Bērni, lasiet grāmatas!

— Inga Gorbunova

Bērni, lasiet grāmatas!

— Inga Gorbunova

Raksts

Publicēts: 09 jūnijs, 2024

Kategorija: Žurnālā

Dalies

Bija laiks, kad es ļoti aizrāvos ar zinātnisko fantastiku. Iespējams, tas bija loģisks veids, kā pārcelties no bērna paralēlās dzīves, kur lielu daļu aizņēma brīnumpasaku pasaule, uz kaut ko vecumam atbilstošāku. Faktiski jau es arī pašlaik nekur tālu no tā visa neesmu tikusi, jo fantāzijas un zinātniskās fantastikas žanri mani aizrauj joprojām. Tikai tagad es vairs daiļliteratūru nelasu tik daudz kā kādreiz. Ja vakarā vairs īsti negribas neko domāt, pieslēdzos Netflix, Apple vai Disney, kur nu kuru reizi kas interesants skatāms. 

Tā ir vienkāršāk. 

Tev nav nekas savā prātā jāvizualizē, jādomā līdzi, kāds jau visu bildi ir salicis tavā vietā, un tu vari vienkārši atslābināt to smadzeņu daivu, kas ar to nodarbojas. Pie viena svešvalodu prasmes var uzturēt līmenī. Man, piemēram, patīk skatīties filmas oriģinālvalodā, jo robotizētā tukojuma dēļ tās krietni vien zaudē. Vienlaikus esmu iemanījusies ātri lasīt angļu titrus. Ja kāds vārds nav zināms vai šaubos, apturu filmu, atveru telefonā Tildes vārdnīcas aplikāciju un noskaidroju, ko tas nozīmē.

Cilvēkam, kas dzimis un audzis laikos, kad šodienas tehnoloģiju sasniegumi bija (un tie tiešām bija!) tikai fantastu grāmatu autoru prātos radīti (atceros, kā, lasot par videotelefonu, domāju – nu, nez vai manas dzīves laikā tādu izgudros, un tas gan traki, ka tev pie telefona vienmēr jābūt glītā izskatā un smuki ģērbtai) un nebija daudz citu iespēju, kā visu ko uzzināt, kā vien lasīšana, patiesībā tāda pārcelšanās uz virtuālo pasauli neko vairs nevar nodarīt. Tie faili smadzenēs (respektīvi – spēja iztēloties, vizualizēt, valoda, vārdu krājums), ko varam uztrenēt, vienīgi lasot, jau ir izveidojušies un darbojas ļoti labi. Turklāt redaktoriem tik daudz sanāk strādāt ar dažādiem tekstiem, ka par maz lasošiem mūs tiešām laikam īsti nosaukt nevar pat tad, ja vakarā grāmatas vietā bieži vien izvēlamies ko vienkāršāku. 

Tajā pašā laikā, kad ieraugu kādā no sociālajiem medijiem kaut ko tādu kā “Kāds vispār var paskaidrot, kāpēc mūsdienās pie tādas tehnoloģiju attīstības vispār vēl būtu jālasa grāmatas? Pasakiet kaut vienu loģisku argumentu!”, man rodas aizdomas, ka kaut kas mums te iet greizi. Tā konceptuāli. Jo vispār jau tehnoloģiju attīstība un grāmatu lasīšana nekādi nevarētu būt par traucēkli viens otram. Starp citu, paradoksāli, ka reizēm cilvēki, kuri nelasa un arī bērnībā nav lasījuši neko vairāk par skolā uzdoto, paši ļoti grib rakstīt. Un tad diezgan grūti saprot, kāpēc citiem tāds valodā plikiņš teksts neliekas lasīšanas vērts. 

Sociālos medijus es uzskatu par lielisku sabiedrības izzināšanas rīku, jo tur varu izlasīt un uzzināt, ko domā un kā dzīvo cilvēki, kurus es,visticamāk, dzīvē nekad pat nebūtu sastapusi. Dzīvotu tādā savā, kā tagad mēdz teikt, burbulī un izdarītu secinājumus no kaut kādiem auditorijas pētījumiem, kuri varbūt ir akadēmiski pareizi veikti, ievērojot visas metodoloģijas, bet nekad neatklāj pilnvērtīgu cilvēkstāstu. Man šķiet, cilvēki reizēm pat nenojauš, cik daudz ar kaut kādiem saviem ierakstiem, tiem sasummējoties, viņi atklāj par sevi. 

Bet vispār tas nav tik vienkārši. Esmu pieaudzis, pieredzējis cilvēks. Ja, piemēram, instagramā ieraudzīšu sava vecuma sievieti, kura izskatās krietni jaunāka, ir tievāka, ģērbjas labāk, skrien pa dzīvi augstpapēdenēs, ēd tikai no smalka porcelāna un kuru vīrs katru rītu apber ar zvaigžņu putekļiem, tad... nu, un? Ideāla dzīve? Good luck!

Kā personība, kas labi apzinās savu vērtību, es no cita cilvēka instagramdzīves nekādi nevaru sajusties slikti vai mazvērtīgāka. Bet, ja pavisam jauns cilvēks, nenobriedusi personība, pasauli redz tikai caur tiktoku, instagramu un snapčatu, tas jau ir citādi. 

Nupat publicēts jaunākais UNESCO ziņojums, kurā secināts, ka bez visiem digitālo tehnoloģiju sniegtajiem labumiem vienlaikus ir arī nopietni to radītie riski, kas jo īpaši skar meitenes. Sociālie mediji pastiprina dzimumu stereotipus, īpaši negatīvi ietekmējot viņu labbūtību, izglītību un karjeras izvēles, tā teikts šajā ziņojumā. UNESCO arī brīdina (citēju): “Algoritmu vadīts, uz attēliem balstīts saturs, jo īpaši sociālajos medijos, var pakļaut meitenes materiāliem, kas slavina neveselīgu uzvedību vai neiespējamus ķermeņa standartus. Šādai iedarbībai var būt īpaši kaitīga ietekme uz meiteņu pašcieņu un ķermeņa tēlu, kas savukārt tālāk ietekmē meiteņu mentālo veselību un labklājību, kam ir būtiska loma akadēmiskajos panākumos.”

Kad es biju maza, Latvijas radio bija tāds bērnu raidījums, kas sākās ar džinglu, kuru vēl tagad varu nodziedāt ar visu meldiņu. Un tas sakāmais nav zaudējis savu aktualitāti arī šodien.“Bērni, lasiet grāmatas, grāmaaaatas!”

Ko teikt jaunietei, kura nesaprot, kāpēc vispār būtu jālasa daiļliteratūra? Pat aiz katra TikTok video, aiz katra Instagram storija ir tik bagātīgi aizkadri, ka to pat iedomāties nevaram. Tā ir tikai stāsta virspuse 

Par īsto dzīvi, kurā cilvēki domā, meklē savu ceļu, mīl, cieš, kļūdās, nokrīt un atkal pieceļas, tic brīnumiem un sapņo – vienalga, šodien vai pirms 100 gadiem –, mums visvairāk pastāsta grāmatas. Tu lasi, un pamazām mostas tās tavas smadzeņu šūnas, kas spēj no burtiem uzburt attēlu. Iztēle, spēja vizualizēt, fantazēt un empātija ir dzīvē ļoti noderīgas lietas. Tie ir tikai daži iemesli, kāpēc tiešām vērts lasīt arī digitālajā laikmetā.

Un ne tikai grāmatas. Ir arī daži ļoti labi žurnāli, par ko kārtējo reizi varēsiet pārliecināties, izlasot šo I’mperfekt numuru.

Priecīgu vasaru zem mierīgām debesīm!

 

Foto: Jānis Deinats


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 09 jūnijs, 2024

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Vasara 2024

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu