Banānu Džordžs

— Inga Gorbunova

Banānu Džordžs

— Inga Gorbunova

Raksts

Publicēts: 29 mai, 2022

Kategorija: Žurnālā

Dalies

Fotogrāfijā redzamais kungs ir Džordžs Alfrēds Bleirs jeb Banānu Džordžs. Tobrīd septiņdesmit trīs gadus vecs amerikāņu miljonārs. Ja domājat, ka viņš brauc ar slēpēm vai veika dēli, tad maldāties. Bleira kungs kā pārvietošanās (ja tā var izteikties) līdzekli izmanto savas plikās pēdas. To, ko viņš tur ūdenī dara, angliski sauc par barefooting. Un, ticiet man, tas ir tieši tik sarežģīti, ka pat liela daļa ūdensslēpošanas profesionāļu šo lietu ir gribējuši apgūt kaut vai intereses pēc, bet bez nopietniem treniņiem nekas īsti tur nav sanācis. Pati esmu redzējusi, kā jauni atlētiski džeki, kam mājās puse sienas izgreznota ar sporta godalgām, vai nu vispār nevar uzsākt braucienu, vai arī krīt ūdenī ar tik briesmīgiem salto, ka, no malas skatoties, nevar saprast, vai vispār vairs iznāks krastā. Tie, kas iemācās – sauciet to, kā gribat, – traukties, joņot vai nesties (bearfūtingā ātrumam jābūt lielākam nekā ūdensslēpošanā vai veikbordā) pa ūdens virsmu plikām pēdām, ir laipni gaidīti (un ļoti labi apmaksāti) viesi sacensību paraugdemonstrējumos vai jebkādos ūdens šovos.

Šo (oriģinālā 4A formāta) bildi neesmu izgriezusi no kāda žurnāla, neesmu to arī ieguvusi, ielaužoties kādās šova aizkulisēs Kalifornijā, kur viņš dzīvoja un visvairāk uzstājās. Džordžs Bleirs man to atsūtīja pa pastu. Un, jā, mēs ar šo kungu, kuru atradīsiet pat Ginesa rekordu grāmatā, jo viņš ir vienīgais, kurš ar šo sportu nodarbojies visos kontinentos un 46 pasaules valstīs, bijām personiski pazīstami. Tā ir žurnālista profesijas pozitīvā blakne – iespēja satikt dažādu jomu izcilas personības un bieži arī iepazīties tuvāk ar visdažādākajiem cilvēkiem, kurus, citā jomā strādājot, pilnīgi droši nekad nesatiktu. Tomēr mēs iepazināmies mazliet citā sakarā.

Banānu Džordža fotogrāfiju pavasarim izvēlējos vairāku iemeslu dēļ. 

Pirmkārt, krāsa. Misters Bleirs ļoti mīlēja šo toni. Viņš ne vien uzstājās dzeltenos hidrotērpos, viņš dzīvoja dzeltenā mājā, brauca ar dzeltenu mašīnu un publiskos pasākumos vilka dzeltenu uzvalku. Viņa sportiskais nikneims bija Banana George un, liekot Google meklētājā, vēl tagad iespējams nopirkt Džordža A. Bleira grāmatu amazon.com, noskatīties kādas uzstāšanās video un uzzināt par visiem goda tituliem, kas viņam dzīves laikā piešķirti. 

Otrkārt, nereāli iedvesmojošais dzīvesstāsts. Šis cilvēks bija apveltīts ar lielu harismu, dzīvesprieku un cīņassparu. Un spēju piecelties situācijā, kad tas šķita neiespējami. Kad Amerikā bija laiks, ko sauca par Lielo depresiju, ar viņu, jaunu studentu, notika liela nelaime, kas jebkuru citu būtu salauzusi uz visiem laikiem – gan tiešā, gan arī pārnestā nozīmē. Lai ekonomētu, viņš ceļā uz universitāti mēdzis izmantot preču vilcienus. Tur reiz izcēlies konflikts ar kādiem, kā mēs šodien teiktu, urlām, kas gribējuši viņam atņemt ēdienu, bet viņš nav to devis. Tad tie viņu izgrūduši no braucoša vilciena. Rezultātā – smags mugurkaula bojājums, kura radītās sekas bija iespējams novērst tikai ar sarežģītu operāciju pēc vairākiem gadiem. Viņam esot ļoti paticis vērot ūdensslēpotājus, taču domājis, ka traumētā mugurkaula dēļ pats to nekad nevarēs. Bet četrdesmit gadu vecumā, vēl ar metāla skavām uz muguras, viņš tomēr pirmo reizi pamēģināja. Tālāk tas jau vairs bija tikai apņēmības, neatlaidības un laika jautājums. Vēlāk kopā ar sievu nodibināja divas ūdensslēpošanas skolas, kuras ātri ieguva lielu popularitāti, un kopš tā laika ūdensslēpošana kļuva par viņa lielāko kaislību. 46 gadu vecumā Džords apguva arī barefooting, kas padarīja viņu slavenu visā pasaulē, septiņdesmit piecos gados viņš izdomāja, ka vēl jāiemācās braukt ar sniega dēli, astoņdesmit gados izmēģināja trasē sacīkšu automobili un lēca ar izpletni. 

Un visbeidzot – treškārt. Protams, šīs fotogrāfijas aizkadros ir arī mazs pavediens stāstam par manu visai aizraujošo dzīvi divdesmit gadu vecumā. Nesanāca manam papam, kura diplomi un medaļas joprojām mūsu mājās glabājas vienā palielā kastē, realizēt savu sapni izaudzināt meitu par vieglatlētikas čempioni. Ko darīt, tā gadās. Bērni ne vienmēr protas piepildīt vecāku sapņus. Tomēr jāatzīst, ka audzināšana sportiskā garā nepalika bez sekām. Divdesmit gados es, izbijušā sportista meita, zināmā mērā viņa ieceri piepildīju – biju precējusies ar sportistu, mani draugi bija sportisti, es strādāju laikraksta Sports redakcijā, reizēm tiesāju sporta sacensības, un arī visi mani hobiji bija saistīti ar sportu. Tas viss bija ļoti aizraujoši, īpaši priecīga biju par vienu ar darbu saistītu iespēju, kādas tajos laikos nebija īpaši daudziem jauniem cilvēkiem. Varēju oficiāli diezgan daudz ceļot, ja tā var nosaukt došanos komandējumos, turklāt reizēm arī apvienot to ar kādu no saviem hobijiem. Un, protams, te jāpiemin sastaptie cilvēki. Ja neesi introverts, šajā vecumā vēl ir interesants viss un visi, un ne tikai paviršas pazīšanās, bet arī draudzīgi kontakti veidojas ātri un viegli.

Džordžu Bleiru es sastapu Maskavā.

Krilatskas olimpiskajā ūdenssporta kompleksā notika lielas starptautiskas ūdensslēpošanas sacensības, kuru goda viesis viņš bija. Ap to brīdi es kaut kādā mistiskā veidā šajā kopumā diezgan vīzdegunīgajā augstas klases sportistu un sporta funkcionāru sabiedrībā jau tiku akceptēta kā savējā un šad tad pat piestrādāju, komentējot sacensības. Man bija izpratne par sporta veidu, laba krievu valoda un latviešu akcents, kas krieviem nez kāpēc šķita ļoti stilīgs un iederīgs šādos pasākumos. Komentētāja kabīnē parasti strādāja divi, jo vienam (šajā gadījumā man) bija vairāk izklaidējoša funkcija, kamēr otrs pievērsa uzmanību tehniskajām niansēm. Tajā reizē mums uz brīdi pievienojās arī sacensību goda viesis. 

Tolaik viņš, jau slavenība un nopelnījis miljonus, bija aizrāvies, kolekcionējot kontinentus un valstis, kuros paviesojies, demonstrējot savu tiešām unikālo prasmi. Kas, starp citu, neaprobežojās tikai ar slīdēšanu uz pēdām pa ūdens virsmu, viņš pieprata arī dažādus iespaidīgus akrobātiskus trikus. Amerikāņu miljonārs, ūdensslēpošanas pasaules zvaigzne, neordināra un ekscentriska personība – tādi viesi tolaik nebija visai ierasti. Protams, visi gribēja ar viņu iepazīties, parunāties, nu, vismaz roku paspiest. Arī tā Maskavas ūdensslēpošanas sporta kluba vadītāja, kuras viesis viņš oficiāli bija. Bet citādi visai pašpārliecinātajai un visus pie vietas nolikt protošajai Irīnai bija neliela problēma – ļoti maza pārliecība par savām spējām sarunāties angļu valodā. Un to viņa nevēlējās nevienam no kolēģiem izpaust. Bet man viņa tā arī pateica, ka vajag drusku atbalstīt un nevienam par to neko daudz nestāstīt. Nu, ko tad es? Skuķis no Pribalķikas, kas jau pēc nedēļas lidos uz mājām, ko viņai kautrēties? Tā ka paldies galvenajai trenerei Irīnai, kura atveda Džordžu iepazīties ar cilvēkiem, kuri komentē! Man sanāca ne tikai iepazīties ar šo unikālo cilvēku, bet arī pavadīt kopā ar viņu (un, protams, arī Irīnu) diezgan daudz laika. 

Ja godīgi, Banana George toreiz šķita kā tāds astotais pasaules brīnums. Tajā vecumā man jau pat četrdesmitgadnieki likās tāda gandrīz zudusī paaudze, tāpēc savām acīm redzēt, kādus brīnumus var paveikt perfektā formā esošs septiņdesmit plus kungs, kurš savos stāstos piemin Lielās depresijas laiku, Otro pasaules karu un prezidentu Kenediju, kuru pazinis personiski… No viņa burtiski staroja enerģija un dzīvesprieks, tas atstāja paliekošu iespaidu un varbūt pat kaut ko mainīja manā tā laika nedaudz eidžistiskajā dzīves uztverē (esot vidē, kurā dominē jauni un atlētiski cilvēki, tāda sērga reizēm piemetas). Turklāt toreiz viņš mums pat neko nestāstīja par to izgrūšanu no vilciena, sāpēs pavadītajiem jaunības gadiem un to, kam vispār gājis cauri, lai pusmūžā kļūtu par apbrīnotu atlētu. To visu es vēlāk izlasīju Sports Illustrated – vienā no viņa atsūtītajiem žurnāliem. Vēl divus gadus pēc tikšanās Maskavā manā pasta kastītē regulāri iekrita markām nolīmētas aploksnes ar ilustrētiem amerikāņu žurnāliem. Misters Bleirs nebija piemirsis stāstu par manu žurnālistes darbu, par Latvijas tā laika presi un to, ka pie mums tādu glancētu un bagātīgi ilustrētu žurnālu tirdzniecībā vispār nav.

 “Pateicībā par man veltīto laiku,” bija rakstīts pavadvēstulē, kas atnāca kopā ar pirmo sūtījumu un šo fotogrāfiju. Es, protams, ne mirkli nedomāju, ka žurnālu abonementus sirmais kungs man noformēja pašrocīgi, visticamāk, to darīja kāds privātsekretārs. Tomēr šis uzmanības žests ļoti iepriecināja. Es pat teiktu: sajūsmināja. 

Džordžs Alfrēds Bleirs nodzīvoja deviņdesmit astoņus piepildītus gadus, un tikai pēdējos no tiem vairs nesportoja, jo veselība neļāva. Toties tad viņš esot pavadījis laiku, ļaujoties savai otrai lielajai kaislībai – džeza mūzikai. Vēlāk esmu satikusi vēl daudz interesantu cilvēku, bet tādu kā viņš – nevienu.

 

 

 

 


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 29 mai, 2022

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Pavasaris 2022

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu