Auzas un kāzas

— Irēna Darbiniece

Auzas un kāzas

— Irēna Darbiniece

Raksts

Publicēts: 07 janvāris, 2022

Kategorija: Žurnālā

Dalies

Kad šķiet, ka ir traki, mieriniet sevi ar domu, ka vienmēr var būt vēl trakāk. Un ziniet – arī aizraujošāk, interesantāk, neticamāk… Jo īstā dzīve ir daudz ekstrēmālāka nekā seriāli.

 No mums trim divas trešdaļas ir blondas, bet viena – gan blonda, gan sarkanmate, gan melnmate. Kā nu kuro dienu šai mākslinieciskajai būtnei iešaujas prātā. Lai gan blondums mūs nav sadalījis frakcijās, savā ziņā to ir izdarījis veids, kādā iepazīstamies ar vīriešiem. 

Pirms dažiem gadiem es klusi nīku draudzeņu pasākumā, kas bija sarīkots nez kam par godu Zanes privātmājā. Nīku tāpēc, ka nācās uzklausīt blondās namamātes un tajā brīdī sarkanmatainās Izas neticamos stāstus par saviem piedzīvojumiem ar vīriešiem, kuri atrasti internetā. Sāksim ar to, ka šajos stāstos nebija runas par katrai vienu vīrieti – abas paralēli tikās ar vismaz pieciem vai pat sešiem. Tā kā es netikos ne ar vienu, vispār ne ar vienu un nekādā kombinācijā, sajutos kā izkaltusi niedre un spēju tikai izdvest: “Jums gan ir interesanta dzīve…” Tā vienkāršā iemesla dēļ, ka es nekādus iepazīšanās portālus neapmeklēju, jo tas ir pret maniem principiem, jo es uzskatu, ka vislabāk iepazīties ir… darbā. Nedaudz vecmodīgi, īpaši tagad, zūmu, vebeksu un maikrosoftīmu laikā, bet šis stāsts sākās vēl pirms masku un aizliegumu perioda. Jā, tad cilvēki varēja satikties darbā un bučoties uz katra ielas stūra. Neticami.

Dzīve tolaik abām randiņu karalienēm ritēja visai azartiski. Piemēram, Iza, tā, kura te melniem, te sarkaniem matiem, bija atradusi savu mūža mīlu – slikto puisi ar segvārdu Ķīmiķis. Cik bija noprotams no jūsmīgajiem nostāstiem, izskatīgs, asprātīgs un, protams, nejauks siržu lauzējs. Ar likumīgu un spēkā esošu sievu piedevās. Tā nu Iza ar viņu regulāri tikās dažādās viesnīcās, moteļos, kafejnīcās un restorānos. Paralēli tikās ar vēl dažiem citiem, bažīgi jautājot man, kurai tobrīd nebija neviena, ar ko iet uz randiņiem: “Vai tas nav par traku? Tikties paralēli ar pieciem, dažbrīd pat sešiem?” Ziniet, nē, nav par traku, traki ir to jautāt man, kurai nav neviena. Dodiet vismaz vienu!

Ķīmiķis Izai bija favorīts Nr. 1, kādi četri bija puiši parastie, bet otrs nopietns kandidāts bija Arnolds – cik saprotams, bez ķīmiskas harismas, bet ar nopietniem nolūkiem. Pēc manas pārliecības, Iza cerēja, ka Ķīmiķim viņa patīk tik stipri, lai kādudien eksaktais nelietis sievu tomēr nomainītu pret viņu. 

Reiz, kaislīgajam pārītim sēžot un baudot pusdienas restorāna terasē, iezvanījās Ķīmiķa mobilais, un pēc strupas sarunas viņš Izai īsi paziņoja: “Man jāskrien – sieva dzemdē…” Un prom bija. Arī Izai šķita, ka viņa ir prom... bezsvara stāvoklī, ar atvērtu muti, piecus metrus virs zemes līgani vērojot ainu, kurā mīļotais vīrietis, izkāpis no gultas ar citu, mīlīgi čubina rokās tikko dzimušu mazuli un skatās sievai acīs. Pavisam silts. Nē, Iza nezināja, ka Ķīmiķa sieva ir stāvoklī.

Jāteic, arī es šo stāstu uzklausīju ar atvērtu muti, jo, manuprāt, visam (varbūt) ir savas robežas. Tomēr karsto mīlasstāstu nelielais starpgadījums neapstādināja. Iza turpināja mīlēt un tikties ar plaša profila ķīmijas speciālistu. Taču izrādījās, ka arī otrs nopietnais pretendents Arnolds nebija ar mieru vienkārši noskatīties šajā ziepju operā kā statists, kurš stāv ar paplāti vai tēlo ceļa stabu ar bultu un uzrakstu “Ķīmijas laboratorija”. Uzņēmējs Arnolds, lai arī atgādināja pavisam parastu vīrieti, teiksim, inženieri uzvalkā un brillēs, cīnījās kā gladiators – visu vai neko. Arnolds Briļļainais ieguva visu, Izas iedomās Ķīmiķa pamesto un pievilto sieviešu satrakotajam pūlim fantāziju Kolizejā bez jebkādas žēlastības rādot īkšķus uz leju un aurojot: “Nāvi Ķīmiķim!” 

Bet divcīņa, lai līdz tam nonāktu, bija ne pa jokam. Iza, kārtējoreiz piedevusi sievu un bērnu, baudīja divvientulību ar Ķīmiķi kādā viesnīcā, un tad notika negaidītais – numuriņā burtiski ielauzās Arnolds Neapstādināmais, uzrīkojot zibenskauju, uzveicot ienaidnieku un izvirzot ultimātu, kas sniedza neapgāžamus jūtu pierādījumus Izai, pieprasot: vai nu precies ar mani un pamet viņu, vai mēs vairs nekad nesatiekamies!

Karstā vasaras dienā Arnolds Briļļainais-Neapstādināmais-Drosmīgais kļuva par Izas vergu, oi, vīru, kas mīļotajai sievai no acīm nolasa katru vēlēšanos. Ja gadījumā viņam kādureiz tas neizdodas, Iza kļūst īgna un kašķīga. Mūsu sarunās Ķīmiķis vairs netiek pieminēts (lai nu cik viņam to sievu un bērnu tagad būtu…).

Tajā pašā laikā arī Zanei izkristalizējās divi nopietni pretendenti, ja neskaita pašas vīru, zobārstu, pēc izskata ļoti glītu, labi ģērbtu, smaržīgu, bet, kā lai pasaka, nūģīgu, vai, vīrieti… par kuru pati Zane dažkārt izteica aizdomas, ka varbūt viņš patiesībā ir gejs, jo, pēc viņas novērojumiem, viņa savam vīram tā īsti nemaz nepatīk. Digitāli satikto un vētrainā uzdzīvē iepazīto vīriešu sešnieku noīsinājusi līdz diviem eksemplāriem, Zane mocījās neziņā, ko darīt: viens viņai pa īstam patika, otrs arī pa īstam patika, taču bija pārāk jauns – 11 gadu jaunāks par viņu pašu. Ar pārāk jauno un patīkamo Edmundu Zane arī pati uzvedās kā pavisam jauna: brauca uz festivāliem un gulēja teltīs, tusēja viņa draugu studentu vidē, nāca mājās vēlu un vīram nūģim neatskaitījās. Naudas Edmundam īsti nebija. Būdams students, viņš piepelnījās no studijām brīvajā laikā, un šis aspekts Zani nedaudz uztrauca. Jo principā, lai kāds arī būtu vīrs, pārtikusi dzīve ar viņu bija garantēta. 

Savukārt pretendents Nr. 2 (vai Nr. 1, īsti nevarēja saprast) bija galants un nobriedis vidēja līmeņa menedžeris kafijas izplatītāju kompānijā, ar labu (dienesta?) automašīnu un paradumu vadāt Zani uz smalkiem restorāniem. Vārdu sakot, laba partija un alternatīva vīram, ja nu kas, domāja Zane. 

Kā zināms, cilvēks var izdomāt sazin ko, tas nav aizliegts, taču ar darīšanu var sanākt pilnīgi pretējais. Lieliskā partija Zigurds vienā jaukā dienā savu menedžera amatu zaudēja, pazuda arī mašīna, un beigās izbeidzās nauda, kuru viņš turpmāk centīgi mēģināja aizņemties – vai vienkārši paņemt – no savas simpātijas Zanes. Viņa, starp citu, dažus simtus viņam arī aizdeva… nu, labi, uzdāvināja, iedeva uz neatdošanu vai kā lai to nosauc. Ar to pašu arī Zigurds pazuda no viņas dzīves horizonta, un pastāvīgu, ievērojamu vietu ieņēma Edmunds. Jaunais students bez finansēm Zanei naudu nekad neprasīja, nikni piepelnījās, kur vien varēja, pabeidza studijas, dabūja labu darbu un Zani bildināja ar iespaidīgu gredzenu. Pa vidu viņa ar diezgan lielu troksni izšķīrās no vīra, kurš zvērēja, ka viņam tomēr patīk sievietes un visupirms tikai un vienīgi Zane, taču beigās piekrita laulības šķiršanai. Un otrās kāzas plānotas jau šovasar! 

Tikmēr es turpināju turēties pie saviem principiem un tādējādi ļāvu savam dzīves kuģim mētāties tieši nepatikšanu… sorry, iepazīšanās darbā… virzienā. Manas darbavietas boss – kalsns, slaids, simpātisks un tumšmatains vīrietis ap 45 – manī sākotnēji nekādas simpātijas neizraisīja. Nu, man viņš patika... kā cilvēks un kā profesionālis. Bet vīrieši man tomēr patika tuvāk manam vecumam, nē, ne ap 70, bet ap 25. Taču ikdienā man un viņam diezgan bieži sanāca apmainīties ar profesionālo informāciju, tādējādi es vēl vairāk novērtēju Bosa gudrību un… cilvēciskās šķautnes. Tātad man viņš sāka patikt, un, ja es kaut ko saprotu no vīriešiem, es viņam arī. 

Bet ne jau man vienīgajai viņš gan patika. Uz Bosu acis meta vismaz vēl divas biroja “zebiekstes”. Manā skatījumā ne nu smukas, ne nu gudras, bet tas jau gaumes jautājums. Viena no viņām nez kāpēc konsekventi valkāja sarkanas zeķbikses (!). Esmu droša, ka viņa līdz pat šim brīdim nezina faktu, ko tūlīt atklāšu... proti, biroja puiši atvasinājumā no uzvārda bija devuši viņai iesauku Rukšķiks. Un šis Rukšķiks samērā aktīvi un bieži sēdēja Bosa kabinetā, tērgādama un mēģinādama aptīt viņu ap savu pirkstu, ja ne ap sarkano cisku. Rukšķiks visai uzskatāmi raidīja arī savas neapmierinātības bultas manā virzienā, bet es izlikos tās nemanām, jo vispār nolēmu, ka Boss mani tik ļoti neinteresē, lai es viņa dēļ iesaistītos šādās pārmērīgās peripetijās, galu galā man apkārt darbā bija arī pietiekami daudz jaunāku vīriešu.

Tā nu reiz viss mūsu draudzīgais kolektīvs svinēja darbavietas jubileju restorānā. Pēc dziesmām un dejām ballīti tika nolemts turpināt kāda kolēģa mājās. Gāja jautri, visiem viss patika, īpaši man, jo es jau biju dejojusi ar Bosu un viņš pieteicās arī turpinājuma pasākumam. Varbūt Rukšķiks nebija īpaši priecīga, bet šīm garastāvokļa īpatnībām es tobrīd nepievērsu uzmanību. Lai gan vajadzēja! Kolēģa dzīvesvietā jautrība turpinājās, un turpinājās arī manas dejas ar Bosu. Jā, es viņam patīku, – nodomāju es. Mirsti, maita, – sapņoja Rukšķiks. Bet to es sapratu tikai vēlāk. Līdz kādā brīdī deju pārtraukumā aizgāju uz virtuvi un ieraudzīju nesaprotamu akrobātisku kompozīciju, kuras centrā ar plati ieplestām kājām statiskā stiepšanās pozā atradās Rukšķiks, kuru no abām pusēm aiz rokām cieši turēja divi kolēģi, no kuriem vienam rokā bija virtuves nazis. “Baldriānus!” kliedza kolēģis ar nazi. “Slepkavības mēģinājums,” krekstēja otrs.

Noskatījusies deju izpildījumu manā un Bosa priekšnesumā, ar savu performanci bija nolēmusi uzstāties arī Rukšķiks, ielavoties virtuvē un pagrābjot nazi, laimīgā kārtā par saviem nodomiem pagūstot pabrīdināt arī apkārtējos. “Noduršu!” nobļāvās Rukšķiks un metās uz istabu, bet abi kolēģi, par spīti ballītes raisītajam sagurumam, bija strauji atžirguši un sagrābuši aktīvo kolēģīti aiz rokām, pie viena atņemot arī auksto ieroci.

Boss mani pavadīja uz mājām, bet pēc dažiem mēnešiem sapratu, ka birojā jau tā ir pārāk karsti un auzas pārāk dziļas, lai tajās iegrimtu vēl vairāk. Savus principus es nemainu – joprojām uzskatu, ka vislabāk iepazīties ir darbā un saistībā ar darbu, jo tas ļauj atrast līdzīgi domājošos un novērtēt gan profesionālās, gan cilvēciskās īpašības. Tikai jāuzmanās no rukšķikiem! Tā nu arī to daru un pagaidām uz gredzenu nepretendēju. Toties ar prieku apmeklēju draudzeņu kāzas.


Foto: Krakenimages 

 



uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 07 janvāris, 2022

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Vasara 2021

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu