Absolūts un filozofe ar riteņkapli

— Inga Gorbunova

Absolūts un filozofe ar riteņkapli

— Inga Gorbunova

Raksts

Publicēts: 08 jūlijs, 2022

Kategorija: Žurnālā

Dalies

 Pirmoreiz par Ilzi padzirdēju, šķiet, pirms gadiem divpadsmit. Kolēģe stāstīja, ka tikko pie viņas redakcijā bijusi jauna, dulla meitene, kura vecumā, kad mūsu laikos cilvēki lielākoties vēl vairās no pienākumiem un saistībām, ar maziem bērniem pārcēlusies uz dzīvi laukos, veido tur savu saimniecību un audzē kaut kādus dīvainus sīksalātus. “Nez, cik ilgi izturēs,” viņa teica. Man tas toreiz palika prātā galvenokārt tāpēc, ka šai meitenei bija ļoti interesants uzvārds. Absolūts. 

 Tagad es, protams, sen zinu, ka Absolūts ir zīmols, nevis uzvārds. Un sīksalāti ir mikrozaļumi. Ilze ir aktīva sociālajos tīklos, un nepamanīt viņu ir diezgan grūti. Bet toreiz, kad viss sākās, Ilzi Lipsku vairāk pazina kā Absolūts Ilzi (arī tagad Instagramā meklētājā rakstiet: absolut_ilze), tāpēc pieļauju, ka ne es viena tāda pārpratēja. Absolūts ēd sākotnēji bija Ilzes bloga nosaukums, pilnīgi dabiski kļuvis par nosaukumu visam, ko ģimene dara. 

Gan Ilzes instagramprofilā, gan mājaslapā absolutsed.lv atrodamas arī interesantas receptes. Es, piemēram, pat iedomāties nevarēju, ka eksistē ķirbju vafeles, turklāt to pagatavošana nemaz nav kaut kāds kulinārijas kosmoss.

Uz “Nez, cik ilgi izturēs?” nu jau ir diezgan skaidra atbilde. Ilze un Juris te, pusceļā starp Rīgu un Valmieru, savā bioloģiskajā saimniecībā darbojas jau piecpadsmit gadu. Viņiem ir četri bērni, 10 siltumnīcas (kuru kopējā platība ir 1680 kvadrātmetri), trīs hektāru dārzeņu lauks un daudz interesantu plānu. Un, jā, viņi te visu dara paši, un viņi arī visu šo laiku iztikuši bez kredītsaistībām.

Pēc kādas mūsu sarakstes Twitter nolēmu, ka gribu pati aizbraukt paskatīties, kā tas viss izskatās reālajā dzīvē. Un arī pastāstīt par mūsu žurnāla abonenti Ilzi visiem tiem I’mperfekt lasītājiem, kas, iespējams, pat pērk Absolūts ēd zaļumus un dārzeņus kādā veikalā, bet, visticamāk, nekad nav aizdomājušies, kur un kā tie audzēti.

Atzīšos, biju domājusi ieraudzīt pāris siltumnīcu un mazu, kompaktu saimniecību. No tā plašuma un apjoma, ko ieraudzīju, kad izkāpu no auto, pat samulsu. 

Ilze parādījās kaut kur starp daudzajām siltumnīcām tāda enerģiska, stilīga un koša – ja satiktu pilsētā uz ielas, nez vai iedomātos par nodarbošanos. Viņa pamāj uz to pusi, kur tagad māja, un stāsta, ka toreiz, kad ar Juri saderinājušies, viņš atvedis šurp uz tādu tukšu, skaisti piesnigušu lauku un teicis, ka vēlas te dzīvot un saimniekot. Un tā tas viss sācies.

Sanāk, ka viņš bija iniciators?

Vispār – jā, jo es augu Siguldā, manai omai bija pie mājas mazdārziņš: puķītes, kāda zemene, lociņi. Es toreiz ravēju un teicu viņai, ka vairs nekad mūžā neko neravēšu. Vīrs no Inciema, nekādi baigie lauki jau tur nav, bet govs, kādas vistas un sava saimniecība viņiem bija. Viņš arī zināja, kā tas ir – ravēt biešu vagas kolhoza laukos. Es to nezināju.

Starp citu, arī bietes mēs audzējam. Gandrīz neviens Latvijā to nedara, bet mēs gan. Varam to, protams, tāpēc, ka esam neliela saimniecība, bet galvenais iemesls ir tas, ka pēc tam pārējie darbi kļūst vieglāki, un viss mums šeit ir radīts tā, ka, ja nu kas, divatā ar visu var tikt galā bez lieliem zaudējumiem. Vissāpīgākais bioloģiskajā lauksaimniecībā ir ravēšana. Domājam visādas metodes un skatāmies, un eksperimentējam, lai būtu pēc iespējas mazāk darba. Ja smuki un pareizi iestādi un tad ar tādu riteņkapli fiksi izbrauc cauri, tad tas darbs nemaz nav tik traks. Pilnīgi ne tāds, kā daži no malas iedomājas – sēdi ar kapli vagā no saules lēkta līdz rietam.

Bet tava izglītība nekādā veidā nav saistīta ar lauksaimniecību.

Mācījos Vēstures un filozofijas fakultātē. Man ar studiju izvēli nekad nav bijušas problēmas, jau sešpadsmit gados zināju, kas mani interesē. Vienpadsmitajā klasē mums bija fakultatīvais kurss filozofijā, un man šausmīgi iepatikās. Fascinēja visi lielie domātāji, jēgas meklējumi, kādā veidā var ar tīri matemātiskām metodēm izmainīt teikumus un vēl daudz citu lietu. Kad izlēmu, ka mācīšos filozofiju, ģimene bija pret. “Kas tas tāds ir, kas tu tāda būsi, ko tu pēc tam darīsi? Un toreiz man nebija atbildes uz šiem jautājumiem. Bet nevienu brīdi nenožēloju šo izvēli, man ļoti patika. Kā mums viena pasniedzēja teica: “Šo studiju mērķis ir iemācīt domāt, rakstīt un runāt.”

No filozofijas pie bioloģiskās lauksaimniecības – tas tomēr ir mazliet savdabīgi. Tur aizkadrā noteikti ir kāds īpašs stāsts.

Pirmajā kursā mums bija jāmācās antīkā filozofija. Par ko ir antīkā filozofija? Lielos vilcienos par to, ko iesākt ar savu dzīvi, katrā ziņā tas bija blakusefekts, lasot antīko domātāju darbus, – pārdomas par to, ko gribu es pati, kas ir tā jēga, ko gribu radīt es. Varbūt tas, ka esmu te, ir pilnīgi likumsakarīgi un bez filozofijas grāda nemaz nebūtu Jurim te līdzi nākusi. (.....)

(Šis ir tikai raksta sākums. Visu lasi vasaras Imperfekt!)

Foto - Ance Fokerote


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 08 jūlijs, 2022

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Vasara 2022

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu