Atļauties nebūt perfektai

— Inga Gorbunova

Atļauties nebūt perfektai

— Inga Gorbunova

Raksts

Publicēts: 12 jūnijs, 2017

Kategorija: Domas

Dalies

Pirmā numura redaktores sleja. 
Augu ģimenē, kurā mani visi mīlēja. Kā nu katrs prata, jo biju pirmais bērns, kas pēc ilgāka laika ienāca šajā tik daudz pieredzējušajā un trakus laikus pārdzīvojušajā kompānijā. Par katru no maniem tuvākajiem radiem vajadzētu stāstu uzrakstīt. Un arī par to, kā tas viss atbilstoši laikam saāķējās kopā. Esmu labo laiku Latvijas aristokrātijas un augstākās virsniecības pārstāvju un Abrenes krievietes un vienkārša Latgales robežsarga mazmeita. Mans opaps, Latvijas armijas virsnieks, divdesmit gadu pavadīja izsūtījumā. Arī uz mana papa formas uzplečiem bija vairākas lielas zvaigznes, bet tā bija padomju milicijas forma. Kā viņi ar to visu tika galā, varu tikai nojaust. Vienīgais cilvēks, kas to nekad nepieņēma, bija vecmāmiņa – krieviete. Tajās reizēs, kad izlauzās viņas patiesās emocijas, visi tikai saknieba lūpas, apmainījās izteiksmīgiem skatieniem un tikpat izteiksmīgi viņu ignorēja.

Visgrūtāk jau bija papam. Viņš kaunējās par savu mammu, kura skolā bija gājusi tikai četrus gadus, bet, protams, arī mīlēja viņu. Taču sievu, kura bija beigusi skolu ar zelta medaļu, tomēr mīlēja vairāk.

Īsāk sakot, uzaugu sarežģītā vidē, kurā cilvēki savus iekšējos pārdzīvojumus un pretrunas vienmēr paturēja sevī. Emociju izpausmes tika uzskatītas par bezgaumību, un mūsu mājās par ļoti daudz ko klusēja, jo runāt par tādām lietām vienkārši nebija pieņemts. Ja tomēr runāja, tad klusinātās balsīs pie virtuves galda. Lai bērns nedzird. Lai vispār neviens nedzird. Krievu vecmāmiņa gan, kad sadusmojās, visu un visus sauca, teiksim tā, īstajos vārdos, turklāt skaļi, taču viņai manā audzināšanā dzīves pirmajos gados piedalīties ļāva tikai epizodiski.

Kamēr biju maza, mani tiešām mīlēja visi. No sirds un katrs atbilstoši savai izpratnei. Bet lieta tāda, ka ienācu pasaulē pēc tam, kad viņi to visu jau bija ievārījuši. Ienācu kā šo divu absolūti atšķirīgo pasauļu savienošanās rezultāts. Atšķirīgu kultūru, atšķirīgu gēnu un temperamentu kokteilis. Kas līdz ar pieaugšanu arī attiecīgi projicējās domāšanā un uzvedībā.

Vecākiem būtu gribējies, lai esmu rātna meitene, kas skolā saņem tikai teicamas atzīmes (kā mana mamma) un vienmēr tiek slavēta par uzvedību. Paps vēl būtu gribējis, lai esmu laba vieglatlēte (viņš pats pie visiem uzvalkiem sprauda sporta meistara nozīmīti). Un vēl viņš gribēja, lai es iestājos kinoaktieru studijā. Kad sāku iet skolā, mani vairs nepameta sajūta, ka katrs no manis kaut ko gaida, un, ja tas nesanāca (nekas no iepriekšminētā arī nesanāca), biju bēdīga, ka sagādāju vilšanos.

Opaps vienīgais, šķiet, negaidīja neko. Visu mūžu biju un paliku viņa mīļākais mazbērns. Tieši viņš, vienkārši būdams priecīgs par laiku, ko pavadījām kopā, atraisīja manī radošumu un iztēli, kas līdzēja kaut ko sasniegt pieaugot.

Ģimene mani mīlēja. Taču es nebiju ideālais bērns, uz kuru viņi bija cerējuši. Tagad saprotu, ka tieši nespēja īstenot vecāku lielos sapņus (kaut gan agrā bērnībā ļoti centos) un atbilst kaut kādiem standartiem un priekšstatiem par pareizību, par bērnu, ar kuru var lepoties, ir gandrīz visu manu privāto tarakānu izcelsmes avots. Un tālākajā dzīvē tos krietni piebaroja sabiedrībā valdošie stereotipi un kaut kādi mistiski “tā ir/nav pieņemts” normatīvi, kuriem pienāktos atbilst perfektai personībai.

Daudz laika dzīvē zaudēts, velti cenšoties būt perfektai. Būt tai, kas neesmu, nevaru (un beidzot arī vairs nemaz negribu) būt.

Tas bija par mani. Jums katrai ir cits stāsts.

 Imperfekt ir žurnāls mums visām – sievietēm, kuras grib dzīvot atbilstoši savai izjūtai. Pareizi vai nepareizi – ne citiem par to spriest. Arī šeit mēs neuzspiedīsim savu vienīgo pareizību un nemācīsim, kā to darīt. Tikai dalīsimies pieredzē, domās un izjūtās. Imperfekt katrreiz būs citāds. Saturā kā sievietes lielā rokassoma, no kuras, ja labi pameklē, var izvilkt vispārsteidzošākās lietas.

Lai mums visām izdevusies vasara!


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 12 jūnijs, 2017

Kategorija: Domas

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Vasara 2017

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu

Ielogojies