“Es esmu tā sieviete, kas izraka Latvijas zeltu no Francijas pagrabiem,” viņa smejoties saka. Un, jā, iespējams, tas ir pirmais, kas tiem, kuri neko nav dzirdējuši par Latvijas pirmo vēstnieci Francijā Ainu Nagobads-Ābolu, būtu jāzina.

Atceros mango. Es iekožos tā mizā un ar zobiem plēšu to nost. Bieza sula tek man gar zodu, pāri manai plaukstai, kas saķērusi apaļo augli. Tā saldā smarža iesitas man degunā un savijas ar tveici ap mani, ar tumsu man visapakārt. Tikai mēness apspīd kalnu galotnes. Un es sēžu uz akmens pilnīgi viena un netraucēta. Es mežonīgi plosu sava mango miesu. Es esmu apreibusi no brīvības sajūtas. Es esmu Peru.

Tendenču līkloči vīna pasaulē vijas līdzīgi modes šovu aizkulisēm – vienīgi krietni smagnējāk un lēnāk. Kā salīdzinot cilvēka gadus pret suņa gadu ritējumu... un reizinot ar 10. Vīna pasaule joprojām ir brangi konservatīva, katrs modernisma un eksperimenta solis izpelnās viktoriānisku vērtību piekritēju protesta cunami. Vai vīnam būtu jāpaliek tradicionālam kā vecajos labajos 1800tajos, kad zāle bija zaļāka? Vai tradīciju un modernisma krustošana nedraud ar modes frankenšteinu, kur stilīgi ģērbtam stāvam ir pielāgota Vella kalpu parūka? Kas šosezon ir modē vīnā?

Pieņemsim, ka katram īsajam laimes uzplaiksnījumam var piekarināt cenu zīmi. Varbūt vienu kafiju plastmasas krūzē no benzīna uzpildes stacijas, pie kuras sildi pirkstus mašīnas salonā tā ap pieciem no rīta, dziļās diskusijās šķetinot kārtējo cilvēcei neizprotamo kosmosa teoriju. Tad līdz ar nosarkušo horizonta pamali tu sagaidi ne tikai saullēktu, bet arī pēkšņu apjausmu, ka blakus sēž tavs cilvēks, līdz sirds un dvēseles dziļākajām vīlēm TAVS, nu, tāds, par kādiem raksta dzeju un serenādes.

Pirmo reizi viņu sastapu, kad man bija, šķiet, divdesmit divi vai trīs gadi. Un tas iespaids bijis tik spilgts, ka pat tagad, pēc tik daudziem gadiem pirmo reizi ienākot šajās mājās un sēžot krēslainajā, vīteņaugu noēnotajā viesistabā, kas todien ir mazs glābiņš no ārā valdošās svelmes, aizvien redzu tieši to sievieti. Efektīgu, rūpīgi safrizētu glītu blondīni ar spilgti ieēnotām, ļoti vērīgām un vērtējošām acīm. Tā laika progresīvākā lielā laikraksta galveno redaktori. Ļoti ietekmīgu un stingru. Bet šodien es uzzinu, piemēram, to, ka toreiz, lai cik izslavēti stingra priekšniece, dziedējusi savu mīlas likstu pārņemto darbinieču sirdis, izliekot kārtis. 

Cenšoties atcerēties pirmo reizi, kad kāds man mēģināja iemācīt sievišķību, nāk prātā lauki un malkas skaldīšana. Tas šķita kaut kas ekskluzīvs, kaut kas brālēniem un citiem zēniem rezervēts. Kamēr viņiem tika kas tik iekārojams un baiss kā cirvis, man labākajā gadījumā bija jāsamierinās ar kapli.

Vai jūs zināt to anekdoti par sieviešu kārtas abinieku ar pareizu attieksmi pret dzīvi? Nu, lūk, stāsts ir šāds: dīķa malā sēdēja vardīte un mērcēja kājiņas ūdenī. Pienāca pie viņas draugs krupītis. Abi saskatījās... “Vardīt, vardīt, kāds ūdens?” krupītis, ilgi garumā nevilkdams, vaicāja. Bet vardīte neatbildēja, tikai perpendikulārāk nekā parasti nobolīja acis un slaidi pārlika vienu pleznu pāri otrai. “Vardīt, dzirdi – jautāju, vai ūdens silts,” krupītis nelikās mierā. Klusums... “Eu, nu, varde, netēlo beigtu, kāds ūdens, prasu,” krupis piepūtās zili pelēks. Bet vardīte, ieturējusi dziļdomīgu pauzi (kā viņai nav kauna?!) un divreiz noplivinājusi skropstas (ko viņš vispār nepamanīja), atbildēja: “Es, starp citu, te nevis kā termometrs, bet kā sieviete sēžu.”

Jo vairāk domāju par šā raksta rakstīšanu, jo vairāk tas sāka izskatīties pēc nesaliktas puzles, un puzles likšana nav mana stiprā puse. Tomēr rakstītprieks ņēma virsroku, un puzles gabaliņiem gribot negribot bija jāsāk veidot big picture, kas, iespējams, varēs atbildēt uz jautājumiem: kāpēc ierados šeit, vai tas ir tā vērts, vai atgriezīšos un kāpēc joprojām esmu šeit?

Pirms pāris gadiem izšķīros no ilggadējās draudzenes un pēkšņi biju brīvs kā putns debesīs. Man bija 35 gadi, un pēc visiem parametriem mani varēja ierindot iekārojamo vecpuišu sarakstā. Ja sievietes “tirgus vērtība” ap šo vecumu krītas, tad vīrietim tā ir tuvu zenītam – var veidot attiecības gan ar vienaudzēm, gan ar daudz jaunākām daiļavām, bet tikpat labi var piemiegt ar aci seksīgām četrdesmitgadniecēm.

Ar maija lietus pakšķiem uz palodzēm es jums rakstu vēstuli jūnijam. Vai saldam jūlijam. Varbūt augusta sutai. Kad nu mums būs bijis laiks lappusēs satikties. Logi pil vēsā debesu dušā, bet vairs tas vēsums nav tāds kā pēc ziemas. Šis jau ir siltuma vēsums. Sagaidīta siltuma.

Tagad, kad lieliem soļiem tuvojos augstskolas izlaidums, nekas no loģiskā dzīves scenārija ne tuvu nešķiet pašsaprotams. Un piezogas bailes. Par nezināmo, par nākotni, par to, kur būšu pēc desmit vai divdesmit gadiem.

Pirmoreiz viņu sastapu pērnruden, kad kopā ar draugiem devāmies uz mākslas performanci Pedvālē. Kad iekāpu auto, mani iepazīstināja ar mazliet eksotiska izskata indiešu kungu, kurš, pavaicājis, ar ko nodarbojos es, teica, ka arī strādājot ar tekstiem. Drīz iznākšot kārtējā grāmata — no sanskrita tulkots senindiešu dzejas krājums.

Pa ceļam kādā pļavā ieraudzījām zilo govi. Tik ļoti lielu, ka patiesībā tas varēja būt arī bullis. Ceļabiedrs, ignorējot mūsu “no, no, be careful”, izkāpa no auto un enerģiskā gaitā traucās pie dzīvnieka. Kamēr mēs tā bažīgi stāvējām pļavas malā, viņš jau draudzīgi pliķēja lielo govi un priecīgi sauca, vai kāds varētu būt tik laipns un nobildēt viņu. “Man bija svarīgi atrast zilo govi, tagad esmu laimīgs,” viņš teica.

Jautājumā par vīrieša un sievietes draudzību cilvēki dalās nometnēs: vieni ir pārliecināti, ka šāda draudzība ir iespējama arī bez jebkāda seksuāla zemteksta, savukārt citi domā, ka pievilcības likumi dara savu un agri vai vēlu robeža tiks pārkāpta.

Viņa ir dzimusi Otrā pasaules kara sākumā. Teātra zinātniece. Aktiermeistarību mācījusies pie Eduarda Smiļģa. Sarakstījusi neskaitāmas izrāžu recenzijas, izveidojusi Teātra muzeju, strādājusi ar tūkstošiem studentu, izdevusi astoņas grāmatas un pašlaik strādā pie devītās. Viņa allaž ir safrizēta un eleganta, regulāri veic sejas kopšanas procedūras un ik pa laikam kaut ko ieraksta savā Twitter kontā. Tuvojoties Silvijas 80. dzimšanas dienai, aicināju viņu uz šo sarunu, lai uzzinātu, kā viens cilvēks to visu spēj paveikt... un allaž ar smaidu uz lūpām.

Psiholoģiska prombūtne attiecībās ir visai dīvains stāvoklis – tas ir kaut kas starp partizānu karu un pasīvās pretošanās stratēģiju. Aktīvas konfliktēšanas un izskaidrošanās vietā tiek izvēlēta emocionāla izvairība un atsvešinātība. Nav sānsoļu vai centienu šķirties, bet nav arī vēlmes baudīt tuvumu.

Tūlīt pēc vidusskolas es šausmīgi iemīlējos. Un, jā, no šodienas skatpunkta raugoties, “šausmīgi” ir piemērotākais vārds. Varu iedomāties, ko pārdzīvoja vecāki, kad viņu līdz tam visai adekvātais bērns sāka uzvesties tā, kā tolaik uzvedos es. Uz jebkuru mēģinājumu vest mani pie prāta, atcirtu: “Esmu pilngadīga!” Un tas jau nekas, ka pilngadība bija iestājusies tikai pasē, jo visādi citādi joprojām biju atkarīga no savas ģimenes.