Statistika rāda, ka Covid-19 ir mazāk apdraudošs bērniem. Labas ziņas! Bet mūsu bērni patlaban aug informācijas telpā, kurā nemitīgi uzskaita mirušos… Agrāk tā notika, ja kaut kur tuvumā bija karš. Vai mūsu bērni ir kara laika bērni? Kovida bērni?

Vai tas, ka mūsu bērnu iespēja fiziski saslimt ir neliela, ļauj mums atviegloti sacīt, ka pandēmija viņus neskar?

Šodien mēs dzīvojam pavisam citādā pasaulē nekā pirms gadiem trīsdesmit, tas nu ir fakts. Taču, palasot Atsaucīgo māmiņu forumu, tvitermammu nedienas un tīņu pārdzīvojumus mūsdienās, brīžiem sāk raustīties kreisais plakstiņš, gribas sadot kādam ar čību pa pakaļu un kā tādam vecam kara veterānam vilkt laukā no pagultes padomju bērna ordeņu lādi un pa vienam vien celt ārā nosūbējušos varonības apliecinājumus, pastāstot “kā mums bija toreiz” un “kā mēs vispār izdzīvojām”.

Pirms mēneša aizvācos no šī mākslinieciskā rajona un izlēmu visu savu mīlestību šai sasodīti romantiskajai, skaistajai, skarbajai, tomēr kinematogrāfisku kadru cienīgajai ielai izlikt uz papīra.

Oktobrī Rīgas Starptautiskais kinofestivāls (RIGA IFF) tiksies ar skatītājiem jau astoto reizi, un kuratori izveidojuši 11 lieliskas filmu programmas, kurās varēs vērot gan kinoklasiķu radītās pērles, gan jaunās zvaigznes, kas šogad uzmirdzējušas pie Eiropas kinofestivālu debesīm.

 Kad 1991. gada pavasarī uzsāku darbu Atmodā, viņš jau bija mazliet zvaigzne. Un vienlaikus arī redakcijas enfant terrible. Viens otrs no vecākajiem kolēģiem neslēpa neizpratni, kā tāds tīneidžeris vispār šajā kompānijā gadījies un kāpēc viņam tiek uzticētas tik nopietnas tēmas. Viņš jau arī nekad nav slēpis, ka nokļūšana Atmodā bija tīrā nejaušība. Liktenīga nejaušība, kas rezultējās ar to, ka Jānis Domburs jau gadiem ir viena no Latvijas mediju vides spilgtākajām personībām. 

 Es rakstu saviem tautiešiem Latvijā, lai iedrošinātu nebaidīties “pazaudēt seju”. Un arī latviešiem, lai lūgtu uzmundrināt krievus, kad tie cenšas runāt latviski. Gadiem ilgi vēroju krievus Latvijā un brīnos, cik daudzi no viņiem ir perfekcionisti, pateicoties padomju audzināšanai, cik grūti viņiem ļaut sev kļūdīties, it īpaši citu cilvēku priekšā.

Rīga, protams, ir liela un skaista, vēsturiskais centrs ieguvis UNESCO pasaules mantojuma statusu, baznīcu gaiļi tiecas debesīs, un jūgendstils saģērbies savā asimetriskajā svētku tērpā. Lai gan tas viss šķiet pazīstams un zināms, retais Latvijas un pat Rīgas iedzīvotājs ir lasījis Rīgas ceļvežus, vēl retāks uzaicinājis gidu (varu iedot kontaktus J), kurš visu parāda un pastāsta. Tāpēc mēģināsim kopā ar žurnālu rokā mazliet pastaigāt pa tikpat vēsturiskām, bet mazāk zināmām Rīgas centra vietām!

Vīriešiem tiek piedāvātas neskaitāmas pamācības, kā kļūt par alfa tēviņu, kas izceļas uz pelēkās masas fona un viegli iekaro sieviešu sirdis. Neviens jau negrib palikt “beta vīrieša” statusā, kurš sievietes dzīvē pilda galvenokārt bankomāta funkcijas. Taču stereotips, ka sievietes guļ ar alfām, bet precas ar betām, nebūt nav tik viennozīmīgs.

Es, piemēram, nekad mūžā nelīstu politikā, ja man nebūtu atbilstoša izglītība. Nelīstu jomās, kurās man nav nekādas saprašanas. Un tāpēc man reizēm ir kauns par cilvēkiem, kas to dara. Neko īsti neprot, tāpēc arī neko jēdzīgu nevar izdarīt, taču viņiem ir milzīgas ambīcijas.

Esmu bez piecām minūtēm pediatre. Pēdējo pusotru gadu (gandrīz) risinu Covid-19 un citu infekciju uzraudzības jautājumus Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā, pielieku savu artavu jauno mediķu izglītošanā, par savu profesionālo hobiju uzskatu vakcināciju un komunikāciju saistībā ar to, un, ja man prasītu novērtēt, cik ļoti man šis viss ir apriebies, es atbildētu vienkārši: “Ļoti.” 

Man ieteica šim rudenim uzrakstīt par to, cik forši ir atkal iemīlēties. Un te nu es esmu – šaubās svārstoties starp pārliecību, ka neko no šīs dzīves tā arī neesmu sapratusi, kas attiecīgi nedod man ne mazākās tiesības kaut ko te gudri filozofēt, un ķecerīgu vēlmi Rūdolfam Blaumanim, kurš reiz apgalvoja, ka “kurš pateikt var, ko par laimi sauc, tam viņa vēl nav dzimusi”, pierādīt pretējo. Hmm... (eh, lai tak iet!) Rūdi, piedod, es tomēr mēģināšu, neiebilsti?

Psihiatrija joprojām ir pilna ar stigmu – to nevar sataustīt, to nevar saprast, to nevar izņemt. Mana galvenā misijas sajūta ir destigmatizēt sabiedrību, izskaidrot, kas te notiek. 

Jaunā Rīgas teātra aktieris Vilis Daudziņš ir cilvēks, kurā klausoties varētu paiet dienas. Cik poētiski viņš spēj izstāstīt par zinātni, tikpat zinātniski pasniegt mākslu. Un vēl viņš ir īsts, patiess un cilvēcīgs. Vienā vārdā – dubultzvaigzne.

Bet ziemu es šeit pieminu tāpēc, ka tā ļāva vēl sakāpinātāk novērtēt šo vasaru. Ja esi bijis šā vai tā ierobežots, tu kādā brīdī ieraugi, cik svarīgas un vērtīgas tavā dzīvē ir iespējas un situācijas, kas visu mūžu varbūt šķitušas pašsaprotamas. 

Mazās, zilās Viagra tabletītes un tamlīdzīgi medikamenti, kas palīdz cīnīties pret erektilo disfunkciju, mūsdienās ir miljardiem eiro vērts bizness, bet būtu kļūdaini domāt, ka to vienīgā auditorija ir kungi pensijas vecumā, kas vēlas paildzināt savu intīmo dzīvi. Seksologi visā pasaulē vēsta, ka pie viņiem palīdzību meklē arvien jaunāki vīrieši, kam radušās problēmas dzimumdzīves jomā

“Jūs tiešām uz Tvaika ielu?” aplikācijas Bolt taksometra vadītājs, sēžot puspagriezienā, piecas garas sekundes cenšas saskatīt manās acīs kaut ko neparastu. “Jā, man tur intervija,” es viņam uzšņācu un izturu skatienu. “Vispār es baigi kavēju,” piebilstu, mudinot beidzot sākt braukt. Tā nu mēs, garās sarunās neielaižoties, aizvadām klusu piektdienas pēcpusdienu sastrēgumos. 

Iespējams, jūs arī arī saņemat vēstules no Netflix, ar šķietami nevainīgu jautājumu – Netflix tonight? (Vai šovakar Netflix?), kurās globālā izklaides platforma piedāvā jaunumus, kā arī algoritmu sastādītas filmu izlases, kas netfliksprāt būtu jums vispiemērotākās, proti, izrietošas no jūsu agrāk izdarītajām izvēlēm.

 Kad 1991. gada pavasarī uzsāku darbu “Atmodā”, viņš  jau bija mazliet zvaigzne. Un vienlaikus arī redakcijas enfant terrible. Viens otrs no vecākajiem kolēģiem neslēpa  neizpratni , kā tāds tīneidžeris vispār šajā kompānijā gadījies un - kāpēc viņam tiek uzticētas tik nopietnas tēmas. Viņš jau arī nekad nav slēpis, ka nokļūšana “Atmodā” bijusi tīrā nejaušība. Liktenīga nejaušība, kura rezultējās ar to, ka Jānis Domburs jau gadiem ir viena no Latvijas mediju vides spilgtākajām personībām. 

Kā top žurnāls, patiesībā tā pa īstam zina tikai tie, kuri to taisa. Tas, ko ieraugām tirdzniecībā vai savā pastkastītē, par aizkulisēm klusē. Lasītājiem kaut kas patīk, kaut kas nepatīk, kaut kas garlaiko un par kaut ko vispār ir vienalga. Viņi pat nenojauš visu to seriālu un drāmu, kas reizēm mēdz norisināties līdz mirklim, kamēr izdevums ir nodrukāts. Un reizēm arī pēc tam.

Man tuvs draugs pirms diviem gadiem savai vecmammai uzdāvināja viedtālruni. Prognozējot loģisku notikumu attīstības gaitu, viņa to izmantoja tikai zvanīšanai, taču telefona numuri netika glabāti telefonā, bet gan bloknotiņā. Tehnoloģijas ir sātana padarīšana, un nav ko vecam sunim mācīt jaunus trikus, vai ne? Nepareizi. Līdz ar pandēmiju šī elles iekārta ir vienīgais veids, kā viņa ikdienā var redzēt savus mazbērnus, kas bija vienīgā nepieciešamā motivācija, lai no omītes laukos pēkšņi kļūtu par Arturu Medni.

Cilvēki ir dažādi un par garīgiem jautājumiem jēdzīgi var runāt tikai ļoti brīvā gaisotnē, kur mācāmies neuzspiest viedokli, bet vienkārši līdzdalīt pieredzi. Atrast jēdzīgāko veidu, kādā šodienas pasaulē par to runāt.