Lasāmgabali

Par to, kas būtisks šobrīd. Un par tēmām, kas nekad neiziet no galvas, sirds un modes.

Iesakām
icon-pin-

Ceļo, strādā, baudi BALI kopā ar I’mperfekt!

— I'mperfekt

Ar prieku paziņojam, ka beidzot realizēsies mūsu īpaši izlolotais lielizmēra izkāpiens no rāmjiem.

Aicinām pievienoties I’mperfekt neparastā un skaistā piedzīvojumā – Work & Travel ceļojumā uz skaisto Bali.

Žurnālā
icon-pin-

Ziema vienmēr ir tikai sākums

— Inga Gorbunova

Ļoti labi atceros savu pirmo Salaveci. Patiesībā pat šķiet, ka tā ir pati senākā no atmiņām, jo, ja ņem vērā, ka, ieraugot svešinieku, ātri paslēpos zem krēsla, vairāk par trim gadiem man nez vai bija. Atceros tādu milzīgu vīru sarkanā mētelī un garos zābakos, kurš uzstājīgi centās mani izvilināt no slēptuves. Tas viņam gan neizdevās, jo apķēros ap krēsla kāju un bļāvu, cik vien spēju. Lielais, sarkanais vīrs aiztinās, palika tikai dāvanu maiss, no kura ārā spraucās arī slotā sasieti žagari.

Žurnālā

Par ūdens (ne)dzeršanu

— Ksenija Andrijanova

“Dienā jāizdzer divi litri tīra ūdens” – šādu frāzi kā lūgšanu skandina plašsaziņas līdzekļi, ārsti, fitnesa treneri un līdzcilvēki. Divi litri, divi litri, liec pudeli uz galda un dzer, dzer, dzer! Eksperti piedāvā dažādus veidus, kā skaitīt izdzertā ūdens daudzumu, un 21. gadsimtā, protams, palīgā nāk ūdens dzeršanas aplikācijas, kas ne tikai uzskaita izdzerto, bet arī regulāri atgādina, ka pienācis laiks padzerties.

“Mēdz teikt, ka baidīties nav vīrišķīgi. Varbūt tu baidies, ka tavs vīrietis ir bailīgs. Varbūt tu meklē vīrieti, kurš nebaidītos. (..) Bet tu nekad neatradīsi vīrieti, kurš nebaidās.”

— Ilmārs Latkovskis žurnālā I'mperfekt Ziema

Imperfekt iesaka

Žurnālā

Sirdī iekabinātais āķis

— Vents Sīlis

Lai kādas arī būtu mūsu attiecības, ja tās ir bijušas kas vairāk nekā tikai fizioloģiskas vajadzības apmierināšana, tās vienmēr ir kaut ko mainījušas katrā no mums. 

Žurnālā

Stāsti no sabiedriskā

— Ksenija Andrijanova

Interesanti laiki pienākuši. Agrāk katra lielais sapnis bija dabūt autovadītāja apliecību un nopirkt mašīnu, bet tagad cilvēki aktīvi runā par pārsēšanos sabiedriskajā transportā un uz divriteni. Lai arī cienu ikvienu, kas tādā veidā rūpējas par dabu, man tas joprojām skan jocīgi – labprātīgi ziedot komfortu, lai brauktu autobusos, tramvajos un trolejbusos kopā ar visādiem jocīgiem ļaudīm. Un cilvēki, ticiet man, nudien ir jocīgi. Vēlies pabraukt man līdzi kādu pieturu? Būs ļoti skumji, mazliet smieklīgi un dažreiz vienkārši pārsteidzoši. Nu ko, aiziet!

“Tik, tik… pulkstenis mani ir bakstījis trīs reizes un licis iziet pilnu apli, kurā es no apjukuša skuķa dzimstu par mammu. Šis ir kolosālākais un radošākais process, kuram, izrādās, nav nekāda sakara ar radošumu, neradošumu vai spēju ko interpretēt.”

— Māra Upmane-Holšteine žurnālā I'mperfekt Ziema

Žurnālā

Artūra Miksona psihoterapeita piezīmes

— Artūrs Miksons

Pēdējā rakstā, ko lasīju, ļoti zinošs bērnu psihiatrs Ņikita Bezborodovs jau virsrakstā ar melniem, trekniem burtiem norādīja, ka vecāki nevar izaudzināt savus bērnus, vispār nepieļaujot kļūdas un neradot traumas. Tas vienkārši nav iespējams. Grozies, kā gribi, bet kaut kāda mazāka vai lielāka trauma būs. Tāpēc galvenais, ko vajadzētu saprast — vai šī trauma ir radīta mērķ­tiecīgi vai tomēr ir nejauša.

Žurnālā

Sieviete un pornogrāfija jeb Kino, par ko skaļi nerunā

— Alise Zariņa

Man šķiet, pirmoreiz spēcīgu interesi par pornogrāfiju izjutu jau diezgan pieaugušā vecumā. Protams, no bērnības ir miglainas atmiņas par LNT vēlo nakts erotiku, kā arī bēniņos slepus lasītas atrastas Žirafes, kur lasītāju iesūtītie “patiesie stāsti” noteikti ir iededzinājuši kādu neredzamu traumu psihē, taču, šķiet, tā vairāk bija ziņkāre, kā arī apziņa, ka tas viss ir kaut kas ļoti, ļoti neķītrs. Katrā ziņā – ne jau domāts vai vajadzīgs man.

Žurnālā

Par mums – nevarošajām

— Aija Strazdiņa

Šis nešaubīgi ir brunčos un stringos tērpušos supervaroņu laikmets! Un ar to nav domātas lateksa dīvas no kulta komiksiem vai štengri vīri, kuri vakaros pārģērbjas par fejām un seksbumbām, kas savukārt mūsdienās ir totāli tolerējama parādība, jo galu galā arī vīrietim (svešam, ne manam, pasarg’ dies’!) ir tiesības plivināt skropstas un noberzt papēžus augstpapēdenēs. 

Žurnālā

Tītara cepetis, pildīts ar āboliem, ar dzērveņu un brūkleņu mērci

— Mairita Mosāne

Ziemassvētku stāsts, protams, nav par šo trako virpuli, kas nupat jau iegriezies. Taču visi to tāpat zinām. Un lielos un svarīgos notikumus piedzīvojam privāti, savā sirdī un katrs atbilstoši personiskajai izpratnei un izjūtai. To te neapspriedīsim, bet raudzīsim mazliet iedvesmoties svētku svinēšanas pasaulīgajai pusei.

Meitene

Neobligāti obligātā literatūra

— Henriks Eliass Zēgners

Kad es mācījos skolā, mani kaut kā samērā maz aizrāva apkārt notiekošais. Lai arī tuvumā vienmēr varēja atrast kādu visnotaļ draudzīgu cilvēku kompāniju, es labāk jutos “pieaugušāku” ļaužu tuvumā, jo tur viss notika interesantāk. Ātrākais un vieglākais veids, kā tādā vidē varēja “nokļūt”, bija grāmatu lasīšana.

“Lai kūp, lai jāpūš, lai baudpilni jāelš, lai jāiekleksē krējums vai klāt vismaz jāuzkož silta maize ar sviestu. Kā tas garšo pēc ziemas pastaigām, ak vai!”

— Ieva Cipruse žurnālā I'mperfekt Ziema

Žurnālā

Sekojot Ziemassvētkiem

— Agate Anna Grebže

Ja kādā brīdī karstvīna un piparkūku smarža liek saraukt degunu, vairs neizdodas vai negribas lūkoties pēc Ziemassvētku brīnuma un ausaini uzbāz galvā tikai tāpēc, ka džinglbelli padara traku, steidzīgi kaut kas jāmaina. Tiksim, jāpaskatās uz svētkiem no citas puses. Un šoreiz diezgan burtiski. Piemēram, no Londonas, Parīzes vai varbūt jāpārlido pāri okeānam. Šis noderēs arī tad, ja tevī mājo tik daudz svētku sajūtas, ka Doma laukuma tirdziņš kļūst pa šauru. Te dažas pilsētas, kur Grinčam būtu krietni jāpiepūlas, lai nozagtu Ziemassvētkus.

Žurnālā

Kā nesajukt prātā svētkos jeb karstvīna recepte mājas apstākļos

— Jānis Volkinšteins

Cikliskums pasaulē ir ironiska padarīšana. Procesi, kas regulāri atkārtojas, sniedz mums iluzoru drošības sajūtu, ka varam ko paredzēt vai pat kontrolēt šajā laika un telpas centrifūgā, kuras tempi un režīmi mainās straujāk nekā Eiropas politiskās varas 20. gadsimtā. 

Ar neizbēgamu nolemtību ik gads noslēdzas ar priekpilnām Ziemassvētku aktivitātēm un to iesvinēšanas kodiem mūzikā, TV programmā, gastronomijā, apšaubāmās modes izvēlēs un sociālajās aktivitātēs. Svētku svinēšana ir lielisku rituālu pilna, bet tajā netrūkst arī izaicinājumu, ko izdzīvot.

“Ja tu nes mājās to mamutu, bet tev no dusmām raustās plakstiņš un tu sagaidi, ka vienā jaukā dienā tavs vīrs ambiciozi nometīs priekšautu uz virtuves grīdas un kļūs par brokeri vai miljonāru, tad es skaidri un gaiši varu pateikt, ka tāda diena nepienāks.”

— Artūra Miksona psihoanalītiķa piezīmes, Laura Lauziniece žurnālā Imperfekt Ziema

Žurnālā

Kur nomedīt Ziemassvētku sajūtu?

— Laura Lauziniece

Interesantas un leģendāras vietas, atradumi un adreses.

Žurnālā

Ziemassvētku filmas

— Laura Lauziniece

Grozies kā gribi, bet Ziemassvētku sezona bez Ziemassvētku filmām nav iedomājama. Jau piecpadsmito reizi tu skaties un skaidri zini, ka Kevins cīnīsies ar ļaunajiem zagļiem, ka Bridžitai Džonsai Hjū Grānts salauzīs sirdi un Grinčs atplauks smaidā, kad viņu uz vaidziņa nobučos mazā Sindija Lū, bet tur neko nevar darīt. Šīs filmas var salīdzināt ar vecmammas speķpīrādziņiem – liec galdā kaut visus pasaules brīnumus, bet speķpīrādziņi tāpat pazudīs pirmie.

““Liku bēdu zem akmeņa, pāri gāju dziedādama.” Man gan šķiet, ka mums vairāk piestāvētu to akmeni ar visu bēdu pasist padusē un dziedāt: “Tālāk gāju stenēdama…””

— Vineta Trimalniece žurnālā Imperfekt Ziema

Žurnālā

Pirmā mīlestība

— Agate Anna Grebže

Kad man palūdza uzrakstīt par pirmo mīlestību, krūtīs kaut kas ietrīsējās. Likās, ka ir tik daudz, ko izstāstīt, tomēr, kad pēc vairākām atmiņu un pārdomu pilnām nedēļām beidzot manā priekšā bija balta lapa, uz vairākām stundām iestrēgu pie vārda “kad”. Mana pirmā mīlestība mani noskatīja skolas gaitenī pie ķīmijas kabineta, kad mācījos 10. klasē. Garlaicīgāko stundu laikā lavījāmies ārā katrs no savas klases, lai bučotos. Šad tad pat cēlāmies krietni agrāk, nekā vajadzētu, lai pirms stundu sākuma vēl pagūtu papļāpāt uz palodzes pie skolas bibliotēkas. Iedomājies, cik silta un maiga šķiet gulta, kad aukstā, tumšā un ļoti agrā ziemas rītā jāceļas uz skolu. Mīlestība šķiet siltāka.

Žurnālā

Klāt otrais I’mperfekt Meitene izdevums!

— I'mperfekt

Grāmatžurnāls I’mperfekt Meitene ir I’mperfekt speciālizdevums, kas radīts pusaudzēm. Gluži kā meitenes labākā draudzene, ar kuru pārrunāt visu, ko dažreiz grūti uzticēt kādam citam, kur nu vēl vecākiem. Žurnāls skar tēmas, kas pusaudzes interesē visvairāk: sociālie tīkli, stils, skaistums, psiholoģija, tehnoloģijas un personības. Un tas viss stilīgu ilustrāciju kokteilī.

Meitene

Sapņu profesija: modes ilustratore

— Laura Lauziniece

"Cilvēkus sāku zīmēt trīs vai četru gadu vecumā. Jāatzīst, ka viss sākās diezgan amizanti. Mamma ar flomāsteru uzzīmēja ļoti smuku meitenīti ar dzelteniem matiem. Nodomāju, ka tas ir nebeidzami skaisti, un sāku zīmēt pati. Vēlējos panākt, lai man izdodas uzzīmēt tieši tādu pašu meitenīti, kādu uzzīmēja mamma."

Žurnālā

Kas meklē, tas atrod

— Inga Gorbunova

Pieļauju, daudzi astrologa Aleksandra Sokolova klienti nemaz nezina par viņa akadēmisko izglītību un gadiem ilgo darbu ātrajā palīdzībā un reanimācijā. Savukārt tiem, kuri to zina, varbūt, tieši tāpat kā man, rodas jautājums: kā viņš nonācis pie lēmuma tik radikāli mainīt nodarbošanos?

Žurnālā

Kā kļūt par sevis labāko versiju

— Ilze Medne

Es pietiekami ilgi domāju, ka laba karjera man būs tikai tad, kad pelnīšu daudz naudas un būšu vadītājas amatā. Tā biju dzirdējusi, un skolā man bija mācīts, ka laba karjera ir daudz naudas un prestižs amats. Lai ko es arī darītu, mans mērķis bija pēc iespējas ātrāk kļūt par vadītāju.

Žurnālā

Mamuta stiepējas

— Ansis Kalējs

Saskaņā ar tradicionālo ģimenes modeli naudas pelnīšana ir galvenokārt vīrieša atbildība, taču mūsdienu ekonomikā arvien vairāk ir ģimeņu, kurās sieviete pelna vairāk (dažkārt pat krietni vairāk) nekā vīrietis. Un abiem ir vajadzīgas pamatīgas diplomāta iemaņas, lai šī kutelīgā situācija nenovestu pie attiecību kraha.