Brīvprātīgais darbs Banānijā

— Laura Lauziniece

Brīvprātīgais darbs Banānijā

— Laura Lauziniece

Raksts

Publicēts: 24 marts, 2020

Kategorija: Žurnālā

Dalies

Lidmašīna nolaidās Lusakas lidostā apmēram divos naktī. Cerība, ka mani ar platu smaidu un plakātu sagaidīs brīvprātīgo darba organizators Pols noplaka brīdī, kad piefiksēju, ka visi pasažieri ir izklīduši un es jau četrdesmit minūtes stāvu lidostas vestibilā, kas vairāk atgādina lauku poliklīniku deviņdesmito gadu nokrāsās. Pols uz maniem telefona zvaniem neatbildēja.

Ielikusi podziņu telefonu atpakaļ somā, devos meklēt jebkādu iespēju nobāzēties valstī, par kuras nesakārtotību varēju sākt tikai nojaust. Labu brīdi grozījos pie vienīgā atvērtā kioska, kredītkartes te nepieņēma un naudu vēl nebiju paspējusi samainīt. Nopratis, ka es neizskatos pēc amerikāņu uzņēmējas, kas atbraukusi alkatīgi izzagt viņa valsts derīgos izrakteņus, bet gan vairāk pēc brīvprātīgā darba veicējas, pārdevējs piedāvāja sarunāt taksometra vadītāju, kurš zinot visas Lusakas brīvprātīgo organizāciju mītnes un noteikti nogādāšot mani galamērķī. Vēl šodien nesaprotu, kā es uz kaut ko tādu parakstījos, bet jau pēc pāris minūtēm sēdos mašīnā pie nepazīstama afrikāņa. Un viņš mani nakts melnumā cauri ielu tirgotāju banānu un zemesriekstu mudžeklim veda pa galvaspilsētas ielām uz brīvprātīgo darbinieku biroju. Manā skatījumā tas gan vairāk atgādināja padomju laika ieslodzījuma vietu, ko aptvēra divmetrīgs mūra žogs, rotāts ar dzeloņdrāšu pinumiem un stikla pudeļu lauskām. Vēlāk piefiksēju, ka tas ir pilsētvides must have – nedaudz drošības nenāk par skādi teju katrai otrajai ēkai. Galamērķī mūs sagaidīja sargs, kurš stāstīja, ka svētku dēļ (svētku dienas Zambijā ir bieži) birojs ir pilns ar iemītniekiem un vienīgā iespēja pārlaist nakti esot virtuvē uz grīdas. Tā nu es četros naktī izritināju guļammaisu un sapratu, ka visa mana deviņus mēnešus ilgā mācīšanās par malāriju un obligāto gulēšanu zem moskītu tīkla Āfrikā absolūti nevienu neinteresē. “Visi celsies un nāks uz brokastīm jau sešos. Arlabunakti!” viņš promejot pabrīdināja. 

Madonna ir ieradusies

Nākamajā rītā satiku Polu. “Es sajaucu datumus, domāju, ka tu ielido šodien!” viņš bez sirdsapziņas pārmetumiem nobēra, aizrāva mani uz imigrācijas dienestu, iespieda pasē zīmogus, iedeva parakstīt lapu par darba vīzu un iesēdināja mazā autobusā, kas četru stundu laikā nogādāšot mani galamērķī. Un mans ceļojums uz Čibombo (Chibombo) varēja sākties. Bet nesākas. Busiņā bija apmēram piecpadsimt sēdvietu, bet pagaidām tikai divi pasažieri. Apmēram pēc pusstundas nopratu, ka busiņš no tirgus laukuma nekustēsies ne no vietas, kamēr nebūs pilns. Turpmākās divas stundas pavadīju, atkaujoties no tirgotājiem, kuri, ieraudzījuši blondo galvu, lipa pie loga kā mušas pie medus, laiku pa laikam cits citam uzsaucot: “Look, there is Madonna!” Ja ir problēmas ar pašvērtējumu, iesaku doties uz Zambiju, tur tirgus laukumā piecu minūšu laikā var iejusties Holivudas dīvas ādā, sarkanā paklāja vietā gan stāvot plastmasas pudeļu, maisiņu, banānu mizu un citu mūsu izpratnē miskastei piederošu elementu virpulī. Divas stundas man piedāvāja nopirkt visu, ko vien var iedomāties, sākot ar matu gumijām visās varavīksnes krāsās, puķainiem virtuves dvielīšiem un beidzot ar kabatas baterijām un eļļainiem pīrādziņiem. Vārdu sakot, piedzīvoju visu Ķīnas importa sortimentu un pieklājības pēc nopirku kabatas bateriju, par kuru pēc tam sevi vēl kādus trīs mēnešus pateicībā slavēju. Beidzot busiņš bija pilns. Tas gan nozīmēja, ka es, iespiesta tālākajā stūrī, vairs nevarēju pakustēsties, jo man pie pleca sieviete baroja bērnu, bet pie kājām maisā laiku pa laikam sakustējās trīs tikko nopirktas vistas. Izrādījās, ka vietējā ciema iedzīvotāji uz galvaspilsētu brauc reizi trijos mēnešos un pērk visu, ko var nopirkt. Šo nepieciešamību es izpratu jau pēc pāris mēnešiem, kad tieši tāpat, apkrāvusies ar visiem Ķīnas labumiem, kursēju no Lusakas uz Čibombo, lai turpinātu savu dzīvi mežā. Pēc četrām stundām ceļojums bez noteikumiem un ātruma ierobežojumiem beidzot bija galā, busiņš apstājās un šoferis bez liekas runāšanas norādīja uz taku, pa kuru es nonākšot galamērķī DAPP (Development Aid People to People) projektā. Tā nu es notirpušiem ceļgaliem, koferi pa zemes ceļiem velkot, nonācu pie sava Child Aid projekta līdera, kurš vēlāk mani aizvizināja uz māla būdiņu nekurienes vidū, kuru nākamos sešus mēnešus saucu par mājām.

Sapnis vasaras naktī

Mājai blakus auga banānkoks. Elektrības nebija. Duša – četras sienas no ķieģeļiem, zils plastmasas spainis un krūzīte. Dzeramais ūdens puskilometra attālumā. Aiz mājas sausā tualete. Interneta nav. Lietus arī nav, jo sākusies sausā sezona. “Vēstules uz mājām varēsi sūtīt vienu reizi mēnesī, kad brauksi uz Lusaku iespiest pasē zīmogu,” projekta līderis uzjautrinājās par manām plati ieplestajām acīm un ierādīja atvilktni ar svecēm, ko naksnīgajiem vakariem bija sarūpējis iepriekšējais brīvprātīgais darbonis. Palīdzēja virs gultas iekarināt moskītu tīklu, pastāstīja, kā veiklāk iekurināt ugunskuru vakariņu gatavošanai, novēlēja jauku vakaru un devās pie savas ģimenes. Sešos vakarā jau sāka satumst, iekodos banānā, iededzu sveci, pārlūkoju iepriekšējo brīvprātīgo darboņu plauktā atstātās grāmatas, izrevidēju pāris garšvielu burku virtuves daļā un tramīgi skatījos tumsā, jo šķita, ka no garās ziloņzāles tūlīt izlīdīs čūska, cilvēks, mežacūka vai noteikti kāds, kurš gribēs mani piebeigt. Te nu es biju nonākusi. Āfrikā. Aprīļa karstums nerimās arī pēc saules norietēšanas. Sausās sezonas blīvo gaisu un fantastiski zvaigžņotās debesis es vēl nemācēju novērtēt. Vai biju tam gatava? Nē! Vai man bija iespēja braukt atpakaļ. Jā, bet oktobra beigās. Par aizmigšanu nevarēja būt ne runas, jo, tikai nonākusi Čibombo ciema nekurienes vidū, sapratu, ka nebiju tā pa īstam aizdomājusies, ka šāda varētu būt mana ikdiena.

Dievs visu iedos

Rīts. Prieki un nedienas, nebiju gulējusi jau gandrīz trīs diennaktis. Pulksten 6.25 klauvē, klauvē un atkal klauvē. Izkūņojos no gultas, pavēru čīkstošās koka durvis un apžilbu gan no saules stariem, gan platā smaida. Tas bija mans tuvākais kaimiņš Čisoko, kurš atnāca iepazīties un aicināt kopā doties uz baznīcu. Sapratu, ka nevienam manas trīs negulētās naktis neinteresē, uzrāvu līdzpaņemto kleitu, kas nosedz ceļgalus (par to, ka Āfrikā nepiedien rādīt ceļgalus mums deviņu mēnešu garumā sagatavošanās skolā Dānijā diktēja no rīta līdz vakaram). Divu kilometru gājiena garumā uzzināju visu par kaimiņa dzīvi, sievu, bērniem un to, cik labi draugi ir visi eiropieši, kuri dzīvojuši Čibombo. Par Latviju Čisoko dzirdēja pirmo reizi. Brīdī, kad viens no dēliem apjautājās, vai es atbraucu ar lielu autobusu, sapratu, ka viņiem nav ne mazākās nojausmas, ka līdz Āfrikai jālido ar lidmašīnu. Beidzot nonācām galā. Šķiet, ka uz svētdienas dievkalpojumu bija atnākuši gandrīz visi. Dievkalpojums kā nesākās, tā nesākās, jo baznīcas priekšā visi vēl labu laiku turpināja spriest par laikapstākļiem, kukurūzas ražu un jaunizurbto ūdens pumpi. To visu man tulkoja kaimiņš un iemācīja sasveicināties vietējā valodā. “Mavukavujani!” es jau pēc stundas izteiksmīgi skaldīju prāvam bērnu bariņam pa vidu. Dievkalpojums sākās ap vienpadsmitiem. Tika nolasīts teksts no Bībeles angļu valodā, kam sekoja sprediķis lendži valodā, no kā es nenieka nesapratu, vien grozīju galvu, mēģinot atcerēties, kad pēdējo reizi biju pie grēksūdzes, un skaitīju caurumus baznīcas salmu jumtā. Manus eiropeiskos vērojumus pārtrauca spēcīgi gospeļa dziedājumi un bungu ritmi, un jau pēc pāris minūtēm arī es situ plaukstas un centos izdziedāt līdzi. Tas vēl nebija viss! Dievkalpojuma beigās mācītājs sauca mani pie altāra un stādīja priekšā kā jauno draudzes locekli. Tiku izprašņāta, no kurienes esmu ieradusies, un visi klātesošie stājās rindā, lai svinīgi sarokotos ar mani. Jutos gandrīz kā Golden Globe balvu pasniegšanas ceremonijā. Biju plānojusi ap pusdienas laiku tikt mājās, bet kristīgā aktivitāte ievilkās gandrīz visas dienas garumā, jo arī pēc dievkalpojuma visi turpināja sarunāties. Un sarunas grozījās galvenokārt ap to, ka Dievs visu sagādās, galvenais ir ticēt.

Tad nu es noskaidroju, ka visvairāk apmeklētās vietas Zambijas laukos ir tirgus, baznīca un skola. Tur cilvēki pulcējas, lai socializētos un komunicētu. Un runāt viņiem patīk. Elektrības mājās nav gandrīz nevienam, tomēr mobilie telefoni tikpat kā visiem. Televizors – tikai bagātākajiem jeb tiem, kuriem ir elektrība. Tagad sapratu, kāpēc mobilo sakaru reklāmas tirgū centās pārspēt cita citu spilgtuma ziņā. Nav svarīgi, vai esi paēdis, svarīgi, ka esi spējīgs komunicēt. Smieklīgi, bet vēlāk novēroju, ka pa telefonu tika risināti ārkārtīgi svarīgi jautājumi un samilzušas problēmas, piemēram, kuru ceļu labāk izvēlēties, lai izvairītos no ziloņiem, kuri sausās sezonas beigās migrē no dienvidu puses uz ziemeļiem.

Zem palielināmā stikla

Par komunikāciju sūdzēties nevarēju. Lai kurā virzienā ar savu sarūsējušo riteni devos, no grāvju malām lēca ārā bērni, skrēja pakaļ un bļāva: “Musungu! How are You?” Vairāk viņi neko nemācēja ne pateikt, ne pajautāt, tāpēc sešus mēnešus braucu uz vietējām skolām mācīt angļu valodu, stāstīju par to, kāpēc jāmazgā rokas, lai nenomirtu no caurejas, kopā ar vietējiem vīriem pie skolām raku tualetes, ar HIV slimniekiem vārīju sautējumus. Slimnieki lielījās, ka, pateicoties projekta atbalstam, dienā var atļauties ēst veselas divas reizes. Jau pirmajā nedēļā sapratu – runāšana par to, ka pirms ēšanas obligāti jāmazgā rokas, ir tukša salmu kulšana, ja bērni bola acis un nesaprot, kur viņiem tās mazgāt. Tāpēc mēs karinājām zaros izlietotās eļļas kannas, dūrām tajās caurumus un veidojām roku mazgāšanas ierīces, kopā vārījām ziepes, kas ne visai labi smaržoja, – recepti atradu savas mājas grāmatu plauktā un steidzu izmēģināt. Ar skolotājiem zem mango koka organizējām izsargāšanās metožu seminārus, kas gan vairāk līdzinājās stand up komēdiju vakariem – es vilku ārā prezervatīvus un stāstīju, kā tie izmantojami, vīrieši centās neskatīties, sievietes visu laiku klusi ķiķināja. Pēc pāris nedēļām sapratu, ka semināri vairāk tiek apmeklēti tad, ja ir paredzēts zemesriekstu sviesta maizīšu starpbrīdis vai kopīga pusdienu gatavošana. Nu jau biju apguvusi ar rokām ēdamo kukurūzas miltu putras tehniku. Sākumā visi smējās un skaļi gavilēja, kad kokainām kustībām pa plaukstu viļāju savu pirmo bezgaršīgo kukurūzas putras kumosu. Skolotāji uz šādiem semināriem nāca kājām, daži pat desmit kilometru, un dažreiz tikai tāpēc, lai paēstu pusdienas. Viens no skolotājiem izstāstīja, ka viņa alga ir apmēram 30 eiro mēnesī, ka viņu mājās gaida deviņi bērni un sieva. Ja kukurūzu audzē pats, viņš dienā var nopirkt četrus tomātus, nedēļā piecas olas un ziepes veļas mazgāšanai. Kāda tur bērnu skološana vai došanās uz pilsētu pēc aizjūras brīnumiem? Reizi mēnesī mēs ar projekta vadītāju viesojāmies pie ciema ļaudīm un dalījām ģimenēm atsūtītās vistas un graudu maisus, stāstījām, ka vistas dēs olas un viņu dzīves ies tikai uz augšu. Pēc nedēļas braucām atkal – lielākoties visas vistas jau bija nokautas un apēstas, ciema ļaudis raustīja plecus un teica, ka vistas nozagtas vai aizbēgušas. Tā nebija vēlme pretoties mūsu labajiem nodomiem, tā bija izdzīvošana.

Nolēmu, ka jādara viss, ko varu, ar tiem līdzekļiem, kādi man ir pieejami. Turpināju katru dienu braukt 30 kilometru rādiusā uz ciema skolām un, saulei rietot un no čūskām izvairoties, ar riteni kratījos atpakaļ, lai uz ugunskura vārītu dienišķos rīsus. Daudz citu opciju vakariņām nebija. Vietējā tirgū vēl varēja nopirkt tomātus, sīpolus un zemesriekstus. Nu jau biju iemācījusies pagatavot zemesriekstu sviestu un, zemesriekstus apviļājot kausētā cukurā, cukurgailīšus, no citroniem biju iemanījusies uztaisīt limonādi, bet no banāniem – čipsus. Un katru vakaru kāds tuvāks vai tālāks kaimiņš, ejot garām, apstājas, lai apjautātos, ko es gatavoju, cik ilgi gatavoju, kā pagāja mana diena un vai man patīk Āfrika. Jautājumi nerimās pat tad, kad biju dušā. Arī mazgāšanās, aplejoties ar aukstu ūdeni no spaiņa, mani vairs nesatrauca, turklāt manus matus kaimiņu meitenes bija sapinušas smukās afrikāņu bizēs. Pie tumsas biju pieradusi, un, sveces gaismā lasot grāmatu, vairs neausījos, jo sapratu, ka neviens mani nealkst apēst, izvarot vai nogalināt. Beidzot spēju izbaudīt arī zvaigžnotās debesis, klausījos siseņu sisināšanā un kaimiņu bērnu dziedāšanā, kuru interesantā kārtā varēja sadzirdēt pat kilometra attālumā.

