Mums bija slow life (koncepcija, kas paredz dzīvošanu relaksētā tempā), hygge (dāņu versija par slow life) un lagom (zviedru versija par to pašu slow life un līdzsvaru), bet nu kārta pienākusi japāņiem ar viņu vabisabi (wabi sabi). Tā (jeb tas?) interjera un dizaina pasaulē atzīta par pēdējo gadu karstāko tendenci.

Tieši tāpat kā trīs iepriekšminētās, arī wabi sabi neattiecas tikai uz lietām, bet gan dzīves filozofiju kopumā. Tā sakņojas dzenbudismā un “runā” par atturība un skaistuma atrašanu nepilnīgajā un necilajā. Kā kāds blogeris īsi rezumēja: tas ir par perfekto neperfektajā. Tā teikt, tieši mūsu gaumē.

Bet kas nu kuram ir necils un nepilnīgs! The New York Times wabi sabi tulko šādos piemēros: tas ir par brīvu telpu, acīmredzami lietotiem, ar rokām darinātiem priekšmetiem, grīdas slaucīšanu ar slotu nevis sūkšanu ar putekļsūcēju; trauku mazgāšanu ar rokām un adīšanu. Vabisabi nav ne par glancētu minimālismu, ne par dārgu askēzi un pat ne par Kondo tipa tīrību vai vintedžu un antikvariātiem. Visi iepriekšnosaukte ir tīri perfektuma piemēri,  kam daudz sakara ar Instagram kontiem un Google mākoņiem, bet maz - ar realitāti.

@wabisabisanctuary (Instagram)

Jo te, uz zemes, mēs mēdzam gurķoties daudzu dibenu izsēdētos dīvānos; plauktus rotā nevis Alvara Ālto vāzes, bet gan krustbērna pirmais neveiklais mēģinājums keramikas mākslās, un sēžam mēs pie nezināmas izcelsmes dēļu galda, kas vectēva ēvelēts un kopā likts. Tas arī ir wabi sabi. Un wabi sabi ir arī putekļi istabstūros un pleķi uz pērn nopirktajiem glītspilventiņiem un svaigi krāsotajām sienām. Cik vienkārši, vai ne? (Bet tos dabiskos pleķīšus nejaukt ar netīrību vai nevīžību, lūdzu). To visu var “viltot”, ja vien saliek kopā asimetriskas līnijas ar minimālismu, atturību un dažādām struktūrām un formām. Taču acīmredzams falšums gan šim stilam nepiestāv.

Šis no japāņiem cēlies dzīvesstils ir arī par to, kā padarīt baudāmas un lietojamas lietas, kas jau tev ir un nemesties iegādāties to, pēc kā tev patiesībā nav nekādas vajadzības. Tātad tas ir arī veids, kā ietaupīt un samazināt savas patērētāja vēlmes.

Vēl wabi sabi tuva ir daba un tādi dabiski procesi kā novecošana. Vara plāksne ar laiku oksidējas, un spožās krāsas vietā stājas neviendabīgi tirkīza toņi - lūk, tas ir novecošanas, vecinājuma skaistums, kas tikai piešķir papildus dziļumu, raksturu un patiesumu. Tava laime nav atkarīga no tā, cik spoža ir matērija, patiesībā wabi sabi ietvaros tā savu glanci jau sen ir zaudējusi (te lieti iederas viss pārizmantotais un pārstrādātais) un skaidrs ir tikai viens - nekas nepaliek tāds pats un viss reiz beidzas. Pieķeršanās simetrijai un pilnībai ir pārāk nogurdinoša, tāpēc minētais stils un filozofija ir kā svaiga gaisa malks visa jaunākā, skaistākā, ātrākā un labākā nogurdinātajiem. To var saukt par nostaļģiju vai melanholiju, bet var dēvēt arī par mieru. Noderīgais ar  maņām  tīkamo te ir skaistā balansā.

@sonviscos_store (Instagram)

Viens no stila piemēriem “dzīvajā” ir apskatāms Ņujorkas Greenwich Hotel TriBeCa, kur augšstāva dzīvoklis (penthouse) sadarbībā ar beļģu dizaineru Akseli Ferfordtu un japāņu arhitektu Tatsuro Miki iekārtots pēc wabi sabi principiem. “Tāpēc, ka arhitektūra te ir tik vienkārša, tā pieder vienādā mērā gan pagātnei, gan nākotnei,” par šo projektu ir teicis Ferfordts. Kā tas izskatās, var redzēt šeit:

https://www.thegreenwichhotel.com/penthouse/.

Mūsdienu mājoklī wabi sabi nozīmē arī dabiskas krāsas un materiālus (lina, koka un adījumu fani gavilē!), un... drīkst aizmirst par sterilumu. Tas nozīmē, ka var necensties izgludināt galdauta locījumu vietas līdz sāpošai mugurai un nespodrināt vecmāmiņas pūra sudraba galda piederumus līdz nelabumam...

pa kreisi: The New York Times (Pinterest) - Ņujorkas Greenwich Hotel TriBeCa penhausa vannasistaba.   

pa labi: @rausekwinkelbauer (Instagram)