Artūra Miksona psihoterapeita piezīmes

— Artūrs Miksons

Artūra Miksona psihoterapeita piezīmes

— Artūrs Miksons

Raksts

Publicēts: 08 janvāris, 2020

Kategorija: Žurnālā

Dalies

Pēdējā rakstā, ko lasīju, ļoti zinošs bērnu psihiatrs Ņikita Bezborodovs jau virsrakstā ar melniem, trekniem burtiem norādīja, ka vecāki nevar izaudzināt savus bērnus, vispār nepieļaujot kļūdas un neradot traumas. Tas vienkārši nav iespējams. Grozies, kā gribi, bet kaut kāda mazāka vai lielāka trauma būs. Tāpēc galvenais, ko vajadzētu saprast — vai šī trauma ir radīta mērķ­tiecīgi vai tomēr ir nejauša.

Par pašapziņu

Cilvēki dzīves laikā nemitīgi saskaras ar dažādām krīzēm: attiecību krīze, darba krīze, finansiālā krīze. Vienu piemeklē dabas kataklizma, otru pamet sieva vai vīrs, citam bankrotē uzņēmums, un tad cilvēks pa galvu, pa kaklu mēģina ar šo kataklizmu tikt galā. Ir jānodala savas problēmas no bērna pro­blēmām. Bērns nav vainīgs, ja tu dzīvē nemāki vai nezini, kā sevi realizēt, ja tu pats savā ķermenī nejūties labi, ja tev neveicas attiecībās vai nemāki kā Antiņš uzkāpt pa tām slidenajām karjeras kāpnēm. Bērns tev Ziemassvētku vakarā no mākoņa maliņas nesūtīja īsziņu ar lūgumu, ka viņš šogad labprāt gribētu piedzimt. Tad viņš piedzima, visi bija priecīgi, un tu nemaz nepamanīji, kā naski vien pieļāvi kļūdu, nevietā dusmīgi uzkliedzot vai, tieši otrādi, aizkaitinājumā stundām ilgi nerunājot. Jā, arī vecākam ar bērnu var gadīties konflikts, bet ir jāmāk būt pieaugušajam — jāiet un jāatvainojas. Tavu pašapziņu šodien lielā mērā nosaka tas, vai tu spēj nošķirt, kurā dzīves posmā atrodies, vai spēj apzināties, ka tev ir 30, nevis trīs gadi.

Man patīk stāstīt piemērus no savas prakses. Atnāk pie manis divi jauni vecāki ar diviem bērniem. Kamēr viens bērns sarāvies klusē un es prātoju, kā ar šo mazo strādāt, tikmēr, izrādās, vecākiem satraukumu raisa otrs bērns, kurš piecpads­mit minūšu laikā jau trešo reizi paspējis apjozt kabinetam pa perimetru. Vecāki ir melanholiski un flegmatiski un nesaprot, ka bērnam ir cits temperaments. Te, lūk, bērnam var veidoties pirmie izkropļotas pašapziņas aizmetņi, ja vecāki teiks, ka ar viņu kaut kas nav labi — pārāk aktīvs, pārāk kustīgs utt. Bērns automātiski sāk uzskatīt, ka ar viņu kaut kas nav kārtībā tikai tāpēc, ka viņš neievietojas vecāku izveidotajā rāmītī. Šim gadījumam piederas arī visi sportistu, mūziķu vai rakstnieku neatzīto talantu stāsti, kas paliek ieslēgti turpat rāmītī tikai tāpēc, ka nebija pagadījusies pietiekami saprotoša vide, kas palīdzētu šos talantus izlaist ārā. Mūsu temperamenta īpatnības ir pirmais stūrakmens, kurā bāzējas pašapziņa. Viens ir aktīvāks, otrs — mierīgāks tīri pēc smadzeņu darbības. Katrs bērns pēc bioloģijas un uzbūves ir citāds, to jums pateiks ikviens vecāks. Un šis ģenētiskais temperaments mijiedarbojas ar vidi. Pirmā vide, protams, ir ģimene.