Kā kļūt par veģetārieti

Svētdienās baznīcā ar pāris ciema bērniem bijām sākuši mācīties spēlēt klavieres. Sākumā šķita, ka viņiem tiešām interesē šis mūzikas instruments, beigās sapratu, ka viņus vairāk saista ar musungu kopā pavadītais laiks, tāpēc bieži vien klavierspēles nodarbības nomainījām pret daudz interesantākām nodarbēm, piemēram, peļu medībām. “Laura, mēs šodien nevarēsim iet uz klavierstundām. Mums jāiet medīt peles.” Man šāda informācija nebija trīs reizes jāapdomā, lai vilktu kājās sporta apavus un kopā ar puikām dotos mežā pēc pelēm. Bez liekas runāšanas bija jālavās pie alas. Tas, kā Alfreds ar veiklām kustībām bāza tievo rociņu alā un vilka ārā peles, man vairāk izskatījās pēc National Geographic epizodes dzīvajā. Dzīvnieki koda pirkstos un pēc iespējas ātrāk bija jāieliek aiz kakliem starp diviem zariem. Tā peles tika nobeigtas. To, kā viņām rāva nost galvas un astes, es vairs neskatījos. Tika kurināts ugunskurs, un peles meta oglēs, lai pēc tam kā nosvilinātām cūkām ar nazi nokasītu spalvu. Smaržoja pēc šašlika. Vietējais barbekjū bija atklāts. Tad peles tika brālīgi sadalītas, un katrs nesa savus medījumus uz mājām. Arī man piedāvāja atstāt vakariņām. Pieklājīgi atteicos.

Kādam biju kļuvusi par draugu, kādam – par mammu, kādam – vienkārši par sarunu biedru, un, atklāti sakot, arī man pašai gribējās kaut ko darīt, lai, vientulīgi vārot rīsus klusajā banānkoku ielokā, nesajuktu prātā. Lai gan mazie bērni tirgū no manis slēpās mammu brunčos un skaļi raudāja, jo domāja, ka baltais cilvēks nāk viņus apēst, lielākie centās pēc iespējas sadraudzēties, pavadīja uz mājām un cīnījās par vietu pie rokas.

Veļas dienas

Sievietes vēl joprojām visu smagumu pārvieto uz galvas, turklāt dziedādamas, atšķirība tikai tā, ka vēsturiski tie bija māla ūdens trauki, tagad – moderni ceļojumu koferi, līdz augšai piekrāmēti ar banāniem. Arī es ņēmu spaini un devos puskilometra attālumā pēc ūdens. Pat nespēju izstāstīt, cik ļoti tagad saprotu visus afrikāņus ar viņu dzeramā un nedzeramā ūdens problēmām. Atpakaļceļā piecdesmit reizes nomainījusi pilno spaini no labās rokas uz kreiso, izlēmu, ka mēģināšu likt uz galvas. Nenogāju ne pārdesmit metru, kad trešdaļa ūdens jau bija izlijusi, un man šķita, ka esmu kļuvusi par desmit centimetriem īsāka, un vietā, kur spainis saskaras ar galvu, man būs pliks lidlauks bez neviena paša mata. Kas to būtu domājis, ka veļas mazgāšanai, galvas mazgāšanai un vispār mazgāšanai tiek patērēts tik daudz ūdens? Un kas to būtu domājis, ka izmazgātās drēbes pēc tam jāvaktē, jo garāmklīstošie govju bari cenšas mitros apģērbus apēst. Sieviešu problēmas! Par sievietēm runājot... Pēc vairāku mēnešu novērojumiem nopratu, ka sievietes te mostas līdz ar pirmajiem saules stariem, kurina ugunskuru un sāk sildīt ūdeni, mazgā bērnus, tad vāra ūdeni un modina vīru. Kamēr vīrs mazgājas, vāra ūdeni, lai sāktu gatavot kukurūzas putru. Kad vīrs paēdis, sieva turpina ar veļas mazgāšanu un ūdens vārīšanu pusdienām. Vārdu sakot, pavarda kurinātājas vārda vistiešākajā nozīmē. Dzemdības lielākoties notiek mājās, pieredzējušas kaimiņienes uzraudzībā. Āfrikā visas sievietes ir diezgan pieredzējušas, jo nevienai nav mazāk par pieciem bērniem. Autobusā skaitīju, ka apmēram pusei sieviešu uz muguras uzsiets mazulis, otra puse ir vai nu pārāk vecas, jaunas vai stāvoklī. Ja sievai dzimst tikai meitenes, vīram ir tiesības sievas vecākiem pieprasīt jaunāko māsu. Tas pats scenārijs, ja sieva nomirst. Vispār nopratu, ka jaunākā māsa visu laiku ir neziņas režīmā.

Laimīgās beigas

Pēdējā nedēļā man salūza velosipēds. Desmit kilometru ejot pa Zambijas tuksneša cienīgajiem smilšu ceļiem, kad acu vietā divas plānas pusmēness līnijas, sviedri līst straumītē un lūpas pārkaltušas kā rozīnes vecmammas plauktā, sapratu, ka sešu mēnešu laikā nekādu dižo attīstību te neesmu ieviesusi, varbūt vairāk vai mazāk mainījusi savu domāšanu un pasaules redzējumu. Cīņa ar sevi, kultūras dažādību un karstumu – svarīgākie punkti manā brīnišķīgākajā dzīves periodā. Paldies saulei, Āfrikas ceļiem un mūžīgi mūžos sagrabējušajam Roadburner velosipēdam. Nu ja, es atbraucu un aizbraucu. Brīnišķīgs piedzīvojums pie sveces, bez elektrības un ūdens beidzās, bet tā tomātu tante vēl divdesmit gadus katru rītu mēros piecus kilometrus uz tirgu, izslaucīs tukšās kolas pudeles no sava darbības lauka, apsēdīsies uz apdegušā, ļodzīgā koka ķeblīša, kam viena kāja nolūzusi, iegremdēs basās pēdas oranžajās smiltīts, kas vēl arvien odīs pēc kazu čuru un neapēstās nšimas atlieku kokteiļa, viņai blakus piesēdīs kaimiņš, kurš būs jau paguvis iemalkot kaut ko alkoholisku, viņa baltā krekla apkaklīte būs viegli iedzeltena, un bikses kritīs nost, jo jostas vietā būs ievērts apdriskāts striķis, tikko paķerts no kukurūzas maisa. Viņiem pievienosies aizelsusies kaimiņiene, kura, garo zāli dedzinot, tikko gandrīz būs nosvilinājusi māju. Tā nu viņi tur sēdēs un divdesmit gadus runās par sausumu, par lietu, par ražu, par to, kurš nomiris, kurš piedzimis. Tante pārkārtos tomātu kaudzītes un uzlies ūdeni āboliem, lai izskatās pērkamāki, kaimiņiene, no tualetes atnākusi, atkal nenomazgās rokas. Tādi attīstības instruktori var braukt tūkstošiem, celt bibliotēkas, runāt par higiēnu un mācīt, kā pirmsskolas bērns uztver pasauli, nemaz neizprotot, ka tas ir cits pirmsskolas bērns un tam apkārt ir cita pasaule. Un nekas nemainīsies, HIV pacientam iedotais moskītu tīkls, smuki un kārtīgi salocīts, gozēsies plauktiņā blakus iedotajiem prezervatīviem un mēnešreižu kalendārītī sieviešu īpašās dienas netiks atzīmētas.

Pēc pirmā mēneša man šķita, ka pusgadu es neizturēšu, bet atskatoties saprotu, ka ikviena diena bija tā vērta. Mani tirgū vienmēr sagaidīja tante, kurai nebija divu priekšējo zobu, bet kura vienmēr smaidīja un apjautājās, kā man iet. Kaimiņos dzīvoja meitenīte, kura nekad nebija nogaršojusi šokolādi, bet satiekot katru reizi sniedza savu tievo rociņu un piedāvāja man pēdējos, nedaudz apdegušos zemesriekstus. Manam ritenim no izdangātajiem ceļiem un karstuma vismaz reizi nedēļā pārplīsa izļurkātā riepa, un nevienā mājā man nekad neatteica palīdzību. Rodas jautājums: kur viņi ņem to spēju dabiski priecāties par lietām, vietām, cilvēkiem vai notikumiem? Apbrīnojami! Tieši šis bija faktors, kas mani noturēja Zambijā. Pavisam nevainīga un dabiska dzīves svinēšana pat tad, ja nav naudas veļas pulverim un T krekls tiek uzvilkts uz otru pusi, pat tad, ja sāp zobs un kaimiņš rauj to ārā, pat tad, kad gandrīz katru otro nedēļu jādodas uz bērēm, jo atkal no malārijas nomiris kāds radu bērns.

***

Lidmašīna Kopenhāgenas lidostā nolaidās svētdienas pievakarē. Mani atkal neviens nesagaidīja. Klasika! Kamēr gaidīju Paulīnu, izlēmu iedzert kafiju. Žēl, ka tolaik neviens nebildēja selfijus, jo es labprāt gribētu redzēt savu maza bērna piekakāto bikšu smaidu sejā, kad piespiedu pogu un pēc sešiem mēnešiem tiku pie lates ar mandeļu sīrupu, kuras putās čarkstēja šokolādes gabaliņi.


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 24 marts, 2020

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Pavasaris 2019

 

Dalies


1 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu


Artis Svoks


Izlasīju ar lielu interesi!

pirms 1 nedēļas Atbildēt