Lasāmgabali

Par to, kas būtisks šobrīd. Un par tēmām, kas nekad neiziet no galvas, sirds un modes.

Žurnālā

Šopings internetā

— Laura Lauziniece

Iepirkties internetā ir ērti, jo nevajag doties ārā no mājas, nevajag stāvēt bezgalīgās rindās, lai iekļūtu pielaikošanas kabīnē, nevajag tērēt laiku, atkaujoties no pārdevējiem, kuri vienmēr grib palīdzēt, nevajag tērēt degvielu un maksāt par stāvvietu, nevajag iet kioskā pēc ūdens un visu šo ciešanu beigās nevajag sevi apbalvot ar kārdinoši smaržojošu karameļu saldējumu pie lielveikala izejas durvīm. 




Žurnālā

Dienvidkorejas popkultūras vilnis

— Anna Ābola

Pirmo reizi ar Dienvidkorejas kultūru saskāros vasarā pēc pirmā vidusskolas gada, nejauši uzduroties korejiešu drāmai Saules pēcteči (Descendants of the Sun). Noskatījos visu sezonu apkaunojoši īsā laika periodā, aizmirstot par visu, kas skolā tika mācīts par veselīgiem miega cikliem, un no tā brīža ar galvu pa priekšu iegāzos korejiešu kultūras melnajā caurumā – jāatzīst, bez jebkādas nožēlas. Seriālu maratoniem drīz vien sekoja korejiešu popmūzikas iepazīšana, kas man, kā droši vien daudzām lasītājām, atklājās ar Dienvidkorejas puišu supergrupas BTS iemīlēšanu. 

Žurnālā

Svētku noskaņās pret buļļiem

— Ralfs Eilands

Es vēlos tevi aicināt apņemties kļūt par buļļu apkarotāju, tāpēc turpmākajās rindkopās kā meistarīgs influenceris centīšos tev ieskaidrot, kāpēc būšana par buļļu apkarotāju ir ne tikai veselīga, bet arī makten uzjautrinoša.

Žurnālā

Enerģijas konfektes un šokolādes cepumi

— Anna Panna

 Kopā ar Annu Pannu ienirsim gastronomijas pasaulē, lai tevi iedvesmotu nedaudz citādām dāvanām, kas iepriecinās ne vien ģimenes locekļus, draugus vai kolēģus, bet pat kaimiņu, kuram visu gadu jau esi gribējis pateikt paldies par to, ka viņš ir tik foršs. Ak, jā, un šo visu taču var dāvināt jebkuros svētkos.

 

Imperfekt iesaka

Žurnālā

Kovida bērni

— Indulis Paičs

Statistika rāda, ka Covid-19 ir mazāk apdraudošs bērniem. Labas ziņas! Bet mūsu bērni patlaban aug informācijas telpā, kurā nemitīgi uzskaita mirušos… Agrāk tā notika, ja kaut kur tuvumā bija karš. Vai mūsu bērni ir kara laika bērni? Kovida bērni?

Vai tas, ka mūsu bērnu iespēja fiziski saslimt ir neliela, ļauj mums atviegloti sacīt, ka pandēmija viņus neskar?


Žurnālā

Glābjas, kas var jeb Epidēmija literatūrā

— Bārbala Simsone

Zinātniskās fantastikas žanra rakstniekiem nereti tiek piedēvētas pravietiskas spējas. Un patiesi – nevis kādi pārdabiski talanti, bet rūpīga pasaules attīstības virzienu vērošana daudziem autoriem ļāvusi “aizsteigties laikam pa priekšu” un vismaz daļēji prognozēt, kā attīstīsies zinātnes, tehnoloģijas un sociālās struktūras, kā arī to, kāds iznākums gaidāms, ja noteikti procesi netraucēti turpinās ritēt pa ierastajām sliedēm.

Žurnālā

Laimīgi cilvēki neslimo

— Inga Gorbunova

Tādu cilvēku, kuri ir bez simptomiem un pārnēsā vīrusu, nav daudz. Tagad labi, ka ir šī jaunā metode, kad vīrusu var noteikt ar siekalu testu, jo tas ir vienkāršāk. Izmantojot metodi, kur tiek ņemta iztriepe no deguna un rīkles, jāzina, ka reizēm vīrusa ģenētiskā materiāla klātbūtne var saglabāties vēl astoņdesmit dienas vai pat ilgāk. Ja cilvēks saslimis, nav jēgas visu laiku taisīt testus un gaidīt, ka tagad neuzrādīsies.

Žurnālā

Dzīve pārpilnībā jeb Seriālu mānija (serial killer)

— Dita Rietuma

Tā dēvētie kvalitatīvie seriāli pēdējos gados ir kļuvuši par nozīmīgu audiovizuālās produkcijas daļu, ko patērējam daudz un negausīgi, izmantojot dažādus video pēc pieprasījuma servisus (subscription video-on-demand jeb SVOD).

Žurnālā

Redaktores vēstule ziemā

— Inga Gorbunova

Es īsti nezinu, kā tas notiek (vai kāpēc dažkārt nenotiek). Kā var būt, ka viens mirklis, viens spēcīgs impulss un klikšķis smadzenēs, gēnos vai asinsritē, rada tik lielu, tādu gluži fiziski sajūtamu laimes klātbūtni, ka tas tā tevī paliek uz visu tālāko dzīvi. 

Žurnālā

Nekad nesaki: nekad

— Inga Gorbunova

Braucot šurp, pamanījos aizšaut garām īstajam ceļam, Waze ieveda mežā, un brīdi bija sajūta, ka gluži vai vadātājs piemeties. Iztēlē jau uzbūru ainu ar bargu, visus kontrolēt pieradušu dāmu, kura mani, kas uz tikšanos ierodas gandrīz stundu vēlāk, tūlīt vienkārši aizsūtīs atpakaļ uz Rīgu. Vai arī vienkārši uz visiem jautājumiem atbildēs tikai ar korektu “jā” un “nē”. 

Žurnālā

Man, lūdzu, maisiņu vīna!

— Jānis Volkinšteins

Virkne vīndaru, kuriem ir tuva zaļā domāšana, iesaka apsvērt tā dēvēto BIB jeb Bag in Box. Kas tad īsti ir šis Skandināvijā tik populārais “maisiņš kastē” formāts, par kuru pirms 10 gadiem vīpsnāja vairākums eiropiešu, kuri tagad sāk sekot šim trendam? Tas ir ārkārtīgi viegls iepakojums, kur kartona kastē ar dozējamu snīpīti paslēpts neitrāls maiss, kurā saldi čuč vīns, lai atmostos brīdī, kad saimnieks pa kastes snuķīti notecina nepieciešamo daudzumu.

Žurnālā

Kā (ne)meklēt un (ne)atrast

— Aija Strazdiņa

Bērnībā viss bija kaut kā līdz banalitātei vienkārši: ja neesi pamanījusies nocopēt pumpainu klasesbiedru, jo tās ir pašas elementārākās zāles pret vientulību - aizej uz diseni, patrinies gar sienām un ja nu galīgi neštimmē, ejot pēc alus mazliet ilgāk pastāvi pie barčika un, ja plauša atļauj (kas vispār bija skaitāms par baigo bonusu!) - izej uzpīpēt. Bez šķiltavām, protams.

Žurnālā

Nekad nenovecot

— Guna Bīlande

Uzsākot mācības vidusskolā, kad jūra bija līdz ceļiem un visi, kuriem bija 35+, tika ievietoti vienā kategorijā – “vecie”, tas ir, tajā pašā, kur tajā laikā bija mana ome un opis, es par vecumu domāju citādi. 

Ha, laiki mainās!VECUMS IR GALVĀ! Es patiešām ceru, ka nekad nenovecošu savā prātā, jo tieši tas, kas notiek mūsu galvās, nosaka mūsu vecumu. Never grow old!**

Kāda ir laimīgu cilvēku konstante? Viņi nedomā par laimi, jo ir pārāk aizņemti, darot lietas, kas viņiem sagādā prieku.


Žurnālā

Vēders ir mūsu otrās smadzenes

— Laura Lauziniece

Cilvēkam, kurš vēlas slīkt, es nevaru palīdzēt; es varu palīdzēt tam, kurš sauc pēc palīdzības. Viņš būs darītājs. Ja pie manis vizītē atnāk cilvēks un saka, ka maniem noteikumiem viņam laika nebūs... nu, tad uzredzēšanos! Man tas vairs nav interesanti.

Žurnālā

Skati meitu pēc kleitas

— Aija Strazdiņa

Skati meitu pēc kleitas

“Drēbes neko nenozīmē, līdz kāds tajās nedzīvo.” 

Marks Džeikobs

Dārgās vīrišķīgās, šlipsēs un džogīpantos tērptās dāmas – gan tās, kuras ar bezgalīgu sajūsmu pazīstu, gan tās, kuras tagad šķobās un lasot rāda skābu ģīmi! Ar jūsu atļaušanu atliksim jūs uz dažām šī iejūtīgā grāmatžurnāla lappusēm malā, svēti ticot, ka arī jums ir visas tiesības bozties un neieredzēt mini, midi un maksi, ko mēs, ēteriskās kolekcionāres, tā mīlam, ka nevaram bez ģībiena normāli paiet garām nevienam sievišķīgi noformētam skatlogam.

Bet kas gan būtu kleita bez stāsta... vai ne?


 

Žurnālā

Spēks, enerģija un drosme

— Laura Lauziniece

Vieni viņu sauc par mūslaiku IT boy, citi gavilē par izsmalcināto gaumi, savukārt es visvairāk apbrīnoju Kaspara iekšējo spēku, enerģiju un drosmi. Tagad viņš jau ir izveidojis KasherBloom cepuru zīmolu, sadarbojas ar Bejonsi un piedalās kaudzē projektu, par kuriem vēl skaļi nemaz nedrīkst stāstīt. Šoreiz es gribēju parādīt pasaulei Kasparu – ne to rozā gaisa balonos ietērpto multimākslinieku, bet cilvēku, kurš sēž šim balonam pie stūres.

Žurnālā

Redaktores vēstule rudenī

— Inga Gorbunova

Lai tad iet dzīve kā seriāls, vai vairāki viencēlieni: jebkurā gadījumā tas stāsts ir tieši par tevi. Pat, ja esi visas personiskās vajadzības nolikusi maliņā, skrien, rosies, ņemies, kā tāda darba skudra un jūties maza un nepamanāma - savā filmā galvenajā lomā esi tu. Un arī scenārijs ir ļoti lielā mērā atkarīgs no pašas. Svarīgākais  ir pašam savā filmā neiemigt no garlaicības. 

Žurnālā

Kāpēc vīrieši dezertē no attiecībām?

— Vents Sīlis

Psiholoģiska prombūtne attiecībās ir visai dīvains stāvoklis – tas ir kaut kas starp partizānu karu un pasīvās pretošanās stratēģiju. Aktīvas konfliktēšanas un izskaidrošanās vietā tiek izvēlēta emocionāla izvairība un atsvešinātība. Nav sānsoļu vai centienu šķirties, bet nav arī vēlmes baudīt tuvumu.

Žurnālā

Sprīdīša gaitas šampinjonu zemē

— Margarita Miķelsone

Jo vairāk domāju par šā raksta rakstīšanu, jo vairāk tas sāka izskatīties pēc nesaliktas puzles, un puzles likšana nav mana stiprā puse. Tomēr rakstītprieks ņēma virsroku, un puzles gabaliņiem gribot negribot bija jāsāk veidot big picture, kas, iespējams, varēs atbildēt uz jautājumiem: kāpēc ierados šeit, vai tas ir tā vērts, vai atgriezīšos un kāpēc joprojām esmu šeit?

Žurnālā

Imperfektās vasaras garšas

— Imperfekt komanda

Šoreiz cits citu un paši sevi pārsteidzām ar pašizolācijas režīmā iegūtajiem talantiem virtuvē. Izdevās tiešām brīnumgardi, un garšas kārpiņas no sajūsmas gandrīz vai lēca laukā no mutes. Fantastiska ideja kopā sanākšanai ar draugiem vai kolēģiem, turklāt namamātei nebūs no rīta līdz pusnaktij vienai pašai jācīnās pa virtuvi.

 

Žurnālā

Labas dzīves garša

— Laura Lauziniece

Nav pareizu vai nepareizu formulu, kā dzīvot labāk, zaļāk, pareizāk vai jēgpilnāk. Taču pēdējā laikā, sēžot mājās un pārdomājot savu un citu dzīves, šie jautājumi ir saasinājušies pat tiem, kuri iepriekš pārtika no ibumetīna, nosaluša cīsiņa mīklā un septiņām take away kafijām, skrienot no vienas tikšanās uz otru.

 

Žurnālā

Psihoterapeita piezīmes pandēmijas laikā

— Laura Lauziniece

Ar ārstu un psihoterapeitu Artūru Miksonu šoreiz parunājām par to, kam mēs visi pēdējo mēnešu laikā gājām cauri emocionāli, ar kādām grūtībām un klupšanas akmeņiem saskārāmies un kādā virzienā skatīties nākotnē. 


Žurnālā

Mana politiskā vasara jeb Piedzīvojumi uz kampaņas takas

— Krista Baumane

Pagājušā gada sākumā es izdarīju vairākas radikālas lietas – aizgāju no darba, iestājos politiskā partijā un kopā ar septiņgadīgo meitu aizbraucu uz Austrāliju. Ceļojuma laikā Elza izteica novērojumu: “Mammu, ja tu arī Latvijā uz ielas, veikalos, muzejos un autobusos runāsies ar svešiem cilvēkiem, visi domās, ka tu esi ku-kū.”

Žurnālā

Čaka ielas stāstiņi

— Liene Bērziņa

Lai nu kas, bet Čaka iela ir ļoti, ļoti īsta. Te nekas nav samākslots, nopulēts vai noslēpts. Gribēju jau rakstīt, ka nav arī uzpucēts, bet, vai man dieniņ, vīrieši baltās žaketēs ar pilnīgi pliku torsu (precīzāk – kādreiz bijušu torsu), baltās garpurnu kurpēs un džinsa kļošenēs neļaus man tik traki sameloties.

“Vienam ir viena atbilde, otram atkal cita, viņaprāt, pareizākā. Tas, kas mūs vieno, ir jautājumi. Tie gan visiem ir vieni un tie paši.”

— Indulis Paičs