju darboties skalā no pilnīgi normālas uz pilnīgi neadekvātu. Tie vienkārši ir cilvēki, kuri paši var nesmaidīt, jo to dara viņu acis. Ar šīm acīm es regulāri satikos un saskatījos kāpņutelpā un pagalmā aptuveni pusgadu. Līdz kādā pēcpusdienā, ar ziedu klēpi nākot mājās no savu absolventu izlaiduma, es pie dzīvokļa durvīm satiku viņu. Man šķiet, ka, tieši pateicoties ziediem, viņš mani uzrunāja. Mēs nopļāpājām un nosmējām tik ilgi, ka es vairs nejutu ne ziedus, ne rokas. Tas vienkārši izrādījās viens no tiem retajiem cilvēkiem, ar kuriem jau pirmajā acumirklī šķiet, ka ir pavisam īsts kontakts... Tikai brīdis izrādījās neīsts, jo pēc pusstundas vai kāda cita laika, ko nevar precīzi izmērīt, jo tas pilnībā pazuda kāpņutelpā, viņš teica: “Zini, es rīt pārvācos dzīvot uz Nīderlandi.” Kā jau varēja paredzēt, Čaka ielā viss nenotiek “ilgi un laimīgi”, bet gan “ātri un reāli”. Bet arī tas reizēm ir forši, sirsnīgi un iepriecinoši.....

( Šis ir tikai fragments un pirmais stāsts. Pārējos vari izlasīt jaunajā žurnālā.)

 


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 27 jūnijs, 2020

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Vasara 2020

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu