Maldīvu salas un vēl pāris vietu uz zemeslodes jau kādu laiku bija manā bucket list sarakstā, tāpēc, kad pandēmijas otrajā ziemā man tika izteikts piedāvājums maijā turp doties nelielā un daļēji jau zināmā kompānijā, piekritu. Tirkīzzils ūdens, silts klimats, krāšņa daba, koši saullēkti un saulrieti... Ko vēl vairāk cilvēks var vēlēties?

Male

Galvaspilsēta Male atrodas uz vienas no salām un ir savienota ar divām blakus salām. Daļa no mums izvēlējās izlidot jau piektdienas vakarā, bet citi tikai svētdien, kas nozīmēja, ka mums bija divas dienas, lai pārslēgtos uz lēnāku režīmu un izpētītu gan galvaspilsētu, gan blakus esošo Hulhumali. Baumo, ka šīs salas savienojošo tiltu uzbūvējuši ķīnieši apmaiņā pret pāris salām. Tilts, protams, ārkārtīgi atvieglo satiksmi, bet sērfotāji par to nemaz nepriecājas, jo tas tika uzbūvēts vietā, kur kādreiz bija iespēja noķert īsti foršu vilni.

Maldīvija ir mazākā musulmaņu valsts pasaulē, un, pēc statistikas datiem, 100% tās iedzīvotāju ir musulmaņi, kas nozīmē peldēšanos publiskajās pludmalēs šortos un krekliņā, nevis bikini, alkohola nepieejamību (bet ir daudz dažādu limonāžu un cukurdzērienu), ramadāna laikā pa dienu uz ēdienu varat necerēt.

Trāpījām, protams, uz ramadānu. Kā jau tūristi, brokastis viesnīcā varējām paēst, bet pa dienu strādāja tikai dažas kafejnīcas, kurās bija vien smalkmaizītes, kā arī mazie veikaliņi un augļu/dārzeņu tirgotavas. Bet pat tur nedrīkstēja ēst uz vietas. Vienā kafejnīcā piestājām nedaudz atpūsties, padzert kafiju un paņemt kādu uzkodu. Vietējie tikai piestāja, paņēma dzērienu un devas tālāk. Tad kafejnīcā ieradās kāds kungs, kurš bija pagalam neapmierināts ar bariņu tūristu, kuri neievēro ramadānu. Un pēc brīža iestādē ieradās policija. Mūs viņi neaiztika, bet abiem baristām gan nācās skaidroties.

Izslāpuši pēc veldzes un svaiguma, izvēlējāmies augļus: banānus, mazos mango, kokosriekstus. Šo vietējo gardumu garša ir neaprakstāma! Protams, ramadāna laikā arī tos uz ielām neviens neēd, bet… Šī noteikti ir viena no garšām, par kuru varu teikt, ka pēc tās baudīšanas varētu arī mirt. Lielāko daļu no augļiem un dārzeņiem Maldīvijā importē, paši audzē kokosriekstus, banānus, mandeles, arbūzus, papaijas, guavas, melones.

Kad apstaigāta galvaspilsēta (un to var izdarīt dienas laikā), pamielotas acis (un arī vēders) tirgos un pabūts vienā no trim Males parkiem (kurš ir atvērts tikai konkrētās stundās), kā arī apskatīta lielākā mošeja, galvaspilsētā vairs īsti nav ko darīt. Var, protams, paslinkot pludmalē un paēst vakariņas, bet mēs jau gaidījām, kad varēsim doties uz Fulhadū – salu, kur bija paredzēta mūsu uzturēšanās un īstenā atpūta.

Rodeo

Maldīvu salu arhipelāgā ir 1192 salas, no kurām vien 200 ir apdzīvotas, 166 salās izbūvēti privāti luksusa kūrorti. Pārējās salas ir pārāk mazas, lai tajās varētu dzīvot, vai atrodas pārāk tālu, lai tas būtu ērti. Turklāt 99% no Maldīvijas teritorijas aizņem ūdens. Tas nozīmē diezgan daudz potenciālu snorkelēšanas un niršanas vietu.

Maldīvija ir mazākā Āzijas valsts gan pēc iedzīvotāju skaita, gan platības un arī zemākā valsts pasaulē. Tās augstākais punkts (Vilingili salā) atrodas tikai 2,3 metrus virs jūras līmeņa, bet vidējais augstums virs jūras līmeņa sasniedz vien 1,5 metrus.

2009. gadā Maldīvijas valdība sarīkoja zemūdens sanāksmi, kļūstot par pirmo valsti pasaulē, kas noorganizējusi valdības sanāksmi akvalangos. Tajā uzmanība tika pievērsta klimata pārmaiņām, jo daudzi Maldīvijas iedzīvotāji baidās, ka, klimatam turpinot mainīties un paaugstinoties jūras līmenim, viņu apdzīvotās salas drīz būs zem ūdens. Vietējie atcerējās, ka, piemēram, 2004. gadā bijis spēcīgs cunami, kurš skāris 90% salu (postījumi 469 miljonu dolāru vērtībā jeb 62% apjomā no valsts IKP), turklāt vairāku salu iedzīvotājiem bija jāpārceļas uz citurieni, gāja bojā 82 cilvēki, bet 24 tika izsludināti meklēšanā.

Tūrisms Maldīvijā veido ienākumu lielāko daļu (21% no IKP). Otra milzīga daļa ir zivsaimniecība. 2020. gadā no Maldīvu salām tika eksportēts tuncis 152 miljonu Amerikas dolāru vērtībā, padarot šo zivju izstrādājumus par valsts visvairāk eksportēto preci. Lai kontrolētu nozveju, tunčus atļauts ķert tikai uz āķa, bet ne ar tīkliem. Tas ir darbietilpīgi, bet ļauj saglabāt dabisko līdzsvaru.

Mūsu galamērķis – Fulhadū sala – atrodas 101 kilometra attālumā no Males, un uz turieni divas stundas jābrauc ar ātrumlaivu. Ar piebildi: labos laika apstākļos. Mūsu brauciens ilga divas stundas un 40 minūtes. Man tas viss bija pagalam apnicis jau pēc stundas un 40 minūtēm.

Laivas vadītājs un divi viņa asistenti uzreiz pēc izbraukšanas atklātos ūdeņos izdalīja maisiņus, ūdeni un salvetes, pēc tam turpināja to darīt visu brauciena laiku un slaucīja ūdeni laivas priekšgalā, kas šļakstījās iekšā pa priekšējo logu. Mūs glāba ingvera tabletes, tāpēc mums  nekļuva slikti, bet dažiem vietējiem neklājās tik labi, jo viļņi bija patiešām lieli.

Beidzot! Šķiet, es vēl nekad nebiju tā priecājusies ieraudzīt sauszemi. Jāatzīst, laika prognoze tiešām ir no svara; ja vietējie saka: the sea is rough today, tad ziniet, ka tā tiešām būs rough. Jāpiebilst, ka atpakaļceļš mums bija diametrāli pretējs – jūra relatīvi mierīga, un vairākums pat iesnaudās.

Fulhadū viesu namā mūs sagaidīja ar svaigiem kokosriekstiem. Tie veldzēja un palīdzēja nomierināt kuņģi.

Visu rakstu lasi grāmatžurnāla I’mperfekt Rudens 2022 numurā.