Par to, kas būtisks šobrīd. Un par tēmām, kas nekad neiziet no galvas, sirds un modes.
Iet vai neiet politikā? Tāds jautājums sāk nodarbināt aizvien vairāk un vairāk Latvijas iedzīvotāju prātus. Šovasar Saeimas priekšvēlēšanu laikā pārsteigumi bira kā no pārpilnības raga, kad pamanījām, ka arī tas un tas, un pat tas “iet sarakstā”.
Jāatzīstas, ka pirms tikšanās ar Gruzijas vēstnieci Latvijā Teu Maisuradzi, es nedaudz šaubījos, vai saruna izdosies. Bažījos, ka tā varētu izvērsties pieklājīgā diplomātiskā laipošanā, ja sākšu runāt par karu. Un beigās tāds small talk vien sanāks. Biju aizmirsusi vienkāršo patiesību, ka uz pieņēmumiem balstīts viedoklis bieži vien izrādās maldīgs.
Kāda sieviete jautāja, lai viņš pastāsta, kā atrast īsto mīlestību. Arī man kļuva interesanti, ko tad nu viņš teiks? Vai tiešām stāstīs par kādu gaismas ceļu, uz kura vispirms satiekas dvēseles, kas tad saved kopā tos, kuri viens otram nolemti, vai ko tamlīdzīgu? Nu, jūs jau zināt, cik tēlainas parasti ir atbildes uz šādiem jautājumiem.
Zane Zābere ir ēšanas traucējumu psiholoģijas speciāliste. Zane pati ir izgājusi cauri anoreksijas pieredzei. Šoreiz vairāk runājām par to, kas slēpjas aiz anoreksijas un bulīmijas, par to, kur ēšanas traucējumiem aug kājas, par mītiem, ka “vīrieši ar to neslimo” un ka tā ir modeļu slimība.
Dzīve ir tā vērta, lai par to priecātos, nevis tikai pieciestu. Nāc kompānijā un būsim uz viena viļņa!
Imperfektā mājsēdēšana no 21. oktobra līdz 15.novembrim. Tiekamies attālināti sociālajos tīklos, e-veikalā imperfekt.com, Spotify I'mperfekt piektdiena un mūsu virtuālajās nodarbībās.
Var jau būt, ka rudens ir drusku klusāks, mazliet paguris no vasaras nebeidzamajām dzīrēm un priekiem. Ir laiks klusumā paskatīties kādu vecu un drusku smeldzīgu filmu.
Ja meklējat atšķirīgus risinājumus komunikācijā, radošas idejas un profesionālu izpildījumu, iespējams, tieši I'mperfekt komanda kļūs par jūsu neperfekti perfekto sadarbības partneri.
"Kamēr pa mājām" iedvesmas kaudzīti sagatavojušas arī Inga, Kristīne, Linda un Katrīna.
Arī mēs šobrīd pa mājām, bet turpinām darboties un rakstīt. Te esam katrs sagatavojuši mazu #paliecmājās iedvesmas kaudzīti ar saviem favorītiem - filmām, grāmatām, aplikācijām, dalāmies ar to, ko paši apņemamies un tev iesakām pamēģināt.
Saistībā ar valstī noteikto ārkārtas stāvokli arī mēs uz laiku mainām savu ierasto darbības veidu.
ES ESMU LABA TIEŠI ŠĀDA
Mēs, I’mperfekt komanda, pēc 2019. gada vasaras nometnes meitenēm joprojām jūtamies pozitīvi uzlādētas un iedvesmotas, tāpēc nākamajā vasarā rīkosim nevis vienu, bet veselas trīs nometnes meitenēm!
Mēs nevaram atbildēt uz filozofisko jautājumu: kur paliek laiks (jo Ziemassvētki tiešām nav aiz kalniem), toties varam atbrīvot no jautājuma: ko lai dāvina?
Lai viss par veikalu taptu skaidrāks, atbildam uz 5 populārākajiem jautājumiem, ko mums uzdod lasītāji.
Lai ar drusku vieglāku soli iesoļotu šajā rudenī, gribējām padalīties ar šo to, ko var sadarīt arī drēgnajā laikā. Šos ieteikumus sarūpējis katrs imperfektietis pats par savu iestaigāto rudens taciņu, tāpēc varam garantēt, ka būs forši! Seko mums, un varbūt kaut kur starp kļavu lapām sasmaidīsimies.
Ārēji neuzkrītošs korekts un elegants – Imperfekt īpašais plānotājs, būs perfekts aksesuārs ikvienā lietišķās tikšanās reizē.
Gadu no gada mēs atgriežamies pie jautājuma: kas būs modē šajā sezonā? Šoreiz man ir viens lielisks paziņojums: modē ir tas, kas tev pašlaik ir mugurā.
Ik gadu eksperti ar krāsu institūtu Pantone priekšgalā vienu no toņiem izsludina par “gada krāsu”. Šogad tā ir rozīgi oranžs korallis, kas tiek dēvēts par “dzīvo, dzīvīgo koralli”. Šī krāsa simbolizē vajadzību pēc optimisma un prieka.
Lasīju kādā IKEA pētījumā, ka sievietes mājas darbiem velta vidēji 26 stundas nedēļā. Mani novērojumi gan liecina, ka mājās tāpat ir hronisks bardaks — pucē, cik gribi. Un tad pēkšņi šajās svinamajās dienās piesakās ciemiņi: labākajā gadījumā draudzenes, sliktākajā – perfekto pīrāgu cepēja vīramāte. Ko darīt, ja negribas šausmīgi iespringt?
Tu jau zini: ir cilvēki, kuriem viegli atrast dāvanas un ir tādi, kur galvu izmežģīsi, domājot. Jo.. vai nu īsti nav skaidrs, kas viņiem patīk, vai arī viņiem jau it kā viss ir. Arī mums tā gadās. Taču, kā mēdz teikt, ir varianti. No sirds ceram, ka kāds trāpīs mērķī arī Tavam apdāvināmajam. Lai gan dāvanas, protams, nav galvenais Ziemassvētkos, tomēr patīkami, ja pašai prieks un arī otrs priecīgs.
Dizainpasaulei kādu brīdi atkal jauns favorīts – septiņdesmitie gadi. Un kā mēs visi labāk vai sliktāk atceramies, tā neatņemama sastāvdaļa bija makramē: pie sienas, ap puķu podiem, durvju ailēs, uz klubkrēsla un kur tik vēl ne. Labās ziņas ir tādas, ka makramē arī ir back! Turklāt, kā izrādās, pat gorillas mezglo savas mājas.
Zini to teicienu, ka optimistam glāze vienmēr būs pa pusei pilna, bet pesimistam – pa pusei tukša? Bet datorists vispār uz tumbočkas noliek divas glāzes ar ūdeni: ja nu naktī gribas padzerties un - ja negribas. Tie, protams, jociņi, bet cilvēki un lietas, kas mums apkārt, atstāj savu nospiedumu uz to, kā redzam un sajūtam pasauli. Savi īstie cilvēki katram jāmeklē pašam, taču lietas gan mēs varam piedāvāt. Tādēļ piedāvājam savu rudenīgo izlasi no mūsu interneta veikala plauktiem.
Tev šķiet, ka tavi bērni pārāk bieži vakariņās ēd cīsiņus un šķiedrvielas arī neuzņem pietiekamā daudzumā. Un sekmes vecākajam tādas, ka diez vai tiks 1. ģimnāzijā – ko tad nu darīs? Tev šķiet, ka tavās fotogrāfijās mūždien izlien kāda graujoša krunka vai nodevīga riepa ap vēderu. Mugura arī sakumpusi. Zini ko, bet vai tev nešķiet, ka vienkārši jātriec ratā savs perfekcionisms? Vai tieši tas nav pie vainas, ka visu laiku tā sirsnīgi bojā sev dzīvi bez iemesla? Mums, savukārt, šķiet, ka vasara ir labākais brīdis, kad triekt ratā Lielo P.
To PERFEKCIONISMU.
Vasaras rītiem ir tāda īpaša smarža, ko nesajauksi ne ar vienu citu: smaržo mazliet pēc rasas un solījuma, mazliet pēc vakardienas ballītes un dillēm. Un vienalga, vai sēdi uz jumta terases, lauku verandā vai uz guļamrajona balkona, skaistas lietas, kas tev apkārt, paspilgtina šo mirkli. Vai vismaz uzlabo garastāvokli, ja rīts gadījies drusku sērīgs, jo pat mūžīgās svara vērotājas gurķmaizīte uzreiz izskatās cerīgāka uz priecīga šķīvja.
Mums bija slow life (koncepcija, kas paredz dzīvošanu relaksētā tempā), hygge (dāņu versija par slow life) un lagom (zviedru versija par to pašu slow life un līdzsvaru), bet nu kārta pienākusi japāņiem ar viņu vabisabi (wabi sabi). Tā (jeb tas?) interjera un dizaina pasaulē atzīta par pēdējo gadu karstāko tendenci.
Pirmoreiz par Ilzi padzirdēju, šķiet, pirms gadiem divpadsmit. Kolēģe stāstīja, ka tikko pie viņas redakcijā bijusi jauna, dulla meitene, kura vecumā, kad mūsu laikos cilvēki lielākoties vēl vairās no pienākumiem un saistībām, ar maziem bērniem pārcēlusies uz dzīvi laukos, veido tur savu saimniecību un audzē kaut kādus dīvainus sīksalātus. “Nez, cik ilgi izturēs,” viņa teica. Man tas toreiz palika prātā galvenokārt tāpēc, ka šai meitenei bija ļoti interesants uzvārds. Absolūts.
Atvērt bāru nav liela meistarība. Entuziasms, labi cilvēki apkārt un dzidri prāta formulējumi palīdzēs ar sākotnējo vilņa eksploziju gāzt kalnus. Vai vismaz paugurus. Tomēr... Kāds ir projekta vēstījums un nozīme kultūras telpā? Kādas ir komunikācijas nianses? Šie ir lieliski jautājumi pašanalīzei, lai atšifrētu koncepta nianses.
Iespējams, izdzirdot, ka kāds pārceļas uz dzīvi Bali, daudziem acis ieplešas. Vai atkal sekos kārtējais stāsts par to, ka dzīve bija drūma un pelēka, bet tad pēkšņi ieguva krāsas? Un ir jau ir arī pamats šādai reakcijai. Reiz Austrālijas sērfotāju iecienītā bohēmiski tropiskā pērle bija vieta, kur patverties un norobežoties tiem, kuru gars bija par lielu, lai to apjoztu sistēmas kaklasaite. Te varēja augām dienām slidināties pa viļņiem, pusdienlaikā zvilnēt no bambusiem un palmu lapām uzslietā pavēnī, bet vakaros pie ugunskura uzvilkt dūmu un paklausīties kādu tīkamu dziesmu.
Par seksuāli inteliģentu cilvēku, seksuālu sievieti, vīrieti, tradīcijām, aizspriedumiem un brīvību. Par to, kas notiek ar libido kovida ierobežojumu apstākļos, un par to, kā pašam par savu seksualitāti uzņemties atbildību. Stāsta psiholoģe, seksualitātes pētniece un raidījuma Seksuāli inteliģents vadītāja Kristīne Balode.
Pie ceļojuma galvenajām jeb neatņemamajām sastāvdaļām, izņemot pasi un vēl vienu drēbju kārtu, es noteikti pieskaitītu arī ceļabiedru (vai biedrus, ja to ir vairāk par vienu). Manā pieredzē ir brauciens, kurā nebija nepieciešams finansējums, kā arī tādi, kuros itin veiksmīgi varēja iztikt bez īpašas ceļojuma somas. Bet nekad nav bijis tāds, kurā es būtu devusies viena, tas ir, bez ceļabiedra.
Diāna Goba
Gardencackes.lv
@diana.gardencakes
Foto: Andrejs Nikiforovs
Klāt gada karstākais laiks, kurā laiskas pēcpusdienas uz balkona vai dārza ballītes draugu lokā noteikti vērts papildināt ar pašgatavotu saldējumu. Uzrunājām kūku guru Diānu Gobu no gardencakes.lv, un, izrādās, viņai ir varianti gan vegāniem, gan arī tiem, kuri negrib pārlieku cukurotu dzīvi.
Saruna ar ārsti, neiroloģi un kognitīvo zinātņu maģistri Sandru Vestermani par neiroloģiju, karjeras izvēli, mūsdienu cilvēka izaicinājumiem, trauksmi, sevis iepazīšanu un to, kā mūsdienu laikmetā rast mieru.
Savā ziņā es mazliet apskaužu angliski komunicējošo pasaules daļu, kur, rakstot vēstules, tik elementāri un nepiespiesti tiek lietota uzruna dear, latviski tas būtu: dārgais. Mēs, latvieši, to mēdzam aizstāt ar “mīļais/mīļā”, bet piekritīsiet, ne vienmēr, īpaši uzrunājot personiski nepazīstamus cilvēkus, tas izklausās dabiski.
Fotogrāfijā redzamais kungs ir Džordžs Alfrēds Bleirs jeb Banānu Džordžs. Tobrīd septiņdesmit trīs gadus vecs amerikāņu miljonārs. Ja domājat, ka viņš brauc ar slēpēm vai veika dēli, tad maldāties. Bleira kungs kā pārvietošanās (ja tā var izteikties) līdzekli izmanto savas plikās pēdas.
Autors personīgi pazīst gan nu jau precēto pāri, gan lūgto draugu. Lai arī stāsta tēlu vārdi ir mainīti, iespējams, autors ir bijis pat līdzās šim draugam brīdī, kad tapis atbildes e-pasts uz ielūgumu. Iespējams, autors pats ir tas draugs brīdī, kad draudzene teica: “Man tam šobrīd nav laika. Varēsi atbildēt uz ielūgumu manā vietā?” Lai kā arī būtu, pēc autora domām, no šā stāsta var iemācīties trīs lietas.
Šis raksts veltīts visiem grāmatu draugiem, kuru plaukti pildās ar aizvien jaunu lasāmvielu, kurai šķietami nekad nepienāks īstais lasīšanas brīdis. Jūs neesat vieni. Ļoti iespējams, tas vienkārši ir tsundoku.
Jaunā Rīgas teātra aktieris Vilis Daudziņš ir cilvēks, kurā klausoties varētu paiet dienas. Cik poētiski viņš spēj izstāstīt par zinātni, tikpat zinātniski pasniegt mākslu. Un vēl viņš ir īsts, patiess un cilvēcīgs. Vienā vārdā – dubultzvaigzne.
Ja padomā, katrai aplamībai ir pa nosodošam acu pārim: zeķbikses pie botām nāk komplektā ar ironiski noskaņotu nez kāpēc tieši Dagmāru Leganti, svilpiens guļamistabā reinkarnē piktu vecmāmiņu, aproces vietā uz delma locītavas uzštaukāta matu gumija vizualizē nosodošu Aleksandru Pavlovu, bet nepareizi salātos sagriezti tomāti – pirmās mīlestības kulināri advancēto mammu.
Redzi, es neiestājos brīvprātīgajos rezervistos, lai uztrenētu vai izaicinātu sevi, ne arī lai taptu slaida. Iestājos baiļu vadīta. Pēc notikumiem Ukrainā prātā lēnā garā iezagās doma, ka mēs šeit nemaz neesam diži tālu no līdzīgas situācijas, un, sekojot līdzi notikumiem, sapratu, ka vistrakāk ir parastajam iedzīvotājam, kuram vienā dienā mainās viss pasaules modelis – pēkšņi galvenie ir kara likumi.
Fizioloģiska un psiholoģiska atkarība gandrīz vienmēr rada spiedienu gan uz personu, gan tās tuviniekiem, paziņām un kolēģiem. Tas ir praktisks, sadzīvisks, finansiāls, sociāls un morāls spiediens. Iesaistītie par to pārdzīvo un dažādi cenšas noslēpt vai novērst arī tad, ja ir pilnīgi skaidrs, ka citi un citas par to jau sen zina.
Tās ir parastu ļaužu mazās ikdienas darbības, kas neļauj tumsai uzvarēt. Ja līšana pa tranšejām tev neder un negribi atteikties no lokšķērēm un lūpukrāsas, ir opcijas, kā izrādīt pretestību jebkurā dzīves situācijā.
Režisore un radošā direktore Una Rozenbauma pavisam noteikti ir viena no interesantākajām sievietēm, kādu es esmu satikusi. Sieviete, kura bērnību pavadījusi padomju pagrīdes bohēmā, no rītiem vannā dzied un lasa grāmatas, sieviete, kura audzina četrus brīnišķīgus bērnus, svin svētkus un paralēli vada astoņus projektus.
Kad šo rakstīju, līdz kara sākumam vēl bija divas nedēļas laika. Un vismaz nedaudz ticības, ka ārprāts tiks apturēts. Diemžēl, lai cik arī neticami tas mūsdienās šķistu, vēsture mēdz atkārtoties.
Mans atmiņu stāsts ir tikai neliels ieskats Huichol cilts indiāņu komūnā, dzīvē, ticībā. Stāsts par dziedniekiem (šamaņiem), viņu apbrīnojamajām tradīcijām un dzīvesstilu.
Uzmanīgi ieskatoties, bildē var pamanīt arī mana četrgadīgā dēla ziliem taureņiem izšūto dzelteno cepurīti.
Šo bildi redzot es joprojām brīnos par to trako māti, kas raftingā līdzi paņēma mazu bērnu.
Neērti pat atzīties taču, tolaik nezināju, ka raftings arī tūristiņā galīgi nav nekāds parasts, katram otrajam latvietim kopš bērnības pazīstams laivu brauciens.
Pirmo reizi uz Parīzi aizlidoju apmēram pirms desmit gadiem. Viena pati. Pirmās pāris dienas, protams, pagāja, klīstot pa must have maršrutu “no Eifeļtorņa līdz Luvrai cauri Elizejas laukiem uz Šarla de Golla laukumu”. Tas bija pasakaini, bet, no klišejiskajiem tūristu ceļiem nogurusi, es nākamo dienu izlēmu aizvadīt šaurākos nostūros.
