Arī pacietība jāmācās

— Inga Gorbunova

Arī pacietība jāmācās

— Inga Gorbunova

Raksts

Publicēts: 30 oktobris, 2021

Kategorija: Žurnālā

Dalies

Taisnību sakot, aicināt praktizējošu ģimenes ārsti, Ārstu biedrības vadītāju uz sarunu par dzīvi brīdī, kad atkal sācies kovidstress un valstī izsludināta ārkārtējā situācija, varbūt arī nav pati gaišākā doma. Kā pati Ilze saka: “Šodien labāk parunāsim par veselību. Nez vai kādai I’mperfekt lasītājai pašlaik interesē tas, kā es mājās vāru zupu.” 

 Uz interviju Ilze atskrien ar nelielu nokavēšanos, jo pieņemšanā bijis vairāk pacientu nekā plānots. Telefonā klausās kāda elpu un stāsta, ko un kā darīt, e-pastā vēl pārbauda kādu visām ārstu praksēm izsūtāmu vēstuli un stāsta, ka šodien bijis tas gadījums, kad uz darbu jāņem līdzi mazā meitiņa, kuru mūsu sarunas laikā pieskata kolēģe. Vaicāju, vai viņa pati, tādā virpuļa epicentrā atrodoties un katru dienu pieņemot pacientus, jūtas droši.

 Cilvēkus, kuriem ir akūtie simptomi, lūdzam nenākt, bet sazināties telefoniski. Ja ir aizdomas, ka tas varētu būt Covid-19, sūtām uz analīzēm. Un tikai tad, kad esam pārliecināti, ka nav, pieņemam cilvēku klātienē. Tas ir gan tāpēc, lai citi pacienti justos droši, gan arī tāpēc, lai mēs nenonāktu saskarē ar slimnieku. Jo, ja ārstiem ir bijis šāds kontakts, tad jāiet karantīnā. Pat ja esam bijuši pareizi apģērbti. Primārajā aprūpē visu laiku strādāt koviddrēbēs nav nemaz tik vienkārši.

 Tā ka laiks tagad tiešām ir diezgan sarežģīts.Tādu cilvēku, kuri ir bez simptomiem un pārnēsā vīrusu, nav daudz. Tagad labi, ka ir šī jaunā metode, kad vīrusu var noteikt ar siekalu testu, jo tas ir vienkāršāk. Izmantojot metodi, kur tiek ņemta iztriepe no deguna un rīkles, jāzina, ka reizēm vīrusa ģenētiskā materiāla klātbūtne var saglabāties vēl astoņdesmit dienas vai pat ilgāk. Ja cilvēks saslimis, nav jēgas visu laiku taisīt testus un gaidīt, ka tagad neuzrādīsies. Tas nav vajadzīgs. Parasti pēc četrpadsmitās dienas saslimušais vairs vīrusu neizdala. Tātad – saslima, tests pozitīvs, pēc divām nedēļām vesels, var iet ārā. Ir, protams, smagāki saslimšanas gadījumi, kur pacients vīrusu var izdalīt ilgāk, bet šos pacientus ļoti nopietni monitorē.

Stāstīji, ka jau kopš trīs gadu vecumā zināji, ka gribi būt ārste. Bērnībā tev bija pašai sava zāļu kaste. Un, kad kaimiņiem savajadzējās, viņi nāca aizņemties.

Mamma bija ārste, un mums mājās bija dažādas zāles. Visu smalki izprasīju, kas pret ko iedarbojas, un saliku kārtīgi kastē: analgīnu, dimedrolu, amidopirīnu, olitetrīnu, ogli. Dzīvojām komunālajā dzīvoklī, un visi kaimiņi zināja, ka man ir tāda aptieciņa. Man jau toreiz šķita: ja esi ārsts, tev ir darbs, kuram ir jēga. Visu bērnību esmu dzīvojusi mammai līdzi, daudz laika pavadījusi kopā ar viņu darbā. Tas atstāja iespaidu. 

Man bērnībā ļoti nepatika palikt bērnudārzā pa nakti, kad mammai (Martai Aizsilniecei) bija naktsdežūras Liepājas Tuberkulozes slimnīcā, tā nu es bieži devos viņai līdzi uz slimnīcu, kur pavadīju laiku kopā ar tuberkulozes pacientiem vai sēdēju dispanserā kopā ar māsiņu, kamēr mamma konsultēja. Pati par sanitāri slimnīcā sāku strādāt pēc astotās klases.

Mana mamma arī bija ārste. Kad viņa nomira, atradu studiju laika dienasgrāmatu. Daudz sapņu par to, cik laba ārste viņa būs, kā kalpos cilvēcei un zinātnei. Bija pieminēts arī Hipokrata zvērests un ārsta sūtība. Bet mūža otrajā pusē viņa vairāk laika veltīja studentu apmācībai un bija ļoti skeptiska par Latvijas medicīnas nākotni. Aicinājums būt ārstam, sapnis būt labam ārstam – vai tev šķiet, ka visiem mediķiem tāds piemīt? 

Tas ir diezgan sarežģīti, jo reizēm ir cilvēki, kuri ir brīnišķīgi studenti, kuriem ir ļoti labi rezultāti mācībās, kuri vienkārši ir vislabākie, tomēr viņiem galīgi neiet komunikācija ar pacientiem. Ja tā, tad ikdienas klīniskais darbs viņiem nemaz tik labi nevedas, viņi ir veiksmīgāki zinātnē. Un, protams, ir arī kolēģi, kuri varbūt nav bijuši nekādi teicamnieki teorētiskajās zinībās, bet ir absolūti brīnišķīgi ārsti. Jo viņi dzird un saprot cilvēku. Jāteic, jautājumi par to, kas ir medicīna un kas tajā svarīgs, ir ļoti daudz pētīti. Ģimenes medicīnas saknes ir trīs: klīniskās zināšanas, komunikācija un konteksts.

Ir svarīga arī vide, kurā tu strādā, un, strādājot par ārstu, tas viss ir jāņem vērā.

Būtisks ir stāsts par to, kāpēc vispār rodas medicīniskās kļūdas. Tās tiek analizētas un daudz pētītas, arī Latvijā gribam ķerties klāt, taču nevaram šo jautājumu sakārtot, kamēr ir tāds Krimināllikums par ārsta atbildību, kāds bija Staļina laikos. Kamēr tā, medicīnisko kļūdu mēs nemaz nevaram atzīt. Bet tāda pastāv, un visā pasaulē par to runā. 

Medicīniskā kļūda parasti nerodas zināšanu trūkuma vai kādas tehniskas neveiksmes dēļ, bet galvenokārt komunikācijas problēmu dēļ. Protams, gadās kļūdas, teiksim operācijā. Mēdz šausmināties: nu, kā var aizmirst pacientā tamponu? Bet, ja cilvēks pie operāciju galda ir nostāvējis astoņas stundas, tad… Cilvēks ir tikai cilvēks, viņš nogurst. Ja ārstniecības procesā kļūda ir radusies neuzmanības, noguruma dēļ, mums jādomā, kā to padarīt neiespējamu. Tas risināms samērā vienkārši. Tomēr svarīgākais ir saprast, ka nopietnākās kļūdas galvenokārt rodas komunikācijas problēmu dēļ ārsta un pacienta starpā. 

Mācot medicīnu un veselības aprūpi, ļoti jāstrādā arī pie prasmes komunicēt. Visiem ārstiem jāmāca psiholoģija, psihoterapija, jāmāca, kā tikt galā ar sevi un savām emocijām. Tās sakrājas neiedomājami, sevišķi, ja tev gribas visu izdarīt labi. Bet tas var arī neizdoties. Vienmēr kādam būs slikts garastāvoklis, kāds kopumā būs neapmierināts ar dzīvi. Un tad tas viss nāk pār mediķu galvām. Laimīgi cilvēki neslimo! Ja cilvēks grib kļūt par ārstu, tad saskarsmes prasmes noteikti var un vajag iemācīties katram neatkarīgi no izvēlētās specialitātes.

Strādājot medicīnā, nepieciešamas trīs īpašības. Pirmā – tev jābūt spējīgam atcerēties neiedomājamus informācijas apjomus. Otrā – jāspēj integrēt zināšanas. Neko nedos, ja kaut ko iemācīsies no galvas, jāprot to visu integrēt un analizēt. Un trešā – spēja komunikācija. Mūsu studenti pārāk vēlu tiek pie cilvēkiem un komunicēšanas. Labi, ja viņi jau pirmajā gadā kaut kur pastrādā. Piemēram, slimnīcas uzņemšanas nodaļā. Ja mēs pamainītu apmācību sistēmu, tā iedotu jaunajiem cilvēkiem iespēju pirmām kārtām saprast, vai viņi izvēlējušies īsto profesiju. Ja gribi būt ārsts, tev jāprot klausīties. Tas ir ļoti svarīgi. Ne tik daudz runāt pašam, cik klausīties, klausīties, klausīties. Jo pacients izstāsta visu par saviem simptomiem. Un vēlākajos studiju gados jāmāca, kā tikt galā pašam ar sevi.

Vidēji Latvijā vienam ģimenes ārstam praksē ir 1500 pacientu, bet tas ir vidēji atkarībā no rajona. Ir arī kolēģi ar vairākiem tūkstošiem pacientu. Un diemžēl jāatzīst, ka datori neatvieglo ārsta darbu. Tieši otrādi. Viens slavens amerikāņu ģimenes ārsts jau pirms četriem gadiem rakstīja, ka nu viņš ir kļuvis par datora ārstu, jo vairāk laika pavada kopā ar datoru, rakstot visas atbildes, atskaites, analīzes, nosūtījumus un receptes, bet daudz mazāk ar pacientu. Lai nosūtītu uz analīzēm elektroniski, man paiet 10 reižu ilgāks laiks, nekā ieķeksējot uz papīra. Diemžēl tehnoloģijas nevis iedod vairāk laika, bet atņem to, jo dators nebūt nav tik ātrs, kā gribētos.

Runājot par ģimenes ārstiem un komunikācijas prasmēm. Savulaik vadīju izdevniecību, kurā bija arī veselības tematikai veltīts žurnāls. Vēstulēs lasītāji mēdza diezgan kritiski izteikties par savu pieredzi, un mēs izveidojām akciju “Meklēju labu ģimenes ārstu”. Cilvēki tika aicināti pastāstīt par saviem labajiem ārstiem. Gandrīz katrā vēstulē bija uzsvērti vārdi “sadzirdēja” un “rūp”. Un pieminēta iepriekšējā negatīvā pieredze ar kādu citu dakteri. Un galvenais pārmetums bija šāds: tam ārstam ir vienalga.

Kļūda komunikācijā. Daži jau ir piedzimuši komunikatori, bet ļoti daudzi tomēr ne. Arī pacietība jāmācās, tas medicīnā ir bezgala svarīgi. Latvijas Universitātē mēs mēģinām to darīt, liekot centrā pacientu. Jaunajiem kolēģiem reizēm šķiet – nu, ko mēs te par tādām nevajadzīgām lietām. Bet tas viss ārstam būtu jāsaprot. Reizēm nākas pacientam pateikt diezgan traku diagnozi, kuras perspektīvas ne vienmēr ir spīdošas. Cilvēka pirmā reakcija ir noliegums – ka tas tā nav, ka diagnoze ir nepareiza. Viņš dodas meklēt atbildi pie citiem ārstiem. Un arī tas ir cilvēcīgi, tāds ir sērošanas process, kas būtu jāizprot ne tikai ikvienam mediķim. Nākamā stadija šajā sērošanas procesā ir dusmas. Un dažkārt tās vēršas pret to, kurš paziņoja diagnozi. Trešā stadija ir tirgošanās – cerība, ka varbūt tomēr būs citādi. Varbūt tā, bet varbūt labāk ar citiem ārstniecības līdzekļiem, un tā atradīsim kādu brīnumzāli. Vienkārši tiek zaudēts laiks. Ceturtā stadija ir depresija. Un piektā ir pieņemšana, kad notikušais pieņemts un tas ir jārisina, lai varētu dzīvot tālāk. Jo ātrāk cilvēks nonāk pieņemšanas stadijā, jo ir labākas prognozes arī terapijai. Tas viss ir jāmācās. Gan ārstiem, gan māsām un māsu palīgiem. Un arī katram cilvēkam jāsaprot, ka svarīgākais ir ātri pieņemt situāciju, jo tikai tad, kad to pieņemam, varam kaut ko darīt lietas labā.

Forumā Līdere liela tavas uzstāšanās daļa bija veltīta tam, ka, domājot par veselību un par jebkuru saslimšanu, ir jāskatās uz sevi kopumā, nevis jāpievēršas tikai atsevišķām ķermeņa daļām vai orgāniem.

Pēc jaunās medicīnas paradigmas, cilvēka neiroendokrīnā imūnsistēma ir viens vesels. Par to pirmo reizi runāja jau pirms četrdesmit gadiem, bet salīdzinoši pasaules vēsturē 40 gadu sena doma tomēr vēl ir jauna. Līdz ar to tā pagaidām vēl nemaz nav tik ļoti iesakņojusies mūsu klīniskajā praksē. Ja runājam par neiroendokrīno imūnsistēmu, skaidrs, ka cilvēka depresivitāte vai, pretēji, pozitīvs noskaņojums ietekmē reakciju uz daudz ko. Arī uz ārstēšanu un imunitāti. To pierāda arī ilgstoši pētījumi, ja nemaldos, jau kopš 1954. gada tiek veikts pētījums par to, kas notiek ar cilvēkiem, kā mainās veselība, dzīvojot vienādā vidē un vienādos apstākļos. Kāpēc vieni slimo, bet otri neslimo? Tā ir emocionalitāte. Un tieši cilvēciskais faktors – attiecības ģimenē, darba kolektīvā un sabiedrībā kopumā – lielā mērā nosaka, kā cilvēks jūtas un kāda ir veselība. Un tā nav nekāda ezoterika, tā ir tīra fizioloģija.

Uz visām imūnajām šūnām ir receptori, pie kuriem piestiprinās stresa hormoni. Ja esam stresā, mūsu imūnā sistēma klusē, jo tai nav laika domāt par vīrusiem vai vēl kaut ko. Ir jāizdzīvo, jāizcīna cīņa. Tādu receptoru ir daudz, tiek atklāti arvien vairāk, un skaidrs, ka neirotransmiteri, kas pēc būtības arī ir hormoni, ietekmē, kādā ātrumā un cik efektīvi darbojas imūnās sistēmas šūnas.

Agrāk jau neviens, izņemot mediķus, īpaši neaizdomājās, ka arī D vitamīns būtībā darbojas kā hormons.

D vitamīns ir ļoti svarīgs. Pirms diviem gadiem tika veikts pētījums, kurā cilvēkiem vairāku gadu garumā tika dots 1000 vai 2000 starptautiskās vienības D vitamīna dienā. Vieniem deva, otriem nedeva. Saslimstības ziņā starp abām grupām nebija būtiskas atšķirības, un tika izdarīts secinājums, ka D vitamīnam nav jēga. Tajā pašā gadā bija vēl citi pētījumi, arī ar plašu populāciju, kur nevis tikai tika dots D vitamīns, bet tika dots D vitamīns un arī mērīts tā daudzums asinīs. Izrādījās, ka D vitamīns ļoti dažādi uzsūcas organismā. Un tad, sasaistot D vitamīna rādītāju asinīs ar saslimstību, rezultāti bija atšķirīgi. Izrādījās, ka cilvēki, kuriem līmenis bija zem 20, slimībai ir pakļauti vairāk (pētīja krūts vēzi sievietēm). Jautājums: vai mēs zinām visus pētījumus, vai visi pētījumi ir publicēti, vai negatīvie pētījumi arī ir publicēti? Piemēram, pētījumi, kas uzrāda medikamentu negatīvo ietekmi. Domāju, tas ir karodziņš, kas ne vienmēr ir pareizajā krāsā, teikšu tā. Es visiem ieteiktu palasīt Bena Goldakra (Ben Goldacre), brīnišķīga psihiatra, ārsta un arī žurnālista, darbu Sliktā zinātne. Un viņa pirmo lielo runu Ko jūs, ārsti, nezināt par zālēm? ir vērts noklausīties. Galvenokārt ārstiem, bet arī visi citi to var saprast. Medicīnas zinātne ir ļoti mainīga. Un tas, kas mums šodien liekas kā absolūta patiesība, par ko domājām, ka tikai tā ir jādara… Paiet pusgads vai nedaudz vairāk, un mēs saprotam, ka tas tomēr nebija pareizākais. Jāpieņem, ka dzīvojam mainīgā pasaulē. Un zināšanas padara mūsu dzīvi interesantu.

Runājot par tavu privāto neiroendokrīno sistēmu – kā piecgadīga bērna mammai izdodas visus šābrīža pienākumus, apvienot? Kur tu gūsti enerģiju? No pietiekama D vitamīna līmeņa asinīs?

Es sekoju līdzi savam D vitamīna līmenim, jā. Ļoti labi sajūtu, kad man tā sāk pietrūkt. Joga. Ar to sāku nodarboties, jau mācoties astotajā klasē. Sāku tāpēc, ka man bija ļoti grūti. Mācījos Rīgas 1. vidusskolā, tagadējā 1. ģimnāzijā, uz kuru astotajā klasē pārgāju no Liepājas. Bet grūtības nebija saistītas tik daudz ar mācību slodzi, to es tā īpaši neizjutu. Taču tā bija citāda vide. Atšķirīga no tās, kurā biju pieradusi būt un dzīvot. Dzīvojām pie manas mammas draudzenes dakteres Ilzes Stankēvičas, un viņai mājās bija grāmata Joga mātei un bērnam. Vienudien atnācu mājās, ieraudzīju to grāmatu, atvēru un sāku taisīt āsanas. Kad pabeidzu… jutos labāk. Pat nezinu, kāpēc toreiz ņēmu to grāmatu un sāku vingrināties, tas notika spontāni. Pēc tam katru dienu pēc skolas nācu mājās un pildīju jogas vingrojumus. Nezinu – pareizi vai nepareizi taisīju, bet man tas ļoti palīdzēja. To jau tikai vēlāk, kad mācījos jogu nopietnāk, sapratu, ka varbūt ne viss bija tehniski tik pareizi, bet svarīgākais, ka palīdzēja. Un tā es visu dzīvi turpinu. Tagad, kamēr meitiņa maza, nesanāk vairs tik daudz un regulāri. 

Deviņdesmito gadu beigās dzīvoju Tadžikijā, Pamira kalnos. Māja bija 2800 metru augstumā. Es tolaik darbojos Aga Khana fondā, strādāju Tadžikijā un Afganistānā. Kāpu kalnos, jo tā bija mana atpūta un mana brīvība. Man bija arī brīnišķīgs kolēģis no Lielbritānijas, kurš arī bija kalnos kāpējs. Izstaigājām tādus kalnus, kur absolūtais vairākums kalnos kāpēju nekad nav bijuši, tur ir slēgtā teritorija. Pīters jau bija izstaigājis visus pasaules kalnus, bet viņš gribēja tikt uz Pamiru. Kā tūrists netika, pieteicās darbā Aga Khana fondā, lai varētu kāpt Pamira kalnos, jo tie ir vieni no skaistākajiem pasaulē. Tā es iemīlējos kalnos un sāku kāpt. Esmu bijusi gan Himalajos, gan Peru un Bolīvijā. Kalni man ir ļoti svarīgi, tur man gribas atgriezties un atgriezties. Ceru, ka mana meita arī būs kalnos kāpēja. Un mēs varēsim kopā kāpt.

Ar kustību var ļoti labi pārslēgt smadzenes. Žēl, ka ne visi to saprot.

Kad ķermenis kustas, notiek brīnišķīgas lietas. Ķermenis ir kā mūzikas instruments. Kad mācījos jogas anatomiju, bija ļoti interesanti uzzināt, kas notiek ar katru muskuli, kā tas ietekmē iekšējos orgānus. Cilvēka orgāni ir cieši sasaistīti ar visu ķermeni. Ar kājām, rokām, muguru, visu pārējo. Ķermenis ir ievietots tādos kā saistaudos, ko medicīnā sauc par fascijām. Vēl pirms divdesmit gadiem tika uzskatīts, ka fascijas ir kaut kas tāds kā vide, tāds kā maiss, kas visu satur kopā, bet šodien ir skaidrs, ka tā nav. Fascijām ir milzīga nozīme tajā, kā mūsu orgāni un muskuļi, kā viss organisms savā starpā komunicē. Savienotā anatomija ir jauns virziens anatomijā, kur to visu skaidro un arī meklē saistību, kas cilvēka ķermenī pastāv. Kā sirds saistīta ar tievajām zarnām, kā plaušas ir saistītas ar resnajām zarnām un tamlīdzīgi.

Agrāk teica: visas kaites nāk no nerviem, tagad mēdz teikt, ka arī no zarnām.

Jā, mūsdienu medicīnā viens no svarīgākajiem konceptiem ir zarnu – smadzeņu ass. Tas, kas notiek mūsu zarnās, lielā mērā ietekmē to, kas notiek mūsu galvā.

Kā tas izpaužas?

Garastāvoklī. Lielā mērā mūsu noskaņojumu iespaido tas, kādā stāvoklī ir tievās zarnas, ko ēdam – vai tiekam ar to ēdienu galā, vai arī veidojas iekaisums no produktiem, kurus lietojam. Tajos procesos iesaistās arī dažādas svarīgas imūnsistēmas sastāvdaļas. Būtiski, cik daudz organismā izstrādājas serotonīns. Tas ir tāds drošības, prieka un apmierinātības ar dzīvi hormons. Lielākā daļa šā hormona izstrādājas nevis galvas smadzenēs – tur izstrādājas tikai trešdaļa, citi pētījumi saka, ka pat mazāk –, bet zarnās – līdz pat 70 procentu. Un tur ir tādas mazas šūniņas, ko sauc par enterohromofīnajām šūnām, kas izstrādā šo te prieka hormonu. 

Tātad, ja cilvēks ilgstoši nav priecīgs, viņam jāsāk domāt savām zarnām?

Viņam jāsāk domāt, ko viņš ēd un kā viņš kustas. Cilvēki tomēr ir ļoti individuālas būtnes. Kas der vienam, otram var nederēt. Tas atkarīgs gan no ģenētikas, gan no tā, kādā vidē cilvēks dzīvojis. Vai viņš ir ēdis ļoti vienveidīgus produktus, varbūt kaut ko, kur klāt daudz ķīmijas un dažādu piedevu, kas, protams, arī atstāj iespaidu uz tievajām zarnām, uz to virsmu. Tie ir ļoti interesanti jautājumi, kas pašlaik tiek pētīti. Un mēs iegūstam aizvien vairāk zināšanu.

Aizeju pie tevis uz pieņemšanu un jautāju: vai ir kādi principi attiecībā uz ēšanu, kas man būtu jāievēro? Gribu ēst tā, lai man nekas nekaitētu. Gribu būt priecīga un vesela. Ko noteikti vajadzētu vai nevajadzētu lietot uzturā?

Ir daudz dažādu diētu. Visvairāk popularizēta pēdējos gadu desmitos ir tā saucamā Vidusjūras diēta. Lai saprastu, kāda ir patiešām laba diēta, var papētīt tās vietas pasaulē, kurās ir visvairāk ilgdzīvotāju. Okinava Japānā, Loma Linda Kalifornijā, Sardīnija, Ikarosas sala Grieķijā. Visām šīm kopienām raksturīgas vairākas iezīmes. Pirmkārt, viņi ēd dārzeņus un augļus, graudaugus nemaz tik daudz uzturā nelieto. Ēd daudz jūras produktu, bet gaļu maz. Nedaudz lieto alkoholu, bet ļoti mēreni. Un visām šīm kopienām ir raksturīgas ļoti ciešas sociālās saites. Atcerēsimies slaveno pārtikas piramīdu, kur pamatā ir graudaugi, bet mūsdienās graudaugi un putru ēšana vairs netiek uzskatīta par pamatu. Vairāk sakņu, dārzeņu, augļu un ogu. Īpaši mums, jo mūsu senči tomēr ir dzīvojuši tādos platuma grādos, kad maizi īpaši daudz veidos te nevarēja dabūt, jo graudaugu šķirnes dēļ aukstuma neiedzīvojās. Varēja izaudzēt tās, kam izturīgāks grauda apvalks. Jo izturīgāks apvalks, jo grūtāk sagremojams grauds. Tā ir vesela teorija. Katrā ziņā populāras mūsdienās kļūst tā saucamās ketogēnās diētas vai Paleo diēta, kur vispār graudaugus nelieto. Es domāju, ka vienas receptes nav, katram ir jāatrod pašam savs ēšanas ceļš, bet tik strikti, ka graudaugiem “nē” vai graudaugiem “jā”, arī nevajadzētu. Ikdienā var ēst no visa pa drusciņai. Bet skaidrs, ka pēc Otrā pasaules kara esam par daudz lietojuši uzturā gan graudaugus, gan piena produktus. Piens nav paredzēts zīdītājiem pēc tam, kad viņiem ir parādījušies zobi un viņi jau var sākt normāli ēst. Protams, piens ir ļoti vērtīgs dzīvnieku valsts produkts, kas satur daudz noderīgu vielu, taču tā lietošanai uzturā jābūt ļoti mērenai. Piena produktus lietot katru dienu vai trīsreiz dienā nav lāgā.

Ķermenis ar savu reakciju visu pasaka priekšā. Un bērni... viņi tik perfekti visu pasaka ar savu sajūtu, ar ādas reakcijām, ar to, ka viņi kaut ko negrib ēst. Ja bērns kaut ko negrib ēst, nespiežam! Mēģinām saprast, kāpēc viņš to negrib. Varbūt ir diskomforts, sāp vēders. Un viņš zina, ka viņš to negrib, jo viņam tas neder. Es jau gadus piecpadsmit ņemos ar ēšanu, un kolēģi par mani smējās, kad teicu, ka atopisko dermatītu lielā mērā nosaka uzturs. Bet būtībā āda mums pavēsta, ka kaut kas nav kārtībā ar tievajām zarnām, un tagad arī oficiālā Rietumu medicīna to aizvien vairāk atzīst. Man ir prieks, ka beidzot Hipokrata pirms 2000 gadiem teiktais, ka cilvēka uzturs ir viņa zāles un zāles ir viņa uzturs, ir arī oficiāli apstiprināta patiesība. Man nepatīk teikt: ievērojot diētu. Vienkārši – sekojot uztura principiem. Vieniem vai otriem, un ķermenis pateiks priekšā, kas ir labākais tev. Pamēģini ājurvēdas principu, pamēģini ēst atbilstoši teorijai par asinsgrupām. Svarīgi atrast to, kas ļauj justies labi.

Man, piemēram, patīk badošanās. Arī periodiskā badošanās, kad 16 stundas dienā neēd un astoņas ēd. Vienam tā ļoti labi der, citam ne. Atkarīgs arī no dienas ritma. Ja ir ļoti intensīvas tikšanās visu dienu, tas noteikti nederēs. Badošanās nav tik daudz vēdera dēļ, badošanās ļoti palīdz iztīrīt galvu.

Bet man, piemēram, sāk sāpēt galva, ja neēdu ilgāk par 16 stundām.

Jā, tā mēdz būt, tāpēc nevar tā vienkārši izdomāt, ka es tagad badošos. Ir jāzina, kā to darīt pareizi. Pēc 24 stundām dažādu iemeslu dēļ parasti ir ļoti spēcīgas galvassāpes. Bet tās pāriet. Badošanās ir laba iespēja cilvēkam sevi restartēt. Būtībā mēs vienkārši ļaujam zarnu traktam kādu brīdi būt brīvībā. Visam ir jāatpūšas. Ja skrienam, tad gribam atpūtināt kājas; ja esam pūlī, tad pēc tam vajag kaut brīdi būt klusumā un pagulēt. Un ar vēderu ir tāpat, arī tam vajag kaut kādu mieru. Darbības efektivitāte arī pēc tam uzreiz ir lielāka. Tās ir tādas interesantas lietas, kas ļoti daudzās senās atveseļošanās metodēs minētas.

Tikai ūdens?

Silts ūdens. Galvenais, vajag atcerēties, ka tas ir silts ūdens. Cilvēki sākuši vairāk lietot ūdeni, bet nevajag dzert aukstu. Jo ķermenim aukstais ūdens ir it kā jāuzsilda. Jādzer ūdens istabas temperatūrā vai arī nedaudz uzsildīts. Uztura speciālistiem mūsdienās jākļūst par daļu no primārās veselības aprūpes. Ģimenes ārstam ne vienmēr sanāk par to parunāties, taču tieši uzturs lielā mērā nosaka mūsu veselību, un zinoša speciālista padoms ir ļoti svarīgs. Viens no Latvijas Ārstu biedrības uzdevumiem ir veicināt sabiedrības zināšanas par veselību. Izveidojām platformu “Būt veselam”, kur viena sadaļa ir cilvēks. Šajā sadaļā stāstīsim par cilvēka anatomiju. Par uzturu labu informāciju jau tagad var atrast SPKC mājaslapā, kur var uzzināt visas pamatlietas. Savā platformā “Būt veselam” mēģināsim pastāstīt ko vairāk. Pastāstīt par tām dažādajām pieejām, kādas ir pozitīvās un kādas ēnas puses katrai no tām.

Tātad ar sev atbilstošu uzturu ir iespēja gan stiprināt imunitāti, gan pašajūtu.

Gan arī izmainīt dažas ģenētiski ieliktas lietas savā organismā.

Tas arī ir iespējams?

Protams, tāpēc jau eksistē epiģenētika. Gēnu ekspresiju nosaka ļoti daudzi faktori. Faktiski galvenās ir trīs lietas. Viens ir tas, kāds ir mūsu ģenētiskais materiāls. Otrs – kāda ir ārējā vide, kas to šūnu ietekmē. Un to, protams, ietekmē gan ūdens, gan gaisa piesārņojums, gan vide, kurā tu dzīvo, bet arī uzturs ir viens no ļoti svarīgiem epiģenētiskiem faktoriem. Trešais, protams, ir tā saucamā nejaušība – kā kas ar ko un kad saslēdzas. Jo vienam cilvēkam kaut kādi epiģenētiskie faktori saslēdzas tā, ka iedarbojas tie gēni, kas rada slimību, bet citam nesaslēdzas. Tas attiecas gan uz slimībām, gan uz novecošanas procesu – kāpēc viens noveco ātrāk, otrs vēlāk, kāpēc viens var nodzīvot līdz deviņdesmit un pat simt gadiem, palikt prātīgs, priecīgs un kustīgs, bet cits ne. Tas ir ļoti interesanti. 

Atgriezīsimies pie tā, ka laimīgi cilvēki neslimo.

Laimīgi cilvēki neslimo, jo tad, ja mūsos ir pietiekamā daudzumā tie neirotransmiteri, kas rada līdzsvaru, imūnā sistēma darbojas diezgan labi. Piemēram, dopamīns, kas iedod to “jā, es esmu uzvarējis, es esmu varens” sajūtu. Tas mūsu organismā rodas, kad gūstam baudu vai arī sasniedzam iecerēto. Kā varam zināt, vai cilvēkā ir daudz dopamīna vai maz? Parasti tiem, kuri ir atvērti, ekstraverti un atbrīvoti, ar dopamīnu viss kārtībā. Bet ir cilvēki, kuri nevar atbrīvoties. Un, lai atbrīvotos un iegūtu to varenības sajūtu, viņi reizēm mēdz lietot kaut kādas vielas. Viena no vielām, kas cilvēkam dod varenības sajūtu, ir kokaīns. Iešņauc un jūties varens. Bet varbūt nešņauc? Varbūt vienkārši izdari kaut ko, kas tevi padara varenu.

Ja izprotam neirotransmiteru darbību, varam citādi audzināt bērnus. Ja tu saproti, ja māci būt atbrīvotam, ja nedzen bērnu stūrī, tad viņam nevajadzēs dzīvē izjūtas meklēt mākslīgā ceļā. Viņam nevajadzēs to balto laimi. Vēl ļoti svarīgs ir otrs cilvēks. Pieskāriens, mīļums un tuvums. Tas ir tas, kas bērnam visvairāk vajadzīgs. Paturēt tavu roku, tikt samīļotam. Kāpēc? Tāpēc, ka hormons oksitocīns izstrādājas hipofīzē un to rada pieķeršanās un uzticēšanās. Oksitocīns ir arī ļoti būtisks, lai sāktos dzemdības. Es kā jauna daktere ilgi gāju voluntēt uz dzemdību nodaļu, lai iemācītos pieņemt dzemdības. Man šķita, ka ģimenes ārstam vajag tā kā senajos laikos – tu nevarēji būt ārsts, ja neprati palīdzēt sievietei dzemdībās. Kad ir uzticēšanās un tā savstarpējā sapratnes sajūta, tad arī šis process ir vienkāršāks. Mūsos ir arī miera hormons, kas dzīvi padara mierīgāku, prātīgāku, pacietīgāku. Paši varam sevī radīt šo prettrauksmes hormonu. Un te atkal ir viena interesanta lieta – to mēs sevī nevaram radīt ne ar ko citu kā vien ar fizisko kustību. Ne ar ātrskriešanu. Visas straujās aktivitātes ražo dopamīnu vai adrenalīnu. Viss, kas ir mierīgs – cigun, joga, dažādas citas fiziskās kustības skolas, meditācija. Un ļoti labi palīdz garas pastaigas brīvā dabā. Mežā, gar jūru. 

Savukārt serotonīns būtībā ir gan neirotransmiters, gan hormons – palīdz neironiem sarunāties savā starpā. Un nosaka gan laimes sajūtu, gan trauksmi – vispār garastāvokli. Serotonīns veicina šūnu reģenerācijas procesus. Kā to iegūstam? Kad mūs pozitīvi novērtē, atzīst un pieņem, kad nejūtamies atstumti. Un atkal ir divas kaitīgās vielas, kas palīdz serotonīna radīšanā: LSD un extasy. Nevajag tādas lietot, jo mēs varam palīdzēt sev dabiskā veidā. Interesanta lieta ir arī adrenalīns, kas izstrādājas virsnierēs. Stresa hormons. Var ieteikt labāk to sevī saražot, nodarbojoties ar kādiem sporta veidiem, nevis, teiksim, riskēt, ātri braucot ar mašīnu. Tie, kuri trako, kuriem vienmēr vajag ātri kaut kur braukt, visus apdzīt... viņiem trūkst gan dopamīna, gan adrenalīna. Bet, ja tas par daudz izstrādājas, tad ir traki. Ir arī cilvēki, kuriem patīk visu līdz pēdējam brīdim atlikt, un tad beidzamajā naktī viņi izdara visu, jo viņi savu adrenalīna līmeni paceļ šādi. Un tad vēl mēs varam izstrādāt sevī kanabinoīdus. Visaugstākie kanabinoīdi ir garo distanču skrējējiem. Noskrienot maratonu, tie izstrādājas vairāk, nekā smēķējot zāli. Arī morfiju paši varam sevī saražot. To dara mūsu smadzenes – hipofīze jeb čiekurveida dziedzeris un hipotolāms. Un tas notiek kardiotreniņos. Arī jogā un spēka vingrinājumos. Fiziskā slodze ļoti daudz mums palīdz. Galvenais endokanabinoīds ir anandamīds. Sanskritā “anando” nozīmē – svētlaime. Šo visu mēs paši varam savā organismā radīt, mēs patiesībā esam brīnumainas būtnes. Neviens pasaulē nevar mums piedāvāt to, ko mēs paši sev varam piedāvāt.

 


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 30 oktobris, 2021

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Ziema 2020

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu