Lasāmgabali

Par to, kas būtisks šobrīd. Un par tēmām, kas nekad neiziet no galvas, sirds un modes.

Žurnālā
icon-pin-

Redaktores sleja

— Inga Gorbunova

Aizvien vēl mulstu, domājot par laiku. Banāli izklausās, bet tā tas ir. Un ko darīt, ja viss cilvēkam svarīgais tiek aprakstīts, apdzejots un uzgleznots tik daudz reižu, ka jau automātiski banalizējas? Klusi bubināt spilvenā, bet publiski izlikties, ka tevi tas nekādā veidā neskar?

Žurnālā

Divi. Ar mīlestību un HIV

— Mare Gauja

Marta un Aigars tūlīt svinēs gada kāzu jubileju. Nedaudz pāri četrdesmit, labi situēti, inteliģenti, iemīlējušies un... inficēti ar HIV. Ārsti mūsdienās saka: tagad tieši tā izskatās infekcijas jaunā seja. Marta HIV sev atklāja, veicot testu pašas rīkotā publiskā veselības veicināšanas pasākumā. Aigara pirmā sieva jau mirusi no AIDS. Nesen satikušies, viņi sāk visu no jauna.

Žurnālā

Porno eksperiments

— Leonards Skudra

Senāk pēc pornogrāfijas bija jādodas uz preses kiosku vai intīmpreču veikalu, bet mūsdienās tā neierobežotā daudzumā pieejama internetā. Un tas neizbēgami ietekmē vīriešu attieksmi pret seksu un sievietēm.

Žurnālā

Vai iekāre ilgtermiņa attiecībās atsakās dzīvot?

— Kristīne Balode

Katrai no mums ir sava seksuālā biogrāfija, ko sākam rakstīt līdz ar savu pirmo elpas vilcienu. Tajā ir gan pašas drosmīgas pētniecības procesā atklātas rindkopas, gan paragrāfi, ko veidojusi apkārtējo pārliecība par ķermeni, baudu, kailumu un pieskārieniem. Un, lai kā arī gribētos teikt, ka mācāmies tikai no pašu piedzīvotajām veiksmēm un neveiksmām, kad runa ir par seksualitāti un iekāri, esmu droša, katra atradīs savā biogrāfijā piemērus, kad apkārtējo pieredzi un pārliecību esam pieņēmušas ja ne gluži kā akmenī cirstas, tad kā gana jaudīgas, lai laika zobs uz tām spētu atstāt visai maznozīmīgu ietekmi.

Žurnālā

Mans labākais draugs – gejs

— Agnese Strazdiņa

“Jūs taču esat tik skaists pāris!” – šādiem vārdiem mūs ar Jāni ik reizi savās lauku mājās sagaida Benita, kopējo draugu mamma, pie kuras mūsu kompānija viesojas katru vasaru. Jānis ir izskatīgs, pieklājīgs, strādā prestižu darbu Rīgā un bieži redzams dzeltenajā presē. Nav brīnums, ka viņš ir visas pasaules sievasmāšu sapnis. Tāpēc neviena vien mani ir mudinājusi beidzot rīkoties un panākt, lai Jānis būtu kas vairāk nekā tikai mans labākais draugs. “Vienkārši ievelc viņu gultā,” padomu deva krustmāte, kurai diplomātiski teicu, ka ar Jāni nekas nesanāks. Tām, kuras ir mazāk konservatīvas, esmu atklājusi, kāpēc – Jānis ir gejs.

Žurnālā

Sieviete kalnos

— Kristīne Liepiņa

Kad man jautā, kā tas ir – būt sievietei kalnos, man vienmēr ir grūti atbildēt. Tāpat kā atbildēt uz jautājumu, kā ir būt sievietei. Mēs dzīvojam katra savu dzīvi un esam tik atšķirīgas. Man allaž ir šķitis, ka es pat īsti nespēju citiem pastāstīt, kā tas ir – kāpt kalnos, būt tur, izdzīvot to visu, reizēm gandrīz vai nomirt un tad augšāmcelties... Iztukšot savus cerību traukus līdz pēdējai lāsei un tad atkal no jauna tos piepildīt. Kā ir atkal un atkal gulēt zem klinšu vai ledus sienas, zem virsotnes neaptveramā varenuma un tajā brīdī neko nezināt par nākotni. Nezināt, vai tā vispār būs.

Žurnālā

Kad var ēst, ko gribas

— Jolanta Sēnele

Beidzot atradu grāmatu, kas mani mierina attiecībā uz ēšanu. Tās autors Čārlzs Eizenšteins apgalvo, ka mūsu sarežģīto un neirotisko attiecību ar ēdienu pamatā ir akla uzticēšanās ārējām autoritātēm un absolūta ķermeņa vajadzību ignorēšana. Viņš iesaka uzticēties tikai vienai autoritātei – sev. 

Žurnālā

Gredzenfobija

— Ansis Kalējs

Desmit gadu ilga kopdzīve un pāris bērnu pūrā, bet bildinājums vēl aizvien nav izskanējis. Kāpēc vīriešiem ir tik grūti saņemties, lai apprecētu sievieti, ar kuru dzīvo kopā?

Žurnālā

Atrast sev vietu stārtapu pasaulē?

— Linda Curika

Pētnieki uzskata, ka tas sākas jau agrā bērnībā. Rotaļlietu veikalos ir strikti nodalītas meiteņu un zēnu rotaļlietas. Meitenes spēlējas ar lellēm (un jebko rozā, kas ļauj saprast, ka tā ir meiteņu lieta), kamēr zēni saņem tehniski radošas rotaļlietas. Pēc tam skolā meitenēm nereti tiek norādīts, ka matemātika tomēr labāk padodas zēniem. Robotikas pulciņos iet zēni, bet meitenes iet baletā.

Žurnālā

KONKURSS: Vai tu vēl raksti ar roku?

— Imperfekt komanda

Ja raksti, tad uzraksti arī mums vienu labu teikumu: "Ratā ar to perfekcionismu!" Jo mēs, tāpat kā varbūt arī tu, mīlam un fanojam par rakstītu vārdu, par drukātu vārdu, par īpašiem vārdiem uz īpaša papīra, par īpašiem cilvēkiem, kas raksta no sirds. Piedalies konkursā un laimē balvas!

Žurnālā

Parunāsim par to!

— Imperfekt komanda

I'mperfekt sadarbībā ar IMAGEHOUSE piedāvā meistarklasi "Parunāsim par to"! Par prieku labi justies savā ķermenī, par prieku iekārot un par prieku baudīt.

Žurnālā

Par aklajiem randiņiem, gadījuma sakariem un taureņu kutināšanu

— Evija Unama

Kad ziemas drūmums aizver durvis, viss rādās citādā gaismā. Pavasara. Un tas vienmēr atnāk ar to kņudšo sajūtu pakrūtē. Nav svarīgi, vai tev ir attiecības, vai arī tu dzīvo lepnā vientulībā. Vai ir pilna māja bērnu, vai vēl tikai gatavojies tiem. Pavasarī līdz ar pumpuriem uzplaukst sieviete tevī. Un nemiers.

Žurnālā

Uzrakstīju atlūgumu

— Gunta Sloga

Man ir jautājuši: “Kā tu vari ne reizi vien pati uzrakstīt atlūgumu un aiziet no labām darbavietām, kur turklāt maksā pievilcīgu algu? Kāpēc? Vai tev tiešām nav bail?” Lūk, kā es to redzu. Varbūt noder arī kādam citam.

Žurnālā

Tās manas sirdslietas

— Ieva Cipruse

Silta krūze, baltas sienas, papīru un trauku jūklis, un es sēžu pie darba galda, vienu pēdu uzāķējusi uz krēsla malas un zeķbiksē iespiesto celi pie zoda piespiedusi. Es rakstu. Iešļurcinu kafiju un rakstu. Mans blondais razbainieks dārziņā līmē aplikācijas un sūc saldu tēju. Tikmēr man ir laiks darbam, laiks iedvesmai, o, jā, bez šīs banalitātes ne uz priekšu, ne atpakaļ, un laiks SEV. 

Vienkārši laiks sev – cik vienkārši, vai ne? Bet nemaz ne. Taču galvenais līdz laikam SEV nonākt, es to rekomendēju, lieku un pavēlu! Pastāstīšu, kā līdz tam nonācu es.

Žurnālā

Pavasara dekorāciju maiņa!

— Imperfekt komanda

Kad pirmie īstās pavasara saules stari iespīd caur logu, pat visslinkākās un aizņemtākās būtnes izjūt nepārvaramu tieksmi uz logu mazgāšanu. 

Žurnālā

Sirsnīgais vīns

— Dana Sinkeviča

Vīns un veselība. Temats slidens, tomēr aizvien aktuālāks, īpaši par to runā sirds un asinsvadu dakteri. Tāpēc šoreiz ne tikai par vīna baudīšanu. 

 

Žurnālā

Labāki par savām kļūdām

— Inga Gorbunova

Ilgi domāju, kā lai viņu piesaka. Un sapratu, ka šoreiz nesākšu ar profesionālo sasniegumu uzskaitījumu. Jo pirmām kārtām Kriss Valotons ir neparasta personība. Ļoti apdāvināts, harismātisks un gaišs cilvēks ar labu humora izjūtu. 

Žurnālā

Vecpuiša grēksūdze

— Kristiāns Ērglis

Pirms pāris gadiem izšķīros no ilggadējās draudzenes un pēkšņi biju brīvs kā putns debesīs. Man bija 35 gadi, un pēc visiem parametriem mani varēja ierindot iekārojamo vecpuišu sarakstā. Ja sievietes “tirgus vērtība” ap šo vecumu krītas, tad vīrietim tā ir tuvu zenītam – var veidot attiecības gan ar vienaudzēm, gan ar daudz jaunākām daiļavām, bet tikpat labi var piemiegt ar aci seksīgām četrdesmitgadniecēm.

Žurnālā

Ēšanas traucējumi: kad, kāpēc, kas, es

— Ksenija Andrijanova

Tagad ieelpo – izelpo un atzīsties godīgi: kā tu juties savā ķermenī? Nē, nē, man nebūt nav nepieciešama amerikāņu stila atbilde, pataupi savus “labi” tiem, kuriem tava dzīve neinteresē. Kā tu juties?

Žurnālā

Viņš jau ir ceļā.

— Imperfekt komanda

Pavasaris nāk...

Žurnālā

Māju sajūta zeķēs, kas pušu

— Ieva Cipruse

Bija agrs, taču jau vēlas ziemas gaišums. Mākoņi stājās svītrainās rindās, tādi gari, gari, kā slapjas vates desas, vietām tumši zili, vietām galīgi balti, jo nāca saule un putenis reizē. Es šonakt sapņoju par negaisu, par milzu melniem mākoņiem. Ko, nez’, sapņoja viņa? Bērns. Spīdīgiem, baltiem matiem acīs. Jau jāceļas. Lēnām jāsāk skandināt traukus, jāiededz mazākā gaisma istabā un ik pa brīdim mierīgi un lēni jānostiepj: kukainīīīīt, jāāāmostassssss... kukainīīīīt, jāģērbjassssssss... Viņa, protams, neceļas. Pārmetas uz otru pusi gultā, kur gaisma netiek acīs, un nopūšas miegā. Vai, cik tas ir lipīgs un biezs miegs! Vislabākais. Tāds ir arī sniegs dziļā ziemā. Kad gurkst blīvs un stiprs.

Žurnālā

Kas jāzina par mūsu spēka avotu – iegurni

— Elīna Ločmele

Sieviete – sievišķīga, maiga, radoša, iedvesmojoša, smaidīga, laimīga, gracioza, drosmīga un vesela. Sieviete – radītāja. Jau izsenis gādā par ģimenes pavardu un mājas siltumu, ir mīloša māte saviem bērniem, dieviete un mūza savam dzīvesbiedram. Viss izklausās tik ideāli un vienkārši, ka dažubrīd pat gribas tam visam ticēt ar neaizvērtām acīm. Nebūt nemēģinu teikt, ka tas nav iespējams, bet, ja atklāti jāatzīst, cik daudzas no mums tieši tā jūtas?

Žurnālā

Karjera... caur gultu?

— Linda Curika

Mēs ar aizdomām skatāmies uz sievietēm, kurām izdodas izveidot karjeru, jo īpaši, ja viņas ir skaistas. Vēl jo vairāk – ja viņas ir jaunas. Iespējams, tāpēc, ka mēs zinām – sistēma darbojas pret mums. 

Žurnālā

Paēst un neapjukt

— Ksenija Andrijanova

8 atziņas, lai saglabātu veselo saprātu mainīgajā uztura zinātnē.

Dažreiz šķiet, ka neko nedrīkst ēst. Maizē un graudos ir glutēns, augļos un dārzeņos – pesticīdi, gaļā – ļaunie hormoni. Liekas, ka bez šaubu ēnas varētu dzert vienīgi ūdeni, bet arī ar to nav tik vienkārši – no plastmasas pudelēm dzert nedrīkst, bet ej nu sazini, kas tek no krāna. Šķiet, pat gaisu elpot vairs nav ieteicams, jo ekoloģija mums ar katru gadu kļūst sliktāka un sliktāka. Paga, paga – lasīšu un izglītošos, – teiks lasītājs un steigs meklēt informāciju. Un, iespējams, atkal apjuks... no tā, cik informācija ir pretrunīga.

Žurnālā

Uzmanību! Mīlas krāpnieki

— Inese Ejugbo

Arvien biežāk var dzirdēt par krāpniekiem sociālajos tīklos un iepazīšanās portālos. Ziņās ik pa laikam pavīd šokējoši virsraksti, ka sievietes tikušas apkrāptas, jo sūtījušas nepazīstamiem preciniekiem summas desmitu un pat simtu tūkstošu eiro apmērā. Daudzi nespēj aptvert, kā tas ir iespējams? Mīlas krāpnieki ir strauji augošs kibernoziedzības veids, kura peļņa ir mērāma miljonos un pat miljardos.

Žurnālā

Tev jābūt drošai par sevi

— Inga Gorbunova

“Es esmu tā sieviete, kas izraka Latvijas zeltu no Francijas pagrabiem,” viņa smejoties saka. Un, jā, iespējams, tas ir pirmais, kas tiem, kuri neko nav dzirdējuši par Latvijas pirmo vēstnieci Francijā Ainu Nagobads-Ābolu, būtu jāzina.

Žurnālā

Kā nenokavēt svētkus

— Inga Gorbunova

Sāksim ar to, ka mums patīk Ziemassvētku dziesmas. Patīk lampiņas un izgreznota eglīte. Un piparkūkas. Un sniegs. Un ballītes. Un karstvīna smarža. Un ģimenes kopāsanākšana. Un filmas par Ziemeļpolu. Un dāvanas. Jā, jā, mums patīk šie svētki! Tikai... tas zvaniņš, kas skan mundrā nonstopā, reizēm atļaujas dažādas improvizācijas. 

Žurnālā

Latvietes personas kods

— Inga Gorbunova

Sen gribēju par to uzrakstīt. Un reizē arī negribēju. Ir taču tādas lietas, par kurām katram ir ko teikt, bet reizēm šķiet ērtāk publiski nerunāt. Lai, pasarg Dievs, kāds vēl neiedomājas, ka tevi tas uztrauc kaut kā personiski. Viena tāda tēma ir cilvēka un viņa gadu attiecības. Un – jā! Mani tas tiešām mazliet uztrauc arī personiski.

Žurnālā

Sveču lējēja

— Dana Sinkeviča

Skatos uz ukrainieti Olenu un domāju, ka sen neesmu satikusi tik harmonisku cilvēku. Viņa sēž ar taisnu muguru un izstaro mieru. “Nevis sēdi un raudi, kad ir grūti, bet atrodi ar ko aizrauties. Es atradu savu sapņu darbu. Darbu un baudu dvēselei,” viņa saka. Olena ir sveču lējēja.

Žurnālā

Manifests tiem, kuri pēc pieprasījuma nesmaidīs

— Ksenija Andrijanova

“Nu, pasmaidi taču!” – teiciens, ko gan jau esam paši teikuši un saņēmuši brīdī, kad iekšā notiek tāds sprādziens, ka lūpu kaktiņi neapturami slīd uz leju. “Būs jau labi,” pasaka tev sarunu biedrs, un šī dežūrfrāze nozīmē, ka tev jāpamāj ar galvu un jāpasaka paldies par atbalstu. Iespējams, jūties nedaudz vainīgs, ka atļāvies būt vājš un kāds to ir redzējis.

Žurnālā

Atrast Lielisko 160 kilometru rādiusā

— Aleksandra Grīna

“Meitenīt, vai jūs esat feisbukā vai tinderī?” puisis jautā meitenei bārā. “Nē? Žēl, būtu varējuši iepazīties,” skumji nosaka puisis... Diemžēl šī nav tikai anekdote, bet patiesība. Iepazīties un veidot attiecības kā senos laikos ir patiesi grūti, tāpēc daudzi meklē glābiņu Tinder – šī bezmaksas aplikācija ļauj atrast un veidot simpātijas 160 kilometru rādiusā visos zemes nostūros, kur ir internets. 

Man ir 40 gadu, esmu šķīrusies. Biju precējusies ar latvieti, pirmo reizi tinderī sāku sērfot pirms gada.

Žurnālā

Manai pasaulei bija jāsašķīst drumstalās, līdz ieraudzīju sevi

— Sandija Salaka

Sievietes dzīvi nosaka identitātes, un viena no spēcīgākajām ir laimīga ģimenes sieviete. Tas ir kas tāds, bez kuras lielākā daļa sieviešu savu dzīvi nespētu iedomāties jēgpilnu. Tiekšanās atrast mīļoto, vīt ligzdiņu un radīt pēcnācējus ir instinktu, kultūras un sabiedrības likumu dabā. Visa pasaule sadosies rokās, kad atradīsi savu vīrieti un dzemdēsi bērnus! Tikai tad dzīve tā pa īstam sāksies!

Žurnālā

Meklēju baņķieri ar tetovējumu jeb Tā iepazīstas Holandē

— Jolanta Sēnele

Nav viegli. Tiešām nav viegli augsti izglītotai holandietei atrast sev dzīves draugu. Pat laikos, kad atliek vien nospiest pāris pogu viedtālrunī, lai prinču rinda izlēktu uz ekrāna.

Žurnālā

Gandrīz kūka

— Dana Sinkeviča

Vārīti saldi burkāni + kartupeļi + rudzu milti – ir cilvēki, kas šādu kombināciju uzskata par aizdomīgu jau saknē. Jo labāk, mums paliks vairāk. Tām, kas sklandraušus un tā radiniekus atklājušas kā ļoti garšīgas “gandrīz kūkas”.

Atradu un iesaku piecas vietas Rīgā un apkārtnē, kur tos var dabūt. Jo, ja neesi Kurzemē, pie šāda rauša tikt nav viegli. Un rudenī tie garšo vislabāk.

Žurnālā

Sabiedrības viedoklis

— Ksenija Andrijanova

Man patīk mans dzīvoklis. Pašā pilsētas centrā. Mazs, kompakts, bet ar lielu skapi, glaunu vannas istabu un vienmēr ciemiņiem atvērtām durvīm. Pirms nedēļas pie manis atnāca draudzene, atnesa vīna pudeli un aizgāja pēc vieniem naktī. Vakar pa atvērtu logu ienāca zirneklis, neatnesa neko un tika izsviests ārā uzreiz. Šodien es nevienu negaidīju. Kaut kas atnāca pats.

Žurnālā

Sekss – pieejams un brīvs no kauna. Kā ar to sadzīvot?

— Linda Curika

Ir agrs pusdienlaiks. Lokālu Veldze pārpildījuši blakus esošo biroju pusdienotāji. Pie letes sēž divas divdesmitgadnieces. Stilīgas, tetovētām rokām, vasarīgās kleitas. Abas svaipo tinderi un dzer kafiju. “Paskaties uz šo,” viena saka. “Fui, es viņu ziņu.” Viņas svaipo kādu pusstundu, dodas uzpīpēt un atkal atgriežas pie bāra letes. Pēc četrdesmit minūtēm viena no viņām ir sarunājusi randiņu, bet otrai “beidzās vīrieši”. 

Žurnālā

Kā latvietis rudens grūtsirdību pārvar

— Ieva Cipruse

Es ļoti mīlu latvieti kā konceptu. Un šad tad man patīk par to runāt. Latvieti kā konceptu no visām tā pusēm: šašlikiem, Dziesmu svētkiem, kūtrumu, saulgriežiem, Purvīti, antiņiem un tādā garā. Par visu no visām pusēm, arī neglītajām, un veselīgu skatu nopaijāt latvieša pašapziņu. Vienmēr piebilstot: bet tieši tāds tu man patīc, dziedošais, Ziedoni citējošais īgņa, periodiskais melanholiķi.

Žurnālā

Zūd viļņa forma. Okeāns paliek.

— Inga Gorbunova

Pirmoreiz viņu sastapu pērnruden, kad kopā ar draugiem devāmies uz mākslas performanci Pedvālē. Kad iekāpu auto, mani iepazīstināja ar mazliet eksotiska izskata indiešu kungu, kurš, pavaicājis, ar ko nodarbojos es, teica, ka arī strādājot ar tekstiem. Drīz iznākšot kārtējā grāmata – no sanskrita tulkots senindiešu dzejas krājums.


Žurnālā

Viss nav tā, kā izskatās

— Inga Gorbunova

Vienudien Facebook ieraugu šādu ierakstu (citēju pēc atmiņas): “Nopirku ballei jaunu kleitu. Ievilku vēderu, izgrozījos spoguļa priekšā un jutos tik apmierināta! Skaistule. Svinības bija lieliskas. Nupat apskatīju fotogrāfijas. Ieraudzīju sevi. Resna, veca, nesmuka govs.”


Žurnālā

Ko mēs vēl nezinājām par seksu

— Jolanta Sēnele

Seksa dzīves teorētiķi nākuši klajā ar dažiem jauniem atzinumiem, kuri, ja tā padomā, neko jaunu tomēr neatklāj, tikai akadēmiskā veidā apstiprina to, ko mēs jau tāpat zinājām. Varbūt vienīgi mums nebija ienācis prātā, ka…

Žurnālā

5 jautājumi par vīnu vasarā, ko man visbiežāk uzdod draudzenes

— Dana Sinkeviča

„Es mīlu vīnu. Mīlu visu, kas saistīts ar un ap vīnu. Mīlu gan teoriju, gan praksi. Nemīlu snobismu. Zini, kādas izskatās īsta vīndara rokas? Saules aprautas, vīnogulāju nobrāztas, vienmēr zilimelniem nagiem – vīndarīšana tajās ir tā ieēdusies, ka nevar noberzt nost pat ar pasaulē labāko traipu tīrītāju. Rokas ir skaistas, bet tādās rokās nav nekā no snobisma. Tā arī es uztveru vīnu. Man tas ir sabiedrotais. Sarunām, draugiem, ģimenei. Mazu un lielu mirkļu svinēšanai. Baudīšanai, ne dzeršanai.”

Žurnālā

Es un mana vasara

— Sarmīte Kolāte

Uzkāpt. Esot jāiet gar jūru. Vienam vai organizētās ekspedīcijās. Tā, protams, ir lieliska pieredze, taču es šogad kāpšu kalnos. Ģeoloģijā nav tādu kritēriju, kas nosaka, no kāda augstuma sākas kalns, tāpēc arī mūsu dievzemītes paugurus ļauts lepni dēvēt par kalniem. Citas vasaras bija jāizpeldas desmit dažādos ezeros, šovasar būs kalni. Jo tā, pirmkārt, ir pavisam cita smarža – gan tā apkārtesošās dabas smarža (lielākā daļa Latvijas augstāko kalnu atrodas dabas liegumos vai aizsargājamo ainavu apvidos), gan smarža, ko, kāpjot un esot dabā, rada mans ķermenis.

Žurnālā

Mana Dievmātes draudzene- Gruzija

— Nora Ikstena

Ar Gruziju pirmoreiz satikos pirms deviņiem gadiem, kad braucu ciemos pie sava drauga Levana, kurš kļuva par manu vīru. Es ieguvu arī draudzeni uz mūžu- bezgala skaisto kalnu, vīnogu un sirdssilto ļaužu zemi- Sakartvelo.

Žurnālā

Kurš grib strādāt ar robotu pelēkā uzvalkā?

— Agate S. Freimane

Latviešu meitene Londonas Sitijā. Ar Londonu savu dzīvi saistu jau 12 gadu. Anglijā nonācu vēl skolas laikā, jo jau toreiz zināju, ka ļoti vēlos studēt kādā no labākajām Eiropas universitātēm. Ģimenē izlēmām, ka vidusskolas pēdējos gadus man labāk mācīties Anglijā, lai vieglāk izturētu iestājpārbaudījumus prestižajā Varvikas Biznesa skolā (Warwick Business School University of Warwick).

Žurnālā

Atļauties nebūt perfektai

— Inga Gorbunova

Pirmā numura redaktores sleja. Augu ģimenē, kurā mani visi mīlēja. Kā nu katrs prata, jo biju pirmais bērns, kas pēc ilgāka laika ienāca šajā tik daudz pieredzējušajā un trakus laikus pārdzīvojušajā kompānijā.

Žurnālā

Patiesība ir kaut kur vidū

— Inga Gorbunova

Saruna ar domātāju Pēteri Sproģi. Pirms daudziem gadiem draudzenes mudināta nolēmu apgūt Bībeles Alfa kursu. Netiku tālāk par trim nodarbībām, jo nespēju izturēt to sajūtu, ka, manuprāt, mani aicina nedomāt. Mācītājs bija jauns, simpātisks un mūsdienīgs, taču jebkāda diskusija šķita neiespējama.

Žurnālā

Par sievieti nepiedzimst, par sievieti kļūst. Kursos.

— Alise Zariņa

Pēdējā laikā neparasti spilgti izjūtu dažādu dzīves mācību klātbūtni ikdienišķā tērgāšanā. Esmu vērojusi sievieti, kas runā par nesen apgūtām zinībām.

Žurnālā

Kā es pazaudēju 47 liekas ādas

— Dace Andersone

Domāju – kā gan šādu stāstu sāktu citas rakstītājas? Kāda romāna varone dienasgrāmatu sāktu ar bilanci. Lai iet!


Ielogojies