Lasāmgabali

Par to, kas būtisks šobrīd. Un par tēmām, kas nekad neiziet no galvas, sirds un modes.

Žurnālā

Lai neviens un nekas mūs neiedzen stūrī

— Inga Gorbunova

Ne vienmēr, lai pastāvētu par sevi, ir jāsit pretī. Daudz efektīvāk, ja tev tēmētie ledus gabali sašķīst, krītot tukšumā. Ignorance ir ļoti efektīva, tici man!


Žurnālā

Aiz sevis vienmēr jāsaslauka

— Inga Gorbunova

Nokļuvu politikā nevis tāpēc, ka gribēju tur būt, bet tāpēc, ka kļuva kauns – meinstrīmā sēžu virtuvē un vienkārši lamājos. Tas ir tik vienkārši – par jebko mēs varam tā sēdēt virtuvē un runāt bezgalīgi, bet tas neko nerisina. Tas ir apmēram tāpat kā sēdēt un aprunāt cilvēku, neko par viņu nezinot. Un galu galā man tas vienkārši piegriezās. Vīrs teica: “Vai nu ej politikā, vai arī klusē, jo no tās runāšanas nav jēgas.”

Žurnālā

Attālināts skolotājs in practice

— Inese Auniņa

No rīta piedalos biroja attālinātajā sapulcē par aktuālajiem tiešā darba jautājumiem. Zvans mobilajā telefonā – Danielam pārbaudes darbs, sūtīšot jautājumus ar savu versiju, lai pārbaudot, vai pareizi. Saku, ka grūti būs, jo ar vienu dibenu divās kāzās vienlaikus dejot nav iespējams. Krustdēls alegoriju neuztver, un pēc brīža sāk nākt uzdevumi.

Žurnālā

Kratītāji rādītāji

— Dana Stuce & Irbe Šmite

Tu ej uz mājām. Ir novakars. Paejot garām policijas iecirknim, tu ieraugi viņu. Sauli sen nebaudījis, pabāls un apvēlies, viņš stāv pagriezienā uz tādu klusāku ielas nostūri. Sarkanam Rimi maisiņam atdusoties uz spalvainajām kājām, rokās viņš ir satvēris savu sakarsušo, ļengano peni. “Sveicināta Lielajos kapos,” viņš nogrudzina, kamēr tu, vēl neko neatskārtusi, paej viņam garām. Pēc pāris sekundēm tev piešķiļas – ak, jā, pareizi, tas taču bija kratītājs!


Imperfekt iesaka

Žurnālā

Sekss un lielpilsēta

— Dārta Sārta

Pa manu logu skanēja mūzika no playlistes, kas nosaukta par Every day shizzle, un vīrietis, kurš katru dienu mēro ceļu gar manu māju dziedādams, sāka skaļi gaudot līdzi Childish Gambino – Summertime Magic. Ir fantastiski silta maija diena Londonā, es pie sevis nočukstēju un pasmaidīju, ir jāraksta, kā ir, neko neizlaižot un neizskaistinot.

Žurnālā

I'm an army girl in an army world…

— Dana Stuce & Irbe Šmite

Vasara, kā izskatās, paskrējusi vēja spārniem, neierasti kartām dienām saplūstot ar ladainiem džintonikiem, tikmēr rudens jau lēnām ievieš pārmaiņas mūsu termometru stabiņos un garderobes izvēlēs. Kādā no neseniem, nu jau šādiem nedaudz dzestriem vakariem, Dana iztaujāja Irbi par viņas šīs vasaras lielāko atvaļinājuma notikumu - deviņu dienu pamatapmācības kursu Latvijas Republikas Zemessardzē.

Žurnālā

Kā justies veselam, kad ir stresa vairāk nekā vajag

— Hosams Abu Meri

Es esmu ārsts, un es katru dienu eju uz darbu, domājot par to, ka, iespējams, tūliņ sastapšos ar pacientu, kuram ir Covid-19, un kurš par to pagaidām vēl nemaz nenojauš. Tas nozīmē, ka, ļoti iespējams, tā var būt mana pēdējā darba diena uz ilgāku laiku, jo es vienkārši būšu kļuvis par kontaktpersonu, un tāpēc man nāksies pavadīt mājās vismaz desmit dienas.

Žurnālā

Šopings kopā ar vīrieti. Izklaide, mocības vai spēle?

— Bens Latkovskis

Man gribējās Viņu iepriecināt. Apbalvot. Vienkārši izdarīt kaut ko labu. Viņa to bija pelnījusi. Sievietes bieži ir pelnījušas, lai viņas nēsātu uz rokām. Kā milzu dārgumu. Diemžēl ar to nēsāšanu tā ir, kā ir. Neesmu izņēmums un pārāk bieži esmu paturējis pie sevis Viņai domātos mīļvārdus un tikai domās devis mazās, atzinību apliecinošās dāvaniņas. Torīt biju gatavs laboties.

 

Žurnālā

Kiwie, resnais briesmonis un kriptomāksla

— Laura Lauziniece

Vienu no zināmākajiem pašmāju ielu māksliniekiem Kiwie vaigā īsti neviens tā arī nav redzējis, taču viņa Fat Monster būs pamanījuši daudzi gan Latvijā, gan vēl apmēram 45 citās valstīs. Sabiedrībā viņš parādās veca vīrieša veidolā. Par popularitāti, par to, kā gadu garumā izdevies no sabiedrības noslēpt savu identitāti, par 17 gadu ilgo karjeru ielu mākslā, kriptomākslu, NFT, darbiem ārpus Latvijas, par sapni uzcelt skolu un to, kā tas viss sākās, mēs runājam gan šajās lappusēs, gan arī podkāstā I’mperfekt piektdiena. Un man ir piebilstams tikai viens: Kiwie iedvesmo darīt lielas lietas un sapņot lielus sapņus!

Žurnālā

Arī pacietība jāmācās

— Inga Gorbunova

Taisnību sakot, aicināt praktizējošu ģimenes ārsti, Ārstu biedrības vadītāju uz sarunu par dzīvi brīdī, kad atkal sācies kovidstress un valstī izsludināta ārkārtējā situācija, varbūt arī nav pati gaišākā doma. Kā pati Ilze Aizsilniece saka: “Šodien labāk parunāsim par veselību. Nez vai kādai I’mperfekt lasītājai pašlaik interesē tas, kā es mājās vāru zupu.” 

 

Žurnālā

Tuvu, tuvu, tuvāk vēl, ko vēl var vēlēties?

— Dana Stuce & Irbe Šmite

Tās gaidas, kas pārvēršas frustrācijā, kamēr atbilde tiek rakstīta, ir ilgas un mokošas. Kad pat piecas minūtes līdz atbildes saņemšanai liek mums domāt, ka otram esam mazvarīgi. Ka mēs un mūsu uzrakstītais nav otra galvenā prioritāte. Tas nenormāli ilgais un tajā pašā laikā īsais brīdis starp mūsu uzrakstīto un otra vēstījumu mums. Vai izklausās pazīstami? Vai izklausās kaitinoši?


Žurnālā

Kovida bērni

— Indulis Paičs

Statistika rāda, ka Covid-19 ir mazāk apdraudošs bērniem. Labas ziņas! Bet mūsu bērni patlaban aug informācijas telpā, kurā nemitīgi uzskaita mirušos… Agrāk tā notika, ja kaut kur tuvumā bija karš. Vai mūsu bērni ir kara laika bērni? Kovida bērni?

Vai tas, ka mūsu bērnu iespēja fiziski saslimt ir neliela, ļauj mums atviegloti sacīt, ka pandēmija viņus neskar?


Žurnālā

Padomju bērna stāsti

— Marta Kukarane

Šodien mēs dzīvojam pavisam citādā pasaulē nekā pirms gadiem trīsdesmit, tas nu ir fakts. Taču, palasot Atsaucīgo māmiņu forumu, tvitermammu nedienas un tīņu pārdzīvojumus mūsdienās, brīžiem sāk raustīties kreisais plakstiņš, gribas sadot kādam ar čību pa pakaļu un kā tādam vecam kara veterānam vilkt laukā no pagultes padomju bērna ordeņu lādi un pa vienam vien celt ārā nosūbējušos varonības apliecinājumus, pastāstot “kā mums bija toreiz” un “kā mēs vispār izdzīvojām”.


Žurnālā

Ak tu, mana pasaule!

— Laura Lauziniece

Pirms mēneša aizvācos no šī mākslinieciskā rajona un izlēmu visu savu mīlestību šai sasodīti romantiskajai, skaistajai, skarbajai, tomēr kinematogrāfisku kadru cienīgajai ielai izlikt uz papīra.

Žurnālā

Laiks ir vienmēr

— Laura Lauziniece

Oktobrī Rīgas Starptautiskais kinofestivāls (RIGA IFF) tiksies ar skatītājiem jau astoto reizi, un kuratori izveidojuši 11 lieliskas filmu programmas, kurās varēs vērot gan kinoklasiķu radītās pērles, gan jaunās zvaigznes, kas šogad uzmirdzējušas pie Eiropas kinofestivālu debesīm.

 

Žurnālā

Man patīk domāšanas process

— Inga Gorbunova

 Kad 1991. gada pavasarī uzsāku darbu Atmodā, viņš jau bija mazliet zvaigzne. Un vienlaikus arī redakcijas enfant terrible. Viens otrs no vecākajiem kolēģiem neslēpa neizpratni, kā tāds tīneidžeris vispār šajā kompānijā gadījies un kāpēc viņam tiek uzticētas tik nopietnas tēmas. Viņš jau arī nekad nav slēpis, ka nokļūšana Atmodā bija tīrā nejaušība. Liktenīga nejaušība, kas rezultējās ar to, ka Jānis Domburs jau gadiem ir viena no Latvijas mediju vides spilgtākajām personībām. 


Žurnālā

Kā es iederējos latviešu vidū

— Jeļena Rieksta

 Es rakstu saviem tautiešiem Latvijā, lai iedrošinātu nebaidīties “pazaudēt seju”. Un arī latviešiem, lai lūgtu uzmundrināt krievus, kad tie cenšas runāt latviski. Gadiem ilgi vēroju krievus Latvijā un brīnos, cik daudzi no viņiem ir perfekcionisti, pateicoties padomju audzināšanai, cik grūti viņiem ļaut sev kļūdīties, it īpaši citu cilvēku priekšā.

Žurnālā

Ceļo pa Rīgu

— Harijs Egliens

Rīga, protams, ir liela un skaista, vēsturiskais centrs ieguvis UNESCO pasaules mantojuma statusu, baznīcu gaiļi tiecas debesīs, un jūgendstils saģērbies savā asimetriskajā svētku tērpā. Lai gan tas viss šķiet pazīstams un zināms, retais Latvijas un pat Rīgas iedzīvotājs ir lasījis Rīgas ceļvežus, vēl retāks uzaicinājis gidu (varu iedot kontaktus J), kurš visu parāda un pastāsta. Tāpēc mēģināsim kopā ar žurnālu rokā mazliet pastaigāt pa tikpat vēsturiskām, bet mazāk zināmām Rīgas centra vietām!

Žurnālā

Alfa tēviņi un beta vīriņi

— Leonards Skudra

Vīriešiem tiek piedāvātas neskaitāmas pamācības, kā kļūt par alfa tēviņu, kas izceļas uz pelēkās masas fona un viegli iekaro sieviešu sirdis. Neviens jau negrib palikt “beta vīrieša” statusā, kurš sievietes dzīvē pilda galvenokārt bankomāta funkcijas. Taču stereotips, ka sievietes guļ ar alfām, bet precas ar betām, nebūt nav tik viennozīmīgs.


Žurnālā

Atskaites punkts esmu es pati

— Inga Gorbunova

Es, piemēram, nekad mūžā nelīstu politikā, ja man nebūtu atbilstoša izglītība. Nelīstu jomās, kurās man nav nekādas saprašanas. Un tāpēc man reizēm ir kauns par cilvēkiem, kas to dara. Neko īsti neprot, tāpēc arī neko jēdzīgu nevar izdarīt, taču viņiem ir milzīgas ambīcijas.

Žurnālā

Kolektīvā viedokļa nesaturēšana vakcinācijas komunikācijā

— Dana Isarova

Esmu bez piecām minūtēm pediatre. Pēdējo pusotru gadu (gandrīz) risinu Covid-19 un citu infekciju uzraudzības jautājumus Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā, pielieku savu artavu jauno mediķu izglītošanā, par savu profesionālo hobiju uzskatu vakcināciju un komunikāciju saistībā ar to, un, ja man prasītu novērtēt, cik ļoti man šis viss ir apriebies, es atbildētu vienkārši: “Ļoti.” 


Žurnālā

ieMĪLĒTIES

— Aija Strazdiņa

Man ieteica šim rudenim uzrakstīt par to, cik forši ir atkal iemīlēties. Un te nu es esmu – šaubās svārstoties starp pārliecību, ka neko no šīs dzīves tā arī neesmu sapratusi, kas attiecīgi nedod man ne mazākās tiesības kaut ko te gudri filozofēt, un ķecerīgu vēlmi Rūdolfam Blaumanim, kurš reiz apgalvoja, ka “kurš pateikt var, ko par laimi sauc, tam viņa vēl nav dzimusi”, pierādīt pretējo. Hmm... (eh, lai tak iet!) Rūdi, piedod, es tomēr mēģināšu, neiebilsti?

 

Žurnālā

Pasmēķē zāli, un tev ir superīga iespēja tikt pie psihozes

— Laura Lauziniece

Psihiatrija joprojām ir pilna ar stigmu – to nevar sataustīt, to nevar saprast, to nevar izņemt. Mana galvenā misijas sajūta ir destigmatizēt sabiedrību, izskaidrot, kas te notiek. 

Žurnālā

Mēs esam zvaigžņu putekļi

— Laura Lauziniece

Jaunā Rīgas teātra aktieris Vilis Daudziņš ir cilvēks, kurā klausoties varētu paiet dienas. Cik poētiski viņš spēj izstāstīt par zinātni, tikpat zinātniski pasniegt mākslu. Un vēl viņš ir īsts, patiess un cilvēcīgs. Vienā vārdā – dubultzvaigzne.

 

Žurnālā

Redaktores vēstule

— Inga Gorbunova

Bet ziemu es šeit pieminu tāpēc, ka tā ļāva vēl sakāpinātāk novērtēt šo vasaru. Ja esi bijis šā vai tā ierobežots, tu kādā brīdī ieraugi, cik svarīgas un vērtīgas tavā dzīvē ir iespējas un situācijas, kas visu mūžu varbūt šķitušas pašsaprotamas.