Man praksē ir gadījusies arī otra galējība. Atnāk vecāki perfekcionisti, kuri, protams, jau pirmās vizītes laikā grib sasniegt rezultātus. Gluži kā sporta treneri ar svilpi zobos dīdās uz starta līnijas un brīnās par savu bērnu, kurš, aizbraucis ar klasesbiedriem ekskursijā, esot staigājis viens pats gar tūjām. “Viņam interesē čiekuriņus pētīt,” izdveš mamma un apber ar jautājumu gūzmu: “Kāpēc viņš tik mierīgs? Kāpēc nav tāds kā māsa? Kāpēc kaimiņu Ernestiņš tā nedara?” Un te atkal pirmais pagrieziens uz pašapziņas veidošanos — kāds tu piedzimi, un ko tev par to teica apkārtējie? Jo ātrāk šāda ģimene pie manis atnāk, jo labāk. Manuprāt, sākumā jau veiksmīgāk var novērst dažādas problēmas, kas nākotnē varētu atstāt daudz pamatīgākas sekas. Vieni vecāki bērniem nepārtraukti kladzina, ko viņi nemāk vai nevar izdarīt, citi mēģina īstenot savus nerealizētos sapņus un izveidot no saviem bērniem sportistus, balerīnas un modes dizainerus. Lielākā problēma ir tā, ka vecāki bērniem rada falšu realitāti, un, tiklīdz bērns šajā skaisti izsapņotajā realitātē neievietojas, viņš tiek atzīts par nepareizu, jo nerīkojas tā, kā jārīkojas, nedejo tā, kā jādejo, vārdu sakot, nav perfekts šajā falšajā realitātē.

(…)

Kas galu galā ir laba pašapziņa?

Tā ir spēja paskatīties uz sevi pēc iespējas tuvāk realitātei, saskatot gan savus trūkumus, gan stiprās puses un to, kā šīs īpašības laika gaitā veidojušās. Skaidrs, ka cilvēki ar zemāku pašapziņu bieži vien nemaz neredz savas stiprās puses. Viņi māk tās skaidri saskatīt visos citos. Kāpēc? Jo tā viņi to ir iemācījušies. Ja mājās tētis visu laiku teica: “Redz, cik māsai smuka kleita, bet tev ne”, tad arī vēlāk tu kā Pelnrušķīte skatīsies, kā visi citi gluži kā Oskara ceremonijā brīnumainās kleitās gozēsies vietējā kultūras nama Ziemassvētku ballē. Kaimiņš labi mācās, brālēns izcili spelē futbolu, bet tu nemāki. Ja tev visu laiku saka, ka tu nemāki, nemāki un atkal nemāki, bet vienu reizi gadā pasaka: “O, malacis! Redz, kā tu arī māki!”, tici man, smadzenes tam pat nenoticēs. Varbūt vienu brīdi pieķersies idejai, ka tevi paslavēja, bet pēc tam pašas nospriedīs: “Nē, nevar būt!”

Un tad ir otra galējība — tie, kuri savus trūkumus vispār neredz. Būtībā pašapziņa tur ir tikpat zema, viņi tikai to kompensē ar sevis lielīšanu. Viņi lielā mērā sevi uz to programmē. Bet te ir zemūdens akmeņi, kur jāskatās, vai cilvēks tiešām ir pieņemošs un ar visu apmierināts, vai arī viņš pats sevi māna. Ir jau arī visu pieņemošie cilvēki, kuri nemāk izrādīt dusmas. Tādiem cilvēkiem bieži vien citi ar lieliem zābakiem bradā pa pakausi. Bet kāpēc nekāpt uz tā tievā kakla, ja var likt darīt jebko un viņš visu arī izdarīs? Protams, viņš iekšēji cepsies, bet sabiedrība par to nekad neuzzinās. Psihoterapeits te var palīdzēt, bet nevajag uzreiz iedomāties, ka viņš kā apaļīga krustmāte ar vienu burvju nūjiņas mājienu Pelnrušķītes ķirbi pārvērtīs par jaunu Bentley markas automašīnu zelta krāsā.

Es pacientiem parasti jautāju: “Vai tu nojaut, ka tev ir pro­blēma?” Viņš man atbild, ka nojauš. Tad seko nākamie jautājumi: “Vai tu saproti, kur tā problēma atrodas? Vai tu esi kaut ko darījis, lai to mainītu?” Psihoterapeits šo problēmu neatrisinās, tikai norādīs uz vietu, kur tā atrodama. Protams, viņš norādīs uz spēcīgajām pusēm, uz talantiem un citām vērtīgām īpašībām, bet ko ar šo visu cilvēks iesāks, tas paliek paša rokās.

Visiem ir problēmas

Par cilvēka problēmām ļoti ātri var nojaust jau pēc tā, ko viņi stāsta. Es neizdaru secinājumus, noklausījies vienu situāciju, jo tur es varu tikai spekulēt. Cenšos izprast vairākas dzīves jomas, cenšos izjautāt par attiecībām ar vīru, bērniem, vecākiem, kolēģiem. Bieži vien visos šajos elementos parādās gandrīz viens un tas pats uzvedības modelis. Vienas un tās pašas izjūtas, no kurām šis cilvēks izvairās.

Piemēram, ja cilvēks ir palīdzošs, viņš palīdzēs visiem. Tur noteikti būs piemēri, ka viņš visu laiku palīdz kolēģiem, bērniem izpilda mājasdarbus, aptekalē sievu vai vīru. Taču, lai kuru stāstu stāstītu, viņš pats šajos stāstos nekad neparādīsies. Un tad viņš iekrīt psihoterapeita dīvānā un stāsta, ka ir izdedzis, ka viņam iet grūti, ka viņam parādījušies veģetatīvās distonijas simptomi. Lūk, te mēs nonākam pie pretrunas: man par distonijas simptomiem sūdzēties viņš var, bet līdzcilvēkiem ikdienā teikt — nē. Iemesls, kāpēc viņš raujas palīdzēt citiem, ir zemā pašapziņa. Šim cilvēkam prātā ir cerība, ka, gūstot panākumus darbā vai attiecībās, viņš sasniegs to pašpietiekamības izjūtu, pēc kuras ir alcis visas dzīves garumā.

Protams, reizēm arī vajag sasniegumus, jo, tikai sēžot un runājot ar terapeitu, nekas nemainīsies. Ir jādara. Un jādomā, ko un kāpēc tu dari, kāpēc tu kaut ko gribi mainīt, kāpēc tu gribi tādas, nevis citādas attiecības? Kāpēc tev vajag tieši tādu darbu? Kāpēc tev vajag tieši miljonu kontā, un kāpēc tev nepietiek ar tūkstoti? Pašapziņa veidojas no bērnības pieredzes, no tā, ko tu patlaban domā, un tam visam pa virsu vēl no izsapņotas nākotnes vīzijas par sevi. Ļoti bieži cilvēkam ar zemu pašapziņu ir kāds megaideāls, kuru nemaz nav iespējams sasniegt vai kuru viņš pat necenšas sasniegt. Biežāk šis ideāls atrodams kaimiņa dārziņā, kolēģa laulībā vai televīzijas telenovelē.

Latvieši nav pati pašapzinīgākā tauta

Jāatzīst, latvieši ir diezgan skaudīga tauta, bet paši ar šo skaudību nemaz nav kontaktā. Mēs esam retā tauta pasaulē, kas skaudību dala divās krāsās — mums ir baltā un melnā skaudība. Nu, ko nozīmē baltā skaudība? It kā skauž, bet patiesībā neskauž? Kā tas var būt? Skaudība ir tad, kad tev kaut kā nav, kas otram cilvēkam ir, bet tev to ļoti, ļoti gribas. Vienalga —

statuss, nauda, attiecības vai veselība. Te, protams, jāpiemin arī vēsturiskais pārigājums un sociālais režīms, tur neviens neļāva skaust, jo visi bija vienādi. Bet cilvēki nevar būt vienādi. Latvieši ir arī daudz introvertāki un piesardzīgāki. Par šo esmu runājis arī ar cittautiešiem, viņi saka, ka mēs esam ļoti interesanti, kultūras bagāti un forši cilvēki, kad atļaujam sev piekļūt. Līdz tam visiem šķiet, ka latvieši ir īgni, auksti un dusmīgi. Latvieši ir iemācījušies sevi saudzēt, netraucēt, neuzbāzties. Pastaigājiet pa jebkuru bērnu laukumu. Vai bērniem ļauj izrādīt jūtas? “Netraucē onkulim! Neuzdod tantei jautājumus! Uzvedies kārtīgi!” Jau kopš bērnības mēs saviem bērniem tieši vai netieši stāstām, ka viņi ar savu rīcību ir apgrūtinoši. Un kas no tā visa izaug? Pieauguši cilvēki, kuri baidās jautāt, izteikties vai apgrūtināt citus. Savākti, korekti un introverti latvieši. Vai tu ļauj sev mājās darīt jebko? Ja ne, tad varbūt pamēģini. Tā ir tava māja, tavs dzīvoklis, tava telpa. Dari tur visu, ko tu gribi. Staigā kails, dziedi, dejo, zīmē, uzdod muļķīgus jautājumus — ļauj sev izjust to, ko tu vēlies. Te tev nav nekādas sabiedrības, un te neviens nevienam neko neaizliedz.

Ko tu pats gribi?

Viena no problēmām ir tā, ka cilvēks faktiski vienmēr cenšas iekļauties. Cilvēks ir tik apaudzis ar visa veida ierobežojumiem, ka vienā brīdī vairs nesaprot, kur beidzas viņš pats un kur sākas sabiedrība. Dažās situācijās tev šķiet, ka rīkojies atbilstoši normām, bet tu vairs nespēj saskatīt robežas, tu vairs nesaproti, vai tu pats tā domā, vai tu domā tā tāpēc, ka tu domā, ka tā ir pareizi domāt.

Pie manis atnāk sieviete ar problēmu par to, ka pati ir mājsaimniece, bet nemitīgi neapmierināta ar vīru, tajā pašā laikā pati savā dzīvē neko nemaina. Ja tu spēj būt kontaktā ar realitāti, tad spēsi būt priecīga par savu dzīvi, nezāģēt vīru un baudīt ikdienu, kur vāri ievārījumu, audzini bērnus. Jāatzīst, ka to gandrīz nekad neesmu redzējis. Kāpēc? Tāpēc, ka šīs sievietes vienlaikus grib būt gan mājsaimnieces, gan tās, kuras visu nosaka ģimenē, bet uzņemties atbildību īsti nevēlas, tāpēc dusmojas uz apkārtējo pasauli. Atkal jau jārunā par izvēlēm un kontaktu ar realitāti.

Otrs variants. Ja tu gribi realizēties karjerā un negribi dzemdēt bērnus, nu, nedzemdē! Lai taču citi domā par tevi, ko vēlas! Tev ir mērķis, ej uz to. Bet nevaino citus, ja viņi tavus ģeniālos mērķus nesaprot. Sāksim mainīt paši sevi.

Pie manis ir nākušas arī ģimenes, kur sieva pelna vairāk nekā vīrs. Būsim reālisti, mūsdienu sabiedrība ir attīstījusies tik tālu, ka to izdaudzināto mamutu mājās svilpodama var atnest arī sieviete un vīrs tāpat svilpodams var uzcept pankūkas un lieliski izaudzināt bērnus. Lūdzu! Svarīgākais ir saprast, vai šis modelis jums strādā. Ja tu nes mājās to mamutu, bet tev no dusmām raustās plakstiņš un tu sagaidi, ka vienā jaukā dienā tavs vīrs ambiciozi nometīs priekšautu uz virtuves grīdas un kļūs par brokeri vai miljonāru, tad es tev skaidri un gaiši varu pateikt, ka tāda diena nepienāks. Ja tu negribi būt ģimenes apgādātāja, tad meklē citu vīrieti. Ja tu gribi palikt kopā ar šo vīrieti, tad beidz viņu zāģēt un samierinies ar faktu, ka viņš tev to mamutu nenesīs.

Galvenais ir realizēt sevi un nebalstīt savu labsajūtu citos, proti, neuzskatīt, ka viņi ir atbildīgi par mūsu laimi un prieku. Tikai tu pats esi atbildīgs par savu laimi. Tas attiecas gan uz darbu, gan attiecībām.


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 08 janvāris, 2020

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Ziema 2019

 

Dalies


1 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu


Dace Priede


CITĀTS: Vai tu ļauj sev mājās darīt jebko? Ja ne, tad varbūt pamēģini. Tā ir tava māja, tavs dzīvoklis, tava telpa. Dari tur visu, ko tu gribi. Staigā kails, dziedi, dejo, zīmē, uzdod muļķīgus jautājumus — ļauj sev izjust to, ko tu vēlies. Te tev nav nekādas sabiedrības, un te neviens nevienam neko neaizliedz. 1) BET JA ES DZĪVOJU ĪRĒTĀ DZĪVOKLĪ. MAN IR KAIMIŅI! 2) MAN BLAKUS IR PIEAUGUŠI BĒRNI, PIE KURIEM NĀK DRAUGI UN PAZIŅAS... 3) JA ES NAKTĪ SĀKŠU DZIEDĀT... 4) TO VAR DARĪT, JA DZĪVO VIENS UN SAVĀ MĀJĀ, PAT NE DAUDZDZĪVOKĻU MĀJĀS ... NE??? KĀ TUR ĪSTI IR AR BRĪVĪBU BŪT BRĪVAM PAŠAM SEV... ??????

pirms 1 mēneša Atbildēt