Ak tu, mana pasaule!

— Laura Lauziniece

Ak tu, mana pasaule!

— Laura Lauziniece

Raksts

Publicēts: 16 oktobris, 2021

Kategorija: Žurnālā

Dalies

Tallinas ielas kvartāls, Piena kvartāls, Rocket Bean Roastery, M50, Illuseum, Taka, Mierā, Mr. Page. Es atvainojos, ja kādu piemirsu, bet man joprojām nav skaidrs, kāpēc šajā ielā savu Cadets de Gascogne vēl nav atvēris franču kafejnīcas īpašnieks. Svaigi ceptu kruasānu smarža Miera ielā būtu kā jumtiņš uz ž! Hipsteru paradīze – visi vienā balsī kliedz. Pirms mēneša aizvācos no šī mākslinieciskā rajona un izlēmu visu savu mīlestību šai sasodīti romantiskajai, skaistajai, skarbajai, tomēr kinematogrāfisku kadru cienīgajai ielai izlikt uz papīra.

Miera ielas dzīvoklī ievācos pirms sešiem gadiem. Tas bija kosmiski. Kādu vakaru, izstaigājusi Rīgas centru, nonācu Miera ielas kvartālā, apstājos un nodomāju: “Šī gan būtu laba vieta dzīvošanai!” Pēc pāris dienām ieklīdu dzīvokļu sludinājumu portālā un ieraudzīju savus Kerijas Bredšovas cienīgos apartamentus tieši Miera ielas sākumā. Tieši virs kafejnīcas. Āmen! Tik daudz slinko pankūku rītu, nakts sarunu, dzejas rakstīšanas, franču filmu, ģitāras, lēkāšanas pa peļķēm, braukšanas pa bruģi uz velosipēda stūres ar taureņu pilnu pakrūti var piedzīvot tikai vienu reizi mūžā. Tas tiešām bija skaisti. Varbūt bērnišķīgi, varbūt naivi, bet tieši tā, kā raksta romānos. (Bet par to citreiz.)

Lai atslēgtos no attālinātā darba ievelkošās rutīnas, pēdējās dienas pirms izvākšanās pa logu vēroju, kā pāri pagalmam pretējā nama logā parādās dziļdomīgs vīrietis ar vīna glāzi rokā un lēnām izgaršo savu četrdesmit ceturto cigareti. Interesanti, sešus gadus nebiju viņu manījusi, bet tagad pašizolācijā cilvēks vadīja dzīvi Malboro Gold zelta mākonī. Kāpēc tas vīrietis nepārtraukti pīpē un lieto alkoholu, jautātu visi Z paaudzes vegāni un beziepakojumu cienoši mileniāļi? Droši vien tāpēc, ka vīrietis, nonācis dzīvoklī Miera ielā, ir izfantazējis, ka nu viņš ir gandrīz vai franču hipsters septiņdesmitajos, kurš vai nu izbauda šo laiku ar sevi, vai arī lēnām cenšas to izbeigt. Un viņš tāds nebija vienīgais. Mani vienmēr laipni sveicināja bezpajumtnieks, kurš saules vai arī pasaules nogurdināts ne vienu reizi vien bija ielīgojies kafejnīcas Mierā puķu dobē. Kamēr viņš smaidīja savu reto zobu smaidu, tikmēr taurēja tramvajs un garām pa bruģi traucās mašīnu rindas, kas apslāpēja no blakus stāvošā sētnieka sulīgajām lūpām strupi izvelto frāzi par to, ka jāvācas prom no puķu dobes. Šis bija labs rīts, jo izpalika lamāšanās daļa. Bezpajumtnieks diezgan veikli izkūņojās no krizantēmām, ar atsalušajiem pirkstiem pārbrauca pāri sirmajam matu ērkulim, raidīja sētniekam iznīcinošu skatienu un kā gliemezis ar visu savu niecīgo iedzīvi vilkās nezināmā virzienā. Vienīgais, ko viņš noteikti vēlējās, bija karsta, svaigi uzputota lates krūze, kas smaržotu pēc mandeļu sīrupa un kuras piena putās klusi čarkstētu kanēļa gabaliņi. Septiņi soļi svaiga gaisa, nē, piedošanu, septiņus soļus mandeļu lates gaisa kafejnīcas rādiusā piedzīvoja visi tie, kuri straujā solī skrēja no Dzemdību nama līdz Lauvas namam.

Kad es vēl biju jauna un Rīgā vēl bija naktslokāli, sešos no rīta gausā nākšana mājās no ballītēm kontrastēja ar Laimas fabrikas darbinieku ritmisko papēdīšu klabēšanu, kas, no tramvaja izvēlušies, perfektā rindā soļoja uz šokolādes māju.

Tā vien šķita, ka darba dienas beigās darbinieki atrāva vaļā šokolādes fabrikas logus, jo vējainākos vasaras vakaros Miera iela smaržoja tikai un vienīgi pēc šokolādes, nē, meloju, daži krustojumi smaržoja arī pēc Rocket Bean grauzdētās kafijas, un par zaļajām Tallinas kvartāla notīm es pat nesākšu stāstīt. Turklāt trešdienu vakaros varēja dzīvoties uz palodzes, lasīt Remarku un klausīties K. K. fon Stricka villas koncertiņus.

Miera ielā es piedzīvoju gan savas dzīves lielo iemīlēšanos, gan attiecību beigas pie saraudātas vīna glāzes. Pāri ielai atradās alus bārs Taka, un šķiet, ka tur ballīte nekad nebeidzās. Pēc smagajām nakts sarunām brīdī, kad ārā nekur neko vairs nevar dabūt, bet iekšā vīnu gribas dabūt, mēs mājas čībās iekāpām Takā, kur bārmenis līdzjūtīgi izsniedza vīnu ar visām glāzēm “līdznešanai”. Ne jau kaut kādās plastmasas glāzēs. Stikla. Uz kājiņas. Tā vien šķita, ka viņš nojauta par mūsu svinīgo šķiršanos. “Jūs tikai rīt atnesiet atpakaļ,” viņš draudzīgi piebilda. Ja es zinātu, ka pienāks šādi bezbāra laiki, es nekad neko nebūtu līdzi nesusi un no Takas nebūtu gājusi projām. Bet gājām, jo tur turpināja skanēt akustiskais koncertiņš. Paprāvs ļaužu bariņš, aplausiem skanot, gavilēja: “At-kār-tot!” Divi muzikanti skaņoja ģitāras un jau pēc mirkļa regeja ritmos sāka spēlēt kaverversiju Radiohead dziesmai Creep. Dziesmas vārdi mums izvēla uz vaigiem pēdējās asaras. Muzikanti beidza spēlēt, ļaudis izklīda, un mēs, asarām birstot, stāvējām Miera ielas pašā viducī čībās, nespējot ne palikt kopā, ne izšķirties. Es gribētu redzēt policista reakciju, ja viņš uz tramvaja sliedēm nakts vidū ieraudzītu divus cilvēkus čībās… ar vīna glāzēm rokās. Kaut ko tādu varēja piedzīvot tikai pirms karantīnas un komandantstundas. Jap! Un tas viss Miera ielā. Ā, vēl jau arī Gena!

Pāri ielai turpat blakus Takai atrodas veikaliņš Pārtika. Es nesaprotu, ko var ņemties ar tiem SIA? Vienam Tīna, otram Valentīna. Īsi, konkrēti, kodolīgi. Ja pārtika, tad pārtika, visiem skaidrs, ka gumijas zābakus tur neviens tev netirgos. Vārdu sakot, Pārtikas īpašnieks Genādijs diezgan regulāri arī pats sagaidīja pircējus aiz letes. Gena nebija liels runātājs, bet sirds gan viņam bija plaša. Tā kā man ir izteikts slinkums staigāt pa lielveikaliem, diezgan bieži grozījos pie Genas vitrīnas, nespējot veikt pieauguša cilvēka cienīgu izvēli starp vistas girosu un pelmeņiem. Tā mēs, laikam ejot un girosu garšām mainoties, sapazināmies. Ziemassvētkos Gena sagaidīja ar sarkanu cepurīti un Starptautiskajā sieviešu dienā no kases apakšas vienmēr vilka ārā tulpi vai neļķi un ar nelielu neveiklības, bet lielu apņēmības devu pasniedza katrai dāmai Holandes skaistumu. Sīkums, bet patīkami. Tajā pašā “vīna–čību” nedēļā, kad man bija salūzusi sirds un es saraudātām acīm gāju pēc sava iecienītā vistas girosa, Gena dziļi ieskatījās man pašā dvēselē, nopūtās un bez garumzīmēm sulīgi pateica: “Viss būs labi, meitene!” Tas tagad varētu izklausīties diezgan nožēlojami, bet man šis teikums tiešām palīdzēja. Jo drīz viss arī bija labi. Oh, who I am kidding? Tas nebija drīz. Es vēl divus gadus izvairījos no draugu ballītēm un saviesīgiem pasākumiem, stundām ilgi klīdu pa ielām un prātoju par dzīves jēgu.

Tad apnika skumt. Pāris reižu piereģistrējos tinderī un izdzēsos no tā. Staigāju uz randiņiem. (Arī par tiem izvērstāk citreiz.) Viss bija forši un smieklīgi līdz brīdim, kad pamanīju izmisušo skatienu un nedaudz satraukto balsi, kas piesardzīgi teica: viņam esot sajūta, ka, satiekot mani, viņš loterijā ir izcēlis lielo lozi. Man metās nelabi. Visi sastaptie vīrieši vārda vistiešākajā nozīmē nebija īstie. “Bet varbūt tāda īstā nemaz nav?” es nodomāju un trešdienā Pienā uzdūros Edgaram. Izsmējāmies, apmainījāmies telefona numuriem un no nākamā vakara sešiem līdz aiznākamā rīta sešiem nopļāpājām turpat uz soliņa pie Laimas. Viņš stāstīja, ka ir izšķīries no sievas, es stāstīju, kā man vakarā pazuda elektrība un kā es Facebook grupā meklēju garās trepes. (Jā, jā, mūsu kāpņutelpai bija pat sava Facebook grupa.)

Es atkal lidoju, man atkal smaidīja Gena, un es smaidīju bezpajumtniekam. Mēs runājām par visu un neko un neticējām, ka tā var satikties. Tik patiesi. Tik dzīvi. Tik pa īstam. Mana dzīve bija atpakaļ uz romantiskā ceļa, līdz izdomāju izčekot, kāda tad tā mana Edgara bijusī sieva ir. Comon! Visas sievietes gribētu zināt, vai tava Lieliskā vīrieša bijusī vairāk līdzinās Dženiferai Lopesai vai vienkārši Marijai. “Kā var būt tik daudz bilžu un nevienas sievietes?” es pūtu, jau divdesmit piecas minūtes šķirstot virtuālos albumus. Gribēju mest mieru izmeklējumiem, kad beidzot pāris bildēs izpeldēja viena un tā pati seja. Ha! Kurš te ir komisārs Reksis? Pievilkusi sievietes seju tuvplānā, es gan vairāk sajutos kā Skubijs Dū, jo sapratu, ka mana Edgara bijusī sieva… dzīvo man kaimiņos! Jap! Manā kāpņu telpā. Tieši tā pati seja, kura man aizdeva garās trepes, kad man bija izsisti korķi.

Lieki piebilst, ka tikšanās reizes ar Edgaru kļuva arvien retākas un neveiklākas. Viņš vēl nebija ticis pāri attiecību izjukšanai un mani uz mājām pavadīt vairs nevēlējās. Tātad sausais atlikums te ir tāds, ka ar attiecībām man iet tā… es brīžiem nesaprotu, vai kā Kerijas Bredšovas sarakstītajās seksa slejās vai Bridžitas Džounsas pieraudātajās dienasgrāmatās, bet Miera ielas dzīvoklis man uz mūžu paliks atmiņā kā viens no romantiskākajiem posmiem dzīvē, kurā es gan atradu pie durvīm atstātu puķu pušķi, gan klausījos zem loga diezgan neveikli un puspajokam izdziedātu serenādi, gan pastkastītē atstātu šokolādi Marss ar zīmīti: “Ak tu, mana pasaule!”


Foto: Vinstons Čens




uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 16 oktobris, 2021

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Pavasaris 2021

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu