Ar ceļabiedru mugurā

— Inese Auniņa

Ar ceļabiedru mugurā

— Inese Auniņa

Raksts

Publicēts: 12 jūnijs, 2022

Kategorija: Žurnālā

Dalies

Pie ceļojuma galvenajām jeb neatņemamajām sastāvdaļām, izņemot pasi un vēl vienu drēbju kārtu, es noteikti pieskaitītu arī ceļabiedru (vai biedrus, ja to ir vairāk par vienu). Manā pieredzē ir brauciens, kurā nebija nepieciešams finansējums, kā arī tādi, kuros itin veiksmīgi varēja iztikt bez īpašas ceļojuma somas. Bet nekad nav bijis tāds, kurā es būtu devusies viena, tas ir, bez ceļabiedra. Esmu lasījusi un dzirdējusi sajūsmas pilnus nostāstus par ceļošanu vienatnē, sevis meklēšanu un dažkārt atrašanu, formātu “ēd, lūdzies, mīli” un tamlīdzīgi, bet pati nevienu dienu mūžā neesmu vēlējusies kaut kur tālāk par Cēsīm doties vienatnē. Pilnīgi noteikti ne!

 Te nu mēs nonākam pie svarīgā jautājuma par ceļojuma kompanjonu. Neapgāžami fakti liecina, ka tas ir daudz būtiskāks jautājums par viesnīcas kvalitāti, naudas daudzumu un apskatāmo vietu unikalitāti. Jo tieši ceļabiedrs ir tas, kas var neglābjami sabojāt izcili izplānotu un visādā citādā ziņā nevainojumu ceļojumu vai bezcerīgu pasākumu padarīt par labāko, kas ar tevi jebkad noticis.

Jauns ceļabiedrs (nav runa par vecumu, esamību vai neesamību paziņas statusā vai draudzības ilgumu) – tas vienmēr ir nedaudz stresaini un vilinoši vienlaikus. Kā pirmā seksa reize ar jaunu partneri – trīc kājas un sinhroni kņudina pakrūtē; gan gribas, gan mazliet māc bažas par to, kā nu būs, bet adrenalīns un hormoni sit tik augstu vilni, ka nevar saprast, kura no sajūtām prevalē. Ar mešanos uz galvas nezināmā straumē es to nesalīdzināšu, jo, pirmkārt, tā tomēr ir pārgalvība, kas var beigties ar lauztu kaklu, otrkārt, man nekad nekas no visa tā plašā klāsta, kas saistās ar eventuāli aukstu ūdeni un nespēju sataustīt pamatu zem kājām, nav saistījies ar sevišķu kaifu.

Lielās līnijās atskatoties uz savu ceļojumu biogrāfiju, jāsecina, ka ar ceļabiedriem ir veicies. Ir bijuši tādi, kuri pēc nejaušas iemitināšanas vienā istabā un ielikšanas vienā gultā (dzimumam šajā gadījumā nav nekādas nozīmes) kļuvuši par labiem draugiem vairāku gadu desmitu perspektīvā. Ir arī tādi, ar kuriem pietiekami neplānoti (bet varbūt ne gluži necerēti) piedzīvoti spilgti romantiski uzliesmojumi, kurus joprojām var atcerēties ar klusu pietāti un vāji slēptu, bet publiski neizpaužamu sajūsmu. Brīžiem brīnos, cik organiski un saskaņoti var justies ar šķietami svešiem cilvēkiem, kas ceļojumu apstākļu ietekmē kļūst tuvāki un saprotamāki par pirmās pakāpes radiniekiem, savukārt situācijās, kad liekas, ka nu nekas neizbojās plānoto idilli, tu nevari vien beigt brīnīties par nespēju konkrētu ceļabiedru paciest ilgāk par desmit minūtēm un tuvāk par simt metriem – tracina viss, pilnīgi viss.

No šīs sērijas man ir stāsts par ceļojumu uz Angliju ar ļoti tuvu draudzeni un ar viņas draudzeni. Sākotnēji pilnīgi nekas neliecināja par draudošo briesmu apmēru un nenovēršamību. Braucienā uz miglaino Albionu nekas nevarēja noiet greizi, jo tā nu ir vieta pasaules kartē, ar kuru mani saista beznosacījumu mīlestība un sajūta, ka kādā no iepriekšējām dzīvēm noteikti esmu bijusi ar to cieši saistīta. Uz radniecību ar karalisko ģimeni gan necierēju – pārāk aizrauj un sajūsmina viss ar viņiem notiekošais; ja būtu ar viņiem jebkādā sakarā, visdrīzāk uztveru to pašsaprotamāk un cienīgāk un katru reizi, esot Londonā, neietu pastaigā gar Bakingemas pili pat bez reālām cerībām jebkad ieraudzīt kaut vai karalienes ēnu.

Pirmais trauksmes zvans iezvanījās dienu pirms ceļojuma.

(Šis ir tikai raksta sākums, ja vēlies uzzināt, kas notika tālāk, lasi jauno Imperfekt.)

Foto: Karolīne Selfors


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 12 jūnijs, 2022

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Vasara 2022

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu