Attālināts skolotājs in practice

— Inese Auniņa

Attālināts skolotājs in practice

— Inese Auniņa

Raksts

Publicēts: 11 jūnijs, 2020

Kategorija: Žurnālā

Dalies

Skolas laikā, iedvesmojoties no labākajiem pieejamajiem paraugiem, gribēju kļūt par skolotāju. Šķita cēli un respektabli vienlaikus, jo, no vienas puses, pedagoga misija ir veicināt jaunu zināšanu apguvi, no otras puses – bērnu un viņu vecāku cieņa un mīlestība. Vairākas praktizēšanās reizes, aizstājot sasirgušo skolotāju mazākajās klasēs, skaidri un nepārprotami liecināja, ka nepieciešamais talants un spējas man ir – bērni klausīja, klasi nedemolēja un ar interesi iesaistījās piedāvātajās zināšanu apguves aktivitātēs. 

Pēc vidusskolas iestājos Latvijas Universitātē uzreiz divās fakultātēs – filologos un žurnālistos, bet, redzot potenciālos kursabiedrus vai, precīzāk sakot, biedrenes, kā arī izvērtējot eventuālo nākotni, skolotāja manī atdeva vietu žurnālistei. Uzreiz padodoties apgūstamās profesijas piedāvātajām iespējām, līdzšinējo rāmo dzīves plūdumu nomainīja parlamenta reportieres neprognozējamā un tāpēc tik aizraujošā ikdiena ar interesantām intervijām, dinamiskiem notikumiem un iespēju būt tā visa sastāvdaļai. Skolotājas lietišķo kostīmu nomainīja ērtais un radošais stils, strikti saplānoto stundu grafiku – nenormēts darba laiks, bet cienīgo dzīvesveidu – žurnālista darba bohēma, nosauksim to tā.

Daudzu gadu laikā tā pa īstam iekāpt skolotājas kurpēs nav gribējies, jo darbs žurnālistikā un sabiedriskajās attiecībās, ko vēlāk nomainīja juridiskie jautājumi, sniedza patiesu gandarījumu, prieku un savu spēju adekvātu novērtējumu ne tikai morāli, bet arī materiāli. Līdz brīdim, kamēr pasauli un Latviju pārņēma apokalipse, vārdā Covid-19. Pretēji manām tā brīža vēlmēm, prioritātēm un mērķiem es kļuvu par skolotāju, iesaistoties pilnas slodzes pedagoga darbā 1. klases skolniekam Ernestam un pusslodzes darbā 2. klases skolniekam Ansim un 5. klases skolniekam Danielam – manam dēlam un māsas puikām.

Diezgan ātri kļuva skaidrs, ka disciplīna un “kurš te ir galvenais?” manā pedagoģiskajā praksē ir apgriezti proporcionāli tam, kā tas ikdienā notiek skolā. Džeki gulēja līdz pusdienlaikam, ēda garās brokastis, staipījās, žāvājās un nekādi nebija motivējami sākt mācības līdz ar iedomāto zvanu uz pirmo stundu. Sākotnējais uzdevumu saraksts e-klases dienasgrāmatā man bija tumša bilde, kaut gan no iepriekšējiem nostāstiem un fragmentāras pieredzes radās nojausma, ka viena vai divas rindiņas izpildāmo uzdevumu ailē nozīmē nenormāli daudz laika, darba, izdomas, nervu un pacietības.

Uzsprāgšana

Kad trešo reizi pēc kārtas  nevarēja pareizi nosaukt pulksteņa laiku (nu, kā var nesaprast tik elementāru lietu!), es uzsprāgu. Vārda tiešā nozīmē man pa degunu un ausīm nāca tvaiks, rokas un kājas raustījās nekontrolējamās konvulsijās un manu izmisuma saucienu dzirdēja gan piektā stāva kaimiņi, gan onkulis ar tīkliņu rokā pie pagalmā novietotā konteinera. Bērns izbailēs, pat aizmirsis ierasto šņukstēšanu un asaru birdināšanu burtnīcā, lielām acīm skatījās mammā, kas grasījās eksplodēt. Tādu mani ne tikai viņš, pat es pati sevi neatceros – ne zaudēta svarīga tiesu lieta, ne lēmums par šķiršanos, ne šīferis, kas no jumta uzkrita jaunajam auto un to pamatīgi sabojāja, nebija spējis manī izraisīt tādu emociju vulkāna izvirdumu kā pedagoģiskā neveiksme izskaidrot pulksteņa darbības principu. Viss, bezierunu kapitulācija!

Labi, pārejam pie latviešu literatūras, ar kuru vismaz skolas laikā nekad nekādu problēmu nav bijis. Pirmklasniekam uzdots Viļa Plūdoņa piecu pantiņu dzejolis par zaķiem: “Zaķu tēvs ar zaķu māti / Abi sēd vakarā; / Zaķu māte zeķi ada, / Vecais pīpi kūpināja…” Nu, un tālāk viņu bailīgie piedzīvojumi. Dzejolis jāiemācās no galvas, jānofilmē atbilstošā Pirms-lieldienu scenogrāfijā un WhatsApp jānosūta skolotājai; uzdevuma izpildes termiņš – četras dienas. No darbu racionalizācijas viedokļa ir skaidrs, ka dzejoļa mācīšanās kā ilgtermiņa projekts ir vismaz divu cilvēku veselību ļoti apdraudošs zināšanu apguves veids, tāpēc nolemju to īstenot paātrinātā tempā. Vēlā pēcpusdienā, klusībā pārmetot Plūdonim neelastību vārdu izvēlē un vecmodību, vairākkārt shematiski zīmējot notikumu attīstību, bērns vienu dienu zaķu ģimenes dzīvē ir apguvis. Sākam filmēšanu – atrodam atbilstoša izmēra zaķi, uzvelkam tīru kreklu, saķemmējamies, noslaukām fonā putekļus – viens, divi, trīs… motors!

1. dubls. Bērns nosauc dzejoļa autoru, bet aizmirst nosaukumu.

2. dubls. Pārāk liela pauze starp pirmo un otro pantiņu.

3. dubls. Pēc otrā pantiņa otrās rindas jautājums man: kā tur bija tālāk?

4. dubls. Trešā pantiņa sākumā rekvizīta zaķim nokrīt auss, atsedzot neglītu traipu uz sienas. Pauze abpusējai nervu nomierināšanai un auss nostiprināšanai.

(..)

5. dubls. Nekādi nepadodas izrunāt rindiņu “visi projām laiž, cik kāju” – nu nav tai nekādas jēgas, bērns neizprot.

6. dubls. Kas bija rudzziedīši?

7. dubls. Mēģinot atcerēties notikumu secību, Ernests paceļ kreklu un pakasa vēderu.

8. dubls. Pēc pārmetumu rindas bērnam raustās valoda, birst asaras un sejas izteiksme liecina, ka dzejolis sarakstīts ultrabēdīgā noskaņojumā. Tehniskā pauze operatoram – virtuves skapītī ielikta vīna glāze.

(..)

Ar dzelžainu apņemšanos pielikt punktu šķietami nebeidzamajai zaķu epopejai atsākam filmēšanu.

9. dubls. Jūtot, ka pauze ieilgst, ar lūpu kustībām cenšos dot zīmi par pareizo vārdu secību. Diemžēl deklamētāja sejas izteiksme nodod manu nosodāmo rīcību, tāpēc sākam no jauna.

10. dubls. Pēc trešā pantiņa zvans WhatsApp no māsas puikas: krustmāt, atrodi šajā teikumā gramatisko centru!

(..)

65. dubls. Ar Dievu uz pusēm, derēs! Sūtām skolotājai.

Attīstot integrēto apmācību pieeju, vizuālajā mākslā uzdots uzzīmēt komiksu pēc iemācītā dzejoļa motīviem. Pirmkārt, izdomāt komiksa sižetu, otrkārt, uzzīmēt. Ar pirmo uzdevumu daudzmaz tieku galā, bet otrais mani atkārtoti dzen pie virtuves skapīša, jo tēlotāja mākslas Everests manā izpildījumā ir kaķis no mugurpuses. Māsas komentārs komiksa skicei ir par zaķu mātes ķepām, kas atgādinot krūtis, zaķēniem, kas līdzinās kaķiem, un suņiem, kuriem astes sivēnveidīgos gredzenos, bet pulksten desmitos vakarā viss, kas attālināti saistās ar zaķiem, man izsauc fiziskus drebuļus un reālu nelabumu, tāpēc tuvojošās Lieldienas gaidu ar patiesām bailēm.

Visi, izņemot mūs, ir stulbi

Latviešu valodas gramatika pirmajā klasē aprobežojas ar burtu rakstīšanu un vienkāršu teikumu izveidi, tāpēc tās apguve no skolotāja iesācēja prasa pacietību un nepakļaušanos “gan būs labi” instinktam. Cita lieta – 5. klase, kuras līmenim knapi turam līdzi dubultā bruņojumā. Šeit kaujas lauka nosaukums ir interneta vietne www.uzdevumi.lv, kurā apkopoti visi iespējamie nervu, saskaņas un mierīgas līdzāspastāvēšanas masu iznīcināšanas ieroči. Uzdevumus risinām trijatā: piektās klases skolnieks Daniels, kas atbilstoši savam vecumam, dzimumam un attieksmei ir diezgan labās attiecībās ar gramatiku; Daniela ome – sistemātiski seko līdzi apgūstamajai vielai, tāpēc ir lietas kursā par šā priekšmeta aktualitātēm, un es – ģimenes korifejs latviešu valodas pareizrakstības un pareizrunas jomā. Sākotnējā posmā savus atšķirīgos rezultātus argumentējam mierīgi, tad uzvelkamies, un Daniels izstājas no cīņas: sak’, jūs izvillojieties un pasakiet man pareizo atbildi, kuru es tad ierakstīšu. Es un ome ar putām uz lūpām un siekalām šķīstot, manām vidusskolas pierakstu kladēm, vārdnīcām un google.com meklējumu rezultātiem bruņojušās, lienam vai no ādas ārā, lai viena otrai pierādītu ietvertā teikuma priekšmeta esamību, izteicēja vai saitiņas statusu vārdam “ir” un pēdiņu lietojumu tiešās runas rakstībā. Uzdevuma vidū viena ar otru vairs nesarunājamies, tikai nikni šņācam, bet, saņemot darba vērtējumu “neieskaitīts”, apraudamies, vienojamies, ka visi, izņemot mūs, ir stulbi, un uzdevumu izpildi neturpināsim principā.

(Ja gribi zināt, kas notika tālāk, lasi žurnālu I'mperfekt Vasara!)


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 11 jūnijs, 2020

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Vasara 2020

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu