Par to, kas būtisks šobrīd. Un par tēmām, kas nekad neiziet no galvas, sirds un modes.
13. decembrī, durvis pirmoreiz ver I'mperfekt veikals un viesistaba!
Senos laikos ar labu paziņu, kāda sporta veida uzlecošo zvaigzni, pirmo reizi dzīvē devāmies pie astrologa. Tādā noskaņojumā, itin kā gaidītu tikšanās ar kādu Finka pēcteci. Meiteni bija sākušas vajāt traumas, un to dēļ starti vairs nebija tik veiksmīgi. Es, tobrīd jau precējusies, biju samīlējusies citā vīrietī. Fui, fui un nesmuki (tieši tā teica mana mamma), protams, bet tai lietai tagad ir iestājies noilgums, varu atzīties. Tātad katrai savs aktuāls jautājums, uz kuru gribējās dzirdēt skaidru atbildi: kas tālāk notiks un ko vispār iesākt?
Kā solīts – žurnāls I’mperfekt ir izkāpis ārpus rāmjiem un devies ielās. Mūsu jaunais veikals-viesistaba atrodams Ģertrūdes ielā 23, un īpaši atviegloti nopūsties te varēs tie, kas vēl nav atraduši dāvanas sev un citiem labiem cilvēkiem.
Dizainpasaulei kādu brīdi atkal jauns favorīts – septiņdesmitie gadi. Un kā mēs visi labāk vai sliktāk atceramies, tā neatņemama sastāvdaļa bija makramē: pie sienas, ap puķu podiem, durvju ailēs, uz klubkrēsla un kur tik vēl ne. Labās ziņas ir tādas, ka makramē arī ir back! Turklāt, kā izrādās, pat gorillas mezglo savas mājas.
Zini to teicienu, ka optimistam glāze vienmēr būs pa pusei pilna, bet pesimistam – pa pusei tukša? Bet datorists vispār uz tumbočkas noliek divas glāzes ar ūdeni: ja nu naktī gribas padzerties un - ja negribas. Tie, protams, jociņi, bet cilvēki un lietas, kas mums apkārt, atstāj savu nospiedumu uz to, kā redzam un sajūtam pasauli. Savi īstie cilvēki katram jāmeklē pašam, taču lietas gan mēs varam piedāvāt. Tādēļ piedāvājam savu rudenīgo izlasi no mūsu interneta veikala plauktiem.
Tev šķiet, ka tavi bērni pārāk bieži vakariņās ēd cīsiņus un šķiedrvielas arī neuzņem pietiekamā daudzumā. Un sekmes vecākajam tādas, ka diez vai tiks 1. ģimnāzijā – ko tad nu darīs? Tev šķiet, ka tavās fotogrāfijās mūždien izlien kāda graujoša krunka vai nodevīga riepa ap vēderu. Mugura arī sakumpusi. Zini ko, bet vai tev nešķiet, ka vienkārši jātriec ratā savs perfekcionisms? Vai tieši tas nav pie vainas, ka visu laiku tā sirsnīgi bojā sev dzīvi bez iemesla? Mums, savukārt, šķiet, ka vasara ir labākais brīdis, kad triekt ratā Lielo P.
To PERFEKCIONISMU.
Vasaras rītiem ir tāda īpaša smarža, ko nesajauksi ne ar vienu citu: smaržo mazliet pēc rasas un solījuma, mazliet pēc vakardienas ballītes un dillēm. Un vienalga, vai sēdi uz jumta terases, lauku verandā vai uz guļamrajona balkona, skaistas lietas, kas tev apkārt, paspilgtina šo mirkli. Vai vismaz uzlabo garastāvokli, ja rīts gadījies drusku sērīgs, jo pat mūžīgās svara vērotājas gurķmaizīte uzreiz izskatās cerīgāka uz priecīga šķīvja.
Mums bija slow life (koncepcija, kas paredz dzīvošanu relaksētā tempā), hygge (dāņu versija par slow life) un lagom (zviedru versija par to pašu slow life un līdzsvaru), bet nu kārta pienākusi japāņiem ar viņu vabisabi (wabi sabi). Tā (jeb tas?) interjera un dizaina pasaulē atzīta par pēdējo gadu karstāko tendenci.
Pieļauju, daudzi astrologa Aleksandra Sokolova klienti nemaz nezina par viņa akadēmisko izglītību un gadiem ilgo darbu ātrajā palīdzībā un reanimācijā. Savukārt tiem, kuri to zina, varbūt, tieši tāpat kā man, rodas jautājums: kā viņš nonācis pie lēmuma tik radikāli mainīt nodarbošanos?
Drīzumā gaidāms ne tikai jaunais ziemas numurs bet arī I'mperfekt veikals/viesistaba! Vairāk informācijas sekos.
Kad ārā iestājies Lielais Pelēkais&Slapjais, vajag kaut ko siltu. Vislabāk, protams, aizšaut uz turieni, kur joprojām iespīd saule, bet, ņemot vērā reālās iespējas, varbūt vienkārši jāuzvāra zupa. Karsta, aromātiska, ar atmiņām par sauli – klasiskā itāliete minestrone I’mperfekt izpildījumā.
Tautas paruna saka, ka neatliec uz rītu to, ko var izdarīt šodien, bet neskaitāmi daudz ļautiņu, to skaitā arī es, atliek ne tikai uz rītu, bet uz parītu, aizparītu un daži pat pēc mēnešiem un gadiem tā arī nav pieķērušies pie atliktajām lietām. Vai viņi visi slinki? Visi ar vāju gribasspēku, un visi bez mazākās disciplīnas iezīmes? Izrādās, pie vainas ir smadzenes un bailes.
Mūsu satikšanās bija kā milzīga emociju eksplozija, kā stāsts no banālākajiem romantiskajiem romāniem.
Esmu astoņdesmit sestā gada bērns. Uzaugu bez pamperiem un veļas mašīnām. Valkāju humpalu drēbes. Piemājas veikalā varēju našķēties tikai ar divu veidu saldējumiem – plombīra vai šokolādes, un, protams, tas neaizmirstamais, leģendārais apaļais papīra gabaliņš, kas bija rūpīgi jānoplēš, lai sāktu mieloties.
Mēs Tev piedāvājam pastāvīgu darbu mazā un draudzīgā kolektīvā, adekvātu atalgojumu, sociālās garantijas, iespēju realizēt savas idejas un darba laikā satikt daudz interesantu cilvēku.
Ja gribi būt kopā ar mums, sūti CV un motivācijas vēstuli uz hello@imperfekt.com
Bija viena no šīs vasaras karstākajām dienām. Pie vārtiņiem piestāja taksometrs, un no tā izkāpa jauna sieviete ar čemodānu. Viņa neslēpa, ka ir stipri samulsusi, un arī es cīnījos ar grūti izprotamām izjūtām. Nebiju domājusi, ka mēs vēl kādreiz satiksimies. Savulaik viņa bija man tuva, un tā bija šķiršanās, kas stipri sāpēja.
Tev šķiet, ka tāpat nav vērts pirkt neko drukātu, jo nav jau laika lasīt? Te izglābt var tsundoku: māksla atlikt grāmatu lasīšanu uz vēlāku laiku.
“Re, kā, izrādās - sievietes arī noveco! Un viņām ir grumbas un sirmi mati ar’!” Tā varētu iesaukties kāds, kas dienām ilgās viedtālruņa bakstīšanas laikā nejauši ir uzgājis instagramā Badiju Vinkliju (Baddie Winkle) vai Linu Sleiteri (Lyn Slater). Viņas varbūt ir populārākās, bet nav vienīgās no tām sirmajām interneta personībām, kas sevi ironiski dēvē par insta-grannies (insta-omes), bet ko mārketinga pulētāji nosaukuši par “elastīgo paaudzi”.
Foto - @iconaccidental
Kad visas meža un dārza ogas jau salasītas. Kad ievārījumi uzmeistaroti un rudens nomainījis vasaru, klāt laiks citām odziņām.
Lielā I’MPERFEKT ikgadējā ogošana ir klāt!
Tikai reizi gadā, tikai vienu diennakti – no pusnakts līdz pusnaktij, tikai www.imperfekt.com – 40% skaistām, kvalitatīvām un noderīgām lietām.*
Apolitisks ceļvedis vēlēšanu džungļos
Britu valstsvīrs Vinstons Čērčils esot teicis, ka demokrātija ir sliktākā no valsts pārvaldes veidiem, bet nekas labāks diemžēl nav izdomāts. Tā kā jēdziens “demokrātija” nozīmē — tautas vara, tieši mums, tautai, nekas cits neatliek, kā vien ņemt varu savās rokās. Un sākt ar to, ka vispār aiziet uz vēlēšanām.
Gruzīni nekad nesteidzas, it īpaši, ja iepriekšējā vakarā bijusi tāda pamatīgāka supra — vakariņas ar daudziem tostiem un no tā izrietošajām sekām. Tādēļ džigiti esot mazliet nokavējuši, kad Dieviņš zemi dalījis, taču viņi tik ļoti iepatikušies galvenajam priekšniekam, ka tas atvēlējis viņiem to zemes pleķīti, kuru pats sev pietaupījis.
Tāda ir leģenda par Gruziju. Kad šo dieva dāvanu iepazīsti, nemaz nebrīnies, kur šādi stāsti rodas.
Zini to teicienu, ka optimistam glāze vienmēr būs pa pusei pilna, bet pesimistam – pa pusei tukša? Bet datorists vispār uz tumbočkas noliek divas glāzes ar ūdeni: ja nu naktī gribas padzerties un - ja negribas. Tie, protams, jociņi, bet cilvēki un lietas, kas mums apkārt, atstāj savu nospiedumu uz to, kā redzam un sajūtam pasauli. Savi īstie cilvēki katram jāmeklē pašam, taču lietas gan mēs varam piedāvāt. Tādēļ piedāvājam savu rudenīgo izlasi no mūsu interneta veikala plauktiem.
Saskaņā ar tradicionālo ģimenes modeli naudas pelnīšana ir galvenokārt vīrieša atbildība, taču mūsdienu ekonomikā arvien vairāk ir ģimeņu, kurās sieviete pelna vairāk (dažkārt pat krietni vairāk) nekā vīrietis. Un abiem ir vajadzīgas pamatīgas diplomāta iemaņas, lai šī kutelīgā situācija nenovestu pie attiecību kraha.
Par sociālajiem tīkliem runā daudz un dikti. Tā saucamās vecās skolas pārstāvji izsaka nopietnas bažas: ko tad nu, jaunatne jau savos telefonos tik ļoti ieurbusies, ka pasauli neredz.
“Būsi darbā? Man tev kaut kas jāizstāsta!” ar kādām desmit izsaukuma zīmēm beigās Krista rakstīja man ziņu visai agrā otrdienas rītā. Ierados pēcpusdienā. Viņas acis mirdzēja. Bija noticis TAS.
Pirmo reizi viņu sastapu, kad man bija, šķiet, divdesmit divi vai trīs gadi. Un tas iespaids bijis tik spilgts, ka pat tagad, pēc tik daudziem gadiem pirmo reizi ienākot šajās mājās un sēžot krēslainajā, vīteņaugu noēnotajā viesistabā, kas todien ir mazs glābiņš no ārā valdošās svelmes, aizvien redzu tieši to sievieti. Efektīgu, rūpīgi safrizētu glītu blondīni ar spilgti ieēnotām, ļoti vērīgām un vērtējošām acīm. Vienmēr ieturētā, elegantā kostīmā. Tā laika progresīvākā lielā laikraksta galveno redaktori. Ļoti ietekmīgu un stingru. Nokļūt praksē vai ārštatā pie viņas bija katra žurnālistikas studenta sapnis, kuru realizēt nebija vienkārši. Bet šodien es uzzinu, piemēram, to, ka toreiz, lai cik izslavēti stingra priekšniece, dziedējusi savu mīlas likstu pārņemto darbinieču sirdis, izliekot kārtis.
Mūsu gudrie senči teikuši: bailēm lielas acis. Ir jau arī. Dažkārt tik lielas, ka vai nu. Tās ir bailes, kas atņem līdzsvaru un iegāž ūdenī. Bailes paralizē domāšanu un padara vāju. Bailes neļauj piedzīvot daudz interesantu lietu, bailes aptur un attur, neļaujot iet turp, kur tik ļoti gribas. Bailes ierobežo un iesprosto. Kā teica Kriss Valatons vienā no mūsu intervijām, bezbailīgu cilvēku vispār nav. Visi baidās. Tikai vieni bailes pārvar, bet citi ļauj tām regulēt dzīvi.
Ja no rīta pamosties ar domu, ka gribētos sevi vai kādu citu iepriecināt ar stilīgu dāvanu, vai vienkārši pusdienlaikā atnākt ciemos un parunāt ar mums par lietām, kas nekad neiziet no modes un prāta, nāc pie mums uz Antonijas ielu!
Jaunākā pašbilžu poza, kas piedevām it kā esot arī glaimojoša.
Atlaižu kodu saņemsi e-pastā.
