Lasāmgabali

Par to, kas būtisks šobrīd. Un par tēmām, kas nekad neiziet no galvas, sirds un modes.

Žurnālā
icon-pin-

Par zvaigznēm

— Inga Gorbunova

Senos laikos ar labu paziņu, kāda sporta veida uzlecošo zvaigzni, pirmo reizi dzīvē devāmies pie astrologa. Tādā noskaņojumā, itin kā gaidītu tikšanās ar kādu Finka pēcteci. Meiteni bija sākušas vajāt traumas, un to dēļ starti vairs nebija tik veiksmīgi. 

Žurnālā

Apdzisušās ogles

— Karīna Račko

“Attiecību sākums, kad starp diviem cilvēkiem uzšķiļas dzirkstele un dzimst mīlestība, jau vienmēr ir skaists,” pavasarī kādā no Latvijas rajonu bibliotēku apmeklējuma reizēm man sacīja lasītāja vecumā ap piecdesmit. “Es vēlētos, lai jūs uzrakstāt par to, kā šo dzirksteli nepazaudēt, kā prast mīlestību saglabāt.”

Žurnālā

Kāpēc mēs krāpjam

— Jolanta Sēnele

Nē, treniņbikses un nekrāsotas lūpas nav iemeslu skaitā. Krāpšana ne vienmēr ir problemātisku attiecību simptoms, jo arī laimīgas laulības, izrādās, nav garants pret neuzticību. Kāpēc tad īsti mēs ļaujamies šim vecākajam grēkam pasaulē? 

Žurnālā

Vēstule vecītim: ko vēlas vīrieši

— Kristiāns Ērglis

Svētku gaidīšanas laiks rosina ticēt brīnumam, tāpēc šogad arī es saņēmos uzrakstīt vēstuli Ziemassvētku vecītim un klusībā loloju cerību, ka viņš ar savu ziemeļbriežu un rūķu armiju parūpēsies, lai šī vēstījuma saturs nonāk līdz visām daiļā dzimuma pārstāvēm. Pasaule tiešām kļūtu labāka, ja vīrieši mācētu paskaidrot, ko gaida no savām sievietēm.

Imperfekt iesaka

Žurnālā

Par ilgdzīvošanu, desmitgažu krenķi un Kameronas stratēģiju

— Inga Gorbunova

Nesen kāda meitene tviterī uzrakstīja, ka, strauji tuvojoties divdesmit trešajai dzimšanas dienai, viņai sākas neliela panika. Pirmoreiz tā īsti apjautusi, ka kļūst vecāka un, šķiet, parādījusies pat kāda krunka.

Žurnālā

Ziemas sajūtu pikniks

— Inga Gorbunova

Pieaudzis cilvēks jau zina, ka svētki neieveļas mājās caur kamīnu kā Santa Klauss ģimenes filmās. Un, kad kāds pieaugušais runā par svētku sajūtu, kuras šogad nez kāpēc kā nav, tā nav, viņš parasti vaino pie tā jebko. 

Žurnālā

Kas meklē, tas atrod

— Inga Gorbunova

Pieļauju, daudzi astrologa Aleksandra Sokolova klienti nemaz nezina par viņa akadēmisko izglītību un gadiem ilgo darbu ātrajā palīdzībā un reanimācijā. Savukārt tiem, kuri to zina, varbūt, tieši tāpat kā man, rodas jautājums: kā viņš nonācis pie lēmuma tik radikāli mainīt nodarbošanos?

Žurnālā

Vēstule manai aizjūras mīlestībai

— Autors anonīms

Mūsu satikšanās bija kā milzīga emociju eksplozija, kā stāsts no banālākajiem romantiskajiem romāniem.

Žurnālā

Darbs un darbarīks. Ko man iemācīja deviņdesmitie?

— Vivita Leismane

Esmu astoņdesmit sestā gada bērns. Uzaugu bez pamperiem un veļas mašīnām. Valkāju humpalu drēbes. Piemājas veikalā varēju našķēties tikai ar divu veidu saldējumiem – plombīra vai šokolādes, un, protams, tas neaizmirstamais, leģendārais apaļais papīra gabaliņš, kas bija rūpīgi jānoplēš, lai sāktu mieloties.

Žurnālā

Meklējam perfektu saimniekotāju jaunajā I’MPERFEKT viesistabā

— I'mperfekt

Mēs Tev piedāvājam pastāvīgu darbu mazā un draudzīgā kolektīvā, adekvātu atalgojumu, sociālās garantijas, iespēju realizēt savas idejas un darba laikā satikt daudz interesantu cilvēku.

Ja gribi būt kopā ar mums, sūti CV un motivācijas vēstuli uz hello@imperfekt.com

Žurnālā

Likumīgi aizlauzti

— Inga Gorbunova

Bija viena no šīs vasaras karstākajām dienām. Pie vārtiņiem piestāja taksometrs, un no tā izkāpa jauna sieviete ar čemodānu. Viņa neslēpa, ka ir stipri samulsusi, un arī es cīnījos ar grūti izprotamām izjūtām. Nebiju domājusi, ka mēs vēl kādreiz satiksimies. Savulaik viņa bija man tuva, un tā bija šķiršanās, kas stipri sāpēja.

Žurnālā

I'mperfekt balsošanas padomnieks

— I'mperfekt

Apolitisks ceļvedis vēlēšanu džungļos

Britu valstsvīrs Vinstons Čērčils esot teicis, ka demokrātija ir sliktākā no valsts pārvaldes veidiem, bet nekas labāks diemžēl nav izdomāts. Tā kā jēdziens “demokrātija” nozīmē — tautas vara, tieši mums, tautai, nekas cits neatliek, kā vien ņemt varu savās rokās. Un sākt ar to, ka vispār aiziet uz vēlēšanām.

Žurnālā

Dieva dāvana

— Dana Sinkeviča

Gruzīni nekad nesteidzas, it īpaši, ja iepriekšējā vakarā bijusi tāda pamatīgāka supra — vakariņas ar daudziem tostiem un no tā izrietošajām sekām. Tādēļ džigiti esot mazliet nokavējuši, kad Dieviņš zemi dalījis, taču viņi tik ļoti iepatikušies galvenajam priekšniekam, ka tas atvēlējis viņiem to zemes pleķīti, kuru pats sev pietaupījis. 

Tāda ir leģenda par Gruziju. Kad šo dieva dāvanu iepazīsti, nemaz nebrīnies, kur šādi stāsti rodas.

Žurnālā

Mamutu stiepējas

— Ansis Kalējs

Saskaņā ar tradicionālo ģimenes modeli naudas pelnīšana ir galvenokārt vīrieša atbildība, taču mūsdienu ekonomikā arvien vairāk ir ģimeņu, kurās sieviete pelna vairāk (dažkārt pat krietni vairāk) nekā vīrietis. Un abiem ir vajadzīgas pamatīgas diplomāta iemaņas, lai šī kutelīgā situācija nenovestu pie attiecību kraha.

Žurnālā

Mana māja - sociālais tīkls

— Ksenija Andrijanova

Par sociālajiem tīkliem runā daudz un dikti. Tā saucamās vecās skolas pārstāvji izsaka nopietnas bažas: ko tad nu, jaunatne jau savos telefonos tik ļoti ieurbusies, ka pasauli neredz.

Žurnālā

Zilais ielāps

— Māris Teikmanis

“Būsi darbā? Man tev kaut kas jāizstāsta!” ar kādām desmit izsaukuma zīmēm beigās Krista rakstīja man ziņu visai agrā otrdienas rītā. Ierados pēcpusdienā. Viņas acis mirdzēja. Bija noticis TAS.

Žurnālā

Lietišķā mistiķe

— Inga Gorbunova

Pirmo reizi viņu sastapu, kad man bija, šķiet, divdesmit divi vai trīs gadi. Un tas iespaids bijis tik spilgts, ka pat tagad, pēc tik daudziem gadiem pirmo reizi ienākot šajās mājās un sēžot krēslainajā, vīteņ­augu noēnotajā viesistabā, kas todien ir mazs glābiņš no ārā valdošās svelmes, ­aizvien redzu tieši to sievieti. Efektīgu, rūpīgi safrizētu glītu blondīni ar spilgti ieēnotām, ļoti vērīgām un vērtējošām acīm. Vienmēr ieturētā, elegantā kostīmā. Tā laika progresīvākā lielā laikraksta galveno redaktori. Ļoti ietekmīgu un stingru. Nokļūt praksē vai ārštatā pie viņas bija katra žurnālistikas studenta sapnis, kuru realizēt ­nebija vienkārši. Bet šodien es uzzinu, piemēram, to, ka toreiz, lai cik izslavēti stingra priekšniece, dziedējusi savu mīlas likstu pārņemto darbinieču sirdis, izliekot kārtis.

Žurnālā

Redaktores sleja

— Inga Gorbunova

Mūsu gudrie senči teikuši: bailēm lielas acis. Ir jau arī. Dažkārt tik lielas, ka vai nu. Tās ir bailes, kas atņem līdzsvaru un iegāž ūdenī. Bailes paralizē domāšanu un padara vāju. Bailes neļauj piedzīvot daudz interesantu lietu, bailes aptur un attur, neļaujot iet turp, kur tik ļoti gribas. Bailes ierobežo un iesprosto. Kā teica Kriss Valatons vienā no mūsu intervijām, bezbailīgu cilvēku vispār nav. Visi baidās. Tikai vieni bailes pārvar, bet citi ļauj tām regulēt dzīvi.

Žurnālā

Divi. Ar mīlestību un HIV

— Mare Gauja

Marta un Aigars tūlīt svinēs gada kāzu jubileju. Nedaudz pāri četrdesmit, labi situēti, inteliģenti, iemīlējušies un... inficēti ar HIV. Ārsti mūsdienās saka: tagad tieši tā izskatās infekcijas jaunā seja. Marta HIV sev atklāja, veicot testu pašas rīkotā publiskā veselības veicināšanas pasākumā. Aigara pirmā sieva jau mirusi no AIDS. Nesen satikušies, viņi sāk visu no jauna.

Žurnālā

Porno eksperiments

— Leonards Skudra

Senāk pēc pornogrāfijas bija jādodas uz preses kiosku vai intīmpreču veikalu, bet mūsdienās tā neierobežotā daudzumā pieejama internetā. Un tas neizbēgami ietekmē vīriešu attieksmi pret seksu un sievietēm.

Žurnālā

Vai iekāre ilgtermiņa attiecībās atsakās dzīvot?

— Kristīne Balode

Katrai no mums ir sava seksuālā biogrāfija, ko sākam rakstīt līdz ar savu pirmo elpas vilcienu. Tajā ir gan pašas drosmīgas pētniecības procesā atklātas rindkopas, gan paragrāfi, ko veidojusi apkārtējo pārliecība par ķermeni, baudu, kailumu un pieskārieniem. Un, lai kā arī gribētos teikt, ka mācāmies tikai no pašu piedzīvotajām veiksmēm un neveiksmām, kad runa ir par seksualitāti un iekāri, esmu droša, katra atradīs savā biogrāfijā piemērus, kad apkārtējo pieredzi un pārliecību esam pieņēmušas ja ne gluži kā akmenī cirstas, tad kā gana jaudīgas, lai laika zobs uz tām spētu atstāt visai maznozīmīgu ietekmi.

Žurnālā

Mans labākais draugs – gejs

— Agnese Strazdiņa

“Jūs taču esat tik skaists pāris!” – šādiem vārdiem mūs ar Jāni ik reizi savās lauku mājās sagaida Benita, kopējo draugu mamma, pie kuras mūsu kompānija viesojas katru vasaru. Jānis ir izskatīgs, pieklājīgs, strādā prestižu darbu Rīgā un bieži redzams dzeltenajā presē. Nav brīnums, ka viņš ir visas pasaules sievasmāšu sapnis. Tāpēc neviena vien mani ir mudinājusi beidzot rīkoties un panākt, lai Jānis būtu kas vairāk nekā tikai mans labākais draugs. “Vienkārši ievelc viņu gultā,” padomu deva krustmāte, kurai diplomātiski teicu, ka ar Jāni nekas nesanāks. Tām, kuras ir mazāk konservatīvas, esmu atklājusi, kāpēc – Jānis ir gejs.

Žurnālā

Sieviete kalnos

— Kristīne Liepiņa

Kad man jautā, kā tas ir – būt sievietei kalnos, man vienmēr ir grūti atbildēt. Tāpat kā atbildēt uz jautājumu, kā ir būt sievietei. Mēs dzīvojam katra savu dzīvi un esam tik atšķirīgas. Man allaž ir šķitis, ka es pat īsti nespēju citiem pastāstīt, kā tas ir – kāpt kalnos, būt tur, izdzīvot to visu, reizēm gandrīz vai nomirt un tad augšāmcelties... Iztukšot savus cerību traukus līdz pēdējai lāsei un tad atkal no jauna tos piepildīt. Kā ir atkal un atkal gulēt zem klinšu vai ledus sienas, zem virsotnes neaptveramā varenuma un tajā brīdī neko nezināt par nākotni. Nezināt, vai tā vispār būs.

Žurnālā

Kad var ēst, ko gribas

— Jolanta Sēnele

Beidzot atradu grāmatu, kas mani mierina attiecībā uz ēšanu. Tās autors Čārlzs Eizenšteins apgalvo, ka mūsu sarežģīto un neirotisko attiecību ar ēdienu pamatā ir akla uzticēšanās ārējām autoritātēm un absolūta ķermeņa vajadzību ignorēšana. Viņš iesaka uzticēties tikai vienai autoritātei – sev. 

Žurnālā

Gredzenfobija

— Ansis Kalējs

Desmit gadu ilga kopdzīve un pāris bērnu pūrā, bet bildinājums vēl aizvien nav izskanējis. Kāpēc vīriešiem ir tik grūti saņemties, lai apprecētu sievieti, ar kuru dzīvo kopā?