Atskaites punkts esmu es pati

— Inga Gorbunova

Atskaites punkts esmu es pati

— Inga Gorbunova

Raksts

Publicēts: 23 septembris, 2021

Kategorija: Žurnālā

Dalies

Ja man būtu Sandra jāraksturo vienā vārdā, es teiktu – skaista. Ne tikai vizuāli, bet - kā tai dziesmā dzied – visos niekos, sīkumos. Ne tikai uz skatuves un ar biezu grimma kārtu.

Vēl Rīgas Jaunā teātra aktrise Sandra Kļaviņa ir ļoti īsta – teatrālisms, kas dažkārt pie skatuves māksliniekiem novērots sadzīvē, viņai nepiemīt. Uz jeb kuru dzīves situāciju Sandra spēj paraudzīties ironiski un tas, kā zināms, spēj glābt arī vissarežģītākajos brīžos.

Tevi mīl gan skatuve, gan ekrāns, gan ari skatītāji. Katrs, kam teicu, ka pavasara numurā pie mums ciemos būs Sandra Kļaviņa, reaģēja ar :” Viņa ir tik forša!” Un lielākā daļa tavas dzīves ir bijusi piepildīta aplausiem. Pieļauju – pie tā pierod. Kā ir tagad?

Tagad ir slikti. Mēnesi, kurā visu atcēla, man bija paredzētas 22 izrādes.Aktierim vajag mijiedarbību ar publiku,  apliecinājumu no ārpasaules. Ne velti šo profesiju izvēlas tādi cilvēki…droši vien mazliet kompleksaini ( smejas) un ar ar kaut kādiem pašapziņas robiem. Tieši par to domāju šajā laikā. Ka vajadzētu tomēr sev nepieciešamo apliecinājumu iemācīties saņemt pašai no sevis. Bet es jebkurā gadījumā gaidu to  atbildes reakciju savam darbam, jo tas ir veids, kādā komunicēju ar pasauli. Man optimālākais no iespējamajiem. Kādreiz biju absolūti aizvērts, sevī noslēdzies paklausīgs bērns, nevienam neuzbāzos ar savu viedokli. Tikai vidusskolas pēdējās klasēs mazliet sāku protestēt. Ja Dievs man būtu devis ārkārtīgi skaistu balsi, vai teiksim horeogrāfisku talantu, vai es prastu kādu instrumentu spēlēt, tad es varbūt varētu komunicēt vēl precīzāk. Bet, tā kā tādu talantu man nebija, tad atradu citu veidu, jo bija tāda iekšējā nepieciešamība. Tāpēc šo profesiju izvēlējos un tāpēc es, droši vien, tik ilgi tajā esmu. Ja mani noliktu izvēlēs priekšā : “Paldies, jūsu pakalpojumi mums vairs nav vajadzīgi”, es meklētu, iespējams, ļoti vienkāršu darbu un tāpat cīnītos, jo bērns jau bija jāizaudzina. Bet, paldies Dievam, neviens šādu izvēli man nav piedāvājis. Un pašlaik man ļoti pietrūkst teātra.

Gribas mēģināt, gribas to procesu. Gribas to darīt profesionāli. Ir dažas vienkārši labas izrādes un ir arī izrādes, kurās piedzīvo katarsi. To, tāpat kā mīlestību, var piedzīvot tikai dažas reizes dzīvē un daži vispār nepiedzīvo nekad. Tad tā enerģija materializējas caur partneri. Un tas vienmēr teātrī ir negaidīts pavērsiens. Ja kino ļoti daudz izdara montāža, tad teātrī katrā nākamā izrādē nevar paredzēt, kā viss var pēkšņi attīstīties no tā, ka viens izmaina vienu sīkumu. Tā vienkārši ir klātesoša radīšanas brīnuma sajūta un to noķer arī skatītāji. Ierakstīt to nez vai var. Bet dzīvajā – tur visi piedalās – tur piedalās arī skatītāji, kuri it kā tikai sēž un skatās. Tādu mirkļu dēļ vispār ir vērts ar šo profesiju nodarboties. Un tādu mirkļu sen nav bijis. Es ilgojos pēc tā.

Tagad mums visiem ir atvaļinājums, jo jūlijā būs daudz jāstrādā. Martā sāksies mēģinājumi. Jau tā kā bijām iesākuši pie Krilova mēģināt, bet nu maskās, cimdos, divu metru attālumā…tas nav nopietni.

Teici, ka šis laiks tevi dara arī dusmīgu.

Zini, es, piemēram, nekad mūžā nelīstu politikā, ja man nebūtu atbilstoša izglītība. Nelīstu jomās, kurās man nav nekādas saprašanas. Un tāpēc man reizēm ir kauns par cilvēkiem, kas to dara. Neko īsti neprot, tāpēc arī neko jēdzīgu nevar izdarīt, taču viņiem ir milzīgas ambīcijas. Un tad notiek tā, kā notiek. Latvija ir maza. Dažus cilvēkus, kas tagad pieņem lēmumus, pazīstu arī no citas puses. Es uz viņu darbošanos nevaru nopietni paskatīties, nevaru to nopietni uztvert un tāpēc es tai arī neticu.

Elmārs Seņkovs pašlaik iestudē izrādi Tallinā. Viņš teica, ka tur viss notiek, viss  atvērts, katrs cilvēks pats uzņemas atbildību par savu rīcību. Pats izsver, ko var un ko nevar konkrētajos apstākļos atļauties. Kā jau pieaudzis cilvēks, nevis infantīls personāžs, kuram viss jānorāda: “ nununu – tur jūs tagad neiesiet, to jūs tagad nedarīsiet”, caur tādu pārgudru pamācīšanu. Kā maziem bērniem, kuri paši neko nav spējīgi saprast, bet tur tie daži gudrie cilvēki – tie gan visu ļoti labi zina, kā mums kas būtu jādara. Būtu daudz labāks rezultāts, ja cilvēkiem uzticētos. Bet mūs padara par tādiem kā muļķiem. Ja ir tāda attieksme, tad daudzi attiecīgi arī sāk uzvesties. Es esmu vienkārša aktrise, mēģinu visu pieņemt mierīgi. Bet, ja es jau sāku uztvert šo kā pilnīgu absurdu, strādājot tādā diezgan elastīgā profesijā, kurā varu viegli pieņemt dažādību… Tad man jāsaka : nu šī nav dažādība. Šis jau sāk kļūt mazliet kukū.

Ļoti ilgi izvairījos paust savu kritisko viedokli, bet paliek grūti paklusēt. Kad paskatos tos uzņēmējus, piemēram, Royal Dandy meiteni, kas pēc 6 veiksmīgiem gadiem spiesta slēgt salonu… Es jau vēl dzīvoju labi, mums pagaidām pamatalgu maksā. Vienkārši nedzirdēt un neredzēt to, kā klājas citiem, kamēr tas neskar tevi personiski? Kaut kā vairs nevaru izlikties, ka nekas nenotiek. Tas stipri sāp, jo jau skar tik daudzus un tikai tāpēc, ka mani tas šobrīd it kā neskar, izlikties, ka viss kārtībā? Kā var dzīvot, izliekoties, ka citu izmisums uz tevi vispār neattiecas? Šobrīd nespēju nejust līdzi cilvēkiem, kas nedomā par izklaidēm un tusiņiem, bet gan par elementāru izdzīvošanu.

Tā ir absurda situācija, kad tev aizliedz strādāt. Vienmēr šķitis, jā ok, nestrādā tikai tie, kas ir slinki un neuzņēmīgi, tie kas ir izdzīvotāji, vienmēt atradīs ,ko darīt. Bet tagad ar likumu aizliedz darboties. Ja es nonāktu situācijā, kad nav iespēju strādāt un neredzētu pie lēmējiem  nevienu cilvēku, kas šo situāciju izprot, man būtu ļoti slikti. Varbūt es pat domātu, ka šādā pasaulē nemaz nevajag atrasties.

Sliktākais, ja tev nav valsts garantēta atalgojuma, ja pašam jānopelna, tu jau  pat nezini, ko darīt. Un vēl slimība fonā. Kad tas beigsies – neviens nezina. Skaidrs, ka vīruss nekur nepazudīs. Un dzīve nevar bezgalīgi palikt uz pauzes.

Vai mēs esam jau pieraduši pie emocionālās vardarbības? Pie tā, ka tas ir normāli? Bet vienā brīdī tas kaut kā piegriežas,  man nepatīk tādā modelī dzīvot ne mājās, ne darbā, ne vispār lielos mērogos.  Ilgstoši jau mēs šito neizturēsim, tas skaidrs. Un man arī ļoti nepatīk, ja mani uzskata par muļķi, un tādā veidā it kā visu laiku soda, aizliedz, izmanto šo manipulācijai ar mani. Jūs tomēr esat ar citu mērķi tur ievēlēti.

Ir jau daži tādi cilvēki, kas vienmēr dzīvojuši zaļi, jo prot aizslīdēt no nepatīkamām situācijām, prot labi melot un viņiem nav nekādu problēmu ar savu sirdsapziņu vai tamlīdzīgi. Es, personīgi, tik zemu nekad negribētu nolaisties. Viss dzīvē agrāk vai vēlāk atnāk atpakaļ. Un tad tu nevari izlikties, ka nekas nav bijis un tu neko neesi darījis. Tas attiecas uz katru no mums.

Ja reiz pirmais plāns nedarbojās, bija jāmeklē nākamais. Un vēl nākamais – kamēr atrod to, kas ir reāli izmantojams.

Pat pusaudžiem tagad grūti saskatīt motivāciju dzīvei. Viņi nesaprot, kā varēs nolikt eksāmenus, kā iekļauties. Nesen skatījos vienu raidījumu par šo tēmu, kurā runāja pusaudžu psihoterapeits. Viņš teica, ka suicīdu līmenis pusaudžu vidū pašlaik ir vienkārši nenormāls, ka daudzi vienkārši neredz jēgu, kāpēc vispār ko darīt, neredz, ka kadam vispār ir vajadzība, lai viņš dzīvotu, lai vispār kaut kas notiktu.

Bet tas ir tāds īpašs vecums, manuprāt, manos sešpadsmit nebija pandēmiju, bet mēs tāpat ļoti skarbi spriedām par dzīves jēgu.

Bet tagad tas viss īpaši saasinās. Es arī pirms kādiem gadiem četriem domāju, ka varbūt nav jābrīnās, ka ārzemēs ir kaut kādas prāvas, kur meita iesūdz māti par to, ka tā viņu laidusi pasaulē un nepareizi audzinājusi. Žanete mācījās 3. ģimnāzijā un viņai bija uz 10 lapiņām jāuzraksta lietas, kas izraisa laimes izjūtu. Viņa sēž, raud un saka, ka neko nevar nevar izdomāt. Bet es domāju – ārprāts, nu kā es esmu to bērnu audzinājusi, ja viņai nav neviena lieta, kas izraisa laimes sajūtu? Ar milzīgu piespiešanos viņa atrada kaut ko, kas viņai šo sajūtu rada. Un tad es jutos tiešām slikti, ka es neesmu bērnam parādījusi neko jēdzīgu, kā dēļ varētu būt vienkārši laimīgs.

Un tad viņa man saka :”Mamm, šajā pasaulē nekas nav īsts. Viss ir tikai hologramma.” Es samulstu un man īsti nav argumentu, ko pateikt pretī. Vienīgais ,ko iedomājos: “Nu bet es taču esmu īsta? Tas, kas notiek starp mums, ir īsts? Es taču tevi mīlu un tu mīli mani, un tas ir īsti.”

Vēstules, ko viņa rakstījusi maziņa Ziemassvētku vecītim vai Zobu fejai nesu uz teātri un glabāju tur – lai nejauši neatrod. Tad kādos gados piecpadsmit viņa, atnākusi uz teātri, manā grimētavā tās atrada. Viena tāda vēstule – “Zobu feja, tev neviens netic, bet es tev ticu!”  Viņa lasa, piesarkst, paskatās uz mani un  saka: “Mamma, tu esi feiks!” Es saku: “Nē, es neesmu feiks! Naudu taču tu dabūji? Kas bija Zobu feja? Es. Vai tad tu man netici?”

To es tagad saprotu, tikai ar laika distanci, varbūt, ja es laikā būtu sapratusi visu par savām attiecībām ar vīru un tās pārtraukusi, viņa nebūtu emocionāli cietusi mūsu konfliktos. Bet toreiz man likās – jā, mēs abi esam emocionāli, mēs esam godīgi un tieši, mēs risinām savas problēmas. Tagad es noteikti būtu atturējusies no tā, ka bērns ir tam liecinieks. Būtu uzvedusies ieturētāk. Un tagad saprotu, kas tas ir,  no kurienes ceļas un kā veidojas.

Man ar meitu ir ļoti labs kontakts. Bet es tagad mēdzu domāt par to, kā savulaik veidojās manas attiecības ar vecākiem. Visa domāšana toreiz bija citāda, arī tāda jūtu izrādīšana izpalika. Mana mamma ir no daudzbērnu ģimenes, tur arī tad bija pilnīgi citi noteikumi. Es tikai ap gadiem četrdesmit sāku domāt – kāpēc esmu tāda, kāda esmu un, kas ir tas, kā man pietrūcis. Kāpēc tagad esmu kļuvusi neiecietīgāka? Un brīžiem man vispār sāk šķist, ka esmu kļuvusi kaut kāda – emocionāli notrulināta mazliet. Nezinu, iespējams, tas ir kaut kāds sevis pasargāšanas, izdzīvošanas instinkts. Ja pirms gadiem pieciem vēl biju ļoti emocionāla, aizsvilos un tā kā pilnībā iegremdējos visā, tad tagad es jau saprotu – stop! Tas vairs nav emocionāli lietderīgi.

Šobrīd ir tā, kā ir, man nav jāizdomā sliktākais scenārijs uz priekšu. Šobrīd es varu izdarīt tikai to, ko varu. Nevaru visu laiku tērēt savas enerģijas rezerves, kas jau tāpat ir uz izsīkšanas robežas. Nevaru visu laiku sēdēt sērās, nevaru visu laiku gremdēties bailēs.Tieši tāpēc, ka esmu emocionāla, nekultivēšu sevī šo sajūtu. Tagad mēdzu būt diezgan skarba, bet tas ir tikai vispārējā labuma dēļ. Visiem tā ir labāk un man pašai arī.

Tagad arī zinu, ka otram uzgrūst savu raudāšanu nav labi. Otram tas nav jāredz, jo otrs taču nezin, kā tikt gala ar tevi.  Labāk aiziešu kaut kur viena un paraudāšu.

Parasti jau mēs mēdzam iet raudāt uz vannasistabu, tur vismaz var ieslēgties. Un ir ilūzija, ka neviens nedzirdēs.

Jā, kad bija problēmas ģimenē, man šķita, ka ja raudāšu klusi, neviens nedzirdēs. Nē, to  slāpēto vilku mates kaucienu visi sadzird. Bija tāda filma – vairs neatceros, kā sauc – viens puisis iemīlas sievietē, kura ir laimīgi precējusies. Viņa bija iemīlējusies, un tad sievietei ir skatiens, kuru ne ar ko nevar sajaukt. Laimīgas sievietes skatiens. Tad vīrs viņu piekrāpa un skatiens salūza. Jaunajam cilvēkam, kurš bija slims ar autismu, tā bija traģēdija. Nespēdams izturēt šo pārvērtību, viņš nogalināja sievieti, jo patiesībā bija iemīlējis tieši to laimi, kas no viņas staroja.

Kad skatos fotogrāfijas, redzu, ka līdz trīsdesmit mans skatiens ir laimīgs un nesalauzts. Un kaut kad vēlāk es jau atpazīstu sievieti, kura, kā mēdzu teikt, dabūjusi ar airi pa muguru. Tā ir tā iedragātā pašapziņa. Cits jau to varbūt neredz, bet tu pati gan. Un tajās bildēs, kur viss vēl labi, es pat nenojautu, ka man kaut kas kādreiz var būt citādi.

Es nespēju sevi nosodīt par to, ka  tad, kad laulībā viss juka un bruka, uzvedos histēriski, rakstīju dzeju, cietu un raudāju. Kad kas tāds ar tevi notiek pirmo reizi,  tu vienkārši esi dzīvnieka stāvoklī.

Šķiet,pagāja kādi septiņi gadi, kuru laikā es nevienu un neko un pat ne tuvumā sev nelaidu. Liekas, ka viss, - dzīve ir beigusies.Tagad tu esi emocionāls invalīds uz mūžu un tas nekad nepāries. Bet paiet laiks un viss tomēr atgriežas normā.

Bet tas nenotiek ,kā mums gribētos, pēc mēneša vai gada. Tie septiņi gadi, kuros vēl sāp, tiek minēti arī teorijās.

Ļoti sāp un ir arī milzīgas bailes, ka tad, ja kaut kam ļausies, tūlīt tas viss atkal atkārtosies. Un līdzko ir kāds impulss, tu bēdz. Jo-nē, šito nē, man viss labi, man viss kārtībā, man tagad nevienu nevajag. Labāk pirmā aiziešu, nekā pakavēšos un pēc tam to visu piedzīvošu vēlreiz. Bet paiet tie gadi un tad tas mainās . Un es priecājos par to. Nav tā, ka man būtu bijis baigi daudz attiecību pēc vīra. Bet es esmu bijusi iemīlējusies. Ir bijis arī kaut kā sāpīgi reizēm, bet tas nekad vairs nav bijis tādā pakāpē. Es vairs neļauju sev nodarīt pāri tik lielā mērā. Vai drīzāk – es pati sev vairs nenodaru pāri.

Ja sieviete tiešām iemīlas, viņa mēdz sevi visu ieguldīt attiecībās. Bez kādām blakus domām un bez aprēķina. Varbūt kāda tādā situācijā var lietām pieiet lietišķi, bet es noteikti nevaru. Ja iemīlos, pārstāju redzēt racionāli. Un tā ir mana pēdējā mācība. Bija man viens vīrietis, nesen izšķīrāmies. Man viņš… nu tā riktīgi patika. Draudzenes teica: “ Kas ar tevi notiek, tu esi pilnīgi cita sieviete, izskaties kā no jaunības fotogrāfijām!”

Un tas ir tas skaistais, ko vīrietis tev var iedot, ja tu ļaujies. Tu esi pilnīgi kā tāds izmīcīts māls, tev parādās cita plastika, tu visiem patīc. Ar tevi ir viegli kontaktēties, tu esi neuzbāzīga, tu esi mierīga. Un to visi pamana. Pat tavs ķermenis pamana. Izmainās šūnu darbība, liekais svars sāk pazust – to visu tev iedod laimes izjūta.  Bet viena lieta, par ko tagad domāju – kad beidzot iemācīšos atpazīt narcisismu? Kāpēc es uzraujos uz kaut ko tādu, kas it kā ir spēcīgāks, bet beigās tomēr neizrādās spēcīgāks? Katrā ziņā, ja vīrietis iedod man to sajūtu, ka viņš ir tāds spēcīgs, tāds visu varošs un liels, tad es ar prieku varu klausīties padomos, kurus viņš man dod. Vai sajūsmināties, kad viņš tā intelektuāli stāsta par filmām, kuras neesmu redzējusi -iedomājies – es,  aktrise! Un es jūtu jā – te ir personība, gaume un stila izjūta. Man tiešām svarīgi, lai vīrietī tas būtu. Tad man liekas – nu jā, ja viņam ir tik laba gaume, tad viņš arī mani ir atbilstoši izvēlējies. Bet, kad tās rozā brilles pabalē, kad jūtu, ka vairs nav līdzsvara, tad es sāku analizēt, kāpēc tā notika. Kāpēc es tagad pamanu lietas, kuras sākumā neredzēju? Ka viņš  gan ir absolūti pedantisks attiecībā uz savu izskatu un apģērbu, bet nav tik pedantisks savā komunikācijā ar mani? Kāpēc viņš nesmejas par maniem jokiem? Nesaprot? Kāpēc?

Ja jau esam par to sākušas runāt, atļaušos privātu jautājumu,- varētu būt ,ka vīrs līdz šim bijusi tava lielākā mīlestība?

Nē, ja tā izvērtē ar laika atkāpi. Vairāk kaislība. Bet viņš bija pirmās nopietnās attiecības un ir īpašs tāpēc, ka mums ir bērns. Tajās attiecībās bija pārāk daudz visa kā, lai tagad varētu tās kaut kā viennozīmīgi definēt. Vispār man ir trīs mīlestības bijušas, katra citāda. Tas jauneklis no Krievu drāmas, par kuru savulaik visi dzeltenie rakstīja – ar viņu es biju vienkārši pārņemta. Iemīlējusies no visas sirds. Un pilnīgi nespēju noticēt, ka cilvēks var būt tik ļoti talantīgs tik daudzās jomās. Tās attiecības mani ārkārtīgi uzlādēja. Pēc tukšuma, kurā noteicošā bija seksualitāte, kaislība, bērns un ģimenes dzīves ikdiena, bet kaut kāda viena zona bija palikusi pilnīgi nepiepildīta. Jā, labi – to es varēju kompensēt ar teātri. Bet tas ir citādi. Teātrī tu esi darbā. Viena un ar kolēģiem. Bet te tev privāti blakus pēkšņi ir viens izcils talants. Toreiz bija tāds stāvoklis sirdī, kad smadzenes runā dzejā. Kad tevi nes tāds milzīgs prieka un piepildījuma vilnis. Tajos trīs gados saņēmu to, pēc kā biju izsalkusi – un tas bija kaut kas pilnīgi īpašs.

Bija, protams, cilvēki, kas tajā centās saskatīt aprēķinu no viņa puses un man bija jāklausās visi tie “ nu tev jau tie jaunie džeki patīk”. Cilvēkiem vienmēr ir viedoklis par citu attiecībām. Aizspriedumi ir pat tik atvērtā vidē, kā teātris. Visi cenšas saskatīt kaut ko kā nav, visiem šķiet, ka viņi zina labāk. Un nevienam nešķiet būtiski, kā jūs jūtaties, kad esat divatā. Tas tāpat, kā ar slimību. Vai nabadzību. Kamēr tev nav tāda pieredze, tu vispār nesaproti, kā tas cilvēks var justies. Ja tev nav pieredze, kā ir iemīlēties jaunākā vai vecākā cilvēkā, tad tev liekas, ka tas nevar būt, jo tu to nevari iedomāties. Attiecībās ar otru cilvēku mēs esam kopā, kamēr mums kopā ir labi, pilnīgi pieļauju, ka pēc gada kādam no mums būs citas vēlmes. Bet tobrīd es dzīvoju savu dzīves laiku tā, kā man patīk. Nevēlos izpatīkot citiem nodzīvot garlaicīgu dzīvi, un beigās kļūt īgna un kašķīga uz tiem, kam kaut kas interesants notiek.

Ja cilvēki ir uz viena viļņa,tad vispār nekādu atšķirību neredz. Kad ir pa īstam, tad ir pa īstam.

Bet zini, kādi vīrieši man patīk? Tie, kas mani uzrunā tā, ka es sadzirdu. Un tam nav nekāda sakara ar gadiem. Es nekad neeju un kaut ko pati nemeklēju. Viņi pie manis vienkārši atnāk. Es tieši otrādi, parasti jūtos ļoti atraisīta, jo man taču ir pilnīgi skaidrs, ka nekas nekad ar šo cilvēku nebūs. Tikai vienā brīdī pamani, ka jau mēnesi dzīvojat kopā.

Mani vīrieši ienākuši manā dzīvē kā pārsteigums. Pirmais bija Kaspars, tāpēc, ka ar viņu arī apprecējos, mums bija bērns un ģimene. Otrs bija krievu aktieris, kurš man atnesa dvēseles vibrācijas, mākslu, mūziku, iedvesmu un talantu. Un trešais bija tagad.

Atkal kaut kā pilnīgi savādāk. Pirmkārt, viņš vispār bija ļoti atšķirīgs pēc tipa – tāds vīrišķīgs. Kopā ar viņu es jutos trausla un vāja. Bet ir vēl viena būtiska lieta, ko esmu sapratusi – es mīlu sevi.

Un, lai cik ļoti es mīlētu vīrieti, tomēr sevi mīlu vairāk. Šķiroties varu drusku paraudāt, bet tā vairs nav tāda traģēdija, kā pirmoreiz. Un tie vīrieši ar kuriem esmu bijusi kopā, man iedevuši daudz – viņi man atklājuši, kāda es vēl varu būt. Tas ir apmēram tā - kad gadu neesmu spēlējusi izrādi, piemēram, šobrīd man liekas, ka es to nemaz nevaru. Man būs tādas bailes atkal kāpt uz skatuves…Un tad es sapratīšu – jā, IR! Es to varu. Tas ko daru ar attiecībām – situ sev pa pirkstiem, ja kas nesanāk. Tās ir tavas jūtas un tiec ar tām gala pati. Priecājies, ja tas tev vispār ticis iedots.Nu nesanāk vienmēr un visiem ilgi būt kopā. Tad arī jāpieņem, ka tā tas vienkārši ir.

Varbūt tā ir labāk, nekā dzīvot ārēji sakārtoti, bet ik pa brīdim raudāt vannas istabā. Attiecībām ir jāceļ, nevis jāposta un laimīgs katrs, kam tas izdodas.

Man ilgi rakstīja viens vīrietis. Aizņemts vīrietis, kuram sociālo tīklu bildes ir pilnas ar laimīgas kopdzīves attēliem. Pateicu skaidri un gaiši – pat neiedomājies, kaut kas tāds man ir pilnīgs tabu, pat nemēģini tuvoties. Es varu ar tevi pakoķetēt, bet nekam citam tu man nederi. Kāpēc man iesaistīties tādās spēlītēs, pazemot to sievieti un vēl arī sevi? Kura no mums grib būt otrā, vai kura  vēlas dalīt vīrieti ar vēl kādu? Turklāt publiski tur ideāls skaists pāris un es domāju, ka tā sieviete, droši vien pat nenojauš, ka kaut kas tāds notiek. Gan jau es neesmu vienīgā, kurai viņš raksta.

Man svarīgi, lai attiecības ar vīrieti būtu īstas. Esmu ļoti atkarīga no šīs enerģiju mijiedarbības. Esmu dzīvojusi viena, arī to es to māku. Protu darīt to, kas tradicionāli skaitās vīriešu darbi. Varu pielikt aizkaru stangu, salabot krānu. Manī ir tāda baigā spītība un sajūta, ka izdomāšu risinājumu vienmēr un jebkurā situācijā. Kamēr  neizdomāju, nepadošos – varu pat santehnikas instrumentus izdomāt, ja vajadzēs. Nesen no dakšiņas vienu tādu izveidoju, lai podu salabotu. Biju ļoti lepna par sevi. Bet, protams, man patiktu, ja man tas nebūtu jādara.

Kad blakus vīrietis, kurš man patīk, es pati sev sāku stipri patikt.Tad man patīk gatavot ēst un es pēkšņi kļūstu par savu vecmāmiņu kaucmindieti. Man patīk izvēlēties to gaļu ar cukurkauliņu un taisīt buljonu, un tad boršču. Man tas viss patīk, un man tas arī izdodas.Kur manī tas viss rodas… nu labi, bērnam ēst esmu taisījusi starplaikos starp mēģinājumiem un izrādēm, bet tas nekad nav īsti aizrāvis. Un tad pēkšņi tas viss tev rada tādu prieku. Tā ir sievišķība, kas uzplaukst mīlestībā.

Labi arī apzināties, ka tu vari izdzīvot pati. Kaut kāds atkāpšanās ceļš vienmēr ir vajadzīgs. Es, piemēram, nekad nevarētu dzīvot ar vīrieti, kurš man aizliegtu nodarboties ar manu profesiju, aizliegtu iziet no mājas, aizliegtu tikties ar draudzenēm un tamlīdzīgi. Pirmajās attiecībās es to varbūt vēl nepratu, bet tagad es skaidri zinu, ka ir kaut kāda robeža, kaut kāds punkts, kur vienkārši jāapstājas un viss jāizbeidz. Ir lietas, kuras nedrīkst pieļaut. Jo tad tu zaudē visu un pirmkārt jau cieņu pret sevi pati savās acīs. Un tas tevi ārda līdz neprātam. Tā robeža ir tavā ziņā – ko tu pieļauj un ko - nepieļauj. Tiklīdz jūti, ka tikai dod un pretī nesaņem, tā ir jānovelk.

Visbriesmīgākais sievietei kļūt pašsaprotamai. Kad visu, ko dari, ko sniedz otram, kā dāvanu - vienkārši nepamana. Tas ir it kā tu sniegtu savu visskaistāko gleznu, bet tev nepaskatoties pasaka: “ noliec tur kaktā”. Es ļoti negribu būt pašsaprotama, bet ar mani tā reizēm notiek. Man tik ļoti gribas izdarīt tam otram ko labu , rūpēties. Bet sanāk, ka pārāk daudz rūpēties nav nemaz tik labi.

Vēl šausmīgi nogurdina cīņa. Man nevajag to cīņu ar vīrieti, es tiešām negribu konkurēt. Ar pirmo vīru visu laiku bija kaut kāda konkurēšana. Pirmie trīs gadi bija labi, bet, kad piedzima bērns, sākās kaut kāda rīvēšanās un tur bija arī kaut kāda profesionālā greizsirdība. Viņš vēl studēja un es jau biju aktrise, mēs tiko bijām iepazinušies, kad es jau dabūju savu pirmo Spēlmaņu nakts balvu. Nevienam vīrietim nav patīkami, ka sieva gan finansiāli labāk pelna, gan arī profesionāli tiek augstāk novērtēta. Tajā laikā mani novērtēja vairāk, bet es vienmēr ticēju, ka viņš ir ļoti talantīgs aktieris. Es tam ticēju jau tad, kad neviens viņam neticēja, kritizēja un nepieņēma. Pagāja gadi un viņa karjera aizgāja riktīgi uz augšu. Droši vien nebijām piemēroti viens otram, kaut kā nevarējām to posmu izdzīvot. Manī nebija tā rūdījuma un pieredzes, lai es to posmu kaut kā apstādinātu, vai mācētu pateikt – nē tālāk ne, šitas neies cauri.

Vēl jau arī tas, ka esi populāra aktrise un vienmēr būs kāds grib par tavu privāto dzīvi ko zināt. Ja sarežģītās dzīves situācijās esi mediju uzmanības lokā, tas nav palīdzoši.Tikai pēdējās attiecības tev izdevās pasargāt no publicitātes.

Ja varētu izvēlēties, tad intervijas, kuras kādreiz esmu sniegusi un kuras joprojām ir pieejamas internetā - es ļoti daudz no toreiz sacītā neteiktu. Tas, ka esmu atpazīstama, tas tagad vēl jo vairāk liek savākties. Un tagad man ir viens svarīgākais atskaites punkts – vai es pati sev patīku, ja paskatos uz sevi un situāciju no malas. Mani īpaši neuztrauc, ko citi  domās. Esmu ļoti pateicīga, ka man sarežģītos brīžos vienmēr ir bijis darbs. Tas, kā es mēģinu tikt ar sevi galā, arī pieder pie izdzīvošanas instinktiem. Ne jau velti pastāv melnais humors, ironija, cinisms, jo tas ir veids kā veselīgi izbraukt no kritiskām situācijām. Tas atbrīvo, jo es arī esmu sapratusi, ka manī sadzīvo dažādas puses. Piemēram, ja kāds skatās manu instagramu, tad reizēm saka, paklau, nu ko tu esi tāda skumja? Man bildējoties nepatīk baigi smieties, man drīzāk nāk ārā tas , salauztais skatiens. Nu tu nepaslēpsi, kas tev tur acīs ir, it sevišķi kadrā ar nepazīstamu fotogrāfu. Man vispār nepatīk kaut ko mākslīgu taisīt, nepatīk tās stīvās bildes uz žurnālu vākiem. Tur es pat pati redzu, ka tā neesmu es.

Bet man ir  grūti izlikties par to, kas neesmu. Arī attiecībās. Turēt mēli aiz zobiem. Man daudz vieglāk ir būt smieklīgai. Tajā pat laikā – kurai tad negribētos būt liktenīgajai sievietei? Un vīriešiem jau tieši tās liktenīgās arī vairāk patīk. Domāju, ka mani var sāk uztvert kā pašsaprotamu tāpēc, ka ar mani ir ērti. Tāpēc, ka jebkurā saspringtā situācijā es esmu tāda, kāda esmu. Ja man nāk smiekli, tad es mēdzu smieties. Vieglāk ir katru situāciju izlādēt, lai nav drāmas un nevajadzīgas spriedzes. Bet tai pat laikā es prātoju, ka varbūt vajag to  drāmu? Pēdējā laikā no vīriešiem ( tas pat nav par tiem, ar kuriem esmu attiecībās)es dzirdu vienu un to pašu frāzi. “Tu esi tik jauka!” Un tad es domāju, ja man vēl kāds pateiks, ka es esmu jauka, man būs nopietni jāaizdomājas. Jauka, jauka, bet tas nav tas gluži pats, kas – “Tu esi tik seksīga”. To es gribu dzirdēt. Nevis, ka esmu jauka.

Tad vēl viena lieta, un tas ir tas “airis”, kas manī saglabājies, tāda pat nepazināta reakcija, ka tikko es saprotu, ka lietas kļūst nopietnas, tā hops un bēgu no situācijas. Bet viņš brīnās – kāpēc tu mani atgrūd? Tagad, kad viss tikai varēja sākties. Mēs esam tā kā satuvinājušies un tad vienā brīdī es atkāpjos. Ar to man jāstrādā. Tā nav vīrieša problēma, tā ir mana.

Tu gribētu iemācīties nebēgt un palikt kopā?

Gribētu, jo tagad man ir vairāk laika domāt par sevi. Meitai tūlīt būs 18. Esmu dzīvojusi domājot par citiem, tad tagad  beidzot varētu padomāt arī par sevi. Bet neko negribu veidot mākslīgi, ar aprēķinu. Es nevarētu tā dzīvot, man vajag, lai viss notiek dabiski un spontāni..

Man ļoti svarīgi, lai vīrietim būtu intelekts. Lai viņš būtu aizrāvies ar kaut kādām lietām, lai tā viņa intelektuālā bagāža būtu lielāka nekā mana. Lai viņš mani ieinteresētu, lai es varētu būt kā sūklītis, kas uzņem zināšanas. Man patīk, ja  vīrietim ir stila izjūta it visā. Vispār jau šajos apstākļos runāt par izsmalcinātību ir diezgan smieklīgi, bet… Oļģerts Kroders izsūtījumā brauca smokingā un flirtēja ar dāmām. Jeseņins kniebās ar  daudzām, bet mācēja pret viņām izturēties tā, ka viņas  visas jutās kā vienīgās. Kā dievietes. Tā ir tā izsmalcinātība un stilīgums, kas nepazūd jebkurā situācijā. Tas nozīmē, ka viņš kaut kādās ekstrēmās situācijās varēs arī pret tevi izturēties īpaši. Viņam nebūs viss vienalga. Viņš varbūt varēs vienreiz dzert no plastmasas glāzītes, bet tad tas būs viņa iemīļotais kokteilis.

Mans tēvs nomira, kad viņam bija 55. Es tagad bieži par to iedomājos. Ko mēs vispār zinām par to, cik daudz laika mums katram iedots? Mums sabiedrībā ir baigā liekulība. Stereotips, ka sievietei kaut kādā brīdī dzīve beidzas un tad tu to drīksti atļauties, to nedrīksti un tamlīdzīgi. Un visiem tagad būs tiesības to izlemt tavā vietā.

Kāpēc man sava dzīve būtu jādzīvo atbilstoši kaut kādiem citu izdomātiem priekštatiem par to, kas ir pareizi un kas nepareizi? Tas atskaites pukts esmu es pati. Tas, ko es kadam pāri nodaru, kadam kaut ko atņemu, ja dzīvoju tā, kā man patīk? Ko jūs man pārmetīsiet? Ka es gribu vēl dzīvot tad, kad man tuvojas piecdesmit? Es arī nekad ne no viena savu vecumu neslēpju. Ja es to darītu, tas liecinātu, ka neesmu ar sevi apmierināta. Mani neuztrauc, piemēram, tas, ja kādam šķiet – šādos gados iet pa ielu un skūpstīties – tas vairs nav pieklājīgi. Nu ne. Ja gribēšu - iešu, un skūpstīšos!


Foto-Ilona Zariņa (no personiskā arhīva)


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 23 septembris, 2021

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Pavasaris 2021

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu