Par to, kas būtisks šobrīd. Un par tēmām, kas nekad neiziet no galvas, sirds un modes.
Ar prieku paziņojam, ka beidzot realizēsies mūsu īpaši izlolotais lielizmēra izkāpiens no rāmjiem.
Aicinām pievienoties I’mperfekt neparastā un skaistā piedzīvojumā – Work & Travel ceļojumā uz skaisto Bali.
Ļoti labi atceros savu pirmo Salaveci. Patiesībā pat šķiet, ka tā ir pati senākā no atmiņām, jo, ja ņem vērā, ka, ieraugot svešinieku, ātri paslēpos zem krēsla, vairāk par trim gadiem man nez vai bija. Atceros tādu milzīgu vīru sarkanā mētelī un garos zābakos, kurš uzstājīgi centās mani izvilināt no slēptuves. Tas viņam gan neizdevās, jo apķēros ap krēsla kāju un bļāvu, cik vien spēju. Lielais, sarkanais vīrs aiztinās, palika tikai dāvanu maiss, no kura ārā spraucās arī slotā sasieti žagari.
Lai kādas arī būtu mūsu attiecības, ja tās ir bijušas kas vairāk nekā tikai fizioloģiskas vajadzības apmierināšana, tās vienmēr ir kaut ko mainījušas katrā no mums.
Interesanti laiki pienākuši. Agrāk katra lielais sapnis bija dabūt autovadītāja apliecību un nopirkt mašīnu, bet tagad cilvēki aktīvi runā par pārsēšanos sabiedriskajā transportā un uz divriteni. Lai arī cienu ikvienu, kas tādā veidā rūpējas par dabu, man tas joprojām skan jocīgi – labprātīgi ziedot komfortu, lai brauktu autobusos, tramvajos un trolejbusos kopā ar visādiem jocīgiem ļaudīm. Un cilvēki, ticiet man, nudien ir jocīgi. Es zinu no pieredzes. Vairāk nekā divdesmit gadu braukāju vienā no Rīgas leģendām – 3. autobusā, un pa šo laiku daudz kas saklausīts. Par laimi, arī pierakstīts. Vēlies pabraukt man līdzi kādu pieturu? Būs ļoti skumji, mazliet smieklīgi un dažreiz vienkārši pārsteidzoši. Nu ko, aiziet!
Vērtīga dāvana sievietēm, kuras sapņo. Draudzenēm, mammām, māsām, jebkurām, kuras kuras vēlas dzīvot ar prieku. Justies labi savā ķermenī, savā prātā, savā vecumā un savā laikā.
ES ESMU LABA TIEŠI ŠĀDA
Mēs, I’mperfekt komanda, pēc 2019. gada vasaras nometnes meitenēm joprojām jūtamies pozitīvi uzlādētas un iedvesmotas, tāpēc nākamajā vasarā rīkosim nevis vienu, bet veselas trīs nometnes meitenēm!
Mēs nevaram atbildēt uz filozofisko jautājumu: kur paliek laiks (jo Ziemassvētki tiešām nav aiz kalniem), toties varam atbrīvot no jautājuma: ko lai dāvina?
Lai viss par veikalu taptu skaidrāks, atbildam uz 5 populārākajiem jautājumiem, ko mums uzdod lasītāji.
Lai ar drusku vieglāku soli iesoļotu šajā rudenī, gribējām padalīties ar šo to, ko var sadarīt arī drēgnajā laikā. Šos ieteikumus sarūpējis katrs imperfektietis pats par savu iestaigāto rudens taciņu, tāpēc varam garantēt, ka būs forši! Seko mums, un varbūt kaut kur starp kļavu lapām sasmaidīsimies.
Ārēji neuzkrītošs korekts un elegants – Imperfekt īpašais plānotājs, būs perfekts aksesuārs ikvienā lietišķās tikšanās reizē.
Gadu no gada mēs atgriežamies pie jautājuma: kas būs modē šajā sezonā? Šoreiz man ir viens lielisks paziņojums: modē ir tas, kas tev pašlaik ir mugurā.
Var jau būt, ka rudens ir drusku klusāks, mazliet paguris no vasaras nebeidzamajām dzīrēm un priekiem. Iespējams, klusībā gribas izlaist visādas viesos došanās un viesu uzņemšanas. Un tad klusumā paskatīties kādu vecu un drusku smeldzīgu filmu.
Ik gadu eksperti ar krāsu institūtu Pantone priekšgalā vienu no toņiem izsludina par “gada krāsu”. Šogad tā ir rozīgi oranžs korallis, kas tiek dēvēts par “dzīvo, dzīvīgo koralli”. Šī krāsa simbolizē vajadzību pēc optimisma un prieka.
Lasīju kādā IKEA pētījumā, ka sievietes mājas darbiem velta vidēji 26 stundas nedēļā. Mani novērojumi gan liecina, ka mājās tāpat ir hronisks bardaks — pucē, cik gribi. Un tad pēkšņi šajās svinamajās dienās piesakās ciemiņi: labākajā gadījumā draudzenes, sliktākajā – perfekto pīrāgu cepēja vīramāte. Ko darīt, ja negribas šausmīgi iespringt?
Tu jau zini: ir cilvēki, kuriem viegli atrast dāvanas un ir tādi, kur galvu izmežģīsi, domājot. Jo.. vai nu īsti nav skaidrs, kas viņiem patīk, vai arī viņiem jau it kā viss ir. Arī mums tā gadās. Taču, kā mēdz teikt, ir varianti. No sirds ceram, ka kāds trāpīs mērķī arī Tavam apdāvināmajam. Lai gan dāvanas, protams, nav galvenais Ziemassvētkos, tomēr patīkami, ja pašai prieks un arī otrs priecīgs.
Dizainpasaulei kādu brīdi atkal jauns favorīts – septiņdesmitie gadi. Un kā mēs visi labāk vai sliktāk atceramies, tā neatņemama sastāvdaļa bija makramē: pie sienas, ap puķu podiem, durvju ailēs, uz klubkrēsla un kur tik vēl ne. Labās ziņas ir tādas, ka makramē arī ir back! Turklāt, kā izrādās, pat gorillas mezglo savas mājas.
Zini to teicienu, ka optimistam glāze vienmēr būs pa pusei pilna, bet pesimistam – pa pusei tukša? Bet datorists vispār uz tumbočkas noliek divas glāzes ar ūdeni: ja nu naktī gribas padzerties un - ja negribas. Tie, protams, jociņi, bet cilvēki un lietas, kas mums apkārt, atstāj savu nospiedumu uz to, kā redzam un sajūtam pasauli. Savi īstie cilvēki katram jāmeklē pašam, taču lietas gan mēs varam piedāvāt. Tādēļ piedāvājam savu rudenīgo izlasi no mūsu interneta veikala plauktiem.
Tev šķiet, ka tavi bērni pārāk bieži vakariņās ēd cīsiņus un šķiedrvielas arī neuzņem pietiekamā daudzumā. Un sekmes vecākajam tādas, ka diez vai tiks 1. ģimnāzijā – ko tad nu darīs? Tev šķiet, ka tavās fotogrāfijās mūždien izlien kāda graujoša krunka vai nodevīga riepa ap vēderu. Mugura arī sakumpusi. Zini ko, bet vai tev nešķiet, ka vienkārši jātriec ratā savs perfekcionisms? Vai tieši tas nav pie vainas, ka visu laiku tā sirsnīgi bojā sev dzīvi bez iemesla? Mums, savukārt, šķiet, ka vasara ir labākais brīdis, kad triekt ratā Lielo P.
To PERFEKCIONISMU.
Vasaras rītiem ir tāda īpaša smarža, ko nesajauksi ne ar vienu citu: smaržo mazliet pēc rasas un solījuma, mazliet pēc vakardienas ballītes un dillēm. Un vienalga, vai sēdi uz jumta terases, lauku verandā vai uz guļamrajona balkona, skaistas lietas, kas tev apkārt, paspilgtina šo mirkli. Vai vismaz uzlabo garastāvokli, ja rīts gadījies drusku sērīgs, jo pat mūžīgās svara vērotājas gurķmaizīte uzreiz izskatās cerīgāka uz priecīga šķīvja.
Mums bija slow life (koncepcija, kas paredz dzīvošanu relaksētā tempā), hygge (dāņu versija par slow life) un lagom (zviedru versija par to pašu slow life un līdzsvaru), bet nu kārta pienākusi japāņiem ar viņu vabisabi (wabi sabi). Tā (jeb tas?) interjera un dizaina pasaulē atzīta par pēdējo gadu karstāko tendenci.
Pēdējā rakstā, ko lasīju, ļoti zinošs bērnu psihiatrs Ņikita Bezborodovs jau virsrakstā ar melniem, trekniem burtiem norādīja, ka vecāki nevar izaudzināt savus bērnus, vispār nepieļaujot kļūdas un neradot traumas. Tas vienkārši nav iespējams. Grozies, kā gribi, bet kaut kāda mazāka vai lielāka trauma būs. Tāpēc galvenais, ko vajadzētu saprast — vai šī trauma ir radīta mērķtiecīgi vai tomēr ir nejauša.
Man šķiet, pirmoreiz spēcīgu interesi par pornogrāfiju izjutu jau diezgan pieaugušā vecumā. Protams, no bērnības ir miglainas atmiņas par LNT vēlo nakts erotiku, kā arī bēniņos slepus lasītas atrastas Žirafes, kur lasītāju iesūtītie “patiesie stāsti” noteikti ir iededzinājuši kādu neredzamu traumu psihē, taču, šķiet, tā vairāk bija ziņkāre, kā arī apziņa, ka tas viss ir kaut kas ļoti, ļoti neķītrs. Katrā ziņā – ne jau domāts vai vajadzīgs man.
Šis nešaubīgi ir brunčos un stringos tērpušos supervaroņu laikmets! Un ar to nav domātas lateksa dīvas no kulta komiksiem vai štengri vīri, kuri vakaros pārģērbjas par fejām un seksbumbām, kas savukārt mūsdienās ir totāli tolerējama parādība, jo galu galā arī vīrietim (svešam, ne manam, pasarg’ dies’!) ir tiesības plivināt skropstas un noberzt papēžus augstpapēdenēs.
Ziemassvētku stāsts, protams, nav par šo trako virpuli, kas nupat jau iegriezies. Taču visi to tāpat zinām. Un lielos un svarīgos notikumus piedzīvojam privāti, savā sirdī un katrs atbilstoši personiskajai izpratnei un izjūtai. To te neapspriedīsim, bet raudzīsim mazliet iedvesmoties svētku svinēšanas pasaulīgajai pusei.
Kad es mācījos skolā, mani kaut kā samērā maz aizrāva apkārt notiekošais. Lai arī tuvumā vienmēr varēja atrast kādu visnotaļ draudzīgu cilvēku kompāniju, es labāk jutos “pieaugušāku” ļaužu tuvumā, jo tur viss notika interesantāk. Ātrākais un vieglākais veids, kā tādā vidē varēja “nokļūt”, bija grāmatu lasīšana.
Ja kādā brīdī karstvīna un piparkūku smarža liek saraukt degunu, vairs neizdodas vai negribas lūkoties pēc Ziemassvētku brīnuma un ausaini uzbāz galvā tikai tāpēc, ka džinglbelli padara traku, steidzīgi kaut kas jāmaina. Tiksim, jāpaskatās uz svētkiem no citas puses. Un šoreiz diezgan burtiski. Piemēram, no Londonas, Parīzes vai varbūt jāpārlido pāri okeānam. Šis noderēs arī tad, ja tevī mājo tik daudz svētku sajūtas, ka Doma laukuma tirdziņš kļūst pa šauru. Te dažas pilsētas, kur Grinčam būtu krietni jāpiepūlas, lai nozagtu Ziemassvētkus.
Cikliskums pasaulē ir ironiska padarīšana. Procesi, kas regulāri atkārtojas, sniedz mums iluzoru drošības sajūtu, ka varam ko paredzēt vai pat kontrolēt šajā laika un telpas centrifūgā, kuras tempi un režīmi mainās straujāk nekā Eiropas politiskās varas 20. gadsimtā.
Ar neizbēgamu nolemtību ik gads noslēdzas ar priekpilnām Ziemassvētku aktivitātēm un to iesvinēšanas kodiem mūzikā, TV programmā, gastronomijā, apšaubāmās modes izvēlēs un sociālajās aktivitātēs. Svētku svinēšana ir lielisku rituālu pilna, bet tajā netrūkst arī izaicinājumu, ko izdzīvot.
Interesantas un leģendāras vietas, atradumi un adreses.
Grozies kā gribi, bet Ziemassvētku sezona bez Ziemassvētku filmām nav iedomājama. Jau piecpadsmito reizi tu skaties un skaidri zini, ka Kevins cīnīsies ar ļaunajiem zagļiem, ka Bridžitai Džonsai Hjū Grānts salauzīs sirdi un Grinčs atplauks smaidā, kad viņu uz vaidziņa nobučos mazā Sindija Lū, bet tur neko nevar darīt. Šīs filmas var salīdzināt ar vecmammas speķpīrādziņiem – liec galdā kaut visus pasaules brīnumus, bet speķpīrādziņi tāpat pazudīs pirmie.
Kad man palūdza uzrakstīt par pirmo mīlestību, krūtīs kaut kas ietrīsējās. Likās, ka ir tik daudz, ko izstāstīt, tomēr, kad pēc vairākām atmiņu un pārdomu pilnām nedēļām beidzot manā priekšā bija balta lapa, uz vairākām stundām iestrēgu pie vārda “kad”. Mana pirmā mīlestība mani noskatīja skolas gaitenī pie ķīmijas kabineta, kad mācījos 10. klasē. Garlaicīgāko stundu laikā lavījāmies ārā katrs no savas klases, lai bučotos. Šad tad pat cēlāmies krietni agrāk, nekā vajadzētu, lai pirms stundu sākuma vēl pagūtu papļāpāt uz palodzes pie skolas bibliotēkas. Iedomājies, cik silta un maiga šķiet gulta, kad aukstā, tumšā un ļoti agrā ziemas rītā jāceļas uz skolu. Mīlestība šķiet siltāka.
Grāmatžurnāls I’mperfekt Meitene ir I’mperfekt speciālizdevums, kas radīts pusaudzēm. Gluži kā meitenes labākā draudzene, ar kuru pārrunāt visu, ko dažreiz grūti uzticēt kādam citam, kur nu vēl vecākiem. Žurnāls skar tēmas, kas pusaudzes interesē visvairāk: sociālie tīkli, stils, skaistums, psiholoģija, tehnoloģijas un personības. Un tas viss stilīgu ilustrāciju kokteilī.
"Cilvēkus sāku zīmēt trīs vai četru gadu vecumā. Jāatzīst, ka viss sākās diezgan amizanti. Mamma ar flomāsteru uzzīmēja ļoti smuku meitenīti ar dzelteniem matiem. Nodomāju, ka tas ir nebeidzami skaisti, un sāku zīmēt pati. Vēlējos panākt, lai man izdodas uzzīmēt tieši tādu pašu meitenīti, kādu uzzīmēja mamma."
Pieļauju, daudzi astrologa Aleksandra Sokolova klienti nemaz nezina par viņa akadēmisko izglītību un gadiem ilgo darbu ātrajā palīdzībā un reanimācijā. Savukārt tiem, kuri to zina, varbūt, tieši tāpat kā man, rodas jautājums: kā viņš nonācis pie lēmuma tik radikāli mainīt nodarbošanos?
Es pietiekami ilgi domāju, ka laba karjera man būs tikai tad, kad pelnīšu daudz naudas un būšu vadītājas amatā. Tā biju dzirdējusi, un skolā man bija mācīts, ka laba karjera ir daudz naudas un prestižs amats. Lai ko es arī darītu, mans mērķis bija pēc iespējas ātrāk kļūt par vadītāju.
Saskaņā ar tradicionālo ģimenes modeli naudas pelnīšana ir galvenokārt vīrieša atbildība, taču mūsdienu ekonomikā arvien vairāk ir ģimeņu, kurās sieviete pelna vairāk (dažkārt pat krietni vairāk) nekā vīrietis. Un abiem ir vajadzīgas pamatīgas diplomāta iemaņas, lai šī kutelīgā situācija nenovestu pie attiecību kraha.
Jau dažus gadus esmu neprecēta, tāpēc bieži saskaros ar vīriešu uzmanības pierādījumiem. Ar nožēlu jāteic, ka pozitīvu stāstu nav daudz. Vismaz man nav neviena, ko pastāstīt. Reiz tviterī rakstīju: “Šķiet, manā vecumā normāli vīrieši ir vai nu laimīgi precējušies, vai nonākuši debesīs. Apkārt un pa apli klīst abās vietās izbrāķētie.” Pagaidām nekas neliecina par pretējo. Tomēr ne viss ir slikti – esmu guvusi jaunu pieredzi, jaunas atziņas, pat izveidojusi “vidējo aritmētisko” piecdesmitgadnieka pielūdzēja tēlu, kas manā gadījumā ir pavisam reāls cilvēks, bet, domāju, varētu simbolizēt daudzus.
Aicinām Tevi piedalīties un atbalstīt programmu jaunajiem vecākiem “Piedzimstot bērniņam”. Projekts palīdz Rīgā deklarētajiem mazuļu vecākiem saņemt BEZMAKSAS informatīvu un emocionālu atbalstu mazuļa pirmajos dzīves mēnešos. Šī projekta vēstneses un palīgi ir Latvijas lēdiju klubs, jo sievietes viena otru saprot.
Smuks dzīvoklis un labas darbavietas 20 minūšu attālumā no mājām. Google Maps rāda, ka mūsu dzīve rit desmit kvadrātkilometru rādiusā. Viss jau it kā būtu labi. Darbs iet no rokas, alga ļauj bez sirdsapziņas pārmetumiem dzert craft alu un iegādāties sugas suni. Bet smadzenes arvien aktīvāk met ārā ikdienas sīkumus kā lieku informāciju, un laiks kļūst par biezu, pelēku straumi, kas nes pretī iznīcībai. Vai teju tik dramatiski? Mēs gribējām just dzīvi, izbaudīt katru brīdi. Vai teju tik banāli? Mēs ticējām, ka došanās ceļā ir īstais ceļš.
Man patīk mans dzīvoklis. Pašā pilsētas centrā. Mazs, kompakts, bet ar lielu skapi, glaunu vannas istabu un vienmēr ciemiņiem atvērtām durvīm. Pirms nedēļas pie manis atnāca draudzene, atnesa vīna pudeli un aizgāja pēc vieniem naktī. Vakar pa atvērtu logu ienāca zirneklis, neatnesa neko un uzreiz tika izsviests ārā. Šodien es nevienu negaidīju. Kaut kas atnāca pats.
Braucot šurp, pamanījos aizšaut garām īstajam ceļam, Waze ieveda mežā, un brīdi bija sajūta, ka gluži vai vadātājs piemeties. Iztēlē jau uzbūru ainu ar bargu, visus kontrolēt pieradušu dāmu, kura mani, kas uz tikšanos ierodas gandrīz stundu vēlāk, tūlīt vienkārši aizsūtīs atpakaļ uz Rīgu. Vai arī vienkārši uz visiem jautājumiem atbildēs tikai ar korektu “jā” un “nē”.
Savulaik Juris Podnieks mēģināja uz šo jautājumu atbildēt, uzņemot dokumentālo filmu. Z paaudzes pārstāvjiem un jaunākajiem mileniāļiem derētu noskatīties, lai būtu drusku skaidrāka bilde par vecākiem. Kad filma iznāca, tā bija absolūts hits un, cerams, ļāva mūsu vecākiem mazliet labāk saprast savus dažkārt grūti regulējamos bērnus.
Atlaižu kodu saņemsi e-pastā.
