Attālināts skolotājs in practice

— Inese Auniņa

Attālināts skolotājs in practice

— Inese Auniņa

Raksts

Publicēts: 17 novembris, 2021

Kategorija: Žurnālā

Dalies

Skolas laikā, iedvesmojoties no labākajiem pieejamajiem paraugiem, gribēju kļūt par skolotāju. Šķita cēli un respektabli vienlaikus, jo, no vienas puses, pedagoga misija ir veicināt jaunu zināšanu apguvi, no otras puses – bērnu un viņu vecāku cieņa un mīlestība. Vairākas praktizēšanās reizes, aizstājot sasirgušo skolotāju mazākajās klasēs, skaidri un nepārprotami liecināja, ka nepieciešamais talants un spējas man ir – bērni klausīja, klasi nedemolēja un ar interesi iesaistījās piedāvātajās zināšanu apguves aktivitātēs.

 Pēc vidusskolas iestājos Latvijas Universitātē uzreiz divās fakultātēs – filologos un žurnālistos, bet, redzot potenciālos kursabiedrus vai, precīzāk sakot, biedrenes, kā arī izvērtējot eventuālo nākotni, skolotāja manī atdeva vietu žurnālistei. Uzreiz padodoties apgūstamās profesijas piedāvātajām iespējām, līdzšinējo rāmo dzīves plūdumu nomainīja parlamenta reportieres neprognozējamā un tāpēc tik aizraujošā ikdiena ar interesantām intervijām, dinamiskiem notikumiem un iespēju būt tā visa sastāvdaļai. Skolotājas lietišķo kostīmu nomainīja ērtais un radošais stils, strikti saplānoto stundu grafiku – nenormēts darba laiks, bet cienīgo dzīvesveidu – žurnālista darba bohēma, nosauksim to tā.

Daudzu gadu laikā tā pa īstam iekāpt skolotājas kurpēs nav gribējies, jo darbs žurnālistikā un sabiedriskajās attiecībās, ko vēlāk nomainīja juridiskie jautājumi, sniedza patiesu gandarījumu, prieku un savu spēju adekvātu novērtējumu ne tikai morāli, bet arī materiāli. Līdz brīdim, kamēr pasauli un Latviju pārņēma apokalipse, vārdā Covid-19. Pretēji manām tā brīža vēlmēm, prioritātēm un mērķiem es kļuvu par skolotāju, iesaistoties pilnas slodzes pedagoga darbā 1. klases skolniekam Ernestam un pusslodzes darbā 2. klases skolniekam Ansim un 5. klases skolniekam Danielam – manam dēlam un māsas puikām.

Diezgan ātri kļuva skaidrs, ka disciplīna un “kurš te ir galvenais?” manā pedagoģiskajā praksē ir apgriezti proporcionāli tam, kā tas ikdienā notiek skolā. Džeki gulēja līdz pusdienlaikam, ēda garās brokastis, staipījās, žāvājās un nekādi nebija motivējami sākt mācības līdz ar iedomāto zvanu uz pirmo stundu. Sākotnējais uzdevumu saraksts e-klases dienasgrāmatā man bija tumša bilde, kaut gan no iepriekšējiem nostāstiem un fragmentāras pieredzes radās nojausma, ka viena vai divas rindiņas izpildāmo uzdevumu ailē nozīmē nenormāli daudz laika, darba, izdomas, nervu un pacietības.

 Uzsprāgšana

Kad trešo reizi pēc kārtas  nevarēja pareizi nosaukt pulksteņa laiku (nu, kā var nesaprast tik elementāru lietu!), es uzsprāgu. Vārda tiešā nozīmē man pa degunu un ausīm nāca tvaiks, rokas un kājas raustījās nekontrolējamās konvulsijās un manu izmisuma saucienu dzirdēja gan piektā stāva kaimiņi, gan onkulis ar tīkliņu rokā pie pagalmā novietotā konteinera. Bērns izbailēs, pat aizmirsis ierasto šņukstēšanu un asaru birdināšanu burtnīcā, lielām acīm skatījās mammā, kas grasījās eksplodēt. Tādu mani ne tikai viņš, pat es pati sevi neatceros – ne zaudēta svarīga tiesu lieta, ne lēmums par šķiršanos, ne šīferis, kas no jumta uzkrita jaunajam auto un to pamatīgi sabojāja, nebija spējis manī izraisīt tādu emociju vulkāna izvirdumu kā pedagoģiskā neveiksme izskaidrot pulksteņa darbības principu. Viss, bezierunu kapitulācija!

Labi, pārejam pie latviešu literatūras, ar kuru vismaz skolas laikā nekad nekādu problēmu nav bijis. Pirmklasniekam uzdots Viļa Plūdoņa piecu pantiņu dzejolis par zaķiem: “Zaķu tēvs ar zaķu māti / Abi sēd vakarā; / Zaķu māte zeķi ada, / Vecais pīpi kūpināja…” Nu, un tālāk viņu bailīgie piedzīvojumi. Dzejolis jāiemācās no galvas, jānofilmē atbilstošā Pirms-lieldienu scenogrāfijā un WhatsApp jānosūta skolotājai; uzdevuma izpildes termiņš – četras dienas. No darbu racionalizācijas viedokļa ir skaidrs, ka dzejoļa mācīšanās kā ilgtermiņa projekts ir vismaz divu cilvēku veselību ļoti apdraudošs zināšanu apguves veids, tāpēc nolemju to īstenot paātrinātā tempā. Vēlā pēcpusdienā, klusībā pārmetot Plūdonim neelastību vārdu izvēlē un vecmodību, vairākkārt shematiski zīmējot notikumu attīstību, bērns vienu dienu zaķu ģimenes dzīvē ir apguvis. Sākam filmēšanu – atrodam atbilstoša izmēra zaķi, uzvelkam tīru kreklu, saķemmējamies, noslaukām fonā putekļus – viens, divi, trīs… motors!

1. dubls. Bērns nosauc dzejoļa autoru, bet aizmirst nosaukumu.

2. dubls. Pārāk liela pauze starp pirmo un otro pantiņu.

3. dubls. Pēc otrā pantiņa otrās rindas jautājums man: kā tur bija tālāk?

4. dubls. Trešā pantiņa sākumā rekvizīta zaķim nokrīt auss, atsedzot neglītu traipu uz sienas. Pauze abpusējai nervu nomierināšanai un auss nostiprināšanai.

(..)

5. dubls. Nekādi nepadodas izrunāt rindiņu “visi projām laiž, cik kāju” – nu nav tai nekādas jēgas, bērns neizprot.

6. dubls. Kas bija rudzziedīši?

7. dubls. Mēģinot atcerēties notikumu secību, Ernests paceļ kreklu un pakasa vēderu.

8. dubls. Pēc pārmetumu rindas bērnam raustās valoda, birst asaras un sejas izteiksme liecina, ka dzejolis sarakstīts ultrabēdīgā noskaņojumā. Tehniskā pauze operatoram – virtuves skapītī ielikta vīna glāze.

(..)

Ar dzelžainu apņemšanos pielikt punktu šķietami nebeidzamajai zaķu epopejai atsākam filmēšanu.

9. dubls. Jūtot, ka pauze ieilgst, ar lūpu kustībām cenšos dot zīmi par pareizo vārdu secību. Diemžēl deklamētāja sejas izteiksme nodod manu nosodāmo rīcību, tāpēc sākam no jauna.

10. dubls. Pēc trešā pantiņa zvans WhatsApp no māsas puikas: krustmāt, atrodi šajā teikumā gramatisko centru!

(..)

65. dubls. Ar Dievu uz pusēm, derēs! Sūtām skolotājai.

Attīstot integrēto apmācību pieeju, vizuālajā mākslā uzdots uzzīmēt komiksu pēc iemācītā dzejoļa motīviem. Pirmkārt, izdomāt komiksa sižetu, otrkārt, uzzīmēt. Ar pirmo uzdevumu daudzmaz tieku galā, bet otrais mani atkārtoti dzen pie virtuves skapīša, jo tēlotāja mākslas Everests manā izpildījumā ir kaķis no mugurpuses. Māsas komentārs komiksa skicei ir par zaķu mātes ķepām, kas atgādinot krūtis, zaķēniem, kas līdzinās kaķiem, un suņiem, kuriem astes sivēnveidīgos gredzenos, bet pulksten desmitos vakarā viss, kas attālināti saistās ar zaķiem, man izsauc fiziskus drebuļus un reālu nelabumu, tāpēc tuvojošās Lieldienas gaidu ar patiesām bailēm.

 Visi, izņemot mūs, ir stulbi

Latviešu valodas gramatika pirmajā klasē aprobežojas ar burtu rakstīšanu un vienkāršu teikumu izveidi, tāpēc tās apguve no skolotāja iesācēja prasa pacietību un nepakļaušanos “gan būs labi” instinktam. Cita lieta – 5. klase, kuras līmenim knapi turam līdzi dubultā bruņojumā. Šeit kaujas lauka nosaukums ir interneta vietne www.uzdevumi.lv, kurā apkopoti visi iespējamie nervu, saskaņas un mierīgas līdzāspastāvēšanas masu iznīcināšanas ieroči. Uzdevumus risinām trijatā: piektās klases skolnieks Daniels, kas atbilstoši savam vecumam, dzimumam un attieksmei ir diezgan labās attiecībās ar gramatiku; Daniela ome – sistemātiski seko līdzi apgūstamajai vielai, tāpēc ir lietas kursā par šā priekšmeta aktualitātēm, un es – ģimenes korifejs latviešu valodas pareizrakstības un pareizrunas jomā. Sākotnējā posmā savus atšķirīgos rezultātus argumentējam mierīgi, tad uzvelkamies, un Daniels izstājas no cīņas: sak’, jūs izvillojieties un pasakiet man pareizo atbildi, kuru es tad ierakstīšu. Es un ome ar putām uz lūpām un siekalām šķīstot, manām vidusskolas pierakstu kladēm, vārdnīcām un google.com meklējumu rezultātiem bruņojušās, lienam vai no ādas ārā, lai viena otrai pierādītu ietvertā teikuma priekšmeta esamību, izteicēja vai saitiņas statusu vārdam “ir” un pēdiņu lietojumu tiešās runas rakstībā. Uzdevuma vidū viena ar otru vairs nesarunājamies, tikai nikni šņācam, bet, saņemot darba vērtējumu “neieskaitīts”, apraudamies, vienojamies, ka visi, izņemot mūs, ir stulbi, un uzdevumu izpildi neturpināsim principā. Pēc ilgstošas izmeklēšanas Daniels konstatē, ka datorprogramma neatpazīst mūsu liktās pēdiņas, tāpēc tās ieskaitītas kā kļūdas; izkopējam uzdevuma tekstā lietotās, uzrakstām vēlreiz, un – voilà! – desmit no desmit, un ģimene saglābta.

No rīta piedalos biroja attālinātajā sapulcē par aktuālajiem tiešā darba jautājumiem. Zvans mobilajā telefonā – Danielam pārbaudes darbs, sūtīšot jautājumus ar savu versiju, lai pārbaudot, vai pareizi. Saku, ka grūti būs, jo ar vienu dibenu divās kāzās vienlaikus dejot nav iespējams. Krustdēls alegoriju neuztver, un pēc brīža sāk nākt uzdevumi. Ar pirmajiem trim tieku galā veiksmīgi, par ceturto, proti, kur jāliek pieturzīmes teikumā “Nu re viss kārtībā”, saņemu protestu, jo mana atbilde neesot pareiza, komati esot divi – aiz vārda “nu” un aiz vārda “re”. Mēģinot saglabāt klātesošu sejas izteiksmi attālinātajā sapulcē, paralēli atrodu akadēmisku skaidrojumu, kas pamato manas versijas pareizību par vienu komatu aiz vārda “re”, apvelku to ar sarkanu un nosūtu Danielam. Reakcijas nekāda, un tas arī saprotams – viņu neinteresē zinātniskais pamatojums, jo ar datorprogrammu strīdēties nav iespējams, bet konkrētā uzdevuma sastādītāja acīmredzot ir apguvusi citus gramatikas likumus. Viņai par to nekas, Danielam mīnuss, bet man izlaužas verbāls sašutums, kuru sapulces vadītājs iztulko kā iebildi viņa priekšlasījumam, tāpēc lūdz argumentēt. Izrauju vadu, kam jāliecina par pēkšņi pasliktinātiem interneta sakariem, un sapulci ar kaunu atstāju. Tagad varu pilnībā pievērsties 5. klases pārbaudes darbam latviešu valodā, bet pēdējā uzdevumā pareizs nešķiet neviens no piedāvātajiem atbilžu variantiem. Ar pieauguša cilvēka racionālo loģiku saprotu, ka vienai atbildei noteikti jābūt īstajai, bet kuru no trim šķietami nepareizajām izvēlēties, turklāt tempā, kas neļauj padomāt un pameklēt internetā vai vidusskolas pierakstos? Izvēlos otro, kaut gan varētu derēt arī pirmā, un atkal netrāpu! No Daniela saņemu dusmīgu emoji, bet pati esmu gatava apraudāt šķietami uz mūžīgiem laikiem iedragāto gramatikas pārzinātājas reputāciju ģimenes un, ko tur slēpt, arī savās acīs.

 Ausu kociņi pūpolos

Labi, pārejam pie šķietami vieglākiem mācību priekšmetiem. Piemēram, mājturības. Pēc divu mēnešu pedagoģiskās prakses secinājums ir skarbs – augstāk par praktiskajām veiklo roku spējām te kotējas izdoma un radoša pieeja. Viens no pirmajiem otrklasniekam Ansim uzdotajiem mājasdarbiem – pūpoli. Bitīt matos, kur lai aukstā marta sestdienas rītā Pļavnieku guļamrajonā grābj pūpolus, ko kārtīgi uzlīmēt uz zariņiem, kas savukārt ielikti no krāsaina papīra izgrieztā vāzē? Vate nav risinājums, jo līp pie rokām un atgādina mazas un izpluinītas vārnu ligzdas, turklāt, kamēr to izdodas daudzmaz jēdzīgi pielīmēt, baltie pūpolīši pārvērtušies pelēkos bumbuļos. Balts papīrs arī neder, jo nerada pūpoliem piemītošo telpiskumu. Kas vēl? Ideja! Ausu tīrāmie kociņi šim mērķim der ideāli – nogriežam ar vati notīto galu, smuki pielīmējam, un lieta darīta. Maksimālais novērtējums un foto, kurā pat nepateiksi, no kā darināti omulīgie un tik autentiski iznākušie apalīši. Bet šis ir mūsu ģimenes know how, sarunāts?

Grūtāk iet ar piektās klases uzdevumiem – klātienē tika apgūta zāģēšana un citas puiku lietas, ko tagad pēkšņi aizstāj kulinārija. Protams, paldies visiem svētajiem, ka ne šūšana krustdūrienā vai tamborēšana, kuru praktiskā attiecināmība uz zēniem būtu stipri apšaubāmāka par galda klāšanas smalkumiem, salvešu locīšanas īpatnībām un piederumu izvietošanas niansēm. 

 Omei 5. klases mājturībā – desmit

Ņemot vērā, ka ar ēst gatavošanu tās klasiskajā izpratnē man ir ļoti komplicētas attiecības, šo izglītošanās sadaļu pilnībā uzņēmās ome. Ar vāji slēptu smaidu mēs noskatījāmies, kā viņa grauzdē sviestmaizi un kapā lociņus uzdevumam “Pagatavo pirmšķirīgas brokastis”, un pārdzīvojām līdz ar viņu, par izcilo veikumu saņemot vien devītnieku. Nākamo šedevru “Olu ēdieni” apskaustu pat Mārtiņš Rītiņš, jo trīs paipalu oliņas iecept paprikas gredzenā, greznot to ar tomāta šķēli un biezpiena maliņu spēj tikai augstākās raudzes pavārmākslas virtuozi. Un tomēr mājturības skolotāja tā nedomāja un atkal ielika devītnieku, izraisot validolā mērcētu bēdu cunami. Tā radītā depresīvā atbalss bija tik dziļa, ka Lieldienu svētku galda klājumam ome pat i nedūšojās, tāpēc nācās palūgt foto draugu ģimenei ar identisku uzdevumu, lai atsūta savējo, un to arī iesniedzām. Rezultāts? Deviņi!

Nedaudz atguvusies no šoka un savu kulināro prasmju nepamatotas apšaubīšanas, ome ar neiedragājamu spītību tomēr bija nolēmusi sev un visiem apkārtējiem pierādīt, ka augstākais novērtējums mājturībā Pļavnieku mācību iestādē tomēr ir iespējams. No rīta, samiegojusies un halātā satinusies, kā parasti, plānoju virtuvē pamosties ar ikdienišķo kofeīna devu. Īsti nesaprotot, vai to visu redzu realitātē vai turpinu sapņot, savā priekšā uz galda piefiksēju galda karti, ēdienkarti, salveti, porcelāna putras bļodiņu, kristāla sulas glāzi, sudraba galda piederumus un vāzi ar ziediem. Bet manu mēģinājumu piesēst reālā pusceļā apstādināja komandiera cienīgs uzsauciens “Stāt! Neko neaiztikt!”. Prātā uzsāktā teikuma turpināšanu pārtrauca omes darbošanās ar fotokameru, un kļuva skaidrs, ka karaliskās brokastis ir mājturības kārtējā uzdevuma fotosesijai, kuras izpilde jāapliecina digitāli. Es apvainojos, jo paliku bez kārdinošajām brokastīm; ome man pārmeta nesaprašanu un neiejūtību, jo tas ir mājturības uzdevumam, nevis ēšanai;  Daniels ieteica samainīt traukus vietām, bet viņam strikti tika norādīts, lai neiejaucas… Šo mājasdarbu mēs atcerēsimies ilgi. Pirmkārt, mēs cits ar citu nerunājām līdz pat pusdienlaikam; otrkārt, ome par to patiešām dabūja desmitnieku.

Un visbeidzot, skolotāju ieskatā, vissvarīgākie attālināti apgūstamie mācību priekšmeti – sports un mūzika. Goda vārds, tieši tā tas ir, spriežot pēc uzdevumu apjoma, nopietnības un atskaites formas.

 Dribls 3. stāva dzīvoklī. Nopietni?

Par sporta aktivitātēm es katras nedēļas beigās aizpildu Excel tabulu. Pirmajā piegājienā man tas prasīja pusi dienas, jo sākotnēji nebiju izvēlējusies pareizo aili un rakstīju vidusskolniekiem domāto; pēc tam izrādījās, ka sarkanā krāsa ir novērtējuma skalas sliktākais gals, bet zaļā – labākais, kaut gan krāsu izkārtojums tabulā pēc kārtas bija tieši pretējs. Trešo reizi pārtaisot sasodīto tabulu, aizķeršanos radīja otrais uzdevums – bumbas dribls 20 reižu ar katru roku. Nopietni??? Es dzīvoju piecstāvu mājas trešajā stāvā, bet tieši zem manis ir ģimene ar zīdaini, sakiet, kā man izpildīt šo fantastisko fizisko vingrinājumu, nemaz nerunājot par to, ka viena basketbola bumba palikusi skolā, bet otra ir pie omes un opja, kur braucam tikai katru otro nedēļas nogali? 

Labi, driblu izlaižam, seko vingrinājumu rinda, kas jāizpilda pārī. Pārī ar ko? Ar mani? Nē, es negribu atspiesties, vilkt dvieli  un mētāt spilvenu. Es tikko sakārtoju māju, noslaucīju putekļus un izmazgāju grīdas, man kopš skolas laikiem nav padevusies atspiešanās, tad kā es varu prasīt n reižu skaitu no bērna, ja pati neesmu spējīga to izdarīt pat vienreiz? Savukārt vingrinājums ar dvieli pēc sava apraksta konkurē ar erotisku priekšspēli guļamistabā, līdz ar to es pat nespēju iedomāties, kā to izpildīt divatā ar septiņgadnieku. Pēc garākas sarakstes ar sporta skolotāju vienojamies, ka krustvārdu mīklas par sporta veidiem (diez, arī neattālinātajās sporta mācībās bērni risina krustvārdu mīklas par volejbolu, basketbolu, futbolu un hokeju?) un ikdienas aktivitāte pastaigas, rikteņbraukšanas vai skriešanas veidā būs ok. Ar atbilstošu fotofiksāciju, protams.

Laime, ka mūzika paredzēta tikai reizi nedēļā. Lai gan dzīvojam divatā, mums ir bijis uzdevums dziedāt trīsbalsīgi, tāpēc lūdzām izlīdzēt kaimiņam. Reālā izmisumā iedzina nepieciešamība dziesmu izpildīt mūzikas instrumenta pavadībā – no tiem man mājās ir tikai katli, pannas un karotes. Piektās klases mūzikas skolotājas uzliktās latiņas pievārēšanā esam iesaistījuši mūzikas skolas absolventi un Latvijā populāras mūzikas grupas vadošo solistu. Bet ko darīt, ja visus mūzikas instrumentus skaņdarbā nepazīstam, ritmu dzirdētam gabalam uzrakstīt ir objektīvas grūtības un deju taktsmērus, nosaukumus, rašanās gadu, vietu un apstākļus sameklēt ne vienmēr ir iespējams? Un ziniet, ko? Arī mūsu nolīgtie profesionāļi dažkārt rausta plecus un saka, ka mūzikas skolā un Mūzikas akadēmijā viņiem ko tādu aizmirsa iemācīt. Tā, lūk!

Lai gan līdz mācību gada beigām palicis nedaudz un mana pedagoģiskā karjera, cerams, norietēs tikpat strauji un negaidīti kā uzaususi, jau visai drīz pēc tās sākuma mana izmisīgākā vēlēšanās bija mācību gadu savās mājās paziņot par noslēgtu, izdot liecības un sarīkot izlaiduma balli. Lai tas skolotājs manā sirdī tur tāds arī paliek, jo reālajā dzīvē pat pēc vislabākajiem priekšrakstiem, instrukcijām un padomiem kvalitatīvi un bez acīmredzama kaitējuma savai un apkārtējo veselībai un drošībai pedagoga misiju īstenot nav manos spēkos. Es nespēju savienot nesavienojamo, izdarīt neiespējamo un no tā vēl iegūt nevis iedragātu psihi, raustītu valodu un trīcošu galvu, bet gandarījumu. 

Foto Oliver Heil


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 17 novembris, 2021

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Rudens 2020

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu