Aizbraukt sajust bez tūristu gripas

— Agate Anna Grebže

Aizbraukt sajust bez tūristu gripas

— Agate Anna Grebže

Raksts

Publicēts: 25 janvāris, 2019

Kategorija: Domas

Dalies

Šis būs spriedelējums par ceļojumiem. Bet tādiem bez tūristu grupām (sākumā pārrakstījos “gripām” un pati sasmējos, cik jēgpilni tomēr sanāca). Par tādiem, kur pēc brokastīs apēstiem viesnīcas cīsiņiem un siermaizes pie durvīm nesagaida busiņš ar smaidīgo gidu. Drīzāk pats piebrauc ar busiņu, ko iemācījies vadīt iepriekšējā vakarā, samet iekšā draugus, piekrāmē bagāžnieku ar makaroniem un guļammaisiem un tad tikai uz priekšu pretim nezināmajam, bet tik ļoti vilinošajam. Mazas pārdomas par to teicienu, ka ceļojumā ieraugām otra īsto dabu, svarīgāk, savu īsto dabu. Par to, cik mazsvarīgs ir pats galapunkts. Par iepazīšanos ar sevi. 

Piebrauc ar busiņu, ko iemācījies vadīt iepriekšējā vakarā, samet iekšā draugus, piekrāmē bagāžnieku ar makaroniem un tad tikai uz priekšu pretim nezināmajam.

Cilvēki ir teikuši, ka esmu piedzimusi nepareizajā vietā. Es pati tā esmu teikusi. Bērnudārzā mums mācīja, ka Latvijā ir četri gadalaiki – trīs mēneši ziemas, trīs pavasara, trīs vasaras un tikpat rudens, kaut patiesībā mums ir viens vasaras un viens novēlotas ziemas mēnesis, kamēr pārējais gads ir pelēki dzestrs, un kāju īkšķi nepiemērotu apavu dēļ allaž  slapji. Varētu daudz un dikti runāt par to, ka visvisādos veidos ir pierādīts, ka saule un siltums cilvēkiem uzlabo noskaņojumu, pašsajūtu un tā tālāk. Bet tas jau, šķiet, visiem skaidrs. Šis stāsts ir par netīro kāju un dzirkstošo acu sajūtu dienas beigās. Par gludāko akmentiņu meklēšanu Adrijas jūras krastā, lai uzmestu visvairāk vardīšu. Par skatīšanos zvaigznēs no otras pasaules malas. Par silto lietu, protams. Par cilvēkiem. Un, jā, jā, arī par to, kā āda dienas beigās piesūkusies ar saules smaržu.

 “Dabai nepiestāv cilvēki. Tā kņada, ko tie apkārt rada, izsūc tās varenību. Skaists jau tas Krkas ūdenskritums, protams. Bet īsto vietas burvību sajutu, ielienot nomaļā alā. Kā Alise brīnumzemē nonākusi. Vizuļojošās lāsītes stalaktīdu galos, kas viegli greznojušies zaļganiem mežģīņu augiem. Patīkama veldze ieplūst dvēselītē, noķerot uz mēles alā pilošās lāses. “

Ceļošana ir līdzīga flirtēšanai, tā it kā tu pateiktu pilsētai “es esmu iemīlējusies un varētu palikt mūžīgi, bet nu man jāskrien tālāk.”

Ceļojumā ir tāda nebeidzama ceļa sajūta – aiz loga zib koki un saplūst kopā mājas, bet tu tikmēr esi ceļā. Ne šeit, ne tur, bet ceļā. Kustībā bez laika un vietas. Un cik aizraujoši ir apmaldīties, nobraukt no pareizā ceļa, ieelpot gaisu vietās, kur neesi bijis un nekad nebiji plānojis nonākt. Ceļošana ir līdzīga flirtēšanai, tā it kā tu pateiktu pilsētai “es esmu iemīlējusies un varētu palikt mūžīgi, bet nu man jāskrien tālāk.” Tikai tiecoties pretim arvien jaunajam, tu atrodi to, par ko tev nebija ne jausmas. Tu apzini lietas, kuras nezināji, ka tev ir vajadzīgas. Un saproti, cik daudz ikdienas skrējienā ir nevajadzīgā. Ceļā problēmas šķiet tik tālu prom, ka aizmirsti par tām. Vai arī izdari izvēli aizmirst. Kaut kur izlasīju “paņem līdzi tikai atmiņas, aiz sevis atstāj tikai pēdu nospiedumus” – tieši tā un ne citādāk vajag ceļot. 

Ikdienas straujajā lietu ritumā bieži vien mēs nemaz tā pa īstam neparunājam ar saviem līdzcilvēkiem. Nu tā – par sirdslietām, par sajūtām un izjūtām, par pasaules uzskatiem, par savām degsmēm un pārdzīvojumiem. Tramvajā vai uz ielas sastaptie ļaudis tikai pilda kūtrā latvieša “pienākumus” – novērsties, aizbildināties ar laika trūkumu vai noburkšķēt zem deguna kaut ko dziļi nesaprotamu. Ja cilvēks jūt, ka vēlies viņu uzrunāt vai, nedod dievs, jūsu acu skatieni sastopas, viņš visticamāk pāries ielas otrā pusē vai apsēdīsies tramvaja tālākajā nostūrī. Kad biju Filipīnās, es daudz fotografēju cilvēku sejas, cilvēkus ikdienas kustībā. Vajadzētu uztaisīt bildes ar uz ielas sastaptiem latviešiem. Kāds visticamāk būtu saviebies ar burkšķī pavērtu muti, bet lielākajai daļai būtu rokas priekšā sejai. Bet ceļojumā man nav nevienas bilde ar sastaptiem cilvēkiem, kurā nebūtu tāds smaids, kas pašam liek ļoti sasmaidīties. 

Ceļojot tu kļūsti par cilvēku, kāds jau kopš bērnības esi vēlējies būt – piedzīvojumkārs, atvērts pasaulei un, uh, ku drosmīgs.

Tur ir tā savdabība, ka ar ceļojumā sastaptajiem cilvēkiem komunikācija sākas pati no sevis un ātri vien saruna nonāk tieši tur – dziļumā. Bez frāzēm “kā iet”, uz kuru atbildi īsti negaidi. Uzreiz pie lietas – kas tu esi par cilvēku un kā tu par tādu kļuvi.  Horvātijas pilsētā Splitā, jau uz rīta pusi dodoties atpakaļ uz hosteli, pretim nāca divi tādi kopā saķērušies un smaidīgi. Mūsu saruna ilga aptuveni piecas minūtes, bet es uzzināju, kā viņi nonākuši līdz brīdim šeit un tagad, kādi ir viņu mērķi un nepiepildītie sapņi. Kad jautāju, kas viņiem ir laime, saņēmu savu atbildi – cilvēki. Mums, cilvēkiem, kuru ceļi nekad agrāk nav krustojušies un diez vai to vēl kādreiz darīs, cilvēkiem, kuriem šķietami nav it nekā kopīga, ir kopīgs pats skaistākais – dzīves vērtības. Un tad tu aizdomājies, kas vispār ir svešinieks. Vai nezināmos ļaudis varam saukt par svešiem, ja ļoti iespējams, mēs viens otru spējam saprast daudz labāk, kā mūsu paziņas, pat draugi un radi. Tiklīdz tu izkļūsti no sava ikdienas burbuļa, kura robežas nesniedzas tālāk par Rīgu vai citu Latvijas pilsētiņu, tu beidzot apjaut, ka arī tur, simtiem un tūkstošiem kilometru tālāk, ir gluži tādi cilvēki kā tu pats. Kopīgā jums ir vairāk, nekā atšķirīgā. Tu satiec daudz labu cilvēku – tādu sirdslabu. Un vēlreiz no jauna notici, ka pasaule tomēr ir traki skaista. Ka varbūt, tikai varbūt tieši cilvēcība ir tā, kas liek tai griezties. 

Stāsts ir par uzdrīkstēšanos darīt tieši to, ko un kā vēlies. Par drosmi (un es to tiešām uzskatu par drosmi) nelikties ne zinis, ko par tevi domā citi, pat ne mazdrusciņ.

Kad šis cilvēks tev pajautā, kas tu esi un ar ko nodarbojies, vārdi tiek virknēti pilnīgi otrādāk, kā ierasts, atalgoto darbu atstājot kā pēdējo, priekšā nostādot tādus vārdu savienojumus kā “brīvs cilvēks”, “laimes meklētājs”, “sapņotājs acīm vaļā”. Ceļojot tu kļūsti par cilvēku, kāds jau kopš bērnības esi vēlējies būt – piedzīvojumkārs, atvērts pasaulei un, uh, ku drosmīgs. Es, parastais latviešu skuķis, kas, pirms šķērso ielu, allaž paskatās pa labi, pa kreisi un vēlreiz pa labi, nolēcu no 10 metru augstas klints, divreiz acis nesamirkšķinot. Un man vispār patīk lēkt no lieliem augstumiem siltos ūdeņos – atkal tā sajūta starp te un tur. 

 “Tveicīgi lēns rīts. Mākoņi, kas acīmredzami biedē cilvēkus, ļauj baudīt klintis pašiem ar sevi.  Aizmukšana ar puikām uz pašu augstāko klinti un lēciens no 10 metru augstuma jūrā.  Pelde noslēpumainā alā, kuras zilais ūdens tik ļoti vilina iekšā. Laimē trīcoša sirsniņa un smaidā atņirgti zobi.”

Tu satiec daudz labu cilvēku – tādu sirdslabu. Un vēlreiz no jauna notici, ka pasaule tomēr ir traki skaista.

Pārāk iepaticies gulēt uz busa jumta. Kā, atgriežoties ikdienā, spēšu saskatīt zvaigznes?” rakstu pirms došanās pie miera pēc vēl viena ieilguša vakara šarmantajā Horvātijas pilsētā Trogirā. Starp citu,  bieži vien, ceļojumam griežoties uz otro pusi, mēdzu negulēt nemaz. Nu tā – lai nepalaistu garām nevienu mirkli. Bet, tā kā toreiz ceļš ved vēl tikai uz priekšu, guļu un pirms miega rakstu. Rakstu par reālo sajūtu – gulēt uz jumta, elpot vissvaigāko jūras gaisu, sajust pa kādai siltai lietus lāsei miegā un galu galā baidīties nakts melnumā attapties brīvajā kritienā. Iemigt, skatoties zvaigznēs, nespējot iedomāties neko, ko vēl varētu vēlēties, ja kāda kristu lejup. Tomēr šīs zvaigznes reizē ir arī metafora tai sajūtai, ko te visvisādi cenšos ietvert vārdos. Mājās, Latvijā, šie griesti tomēr sargā no aukstuma un lietus, kas mēdz nebūt nemaz tik silts. 

Stāsts par uzdrīkstēšanos darīt tieši to, ko un kā vēlies.

Par drosmi (un es to tiešām uzskatu par drosmi) nelikties ne zinis, ko par tevi domā citi, pat ne mazdrusciņ.  Un nebūt tam, kurš kaut ko domā par citiem – nepamatoti, bez izpratnes un iedziļināšanās. Nebaidīties palikt vienam ar sevi un savām domām. Caurcaurēm saprast un iemīlēt sevi.

Un ko tu padomātu, redzot kādu guļam uz automašīnas jumta? 

Foto - no personiskā arhīva


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 25 janvāris, 2019

Kategorija: Domas

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu