Baidīties ar baudu

— Bārbala Simsone

Baidīties ar baudu

— Bārbala Simsone

Raksts

Publicēts: 25 februāris, 2020

Kategorija: Žurnālā

Dalies

Jā, patiesi, šausmu literatūra (angļu val. — horror fiction, krievu val. — литература ужасов) ir žanrs, kura nosaukums tiklab latviešu, kā angļu un krievu valodā šķietami izdara tam lāča pakalpojumu — neviens taču netiecas asociēt apzīmējumu “šausmas” ar kaut ko patīkamai laika pavadīšanai paredzētu. Taču, no otras puses, nosaukums “šausmu literatūra” precīzi raksturo žanru, kurā tapušos stāstus un romānus gadu desmitiem ilgi aizrautīgi lasa dažādu paaudžu grāmattārpi. Vai paradokss?

Jā un nē. Liela daļa no mums jau kopš bērnības pazīst kutelīgo, tomēr patīkamo sajūtu, kādu rada “baidīšanās drošos apstākļos” vai, ja vēlaties, “baidīšanās ar komfortu”. Šausmu žanra izpētē viena no interesantākajām parādībām, kuras pētniecībai arī akadēmiskā ziņā pievērsušies daudzu valstu folkloristi, ir tieši tā sauktais “bērnu šausmu stāstu” fenomens. Vai atceramies bērnībā — vienalga, pie nometnes ugunskura vai tumšā guļamistabā — čukstētos stāstiņus par pīķa dāmu, sarkanajām klavierēm, melno roku un tā tālāk? Vai atmiņā vēl saglabājušās patīkamās baiļu trīsas un spriedze, ko izlādējām, spiedzot un slēpjoties zem segas vai kolektīvi mūkot laukā no telpas? Vai zinām, ka daudzu seno piļu īpašnieki, piemēram, Anglijā, mūsdienās saviem īpašumiem speciāli piedzejo spoku stāstus, lai veicinātu tūristu pieplūdumu? Kāpēc burvīgs sešgadnieks grāmatveikalā rausta mammu pie rokas: “Mammu, nopirksi man kaut ko par zombijiem?” Un ko teikt par šausmu filmu popularitāti, kas nereti tiek uzņemtas neskaitāmos turpinājumos? Kas īsti mūs valdzina šausminošajā, neraugoties uz to, ka “dzīvē šausmu jau tāpat pietiek”?

Vispirms jāatzīst tas, ko sen zinām: no bailēm mēs nekur nevaram aizbēgt, jo nav tāda cilvēka, kurš no kaut kā nebaidītos. Vēl vairāk — bailes, šausmas un neomulības sajūta patiesībā ir būtiski faktori mūsos ģenētiski ieliktajā izdzīvošanas instinkta “komplektā”, jo mudina netuvoties, bēgt no potenciālajām briesmām, savukārt sociālās bailes — bažas “izdarīt ko nepareizu”, neērtība par normu pārkāpšanu — kontrolē mūsu dabisko iekšējo agresiju, tā teikt, ieliek to civilizācijas rāmjos. Turklāt bailes un iemācīšanās tās pārvarēt nereti ir tas faktors, kas mūs mobilizē un rosina pārmaiņas — vienalga, vai tās būtu bailes izlēkt ar izpletni vai uzstāties plašas auditorijas priekšā.

Tātad baiļu fenomens ir sazarots un daudzslāņains mūsu psihes komponents, un, kā jau jebkuru būtisku dzīves sastāvdaļu, savos darbos to apspēlējuši rakstnieki un mākslinieki. Taču kāpēc šausmu stāsta un šausmu romāna žanrs šīs bailes vēl īpaši “kūda”, kāpēc rakstnieki, liekot lietā teju sadistisku izdomu, ataino situācijas, kurās mēs ieraugām savus ļaunākos murgus, un kāpēc lasītājam būtu jāvelta laiks, lai savā prātā izdzīvotu šīs baisās situācijas?

Te nu nonākam pie tā, ko mūsdienās jau pierādījusi psiholoģijas zinātne, bet ko, atceroties iepriekš minētos “bērnu spoku stāstus”, šķiet, zemapziņā visas paaudzes tāpat labi zina, proti, šausmu stāsts darbojas nevis kā baiļu ierosinātājs, bet gan tieši pretēji — kā terapija. Šausmu literatūra ar visdažādāko paņēmienu palīdzību – attēlojot, piemēram, gan pārdabiskas, gan visnotaļ iespējamas situācijas, “uz skatuves” uzvedot gan vampīrus, vilkačus un dēmonus, gan sērijveida slepkavas un citus psihiski nestabilus indivīdus — aktīvi rosina lasītājā baiļu un spriedzes izjūtas, lai kā tāds stereotipisks Freids šādi “noguldītu” to uz metaforiskas kušetītes un piespiestu atzīt — kaut vai tikai sev —, no kā mēs paši baidāmies. Ja autora attēlotais “baiļu faktors” ar mums rezonē, proti, ja mēs patiesi baidāmies no tā, kas tiek aprakstīts, ja tā ir mana un teksta varoņa kopīgā fobija, tad šausmu žanram ir terapeitisks efekts. Tas piespiež mūs šīs bailes apjaust, izvilina tās no zemapziņas dzīlēm, kur tās klusītēm graužas (nereti atstājot visai nelāgu iespaidu gan uz fizisko, gan garīgo veselību), apziņas virspusē un mudina kopā ar literārā darba personāžu tās pārvarēt.

Līdz ar to šausmu žanra primārais uzdevums ir viens — lasītājam ir jānotic. Lasīšanas brīdī mums ir jāiedzīvojas rakstnieka uzburtajās ainās tādā mērā, lai mēs tajās justos personiski iesaistīti, tomēr ar būtisku atšķirību — lasot mēs vairāk vai mazāk tomēr apjaušam, ka tieši šobrīd nevis klaiņojam pa tumšām ieliņām vai dodamies pagrabā, no kura plūst šaubīgi trokšņi, bet sēžam savā komfortablajā istabā ar grāmatu rokās. Un šis kontrasts — reālais patvērums pret fiktīvo haosu — nodrošina to pašu gan nereti līdz drebuļiem šerminošo, tomēr patīkamo sajūtu, kas bērnībā lika spiedzot slēpties zem segas, lai pēc tam atkal izlīstu jauna stāsta gaidās. Šādi mēs rodam iespēju beidzot paskatīties sejā paši saviem iekšējiem monstriem. Izdzīvot to situāciju, par kuru no sirds ceram, ka nekad to nepiedzīvosim. Izdzīvot un iegūt savā rīcībā “es to jau esmu pārdzīvojis” emociju komplektu. Izdzīvot un saprast: ja nu tā notiks, tfu, tfu, tfu, es varu ar to tikt galā. Protams, bailes vai, pareizāk sakot, projicētās bailes, ko izjūtam, lasot grāmatu, sajūtu līmenī tomēr nekad nebūs “pirmā līmeņa” bailes, kādas mēs analogā situācijā izdzīvotu reālajā dzīvē, proti, lasīt par sērijveida slepkavu ir aizraujoši, uzzināt, ka tāds klejo pa tavu rajonu... vairs nepavisam ne. Un tieši te slēpjas žanra terapeitiskais efekts, ko zināmā mērā varētu salīdzināt ar vakcinācijas principu — ievadot organismā dzīvībai nekaitīgu vīrusa devu, iespējams izveidot imunitāti pret potenciāli nāvējošu slimību. Te vietā arī salīdzinājums ar atrakciju parku, kur mēs bez bažām kāpjam karuselī, apzinoties, ka spiegsim tikai daļēji pietēlotās bailēs nokrist, kaut gan zinām taču, ka nenokritīsim.

Šī šausmu literatūras pamata funkcija, no vienas puses, šķietami atvieglo rakstnieka darbu — lasot šā žanra tekstus, vissvarīgākais ir noticēt neatkarīgi no literārā darba kvalitātes. No otras puses, tieši tāpēc, ka lasītājam ir jāspēj identificēties ar lasīto, rakstniekam jāprot izvilināt no dzīlēm universālas, arhetipiskas bailes, visaptverošas fobijas un, “uzspiežot uz pareizajiem punktiem”, aktivizēt tās. Tāpēc “baiļu faktors” nedrīkst būt pārāk konkrēts, un autori lielākoties pievēršas tādām izplatītām parādībām kā bailes, piemēram, no tumsas, spokiem, kapiem, ugunsgrēkiem, slīkšanas — vārdu sakot, visa, kas reducējams uz kopīgu jēdzienu “bailes no nāves”, pareizāk sakot, no nezināmā un neizskaidrojamā. Šā iemesla dēļ arī šausmu stāsta valoda vienmēr būs vienkārša un viegli uztverama, bet poētiskiem izcakojumiem, kas varētu novērst lasītāja uzmanību no galvenā.

Interesanti atzīmēt arī to, ka pastāvīgās identifikācijas vajadzības dēļ šausmu literatūrai nemitīgi jābūt “nomodā par tendencēm”, autoram jāzina, no kā baidās konkrētajā sabiedrībā, kurai paredzēts topošais teksts, jo nav taču jēgas lasītāju baidīt ar kaut ko tādu, no kā tas nepavisam nebaidās. Līdz ar to var teikt, ka šausmu literatūra atrodas nemitīgā progresā — kaut gan tēli lielākoties paliek universāli, tātad arhetipiski, mūsdienu strauji mainīgajā vidē tiem arvien nepieciešamas jaunas “drānas”. Un tā 19. gadsimta vampīri mūsdienu autoru interpretācijā vairs negaudo gotiskajās pilīs — kurš gan mūsdienās tādās vairs dzīvo? —, bet apmeklē, piemēram, asinsdonoru punktus. Maniakāls slepkava vairs nelavās pa tumšām ielām, apmetnī ietinies, bet, jauki smaidīdams, sēž kafejnīcā. Jātnieku bez galvas aizstāj bez šofera braucoša automašīna. Ar klaus­trofobiju sirgstošos izklaidē nevis iemūrēšana kapenēs, bet iestrēgšana liftā. Un nelabais nebrīkšķina pekles katlus kaut kur astotajā dimensijā, bet ieperinās daudzdzīvokļu namā mītošas grūtnieces dzemdē. Arī tā ir raksturīga modernā šausmu žanra iezīme — ārējām dekorācijām mainoties, šausminošais arvien vairāk pietuvinās mūsdienu lasītāja ikdienai, ienāk tajā bez brīdinošiem blīkšķiem, nemanāmi ieslīd tavā virtuvē un no aizmugures maigi uzliek roku uz pleca.

Un tagad mazliet par žanra specifiku. Kā jau konstatēts, šausmu žanram piederīgs būs jebkurš prozas darbs, kas par pamatmērķi izvirza lasītāja baiļu provocēšanu. Iedarbīgāki un attiecīgi populārāki jau kopš modernā žanra pirmsācēja 19. gadsimta neirotiskā ģēnija Edgara Alana Po laikiem bijuši tieši šausmu stāsti, jo īsākā tekstā iespējams ietvert daudz koncentrētāku emocionālo lādiņu. Tomēr patlaban pasaulē visražīgākais un populārākais žanra rakstnieks, ko dēvē arī par šausmu karali, amerikānis Stīvens Kings slavu iemantoja tieši ar romāniem, tostarp visai apjomīgiem. Izmēram tātad nav nozīmes, visu izšķir slāpes... nē, rakstnieka meistarība tomēr.

Kaut gan literatūras teorija šausmu žanru tradicionāli pieskaita fantastiskās literatūras žanriem kā trešo vali lielajā trīsvienībā, kura pārējos divus atbalsta punktus veido fantāzija un zinātniskā fantastika, tomēr visnotaļ iespējams ir arī šausmu žanra teksts, kurā nav nekā pārdabiska. Atceroties iepriekš rakstīto par dekorāciju maiņas nepieciešamību, var teikt, ka mūsdienu darbos pārdabiskā ir mazāk nekā agrāk, jo ne jau katrs modernais lasītājs tic spokiem un citplanētiešiem (hmm... tiešām, nemaz, nemaz?). Un atkal kā izņēmums jāmin tieši Stīvens Kings, kurš teju katrā romānā ar apskaužamu iztēli plūstoši savieno moderno ar pārdabisko, iemitinot draudīgas aizpasaules esamības gan automašīnā, gan mazpilsētas kanalizācijas caurulēs, gan mājas kaķī.

Tomēr šausmu stāsta vai romāna centrā nekad nav briesmonis, antagonists, bet gan lasītāja otrais “es” — parasts, ne ar ko neievērojams cilvēks (par kādiem taču lielākā daļa no mums sevi uzskata), kura ikdienā vai nu pamazām un nemanāmi, vai ar spēja orkāna spēku ielaužas baismīgais, neiespējamais faktors, kas pārvērš haosā līdz šim labi sakārtoto visumu. Taču, lai gan autori varoņa pretinieku monstru ierasti tēlo sabiezinātās krāsās, tiklab pārdabiskajiem, kā dabiskajiem briesmoņiem lielākajā daļā tekstu ir samērā skaidri apjaušama “dubultdaba”. Cilvēks bēg no briesmoņa vai cīnās ar to, taču faktiski viņam (un lasītājam līdz ar to) pretī stājas ne jau aizkapa rēgs vai kaimiņmājas maniaks, bet pirmām un galvenām kārtām viņa (mūsu) iemiesotās bailes, šaubas, nekrietnības un citas “patīkamas” lietiņas.

Vēl viens žanra paradokss ir tas, ka lasītājs patiesībā netic vampīriem, vilkačiem, zombijiem, taču zina, ka pastāv kroplas cilvēku attiecības, naids, atsvešināšanās, vainas apziņa un vientulība. Un te atkal jāpiesauc Stīvens Kings, kura darbos faktiski vienmēr labi saskatāms notiekošā duālisms — šausmas pagrabos un notekcaurulēs ir tikai ilustratīva fasāde, kamēr patiesās šausmas visbiežāk demonstrē aprakstītās cilvēku attiecības: vecāku vardarbība pret bērniem, laulāto ķildas, draugu nodevība — viss, ko cilvēks nodara cilvēkam.

Šausmu žanra terapeitiskā “funkcija” skaidro arī to, kāpēc stāstu un romānu uzbūve nereti atgādina klasisko pasakas shēmu. Varonim ir jāpaveic kāds uzdevums, jānoiet kāds ceļš (un pārsvarā tas ir tieši iekšējs ceļš, sastopoties ar paša dvēseles monstriem), un tā laikā jāpārkāpj visi iespējamie aizliegumi, kas taču arī pasakā tiek izteikti tikai tāpēc, lai tiktu pārkāpti. Arī bailes, ko rosina tabu pārkāpšana, sakņojas bērnībā, kad pieaugušā izteiktajam noliegumam bija neizprotama likuma spēks, taču, nepārkāpjot aizliegtā robežas un neieskatoties acīs savām bailēm, tās būs mūžīgas. Tāpēc nav cita varianta — varonis dosies neapgaismotajā ieliņā vai aizdomīgi trokšņainajā pagrabā. Tā sakot, nepamēģināsi, neuzzināsi. Pamēģināsi un, protams, iekulsies ķezā, bet, tikai stājoties pretim monstram zem trepēm, vismaz uz laiku ir iespējams uzvarēt monstru sevī.

Dabiski, šausmu literatūras lasīšana nav obligāta. Labi saprotams, ka daļai lasītāju šī “terapija” šķitīs par skarbu. Taču katram žanram savs lasītājs. Un, kamēr vēl aiz loga tumst rudenīgi vakari, gaudo vējš un čaukst lapas, daudziem no mums arvien būs patīkami ierušināties zem segas un piedzīvot tīkami šermulīgo baiļu terapiju. Starp citu, kas tur tikko noklaudzēja blakusistabā?



uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 25 februāris, 2020

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Rudens 2019

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu