Lasāmgabali

Par to, kas būtisks šobrīd. Un par tēmām, kas nekad neiziet no galvas, sirds un modes.

Žurnālā

Porno eksperiments

— Leonards Skudra

Senāk pēc pornogrāfijas bija jādodas uz preses kiosku vai intīmpreču veikalu, bet mūsdienās tā neierobežotā daudzumā pieejama internetā. Un tas neizbēgami ietekmē vīriešu attieksmi pret seksu un sievietēm.

Žurnālā

Gaidot slaveno pusmūža krīzi

— Jolanta Sēnele

Jaunāks mīļākais? Sarkana sporta mašīna? Vai tomēr labāk gads Tibetā un jauns šosejnieks? Pirms tradicionāli ārstēt pusmūža krīzi, varbūt vienkārši nogaidīt un tikai tad sākt rakstīt savu dzīvesstāstu no jauna. 

“Kamēr mēs apbrīnojām Rokija dzīves peripetijas un veiklību boksa ringā, tikmēr viņš… Viņš līdzēja Silvestram Stallonem uzturēt veselību, labu fizisko formu un saglabāt jauneklīgu izskatu.”

— Inga Gorbunova sarunā ar Kārli Ulli

Žurnālā

Draudzīgāka mājošana

— Agate Anna Grebže

Arvien vairāk tiek runāts, cik lielā strupceļā braucam, aizkrāmējot visu ar civilizācijas labumu kalniem. Ir svarīgi rimties šajā virpulī un sākt dzīvot dabai draudzīgāk. Tas nav tikai trends, un nav arī vienā dienā jākļūst par “eko šmeko zeroveisteri”. Ir daudz sīkumu, kas ne tikai pasaudzēs dabu, mūs it nemaz neapgrūtinot, bet arī atvieglos ikdienu. Dažādi mājošanas nieki, par kuriem varbūt vienkārši neaizdomājamies. Ar kaut ko ir jāsāk, un, kad būs tā foršā sajūta, ka dari labi, gribēsies turpināt.

Šeit pats mazumiņš, ar ko sākt, sperot mazus, tomēr nozīmīgus soļus pretim zaļākai mājošanai.

 

Imperfekt iesaka

Žurnālā

Skeleti nedzīvo skapjos

— Ance Šverna

Gada laikā septiņas personas atvēra man savu māju un skapju durvis. Taču, kamēr es lūkojos šo kārtotkāro cilvēku zeķu atvilktnēs un vannasistabās, sāku apjēgt, ka īstā mājkārtošanas drāma norisinās citur, proti, sabiedrībā. Jo vairāk skapjos iekļuvu, jo izteiktāk pārliecinājos, ka “skeleti” nemaz nedzīvo, iestumti tumšākajos kaktos. Izziņas nolūkā nolēmu savu uzmanības starmeti, kas līdz tam bija izgaismojis mājas un mantas, pavērst pašmāju sabiedrības virzienā.

Žurnālā

Dana ar kasti

— Dana Gulbe

Kārtojot māju, sākumā sapratīsi, kādas drēbes tev patīk, bet ar laiku — kādas pieredzes, cilvēki un notikumi rada prieku.

Žurnālā

Jogošana pa vadiem

— Elīna Vanaga

Tu un tava jogas skolotāja internetā. Varbūt tieši tas tev patlaban ir vajadzīgs, lai izrādītu mīlestību pret sevi?. Mani sauc Elīna, un es esmu tā pati sieviete, kas nesen dalījās savā pieredzē par modes biznesa aizkulisēm. Nu jau kādu laiku baudu pilnīgi citādu dzīvesstilu, kas ir saistīts ar sevis izzināšanu un atklāšanu no jauna, izmantojot fiziskas aktivitātes. Ar to arī vēlos padalīties ar jums. Kas zina, varbūt kādai tas ir tieši laikā un aktuāli.

Žurnālā

Brīvprātīgais darbs Banānijā

— Laura Lauziniece

Lidmašīna nolaidās Lusakas lidostā apmēram divos naktī. Cerība, ka mani ar platu smaidu un plakātu sagaidīs brīvprātīgo darba organizators Pols noplaka brīdī, kad piefiksēju, ka visi pasažieri ir izklīduši un es jau četrdesmit minūtes stāvu lidostas vestibilā, kas vairāk atgādina lauku poliklīniku deviņdesmito gadu nokrāsās. Pols uz maniem telefona zvaniem neatbildēja.

Žurnālā

Par apaļo bezkauna pavasari

— Ieva Cipruse

Klāt pavasaris. Iespējams, tu mani atšķir nupat vēl svaigā martā, un zem džempera tikmēr metas zosāda. Maziem kūkumiem un mazām spalvām stāvus gaisā. Tad lidinās jau pirmās mušas, pret zodu atsizdamās.

Žurnālā

Kā izlasīt visu, ko gribas

— Inga Grencberga

Pavisam nesen I’mperfekt portālā izlasīju Jolantas rakstu par tsundoku. Japānā esot tāds apzīmējums grāmatu pirkšanas trakumam – tsundoku, kas apzīmē tādu kā nejauši izveidotu kolekciju, kas sastāv no grāmatām, kuras gribētos izlasīt. Gribu pastāstīt par savu pieredzi, kā izlasīt visas tās grāmatas, kuras plauktā gaida savu kārtu. Nevaru noliegt, ka arī man ir pietiekami daudz tādu grāmatu, kuras gribētos izlasīt, bet arī jaunās nepārstāj un nepārstāj pievienoties manai tsundoku kolekcijai.

Žurnālā

Vai tuvojas post kopā dzīvošanas laikmets?

— Linda Curika

Pieņemts uzskatīt, dzīvošana vienai nozīmē tikai pauzi starp attiecībām. Apmēram divdesmit gadu vecumā sieviete būs attiecībās, ap trīsdesmit noteikti jau dzīvos kopā ar kādu un plānos bērnus. Ja tas izdodas, vecāki un radinieki liek tevi mierā, bet draudzenes, kurām nav attiecību, uzskata tevi par attiecību guru. Kāds (vīrietis!) tevi ir izvēlējies un grib ar tevi dalīt dzīvi. Bet vai būšana attiecībās tiek vērtēta augstāk par emocionālo un finansiālo labklājību? Kad sieviešu žurnālos tiek intervētas sievietes, kuras savā dzīvē kaut ko sasniegušas, netiek piemirsts jautājums arī par to, vai viņas vēlas un meklē attiecības. Bet kā būtu, ja pastāvētu iespēja nemeklēt kopdzīvi? Varbūt aplami pieņemam, ka visas sievietes, kuras dzīvo vienas, meklē attiecības un kādu, ar kuru dzīvot kopā.

Žurnālā

Man ir pa draudzenei katram dzīves gadījumam

— Aija Strazdiņa

Nopietni! Un, nē, tas nav tā, kā jūs tagad padomājāt – nošņurkušās, ar līkām kājām, kuras ņemt līdzi uz zaļumballi, lai nenosmeļ testosteronu; svarcēlājas rokkoncertiem, lai rūdītāko fanu rindās izsistu septiņus soļus svaiga gaisa; atturībnieces tālākiem izbraukumiem ar alkoholisku iznākumu, lai mājās pārrastos, pa ceļam saldi izgulējusies, nevis aizmigusi, turklāt vēl plastmasas maisiņā.

Žurnālā

Vīrieši ir cūkas. #EsArī

— Leonards Skudra

Me Too kampaņa un ziņas, ka kārtējais ietekmīgais vīrs zaudējis darbu un gadiem veidoto karjeru seksa skandāla dēļ, likušas daudziem vīriešiem pārskatīt savu izturēšanos un attieksmi pret sievietēm. Kā atšķirt nevainīgu flirtu no seksuālas uzmākšanās? Un vai tiešām tās ir beigas dienesta romāniem?

“Klausies, es stāvu virtuvē, vāru kafiju, un fonā skan Ainars Mielavs, kurš dzied: tu esi mans sākums un mans gals. Un es aizdomājos, vai es maz esmu saticis cilvēku, kuram varētu teikt, ka viņš ir mans sākums un mans gals? Tu esi satikusi?”

— Laura Lauziniece

Žurnālā

Klusums

— Māris Teikmanis

Arvien biežāk sevi pieķeru pie domas, ka negribu dzirdēt runājam ne citus (tas uz vecumu droši vien daudziem), ne arī sevi.

Žurnālā

Kāpēc nevar izmest to veco kruzuļkleitu?

— Jolanta Sēnele

Ģenerāltīrīšana nav praktiska, bet gan smalki psiholoģiska padarīšana. Arī tad, ja jātīra citu krājumi.

Žurnālā

Santehnika un karantīna: mans sākums un mans gals

— Laura Lauziniece

“Es varētu atbraukt un pagatavot tev kartupeļu pankūkas ar sēņu mērci. Kā latvieši saka, paļčiki abļižeš,” viņš man izteikti pozitīvā manierē raksta mesindžerī karantīnas piektajā vakarā. Vispār šis ir kaut kāds bijušo attiecību sasaukšanās laiks, jo ne gaidīti, ne aicināti zilajos ekrānos uzrodas arī tie, kuri iepriekš skandināja, ka nekādām nopietnām attiecībām nav gatavi. Bet tagad, sajutuši pakausī elsojam pasaules galu, piedāvā kopā klapēt karbonādes, spēlēt galda spēles vai kratīt sirdis videozvanos. Lieliski! Vismaz kādam es atrodos Līdz nāve jūs šķirs listē. Ja nevar demonstratīvi aizcirst durvis, tad mūsdienās var demonstratīvi aizcirst datoru. Nu, negribu es tavas pankūkas un sēņu mērci, jidritvai kociņ!

Žurnālā

Neprecējusies. Nav bērnu

— Ksenija Andrijanova

Precējies. Ir bērni – grūti atrast cilvēku, kurš nav dzirdējis par šo ASV komēdijseriālu. Es to skatījos pavisam maza bērna vecumā, taču labi atceros, cik ļoti man šis seriāls nepatika. Šķiet, es jau toreiz zināju, ka ģimenes veidošana ļoti, ļoti ilgi neietilps manos plānos.

Žurnālā

Palaist lielajā dzīvē

— Linda Krūmiņa

Stāvu pie virtuves galda. Griežu sīpolus. Kož. Acīs asaras. Bet griežu tālāk. Pusdienas taču jātaisa. Stulbie sīpoli! Kož arvien vairāk. Acis slapjas. Un nupat jau arī nodevīgais kamols sariešas kaklā. Diena pirms dienas, kad mans dēls kāps lidmašīnā, lai dotos uz Dāniju. Studēt. “Artūr, samīļo mammu! Viņai tagad tā būs kādu laiku,” klusi smaidot, saka mans dzīvesbiedrs. Dēls paskatās uz mani ar TO skatienu, kur neliela rezignācija no sērijas “Nu, ko tu tā” jaucas ar mīļu “Viss taču ir labi”. Patiesībā viss ir lieliski. Mans foršais, lielais dēls dodas savā lielajā dzīvē. Bet, vai, cik tas ir grūti! Ar prātu saproti, ka tā jābūt, bet ar sirdi... Stulbie sīpoli!

Žurnālā

Es, tu un panika

— Elīna Vanaga

Pirms gadiem padsmit, kad dzirdēju kādu runājam par psihoterapeita apmeklēšanu, nodomāju – tā laikam tagad tāda modes lieta, visi skrien uz terapiju. Nepagāja ne daži gadi, kad arī pati uzsāku psihoterapijas kursu pie psihoterapeites, kuru pēc astoņu gadu emocionāliem kritumiem un kāpumiem esmu noslēgusi. Ieguvusi zināšanas par sevi, izanalizējusi visu savu bērnību, vecākus, vecvecākus, visus pārējos radus un draugus, pēc tam arī apprecēto vīru un piedzimušos bērnus, gribu padalīties tajā, par ko, manuprāt, cilvēki joprojām runā nelabprāt. Par negaidītajām emocijām – panikas lēkmēm un ķermeniskajām reakcijām to laikā.

Žurnālā

Pat Afrodītei nebija 90–60–90

— Dana Stuce & Irbe Šmite

Mēs, Dana un Irbe, iepazināmies modeļu skolā. Tolaik, padsmit gados, abas bijām ļoti līdzīga auguma – garas, kalsnas, ar potenciālu kļūt par profesionālām mēles defilētājām. Tomēr liktenis bija lēmis citādi, un 12 gadu ilgo modeles karjeru izdzīvoja tikai viena no mums. Vēlākos gados satiekoties un atklājot kopīgu kaismi pret apakšveļas radīšanu, nolēmām, ka mūsu darinājumi būs brīvi valkājami un pielāgojami, bet vizuālajos materiālos prezentēsim dažādas ķermeņa formas. (...) Izrādījās, ka arī liberālajā 21. gadsimta Latvijā vīrietis joprojām var būt par tievu un garmatainu, bet dāma – resna un kārna vienlaikus.

Žurnālā

Mīksta. Un zināt, ko? Iepūtiet man!


— Ieva Cipruse

Reiz sensenos laikos kādā Ziemassvētku vakarā nonācu radu pulkā, kurā gada dāvanu un dzejoļu rituālam bija izdomāta alternatīva. Dāvanas visiem bija jāgādā kā parasti, pat vairākas. Taču tās visas tika pakļautas, pēc manām domām, šausminošam Lasvegasas azartspēļu virpulim.

Žurnālā

Arī strādājošas mammas cep mafinus

— Madara Fridrihsone

Nezinu, vai pērn pamanījāt vairākos interneta medijos pārpublicēto no krievu valodas tulkoto bloga ierakstu ar moralizējošo virsrakstu “Sieviešu paaudze ar izkropļotām vērtībām”? Visticamāk, es pati to neievērotu, ja vien ar saiti uz to nebūtu dalījušies tik daudzi. Tātad kaut kas tajā visā apcerējumā par sievietēm, kurām karjera rūp vairāk par visu pārējo, spēja uzrunāt. Es to gribētu saukt par dziļi iesakņojušos mītu. 

Žurnālā

Neidealizēju savu ģimeni

— Laura Lauziniece

Parādiet man cilvēku, kurš nezina, kas ir Baiba Sipeniece-Gavare? Harismātiska, patiesa sieviete ar spēcīgu viedokli, balsi un iedvesmojošu enerģiju. Bet mēs nerunāsim par to, kā viņa par tādu kļuva, jo, kā pati smejoties saka, “man nav jēgas melot, par mani visu tāpat var atrast guglē”. Tāpēc šoreiz saruna par internetu, dzīves ritmu, tehnoloģijām, jūtūberiem, ietekmeļiem, aifoniem, pusaudžiem un dzīvi vispār. 

Žurnālā

Manas attiecības ar dejošanu: it's complicated

— Oskars Kupcāns

Es esmu vīrietis, un man nepatīk dejot. Tomēr reizēm es mēdzu to darīt, jo šķiet, ka tā ir jādara. Agrāk dejošana notika mājas ballītēs, pēc tam nāca Vecrīga un dejošana klubos, bet tagad pienākusi kārta dejošanai saviesīgos pasākumos – kāzās un apaļās jubilejās.