Ar sapni ietīties debesīs

— Inita Sila

Ar sapni ietīties debesīs

— Inita Sila

Raksts

Publicēts: 29 novembris, 2023

Kategorija: Žurnālā

Dalies


 “Darbojoties Hospiss LV, domājot par nāvi, dzirdot mirstošu cilvēku atziņas, esmu secinājusi, ka pats svarīgākais ir nodzīvot dzīvi ar prieku, ar baudu. Nāves apzināšanās rada vēlmi dzīvot, izbaudot katru dienu. Es patiešām cenšos tā dzīvot,” saka enerģiskā un iedvesmojošā Ilze Neimane-Nešpora, kura ar tādu pašu jaudu, kā pirms četriem gadiem radot labdarības organizāciju Hospiss LV, tagad metusies jaunā projektā – Master of enjoyment, kura darbība, kā jau pēc nosaukuma var secināt, ir par prieku un baudām.

 Brīžiem šķiet, ka Ilzē apvienojušās vairākas personības. Viņa ir veiksmīga uzņēmēja, kura pa Rīgu pārvietojas spilgtā, dārgā auto, bet Indijā staigā basām kājām un raibu pieri, jo apmeklē tempļus un piedalās rituālos. Garīgums ir ļoti svarīga viņas dzīves daļa, katru rītu, bez izņēmumiem, viņa iesāk ar savu praksi, bet vakarā mierīgi var dejot arī veikalā. Veģetāriete. Taču tas neizslēdz to, ka pēc gardas maltītes, ko viņa baudījusi, labsajūtā izdodot skaņas (ja jūs dzirdētu, kā viņa ēd pistāciju krufinu!), viņa eleganti nosmēķēs cigareti (kad iznāks šis žurnāls, vairs gan ne. Ilzei par pīpēšanu un dzeršanu ir sava teorija: ir jājūt robeža, vai tu kontrolē, vai tevi kontrolē. Ja cigaretes kontrolē, smēķēt nedrīksti, ja tu kontrolē, tad – jā). Viņai ir apbrīnojamas zināšanas par indiešu kultūru, reliģiju, viņa runā hindi, lasa sanskritā, bet mēdz arī rupji nolamāties. Jo Ilze nav svētā, nav perfekta, bet – īsta.

 Mēs esam Indijas dienvidos, Keralā, kur Ilze atveda astoņas sievietes baudīt sevi, savu ķermeni, dzīvi. Kovalam pludmalē vērojam saulrietu un nedaudz arī vietējos, kā viņi priecājas un izbauda šo mirkli. Citi skrien ūdenī, lēkājot pa viļņiem, iznāk no okeāna slapjām drēbēm, bet tik priecīgi. Citi, bariņos sapulcējušies, laiž gaisā pūķus. 

 Man ļoti patīk indiešu romantiskums. Kā viņi staigā, rokās sadevušies, meitenes ar meitenēm, puiši ar puišiem, un tam nav nekādas saistības ar orientāciju. Pieskarties otram, apķerties ir pilnīgi normāli, jo tas ir viņu kultūrā, savukārt mums ir taktilais bads. Cik tas ir kolosāli, paņemt savas draudzenes roku savējā, bet vai vari tā iet pa Rīgas ielām? Tie aizspriedumi – ko par mani padomās? Kad bijām mazas meitenes, mēs taču sadevāmies rokās! Kas teicis, ka tā nevar tagad? Paskaties – viņi tādos kā mazos bariņos pulcējas, nevis nolien maliņā. Cilvēks ir sociāla būtne, lai mēs būtu patiesi laimīgi, mums vajag citus. Varbūt arī tas ir viens no iemesliem, kāpēc viņi ir laimīgi, un mēs no viņiem to varam mācīties, jo, manuprāt, laimei nav lielas korelācijas ar labklājību. 

Tu esi laimīga? Un kas tev ir laime?

Es patiešām esmu ļoti laimīga. Taču uzskatu, ka būt laimīgam ir māksla, un laimīgums sevī ir jākultivē. Kā? Jāpiestrādā, savā labjūtībā ir jāinvestē. Izpētīts, ka laimīguma pamatā ir labjūtība, proti, tas, kā fiziski jūties, nosaka arī tavas domas, un, kā zināms, domas rada realitāti. Ja tu fiziski jūties slikti, jo tev ir uzpūties un sāpīgs vēders, tu noteikti domā citādi, nekā staigājot gar okeānu ar izcilu mūziku austiņās. Tad ir pavisam citāda domu plūsma un līdz ar to arī realitāte. Tātad visa sākums ir fiziskās sajūtas. Ķermenis savā labjūtībā nevar konstruēt sliktas domas, tāpēc mums par to ir jārūpējas.

Piekrītu, mēs prātam esam piešķīruši izšķirošo lomu, bet ķermeni atstājuši nedaudz novārtā kā mazāk svarīgu. Esam aizmirsuši, cik tieša ir saikne starp to, kas notiek fiziskajā ķermenī un prātā, bet jau senajā teicienā “veselā miesā vesels gars” ir ietverta šī viengabalainība – mentālā jauda ir atkarīga no mūsu kopējās jaudas. Kā tu investē savā labjūtībā?

Viens no maniem mīļākajiem teicieniem ir šis: “Vienmēr būs tūkstoš “nē” un viens “jā”.” Kāda tā ir labjūtība, kad esi no rīta jogā izstaipījusies un pēc tam nopeldējusies! Bet, arī šeit esot, ir tūkstoš iemeslu, kāpēc teikt jogai “nē”, sākot no tā, ka ķermeni lutina procedūrās, un beidzot ar to, kāpēc atvaļinājumā būtu tik agri jāceļas, esmu taču atbraukusi atpūsties! Bet, kad to izdari... Vai noskaidrot, cikos vakarā ir saulriets, un, lai gan ir citas darīšanas, tomēr uz to aiziet. Tādā veidā tās pērlītes uz labjūtības virtenes veras pa vienai vien. No sīkiem baudas mirkļiem. Un, kad to virteni apliec ap kaklu, arī apkārtējie rezonē. Es strādāju pie savām labjūtības pērlēm. Viena no efektīvākajām metodēm, kad esmu mājās un pamostos tāda “rūtaina”, ir kafijas dzeršana āra vannā, vienalga kādos laikapstākļos. Pēc 15 minūtēm esmu pavisam cits cilvēks.

Tevis aprakstītā labjūtība prasa līdzekļus. Lai aizbrauktu uz Indiju vai atļautos āra vannu, kur sēdēt ziemā.

Tu tagad nosauci vienu no “tūkstoš nē” saraksta. Kad es, meitene no laukiem, mācījos Banku koledžā, jo vecāki kaut kā bija sagrabinājuši šīm studijām naudu, tētis Centrāltirgū man bija nopircis lētos zābaciņus; labus nevarēja atļauties. Kā tagad atceros to ziemas dienu, kad stāvēju pieturā un man tie izjuka, atplīsa zoles. Ar tādiem uz skolu nevarēju iet, kauns, bet tie bija mani vienīgie zābaciņi. Tajā brīdī sev apsolīju, ka tāda situācija manā dzīvē vairs nekad neatkārtosies – es pelnīšu, būšu bagāta. Manī ieslēdzās tāds absolūtās pārliecības gēns, ka tikai no manis pašas ir atkarīgs, vai man būs vai nebūs jauni zābaciņi. Būs! ( ...)


Šis ir tikai saunas sākums. Visu lasi Imperfekt ziemas numurā!


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 29 novembris, 2023

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Ziema 2023

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu