Jā, arī šogad dažādos glaunu vīnu reģionos liesmu mēles dancot danco, atgādinot par klimata pārmaiņu untumiem. Dūmu piegarša vīnā jau iemantojusi palamu Smoke taint, ko apkarot cenšas virkne spožu vīnagalvu. Bet vai tas ir vienīgais veids, kādā “vīns sadeg neparasti”?

Vēl šogad, ķerot pavasari aiz astes un ar vīna draugu kolektīvu apciemojot Šampaņas un Burgundijas reģionus Francijā, spīdzinot sevi ar prāta un miesas rehabilitējošiem krosiņiem paugurotajos vīna dārzos, aizelsušies diskutējām par vīna dārzkopības praksēm. Proti, viena lieta ir lasīt nopietnu vitikultūras grāmatu par konvencionālās dārzkopības prakses salīdzinājumu ar bioloģisko/biodinamisko, bet, tipinot pār ainaviskiem Šampaņas kalniņiem un redzot neskaitāmus herbicīdu izdedzinātus neglīti sarkanbrūnus dārzus, kārtējo reizi pārņem šermuļaina neizpratne par sabiedrības toleranci pret šo augsnes sistemātisko pātagošanu.

Kas ir herbicīdi? Lielākā daļa līdzekļu ir glifosāta bāzes produkti, kas palīdz kontrolēt nezāļu izplatīšanos. Izklausās jauki, bet komplektā nāk daži “bet”. Jā, sistemātiska herbicīdu smidzināšana atvieglos manuālo pļaušanas vai aršanas darbu, kā arī samazinās citu kultūru konkurenci ar vīnogām, stimulējot lielāku ražu no hektāra. Tomēr jāņem vērā, ka šie “-īdi” – herbicīdi, fungicīdi, insekticīdi – mīlīgi paliks ne vien augsnē, to indējot un čakarējot krietnu laiciņu, bet nonāks arī mūsu dvēseļu konteineros, ko ierasts dēvēt par ķermeņiem. Proti, pat pēc alkoholiskās fermentācijas saindētu dārzu indītes paliks tik smaržīgi gardajā dievu dzirā.

Labajās ziņās – biodomāšana, dažādas vīndaru grupu apvienības, kas popuarizē “zaļo” audzēšanu, iegūst arvien lielāku rezonansi. Sabiedrība kļūst uzstājīgāka vīndarīšanas (tāpat kā citu produktu un pakalpojumu sniegšanas) caurspīdīgumā. Līdz ar to ir likumsakarīgi vieglāk pamanīt, kurš karalis ir kails… un apliets ar herbicīdiem. Forši, protams, ka var pasūtīt herbicīdu sesijas cauru gadu un skatīties Mīlas viesuli tā vietā, lai ietu uz lauka un ķertos pie fermera darba. Bet vai tiešām mēs nevaram labāk?

Varam! Biofermeru entuziasms sniedz izcilus piemērus gan ar savu ētiku, gan arī (vēl svarīgāk) ar galarezultātu episkākajos pasaules vīnos. Viņi komunicē ar pasauli, piedalās konferencēs, publicē aizraujošus ieskatus par savu darbu sociālajos medijos, lai vīna entuziastiem sniegtu iespēju noorientēties vērtību skalā, kas varbūt vēl tikai veidojas. Lielisks piemērs ir burgundietis Thibault Liger-Belair, kurš labā angļu valodā nearogantā manierē pauž savu viedokli par dabai draudzīgu vīnu veidošanu. Komposta veidošana, vīnogulāju starpvagu uzaršana, lai sapļautā zāļu masa trūdot atdotu vīnogulājiem nepieciešamo slāpekli... Šādas metodes prasa laiku un enerģiju, bet kaut vai uz tomātiem un papriku siltumnīcās Latvijā pārbaudot, kā tās strādā, esmu pārliecinājies, ka tās nav pupu mizas.

Kāds vēl nesen rakstīja: vīndari esot jaunās rokzvaigznes. Nudien… redzot atsevišķu vīnu kulta statusus, cenas un īpašo auru, kas ap šo pasauli veidojas, gribētos redzēt arvien vairāk labu piemēru. Jo sevišķi no lielajiem ražotājiem, kas pilda lielveikalu plauktus. Tā ka, dodoties iegādāties vīniņu, izmantojiet iespēju paspīdzināt vīna tirgoni, izjautājot par vīnogulāju audzināšanas praksi. 

Priekā!