Amazones neraud (fragments)

— Eleonora Troja

Amazones neraud (fragments)

— Eleonora Troja

Raksts

Publicēts: 01 aprīlis, 2021

Kategorija: Žurnālā

Dalies

Alise stāvēja uz vienas kājas un šūpojās virs zemes apmēram četrdesmit piecu grādu leņķī. Precīzāk – nevis virs zemes, bet virs sēdošās kundzītes ar tamborētu bereti galvā un lapsu ap kaklu. Lapsai pilnīgi droši bija vairāk gadu nekā Alisei pašai. Varbūt pat divreiz vairāk. Parasti Alisi fascinēja šādas lapsas un viņu saimnieces. Viņa mēdza pētīt maziem, sakrunkotiem ābolīšiem vai lieliem, laika iespiedumu izvagotiem siera rituļiem līdzīgās sejas un iztēloties, kas bijušas šīs sievietes tad, kad viņu lapsādas apkakles vēl skraidīja apkārt. Viņa meklēja smieklu krunciņas un dusmu rievas. Gaismas un ēnas attiecības. Prātoja, kādā pagriezienā bildētu konkrēto sievieti. Alisei jau no akadēmijas laikiem ļoti patika gan zīmēt, gan fotografēt dzīves pieredzējušus cilvēkus. Tas patika gandrīz visiem studentiem, jo šādi cilvēki gan zīmulim vai oglei, gan objektīvam bija interesantāki. Bija, kur pieķerties, bija noslēpums. Vēl Alise centās iedomāties, ko šobrīd vēlas šīs sievietes. Jo ne jau visas domāja tikai par to, ka pensija maza un valdībā sēž cūkas. Visos laikos un visos vecumos ir mūžīgie čīkstētāji un tie, kuri vienkārši mīl pasauli…

Au! Alises filozofiskās pārdomas tika skarbi pārtrauktas. Trolejbusam iebraucot kādā paprāvākā bedrē, kuras, kā zināms, Rīgā nav deficīts, kundzītes klēpī turētā lielā iepirkumu kule gandrīz izbakstīja Alisei acis, taču sirmā dāma izlikās šo faktu nemanām. Divdesmit pirmā maršruta trolejbuss vilkās kā apreibis gliemezis, ik pa brīdim noraustīdamies. Visa Krišjāņa Valdemāra iela bija viens vienīgs sāpīgs un nervozs sastrēgums.

“Šitā lēdija nav no dzīves mīlētājām, pilnīgi droši. Pārāk jau cieši sakniebtas lūpiņas un pārāk paštaisns skatiens pār brillītēm apzeltītos rāmīšos. Viņa noteikti ir aktīva piketētāja un droši vien varētu aizstāvēt doktora disertāciju par mūsdienu jaunatnes samaitātību,” mēģinot atkal neuzgrūsties minētajai personai un izvairīties no kontakta ar viņas iepirkumu maisiem, pie sevis prātoja Alise. Viņa bija ceļā uz Ķīpsalu, lai tiktos ar Ričardu Blūmu, kurp viņu kā savu asistenti sūtīja Pēteris. Šis Blūms gatavojās Rīgā atvērt grandiozu izklaides klubu, un Pēterim bija piedāvājis dizaina konsultanta vietu.

Pēteris Latvijas radošajā kontekstā bija diezgan dīvains putns: pašmācības ceļā apguvis fotografēšanu, viņš Mākslas akadēmijā, tāpat kā Alise, bija studējis vides mākslas dizainu. Jau akadēmijas laikā Pēteris pelnīja tam laikam milzīgu naudu ar fotografēšanu, galvenokārt – reklāmas pasūtījumiem. Taču pēc akadēmijas viņš aizbrauca uz Ameriku. Un ne jau studēt fotogrāfiju. Viņš ar pilnu krūti metās iekšā dizainā. Cik varēja spriest, pāris gadu laikā Amerikā (un pāris mēnešos arī Londonā) Pēcis bija apēdis dažus kubikmetrus zemes, taču ieguvis arī labu pieredzi. Atgriežoties viņš kopā ar draugu, fotogrāfu Kristapu nodibināja fotostudiju, pēc tam kā trešo partneri paņēma savā pulciņā arī Alenu. Pēcis arvien vairāk pievērsās interjera un dizaina lietām. Tad viņš apprecēja arhitekti, un nu viņi sāka bīdīt kopējus projektus. Taču Pēteris joprojām turēja roku uz pulsa arī attiecībā uz fotografēšanu, lai gan lielāko daļu darba paveica Kristaps. Pēteris Petrušenko bija talantīgs, ļoti mērķtiecīgs un, kad runa bija par naudu, diezgan liels maita. Tad viņa atbruņojošais smaids nezin kur izčibēja, un ar nevainīgajām, zilajām acīm varēja stiklu griezt. Bet citādi viņš bija bezgala šarmants, spēja izsist sev izdevīgus noteikumus jebkurā situācijā, prata ieviest uzticību vīriešos, bet sievietēm lika justies … ļoti īpašām. Pat ja Pēcim apkārt spriņģoja piecas dažāda vecuma un dažāda kalibra daiļuma sievietes, viņš iemanījās vienādu devu uzmanības pievērst katrai, tā ka ikviena jutās aplaimota. Vienīgais viņa trūkums šajā ziņā bija laulības gredzens pirkstā. Lelde, viņa sieva, bija kā ceļa zīme “ķieģelis” katrai sieviešu kārtas būtnei, kas mirdzošām acīm čaloja ar viņas vīru. Viņa prata tā paskatīties, ka uz zobiem sarma uzmetās.

Atceroties Leldi, Alise atminējās arī savu šīsdienas pikanto atradumu. Kārtojot studiju un mazgājot netīros traukus (jo arī tas, protams, ietilpst asistentes pienākumos, īpaši, ja tavi bosi ir vīrieši), vienā no kafijas krūzītēm viņa atrada smalkas, caurspīdīgas, sarkanas stringa biksītes. No tām, kuru vienīgā funkcija, vismaz pēc Alises domām, bija uzberzt uz dibena tulznu. Paņēmusi biksītes divos pirkstos, Alise izmazgāja krūzīti, izslaucīja un nolika veļas gabalu atpakaļ turpat, kur bija atradusi. Tā teikt, lai īpašniecei vieglāk sameklēt… Mirkli apsvērusi ideju uzrakstīt zīmīti, lai nākamreiz apakšveļas glabāšanai izvēlas vismaz tīrus traukus, viņa tomēr nolēma būt taktiska un izlikties, ka neko nav atradusi. Pati jau arī, kā šonakt izrādījās, nav nekāda svētā… Par to, kam piederēja trūcīgais veļas gabaliņš, Alise nebija pilnīgi pārliecināta, taču viņai nez kādēļ šķita, ka šai personai ir vistiešākais sakars ar uzticīgo ģimenes cilvēku Pēteri. Viņš Leldei bija paraugvīrs, taču reizēm… Alise bija sieviete ar labām novērošanas spējām. Par Pēteri neviens nerunāja, ka viņš guļ ar savām modelēm vai jebkurām citām sieviešu dzimtes pārstāvēm, bet… Alise zināja. Ar aknām juta. Un izskatījās – arī Pēcis zina, ka viņa zina.

Protams, vienmēr pastāvēja iespēja, ka sarkanās biksītes kādai novilcis Kristaps, jo arī viņš taču tajā ballītes naktī palika studijā. Taču Alise, jaunības naivumā uzstutējusi uz acīm pamatīgus rozā okulārus, bija pilnīgi pārliecināta, ka Kristapam ir lemts gulēt tikai ar viņu vai – tā kā šī opcija viņam pagaidām vēl nav tikusi piedāvāta, – dalīt gultu ar savu Nikon fotokameru. Pārējās iespējas viņa vienkārši ignorēja.

Šajā brīdī, enerģiski liekot lietā elkoņus, garām Alisei pūlējās paspraukties konduktore. Alise no visa spēka centās ieraut uz iekšu dibenu (veicot šo procedūru, nez kāpēc uz āru izspiedās acis), taču tik un tā viņa tika burtiski uzmīcīta virsū kundzītei un viņas lapsai. Vēl nepaguvusi izspļaut mutē salīdušās spalvas, viņa secināja, ka attiecībā uz kundzītes pasaules uztveri nav kļūdījusies.

– Tā jau ir bezkaunība! Jūs taču mani nospiedīsiet! – spiedza lapsas īpašniece.

– Atvainojiet, tas nebija speciāli.

– Tādas jūs esat! Staigājat apkārt plikiem dibeniem un tā salietojušās visādas vielas, ka kājās nostāvēt nevarat. Fui! Kauns un negods! Tās mūsdienu meitenes… Es jūsu gados…

– …gājāt ganos un mīlējāt tikai dzimteni. Zinu, zinu.

Alise bija visnotaļ pieklājīgi audzināta meitene, bet teksti par mūsdienu bezkaunīgo jaunatni no mūžam īgnām, ar visu pasauli neapmierinātām tantiņām viņai patiešām reizēm sakrita uz nerviem. Īpaši pārpildītā transportā. Taču kundzīte izrādījās traki enerģiska un sāka histēriski vicināties ar saviem iepirkumu tīkliņiem, pūloties aizgrūst Alisi no sevis projām. Tā kā telpa bija, maigi sakot, ierobežota. Alise no vienas lidojošās kules izvairīties nepaguva. Tankš! Pret vaigu atsitās kaut kas kraukšķīgs…

– Manas olas, manas olas! – bļāva tantuks.

– Mani zobi! – pretī kliedza kāda cita trolejbusa pasažiere.

– ATKAL olas, – novaidējās Alise, atceroties ar olām piemētāto studiju.

Par laimi, trolejbusa skaļrunis šajā brīdī izspļāva skaņu savirknējumu, kas nozīmēja “Ķīpsala”. Pēdējiem spēkiem izlauzusi sev ceļu uz durvīm, Alise pameta trolejbusu, kas lēnā garā pārvērtās par olu kulteni.

– Šodien nav mana laimīgā diena, – teica Alise, mēģinot izrīvēt olas baltumu no matiem. – Taču, no otras puses, viņa varēja mani iekaustīt arī ar siļķes fileju. Smaka būtu daudz sliktāka.

 

***

Kamēr Alise trolejbusā izcīnīja olu kaujas, Žanna jau atradās norunātajā tikšanās vietā – Ričarda Blūma birojdzīvoklī.

Protams, Žanna nebija un nevarēja būt gatava faktam, ka viņas, pilnīgi iespējams, nākamais darba devējs Ričards Blūms būs tik ļoti līdzīgs Džordžam Klūnijam.  – OMAIGĀD… –  viņa vēlreiz nodomāja, sekojot laipnajam namatēvam un cerot, ka neizskatās pārāk ieinteresēta.

“Saņemies, Žanna, tu to vari! Izbeidz tik muļķīgi smaidīt! Atceries savu nešpetno īru vecvecmāmuļu! Tu esi atnākusi bīdīt lietas, tu esi persona, kura sliedi pārkodīs, ja vajag, un klienta ballītei dabūs Allu Pugačovu par garderobisti – ja ļoti vajag! Vismaz tādas atsauksmes par tevi saņēmis Ričards Blūms.”

 Skaidrs, ka Ričards bija ievācis atsauksmes. Latvijā tas nav grūti: visi pazīst visus.

Uzbliezis pāris klubu Amerikas rietumkrastā, Ričards bija sapratis, ka izveidot labu klubu nav nemaz tik grūti, daudz grūtāk ir noturēties. Visa pamatā ir komanda – neliela, jaudīga komanda, kas iet kā zvēri, buldozeri un pulksteņi. Ar dažiem viņš bija ticies atsevišķi, bet ar lielāko daļu šīs dream team[1] kandidātiem viņš iepazīsies šovakar. Protams, publika nebūs nekādi studenti, kurus var aizraut ar pāris saukļiem priekšvēlēšanu stilā. Ričards bija nolēmis strādāt ar profesionāļiem. Dabiski, tas būs dārgāk. Bet pirmais biznesa projekts Latvijā bija jāpalaiž tā… tā – lai dzirksteles nošķīst!

 Gods kam gods, Žanna atguvās ātri.

“Paldies Dievam, tomēr neesmu pirmā. Ko man atgādina šie apartamenti?

Nu, protams.

Šie apartamenti man atgādina VIŅU. Viņu un viņa loftu. Tas pats fusion stils: vienā stūrī minimālisma stilā ieturēts dīvāns, žurnālu galdiņš un televizors, otrā – no Āfrikas atvestas skulptūras, hallē – divritenis (šis gan izskatās automašīnas vērtībā, viņam savukārt bija divi velosipēdi – viens bija paredzēts viņai).

Pat varu iedomāties, kāda izskatās šī Ričarda guļamistaba. Es vienkārši redzu, kā tur izskatās – tur izskatās kā pie VIŅA. Iespējams, zem viņa gultas joprojām mētājas mans auskars…”

Žannai drausmīgi, nu vienkārši nenormāli sagribējās ieskatīties Ričarda guļamistabā.

– Man šķiet, es zinu, par ko tu domā, – viņa izdzirdēja Ričarda balsi un nosarka. Ričards to pamanīja.

– Jāsarkst būtu man, – viņš zobgalīgi pasmaidīja. – Es atzīstu – neesmu pārāk saimniecisks. Un ne pārāk labs namatēvs. Ko tu dzersi?

– Es… Vīnu! – Žanna atbildēja pēc nelielas pauzes. Un nodomāja: dāmai tas piestāv.

“Ha! Dāma gan – vēl mirklis, un es tiešām aizlavītos ievērtēt šī Ričarda guļamistabu! Kad man tas pāries?! Vai tas vispār kādreiz pāries – visnepiemērotākajos brīžos domāt par VIŅU? Murgs kaut kāds! Murgs, murgs, murgs! Viņš ir viņš, man ir sākusies cita dzīve, un vispār… Nedrīkst, vienkārši nedrīkst pieķerties katram sīkumam, kas atgādina viņu.”

Žanna apņēmīga iedzēra malku vīna un paskatījās uz Ričardu. Nē, Ričards it nemaz nebija līdzīgs viņam. Diemžēl. Bet drīzāk jau – paldies Dievam!

 

Pamazām sāka ierasties uzaicinātie cilvēki. Ričards ar katru sasveicinājās, piedāvāja ko dzeramu, pārmija dažus vārdus. Izskatījās, ka visi par šo lietišķo tikšanos neoficiālā gaisotnē ir labdabīgi satraukušies. Kamēr pārējie vēl nenosakāmi burzījās pa plašo telpu. Evelīna nolēma nokārtot kādu neatliekamu jautājumu.

– Mammu, – viņa čukstēja klausulē, – vai tu, lūdzu, nevarētu Anniju vēl uz vienu dienu, man… te… tāda lieta…

– Evvvelīīn!!!

Nu, protams. 

Evelīna ievilka elpu un centās neuzvilkties: “Viņa pat nepaklausās, ko teikšu, un jau sāk. Kad mans vārds tiek izrunāts ar tādiem uzsvariem un tādā tonī, ne mirkli nedomājot, jāsaprot, ka jebkas, ko grasos darīt, nevar būt nekas cits kā vien drausmīgs pārkāpums. Nemaz nav jāprasa, ko, viņasprāt, grasos pārkāpt šovakar. Jebkurā gadījumā tās var būt tikai morāles normas.”

– Mammu, – Evelīna centās runāt, cik vien saldi varēdama, – runa ir par darbu. Varbūt es dabūšu ļoti labu darbu.

– Un Arnītis? Vai jūs tur esat abi? Vai tu strādāsi viņa firmā, Evīt?

Evīt – tas jau nozīmēja, ka par Anniju šovakar nebūs jāuztraucas.

– Nē, mamm, tas ir kas labāks. Rīt visu izstāstīšu! Lūdzu, pasaki Annijai, ka es viņu mīlu. Bučas jums abām. Un tētim!

Kāds varbūt teiktu, ka Evelīna nometa klausuli. Pati viņa to tomēr skaidrotu kā sarunas savlaicīgu pārtraukšanu. Mūždien jājūtas vainīgai, ja kaut uz vienu vakaru aizved viņai bērnu. Sākumā mamma priecājas (jo pati taču vismaz mēnesi dīkusi, ka viņai neļauj apmīļot vienīgo mazbērnu). Un tad kļūst aizdomīga.

Ar kaut kādu septīto prātu apjaušot, ka meitai ar Arni ir problēmas, viņa uzreiz iztēlojas, ka bērns pie viņas atgādāts, lai Evelīna tai laikā varētu netraucēti darīt kaut ko… Noteikti kaut ko briesmīgu. Ko – to viņa pati nezina.

Smēķēt marihuānu. Rīt tabletes. Dirnēt pie kazino galda. Nu, ko vēl? Slepeni dzert, nodarboties ar grupveida seksu, diennaktīm sērfot internetā, iestāties kādā sektā? Vai iesaistīties kramplaužu bandā?

Vārdu sakot – pasākt ko tādu, ar ko visas pasaules mammas biedē masu informācijas līdzekļi un zinīgu paziņu stāstiņi.

„Vai tas tomēr nav mazliet dīvaini?“ prātoja Evelīna „Man pilnīgi vienalga, ko domās vīrs, ja šovakar ieradīšos mājās vēlu. Bet vēl aizvien kā maza meitene cenšos visādi izlocīties mammas priekšā.“

Turklāt – par ko? Viņa taču atradās darba intervijā. Nu… vismaz tādā saviesīgā, ar darbu saistītā saietā. Un tā tas ir vienmēr! Vienmēr  jājūtas par kaut ko vainīgai un briesmīgi grēcīgai.

Starp citu, tas Ričards Blūms ir diezgan OK. Pēc Evelīnas teorijas, visi vīrieši a priori dalījās divās kategorijās. Vieni, ar kuriem viņai, iespējams, kaut kas varētu būt. Un otri – ar kuriem pilnīgi noteikti nekas nevarētu būt.

Ko viņš atgādina? Kādu aktieri? Nevarētu taču būt, ka viņi būtu jau agrāk tikušies.

Gadi četrdesmit, četrdesmit pieci, ne vairāk. Ļo-o-oti izskatīgs. Tikai ar izskatu vien vīrietis diez ko tālu netiks. Taču šis pilnīgi droši ir no tiem, kuri tiek visur, kur vien grib. Balss tembrs, kustības, smiekli.  Interesants darba devējs, nebija divu domu.

Tāpat kā par to, ka ne jau Evelīna vienīgā to ievērojusi.

„Re, tā rudā… kā viņu tur – Žanete, vai? Jēzus Marija, kas viņai par krūtīm… Interesanti, vai īstas? Nav no kārnajām, jādomā, ka īstas. Var redzēt, kā viņa ar tām lepojas, blūzītei podziņas tūlīt pilnīgi vai iztrūks. 

Zobi gan tai dāmītei nav pašas – tik balti vienkārši dabā ņebivajet[2]. Vispār ņebivajet, kur nu vēl sievietēm šajā vecumā. Kad tolaiku mammas bija grūtnieces, viņas neko nezināja par veselīgo uzturu, fluora tabletēm un vitamīniem Prenatal. Štopēja baltmaizi, čurkstināja uz pannas speķīti un uzkoda marinētu gurķīti. Kādi tad tur bērnam zobi var sanākt? Labi, ka ir baltās plombas. Un man vismaz priekšzobi ir stipri un bez neviena labojuma.

Bet, protams, ne jau tādā baltumā kā šai Bebra kundzei, ja saucam lietas īstajos vārdos.“

Šajā mirklī viņu (Evelīnas un Blūma) acis sastapās. 

Vaigos iesitās karstums. Panikā viņa iedomājās, ka tagad to redz ikviens klātesošais. Šefs tikai paskatījās, un blondīne, protams, nosarka kā biete. „Laikam esmu pilnībā zaudējusi formu.“

– Vīnu? – Tepat jau viņš bija. Ak tētīt, nu kā var būt tik vilinošs balss tembrs!

– Paldies, esmu pie stūres.

Evelīna veltīja potenciālajam bosam vienu no saviem valdzinošākajiem smaidiem. Pašas balss gan  atgādināja to vienīgo reizi, kad viņa uzstājās skolas daiļlasītāju konkursā un deklamēja kaut ko par balto bērzu birztaliņu.

– Karsti te šovakar, Evelīn, – viņš draudzīgi uzsmaidīja. – Atnesīšu jums ūdeni ar citronu, – vai derēs?

Evelīna mēmi pamāja. Un beidzot pacēla acis. Varbūt nevajadzēja? Krūtis izgriezusi, viņā izaicinoši un draudīgi vērās rudmatainā skaistule Žanna. Viņu sauca Žanna, pareizi! Skatiens bija nepārprotami daiļrunīgs. “Pat nedomā!” – tas brīdināja.

Žanna Makābola jau nezināja, ka Evelīnai Bīriņai tik to vien vajag. Viņa atglauda matus, pārmeta kāju pār kāju (Evelīna patiesībā apzinājās, ka viņai ir skaistas kājas) un plati uzsmaidīja Žannai. Izskatījās, ka dzīve atkal kļūst interesanta.

 

 

[1] Sapņu komanda (Angļu val.) 

[2] Nemēdz būt. (Krievu val.)


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 01 aprīlis, 2021

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Pavasaris 2021

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu