Apdzisušās ogles

— Karīna Račko

Apdzisušās ogles

— Karīna Račko

Raksts

Publicēts: 31 janvāris, 2019

Kategorija: Žurnālā

Dalies

“Attiecību sākums, kad starp diviem cilvēkiem uzšķiļas dzirkstele un dzimst mīlestība, jau vienmēr ir skaists,” pavasarī kādā no Latvijas rajonu bibliotēku apmeklējuma reizēm man sacīja lasītāja vecumā ap piecdesmit. “Es vēlētos, lai jūs uzrakstāt par to, kā šo dzirksteli nepazaudēt, kā prast mīlestību saglabāt.”

Toreiz man šķita — nu, ko gan es par to zinu? Nav man vēl ne tik daudz gadu, ne attiecīgās pieredzes, jūtu, kā turpinu mācīties un augt, kā pasaules redzējums kripatu pa kripatai mainās ik dienu. Tomēr, kad nesen izšķīrās mani draugi — pāris, kuru biju pieradusi uztvert kā vienu veselumu —, sapratu, ka varbūt man arī šajā dzīves un pieredzes posmā ir ko teikt. Trīsdesmit vairs nav neapbružātie divdesmit, un gandrīz septiņi gadi laulībā arī devuši savu artavu attiecību un jūtu izpratnē.

Pirms pāris nedēļām tumšā un lietainā piektdienas vakarā vienatnē mērojot atpakaļceļu no Pāvilostas bibliotēkas uz Rīgu, es mašīnā vairākkārt klausījos Prāta vētras dziesmu Ogles. To, kur tik cilvēcīgi smeldzīgi jautā, kā sasmelt izlieto, lai ir kā ­senāk; kā uzpūst ogles, lai deg uguns, ko reiz iededzām? Un tad es aizdomājos. Par to, kā mirst mīlestība. Bet... vai mīlestība patiešām mirst? Varbūt tikai pārstāj degt.

Manu vecvecvecāku lauku mājās ir četras krāsnis un kamīns, ko man ļoti patīk kurināt. Šajā procesā ir sava deva maģijas — nolūkoties, kā mostas uguns, kā liesmu mēles šaudās ap pagalēm, pieņemoties spēkā un varenībā. Vienmēr aktuāls ir praktiskas dabas apsvērums — kurā brīdī drīkst šaut ciet šīberi? Un tad es vēroju ogles... Kvēlojošas, gruzdošas, apdzisušas...

Vai mīlestība joprojām dzīvo izdegušās oglēs?

Jā, attiecību sākums vienmēr ir wow. Vētras un zibeņi, taureņu virpuļviesulis pakrūtē, trīcošas kājas un elpa, kas ķeras kaklā. Tu pievelcies, pieķeries un tad iepazīsti. Sāc pieradināt, pieradināties un pierast... Un pieradums likumsakarīgi ir pirmais solis ceļā uz rutīnu.

Pamazām atklājas trūkumi. Krīt maskas un meikaps, dušas notekā saķep mati, uz mēbelēm krājas putekļi, virtuves izlietnē — nemazgātie trauki, sirdī — ik pa brīdim kāda druska aizvainojuma. Jāmaksā rēķini, jācīnās ar egoismu, jārod kompromiss, kad viedokļi atšķiras. Protams, ka tie atšķiras. Ilgstoši neviens nespēj izlikties labāks, nekā patiesībā ir, un tas ir visnotaļ ironiski — tiklīdz atbrīvojamies pietiekami, lai atļautos līdzās otram cilvēkam būt tieši tādi, kādi esam, mēs vienlaikus pārstājam censties. Ja jau mūs mīl tik un tā, kāpēc iespringt? Visu, kas iegūts, agrāk vai vēlāk sākam uztvert par pašsaprotamu. Arī mīlestību. Savukārt visu, ko uzskatām par pašsaprotamu, pārstājam pienācīgi novērtēt.

Protams, savā ziņā rutīnas iestāšanās attiecībās ir neizbēgama. Taureņi aprimst. Tā notiek, un tur neko nevar padarīt. Kādā rītā tu vāri kafiju un smērē brokastu sviestmaizes, un saproti — viss, pakrūtē ir klusums. Ne kņud, ne trīs. Miers. Bet vai tad miers ir slikti? Kurš gan spēj nemitīgi izturēt tos zibeņus?

Mīlestība ir sarežģīts daudzfāžu fenomens, un taureņu lidojums ir tikai tā virspusējais slānis. Varbūt spilgtākais, bet nebūt ne saturīgākais. Manuprāt, ir veselīgi saprast, ka wow sajūta, lai arī cik vilinoša, tomēr nav radīta ilgam laikam. Nu, nevar cilvēks konstanti degt. Uzskats, ka iespējams atrast mūžīgo uguni, ir postoša ilūzija, ko mūsdienu pasaule netiešā veidā kultivē. Nepietiekamība ir cilvēka dabas iezīme, savās vēlmēs nereti esam nesātīgi. Lai arī cik daudz būtu iegūts, mēs allaž gribam vēl vairāk, un 21. gadsimtā prasīgums pēc dzīves piln­asinības un personīgās brīvības ir lielāks nekā jebkad agrāk. “Dzīvojam taču tikai vienreiz”, “tu drīksti visu, ko vēlies”, “labāk nožēlot izdarīto, nevis neizdarīto” — šīs visās citās dzīves jomās iedvesmojošās frāzes ir bīstamas attiecībām, kurās uguns jau pierimusi un iestājies nākamais, krietni rimtākais līmenis. Tas, kurā ogles vēl kvēlo, tomēr regulāri jāsabiksta un jāuzpūš. Uzšķilt jaunu sērkociņu taču ir daudz vienkāršāk...

Vasarā, kad naktis ir tik skaistas, ka gulēt šķiet grēcīgi, es daudz par šo tēmu runāju ar draugiem, sildoties pie ugunskura un veroties zvaigžņu bezgalībā. Jūs jau zināt — tās sarunas trijos naktī, kas ir visatklātākās, jēgpilnākās un atmiņā paliekošākās. “Kārdinājumi ir visur, taču es nekad neriskētu ar to, kas man pieder,” nelokāmi apgalvoja viņš, trīsdesmit sešus gadus vecs vīrietis, precējies, divu brīnišķīgu meitiņu tētis. “Un es nekad nespētu kaut ko tādu piedot.”

Es nebiju tik kategoriska solījumā nepiedot — to, kāda sajūta ir cita kurpēs, iespējams saprast tikai tad, kad tās apautas un izmēģinātas. Taču man patīk preparēt cilvēku psihi, mani interesē noslēpumi, vājības... mūsu tumsa un tās iemesli. Ko cilvēks turpina meklēt, kad sasniegts viss, pēc kā reiz ilgojusies dvēsele? Uz ko vēl cer, pēc kā alkst? Kā nepietiek, ja, loģiski spriežot, vajadzētu būt gana?

Likumsakarīgi — katrai izvēlei ir sava cena. Aiziet — risks; dzīvot ar nepietiekamības sajūtu, ja reiz tā patiešām ieperinājusies dvēselē, — traģēdija. Mēs nekad nezinām, kā varētu būt, līdz nerīkojamies, tomēr pirms tam derētu apzināties, ka dažreiz visspožāk un vilinošāk spīd maldugunis. Zāle otrpus žogam allaž šķiet maldinoši zaļāka tieši tāpat kā instagrama dzīves — krāsainākas, interesantākas un daudzkārt laimīgākas nekā realitāte.

Tieši tāda ir attiecību sākumstadija — kā instagrams. Tu rādi tikai to, ko vēlies rādīt. Nevarētu teikt, ka tie ir meli, drīzāk tāda puspatiesība, uztūnēta ar košiem filtriem. Taču savstarpējās komunikācijas instagrams ātri zaudē efektivitāti — neveiksmīgos kadrus nevar izdzēst, izrādās, ka līdzās skaistajam mīt arī neglītais, un nav nekādu filtru, kas spētu notušēt nepilnības. Tikai oriģināls. Kāds nu ir, tāds ir.  Uguns arī šoreiz pierimst, un ko tad — meklēt atkal jaunu pavardu?

Trīsdesmit gadu slieksnis esot viens no cilvēka dzīves un personības krīzes posmiem. Manā paziņu lokā bijis gana daudz gadījumu, kad kāds aiziet — reizēm viņa, reizēm viņš —, meklējot to īpašo KAUT KO vēl neiepazītos kārdinājumos, tomēr pēc laika atkal atgriežas, lai atjaunotu iepriekš nepārdomāti sarautās attiecības, jo izrādās, ka pats labākais tomēr ir tepat, šaipus žogam. Tiecoties pēc nebeidzamā taureņu lidojuma un mūžīgās uguns noslēpuma atšifrēšanas, cilvēks ir kā Sprīdītis, kurš devies abstraktās laimes zemes meklējumos un pat neapjauš, ka patiesībā jau ir to sasniedzis, tikai nemāk saredzēt, sajust, novērtēt, izbaudīt. Viss jaunais un neiepazītais vienmēr uzbango asinis, un vieglāk par visu ir ļauties kārdinājumam... Taču no rutīnas diemžēl nav iespējams aizbēgt. Un, kas ir vēl būtiskāk, mēs nekādi nevaram aizbēgt no piecdesmit procentiem jebkuru attiecību satura — no sevis paša.

Savā kāzu dienā pirms šķietami veselas mūžības man šķita — beidzot, es jau tik ilgi esmu par to sapņojusi. Tagad saprotu — patiesībā es apprecējos ļoti jauna, nepieredzējusi, vēl nepazinu ne dzīvi, ne pati sevi. Apprecējos, kad vēl biju cita, un arī mans vīrs bija cits. Tāpēc visvairāk priecājos par to, ka visu šo gadu laikā esam auguši un attīstījušies vienā virzienā, kā komanda, nepazaudējot emocionālo ceļu vienam pie otra un tās pamatvērtības, uz ko balstās mūsu savienība. Mīlestība tā pa īstam mostas tikai tad, kad pirmais ugunsgrēks pierimst, kad liesmu rēkoņa pieklust un tu sāc skatīties un redzēt, klausīties un dzirdēt. Kad instagrama filtri zūd un atklājas neizskaistināta patiesība.

Man ir recepte, kā uzveikt rutīnu brīžos, kad tā kļuvusi nomācoša, — es atceros, kā bija un kāpēc. Atceros, kā jutos, kad viņš pirmoreiz atzinās, ka mani mīl. Atceros brīdi, kad sapratu — vēlos, lai viņš būtu manu bērnu tēvs. Atceros savu trīcošo balsi, baznīcā dodot laulības solījumu. Tas patiesībā ir ļoti konkrēts un apzināts lēmums — mīlestību saglabāt vai no tās atteikties. Jo ne jau mīlestība mirst. Mirst mūsu vēlme to kopt, rūpēties un uzturēt dzīvu. Mirst motivācija un ticība.

To visu apzinoties, ar jaunu spēku atgriežas vēlme censties. Ja šodien tev blakus ir mīļotais cilvēks, tas vēl nenozīmē, ka tieši tāpat būs arī rīt, parīt un aizparīt. Tas ir jānovērtē! Nereti tie ir ikdienišķi sīkumi, kas apdzēš mīlestību. Paviršība vienam pret otru un pašam pret sevi. Tas, ka pārstājam darīt to, kas šķita tik dabiski un pašsaprotami attiecību sākumposmā. Izteikt komplimentus un uzslavas. Pieglausties, apskauties, iedot buču tāpat vien. Dāvināt ziedus. Rosināt iekāri. Runāt... un patiešām ieklausīties otra sacītajā arī tad, kad paši esam līdz ausīm iegrimuši savos darbos. Par spīti darbiem, bērniem un ikdienas pienākumu nastai, atrast laiku romantiskai divvientulībai. Atzīties “Es tevi mīlu!”, lai arī liekas — tas taču tāpat skaidrs. Sīkumi savirknējas un veido pamatu, un tieši sīkumi kļūst par attiecību standartu ģimenē augošajiem bērniem. Vai tavas attiecības ir tādas, kādas tu nākotnē novēlētu savam bērnam?

Mans personīgais mīlestības noslēpums ir vienkāršs — palūkojoties vienam otrā, arī pēc gadiem spēt saskatīt to cilvēku, kurš stāvējis iepretim jāvārda teikšanas brīdī. Jo, ja tu atminies un apzinies, kāpēc to bija vērts sākt, parasti seko pārliecība arī par to, kāpēc ir vērts turpināt. Turpināt, nepazaudējot to, kas reiz bijis.

Esmu pārliecināta — ja starp diviem cilvēkiem reiz uzšķīlusies dzirkstele, tā nekad nevar apdzist pilnībā. Protams, uguns mēdz būt mānīga, un kuram gan kādreiz neaizmirstas piemest pa pagalei? Tomēr ogles var uzpūst vienmēr. Un pat tad, ja tās no visas tiesas pilnībā apdzisušas, lai iekurtu uguni no jauna, nebūt nav jāmeklē cita krāsns. Tā, kas vistuvākā un pazīstamākā, ļoti iespējams, ir arī pati, pati labākā.



uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 31 janvāris, 2019

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Ziema 2018

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu