Par to, kas būtisks šobrīd. Un par tēmām, kas nekad neiziet no galvas, sirds un modes.
Autors personīgi pazīst gan nu jau precēto pāri, gan lūgto draugu. Lai arī stāsta tēlu vārdi ir mainīti, iespējams, autors ir bijis pat līdzās šim draugam brīdī, kad tapis atbildes e-pasts uz ielūgumu. Iespējams, autors pats ir tas draugs brīdī, kad draudzene teica: “Man tam šobrīd nav laika. Varēsi atbildēt uz ielūgumu manā vietā?” Lai kā arī būtu, pēc autora domām, no šā stāsta var iemācīties trīs lietas.
Šis raksts veltīts visiem grāmatu draugiem, kuru plaukti pildās ar aizvien jaunu lasāmvielu, kurai šķietami nekad nepienāks īstais lasīšanas brīdis. Jūs neesat vieni. Ļoti iespējams, tas vienkārši ir tsundoku.
Jaunā Rīgas teātra aktieris Vilis Daudziņš ir cilvēks, kurā klausoties varētu paiet dienas. Cik poētiski viņš spēj izstāstīt par zinātni, tikpat zinātniski pasniegt mākslu. Un vēl viņš ir īsts, patiess un cilvēcīgs. Vienā vārdā – dubultzvaigzne.
Ja padomā, katrai aplamībai ir pa nosodošam acu pārim: zeķbikses pie botām nāk komplektā ar ironiski noskaņotu nez kāpēc tieši Dagmāru Leganti, svilpiens guļamistabā reinkarnē piktu vecmāmiņu, aproces vietā uz delma locītavas uzštaukāta matu gumija vizualizē nosodošu Aleksandru Pavlovu, bet nepareizi salātos sagriezti tomāti – pirmās mīlestības kulināri advancēto mammu.
Dzīve ir tā vērta, lai par to priecātos, nevis tikai pieciestu. Nāc kompānijā un būsim uz viena viļņa!
Imperfektā mājsēdēšana no 21. oktobra līdz 15.novembrim. Tiekamies attālināti sociālajos tīklos, e-veikalā imperfekt.com, Spotify I'mperfekt piektdiena un mūsu virtuālajās nodarbībās.
Var jau būt, ka rudens ir drusku klusāks, mazliet paguris no vasaras nebeidzamajām dzīrēm un priekiem. Ir laiks klusumā paskatīties kādu vecu un drusku smeldzīgu filmu.
Ja meklējat atšķirīgus risinājumus komunikācijā, radošas idejas un profesionālu izpildījumu, iespējams, tieši I'mperfekt komanda kļūs par jūsu neperfekti perfekto sadarbības partneri.
"Kamēr pa mājām" iedvesmas kaudzīti sagatavojušas arī Inga, Kristīne, Linda un Katrīna.
Arī mēs šobrīd pa mājām, bet turpinām darboties un rakstīt. Te esam katrs sagatavojuši mazu #paliecmājās iedvesmas kaudzīti ar saviem favorītiem - filmām, grāmatām, aplikācijām, dalāmies ar to, ko paši apņemamies un tev iesakām pamēģināt.
Saistībā ar valstī noteikto ārkārtas stāvokli arī mēs uz laiku mainām savu ierasto darbības veidu.
ES ESMU LABA TIEŠI ŠĀDA
Mēs, I’mperfekt komanda, pēc 2019. gada vasaras nometnes meitenēm joprojām jūtamies pozitīvi uzlādētas un iedvesmotas, tāpēc nākamajā vasarā rīkosim nevis vienu, bet veselas trīs nometnes meitenēm!
Mēs nevaram atbildēt uz filozofisko jautājumu: kur paliek laiks (jo Ziemassvētki tiešām nav aiz kalniem), toties varam atbrīvot no jautājuma: ko lai dāvina?
Lai viss par veikalu taptu skaidrāks, atbildam uz 5 populārākajiem jautājumiem, ko mums uzdod lasītāji.
Lai ar drusku vieglāku soli iesoļotu šajā rudenī, gribējām padalīties ar šo to, ko var sadarīt arī drēgnajā laikā. Šos ieteikumus sarūpējis katrs imperfektietis pats par savu iestaigāto rudens taciņu, tāpēc varam garantēt, ka būs forši! Seko mums, un varbūt kaut kur starp kļavu lapām sasmaidīsimies.
Ārēji neuzkrītošs korekts un elegants – Imperfekt īpašais plānotājs, būs perfekts aksesuārs ikvienā lietišķās tikšanās reizē.
Gadu no gada mēs atgriežamies pie jautājuma: kas būs modē šajā sezonā? Šoreiz man ir viens lielisks paziņojums: modē ir tas, kas tev pašlaik ir mugurā.
Ik gadu eksperti ar krāsu institūtu Pantone priekšgalā vienu no toņiem izsludina par “gada krāsu”. Šogad tā ir rozīgi oranžs korallis, kas tiek dēvēts par “dzīvo, dzīvīgo koralli”. Šī krāsa simbolizē vajadzību pēc optimisma un prieka.
Lasīju kādā IKEA pētījumā, ka sievietes mājas darbiem velta vidēji 26 stundas nedēļā. Mani novērojumi gan liecina, ka mājās tāpat ir hronisks bardaks — pucē, cik gribi. Un tad pēkšņi šajās svinamajās dienās piesakās ciemiņi: labākajā gadījumā draudzenes, sliktākajā – perfekto pīrāgu cepēja vīramāte. Ko darīt, ja negribas šausmīgi iespringt?
Tu jau zini: ir cilvēki, kuriem viegli atrast dāvanas un ir tādi, kur galvu izmežģīsi, domājot. Jo.. vai nu īsti nav skaidrs, kas viņiem patīk, vai arī viņiem jau it kā viss ir. Arī mums tā gadās. Taču, kā mēdz teikt, ir varianti. No sirds ceram, ka kāds trāpīs mērķī arī Tavam apdāvināmajam. Lai gan dāvanas, protams, nav galvenais Ziemassvētkos, tomēr patīkami, ja pašai prieks un arī otrs priecīgs.
Dizainpasaulei kādu brīdi atkal jauns favorīts – septiņdesmitie gadi. Un kā mēs visi labāk vai sliktāk atceramies, tā neatņemama sastāvdaļa bija makramē: pie sienas, ap puķu podiem, durvju ailēs, uz klubkrēsla un kur tik vēl ne. Labās ziņas ir tādas, ka makramē arī ir back! Turklāt, kā izrādās, pat gorillas mezglo savas mājas.
Zini to teicienu, ka optimistam glāze vienmēr būs pa pusei pilna, bet pesimistam – pa pusei tukša? Bet datorists vispār uz tumbočkas noliek divas glāzes ar ūdeni: ja nu naktī gribas padzerties un - ja negribas. Tie, protams, jociņi, bet cilvēki un lietas, kas mums apkārt, atstāj savu nospiedumu uz to, kā redzam un sajūtam pasauli. Savi īstie cilvēki katram jāmeklē pašam, taču lietas gan mēs varam piedāvāt. Tādēļ piedāvājam savu rudenīgo izlasi no mūsu interneta veikala plauktiem.
Tev šķiet, ka tavi bērni pārāk bieži vakariņās ēd cīsiņus un šķiedrvielas arī neuzņem pietiekamā daudzumā. Un sekmes vecākajam tādas, ka diez vai tiks 1. ģimnāzijā – ko tad nu darīs? Tev šķiet, ka tavās fotogrāfijās mūždien izlien kāda graujoša krunka vai nodevīga riepa ap vēderu. Mugura arī sakumpusi. Zini ko, bet vai tev nešķiet, ka vienkārši jātriec ratā savs perfekcionisms? Vai tieši tas nav pie vainas, ka visu laiku tā sirsnīgi bojā sev dzīvi bez iemesla? Mums, savukārt, šķiet, ka vasara ir labākais brīdis, kad triekt ratā Lielo P.
To PERFEKCIONISMU.
Vasaras rītiem ir tāda īpaša smarža, ko nesajauksi ne ar vienu citu: smaržo mazliet pēc rasas un solījuma, mazliet pēc vakardienas ballītes un dillēm. Un vienalga, vai sēdi uz jumta terases, lauku verandā vai uz guļamrajona balkona, skaistas lietas, kas tev apkārt, paspilgtina šo mirkli. Vai vismaz uzlabo garastāvokli, ja rīts gadījies drusku sērīgs, jo pat mūžīgās svara vērotājas gurķmaizīte uzreiz izskatās cerīgāka uz priecīga šķīvja.
Mums bija slow life (koncepcija, kas paredz dzīvošanu relaksētā tempā), hygge (dāņu versija par slow life) un lagom (zviedru versija par to pašu slow life un līdzsvaru), bet nu kārta pienākusi japāņiem ar viņu vabisabi (wabi sabi). Tā (jeb tas?) interjera un dizaina pasaulē atzīta par pēdējo gadu karstāko tendenci.
Redzi, es neiestājos brīvprātīgajos rezervistos, lai uztrenētu vai izaicinātu sevi, ne arī lai taptu slaida. Iestājos baiļu vadīta. Pēc notikumiem Ukrainā prātā lēnā garā iezagās doma, ka mēs šeit nemaz neesam diži tālu no līdzīgas situācijas, un, sekojot līdzi notikumiem, sapratu, ka vistrakāk ir parastajam iedzīvotājam, kuram vienā dienā mainās viss pasaules modelis – pēkšņi galvenie ir kara likumi.
Fizioloģiska un psiholoģiska atkarība gandrīz vienmēr rada spiedienu gan uz personu, gan tās tuviniekiem, paziņām un kolēģiem. Tas ir praktisks, sadzīvisks, finansiāls, sociāls un morāls spiediens. Iesaistītie par to pārdzīvo un dažādi cenšas noslēpt vai novērst arī tad, ja ir pilnīgi skaidrs, ka citi un citas par to jau sen zina.
Tās ir parastu ļaužu mazās ikdienas darbības, kas neļauj tumsai uzvarēt. Ja līšana pa tranšejām tev neder un negribi atteikties no lokšķērēm un lūpukrāsas, ir opcijas, kā izrādīt pretestību jebkurā dzīves situācijā.
Režisore un radošā direktore Una Rozenbauma pavisam noteikti ir viena no interesantākajām sievietēm, kādu es esmu satikusi. Sieviete, kura bērnību pavadījusi padomju pagrīdes bohēmā, no rītiem vannā dzied un lasa grāmatas, sieviete, kura audzina četrus brīnišķīgus bērnus, svin svētkus un paralēli vada astoņus projektus.
Kad šo rakstīju, līdz kara sākumam vēl bija divas nedēļas laika. Un vismaz nedaudz ticības, ka ārprāts tiks apturēts. Diemžēl, lai cik arī neticami tas mūsdienās šķistu, vēsture mēdz atkārtoties.
Mans atmiņu stāsts ir tikai neliels ieskats Huichol cilts indiāņu komūnā, dzīvē, ticībā. Stāsts par dziedniekiem (šamaņiem), viņu apbrīnojamajām tradīcijām un dzīvesstilu.
Uzmanīgi ieskatoties, bildē var pamanīt arī mana četrgadīgā dēla ziliem taureņiem izšūto dzelteno cepurīti.
Šo bildi redzot es joprojām brīnos par to trako māti, kas raftingā līdzi paņēma mazu bērnu.
Neērti pat atzīties taču, tolaik nezināju, ka raftings arī tūristiņā galīgi nav nekāds parasts, katram otrajam latvietim kopš bērnības pazīstams laivu brauciens.
Pirmo reizi uz Parīzi aizlidoju apmēram pirms desmit gadiem. Viena pati. Pirmās pāris dienas, protams, pagāja, klīstot pa must have maršrutu “no Eifeļtorņa līdz Luvrai cauri Elizejas laukiem uz Šarla de Golla laukumu”. Tas bija pasakaini, bet, no klišejiskajiem tūristu ceļiem nogurusi, es nākamo dienu izlēmu aizvadīt šaurākos nostūros.
Pēc dabas esmu īsta “pūce”, jo gandrīz nekad neeju gulēt ātrāk par pusnakti un pirms pulksten 9 no rīta mani labāk netraucēt (un tas tāpat būtu bezjēdzīgi, jo smadzenes vēl nav sākušas strādāt un jebkāda darba produktivitāte būtu ļoti zema). Par laimi, savā mūžā man nekad nav nācies strādāt “normālu” darbu, kur noteiktais darba laiks ir no 9 līdz 17.
Man ir bez piecām minūtēm četrdesmit. Vēl gada sākumā, kad bija trīsdesmit astoņi, nekādā ziņā nevienam neteicu, ka man tūliņ būs trīsdesmit deviņi, vilku garumā to brīdi līdz konkrētajam datumam. Tiklīdz tas bija noticis, maucu otrā grāvī: “Nu jau var teikt, ka četrdesmit.”
Pirms sāku nopietni nodarboties ar gleznošanu, strādāju dažādos uzņēmumos, biju arī sekretāre nekustamo īpašumu birojā. Nevienā darbavietā nevarēju noturēties ilgāk par diviem gadiem. Parasts darbs no astoņiem līdz pieciem nebija nekas tāds, kas manī raisītu adrenalīnu vai kaut kādu stresu.
No mums trim divas trešdaļas ir blondas, bet viena – gan blonda, gan sarkanmate, gan melnmate. Kā nu kuro dienu šai mākslinieciskajai būtnei iešaujas prātā. Lai gan blondums mūs nav sadalījis frakcijās, savā ziņā to ir izdarījis veids, kādā iepazīstamies ar vīriešiem.
Ir tādi cilvēki, kuru sejas mums šķiet pazīstamas, bet nekādi nevaram atcerēties, kur mēs būtu tikušies. Tāda ir arī manējā. Jo es esmu bekvokāliste. Pareizāk sakot, biju šā vārda vistiešākajā nozīmē, bet pēc horoskopa un pārliecības tāda esmu vēl joprojām. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka visur piedalos, visu redzu, bet mani neviens neredz.
Ja pieļaujam, ka tu neesi no tām, kuras jau septembrī sāk skaitīt dienas, piedodiet, mēnešus, līdz kļūst sociāli pieņemami veikt visas Ziemassvētku aktivitātes, tad, iespējams, tu šogad dziļi sirdī jūties kā Grinčs, jo visu vakcinēšanās, pulcēšanās un citu ierobežojumu dēļ ir nodzisušas pēdējās brīnumsvecīšu dzirksteles un iedvesmas spēki sirsnīgām svinībām.
Dažreiz filmās rāda, ka cilvēks ir ievainots, bet atnāk kāds un viņu vēl spārda. Tad katram skaidrs, ka... fui! Mūsu iekšējā kritika – tas ir kā iespert sev, kad jau tā esi ievainota. Nereti tāpēc rodas arī agresīvas reakcijas, un cilvēks var iesprūst kādā no stāvokļiem, piemēram, būt visu laiku dusmīgs, agresīvs, pastāvīgā aizsargpozīcijā, lai tikai pasaule viņu neaiztiek.
Saskaņā ar jaunākajiem datiem vīrieši mums mirst agri, jo dzīvo vidēji 71–72 gadus, sievietes tuvāk 80 gadiem, vidējā dzīvildze mums ir 76 gadi. Tomēr pēdējie 20–30 gadi arī Latvijā ir laiks, kad notiek cilvēka dzīves normu pārvērtēšana, un var prognozēt, ka arī mūsu dzīvildze palielināsies.
Ne vienmēr, lai pastāvētu par sevi, ir jāsit pretī. Daudz efektīvāk, ja tev tēmētie ledus gabali sašķīst, krītot tukšumā. Ignorance ir ļoti efektīva, tici man!
Nokļuvu politikā nevis tāpēc, ka gribēju tur būt, bet tāpēc, ka kļuva kauns – meinstrīmā sēžu virtuvē un vienkārši lamājos. Tas ir tik vienkārši – par jebko mēs varam tā sēdēt virtuvē un runāt bezgalīgi, bet tas neko nerisina. Tas ir apmēram tāpat kā sēdēt un aprunāt cilvēku, neko par viņu nezinot. Un galu galā man tas vienkārši piegriezās. Vīrs teica: “Vai nu ej politikā, vai arī klusē, jo no tās runāšanas nav jēgas.”
No rīta piedalos biroja attālinātajā sapulcē par aktuālajiem tiešā darba jautājumiem. Zvans mobilajā telefonā – Danielam pārbaudes darbs, sūtīšot jautājumus ar savu versiju, lai pārbaudot, vai pareizi. Saku, ka grūti būs, jo ar vienu dibenu divās kāzās vienlaikus dejot nav iespējams. Krustdēls alegoriju neuztver, un pēc brīža sāk nākt uzdevumi.
Tu ej uz mājām. Ir novakars. Paejot garām policijas iecirknim, tu ieraugi viņu. Sauli sen nebaudījis, pabāls un apvēlies, viņš stāv pagriezienā uz tādu klusāku ielas nostūri. Sarkanam Rimi maisiņam atdusoties uz spalvainajām kājām, rokās viņš ir satvēris savu sakarsušo, ļengano peni. “Sveicināta Lielajos kapos,” viņš nogrudzina, kamēr tu, vēl neko neatskārtusi, paej viņam garām. Pēc pāris sekundēm tev piešķiļas – ak, jā, pareizi, tas taču bija kratītājs!
Pa manu logu skanēja mūzika no playlistes, kas nosaukta par Every day shizzle, un vīrietis, kurš katru dienu mēro ceļu gar manu māju dziedādams, sāka skaļi gaudot līdzi Childish Gambino – Summertime Magic. Ir fantastiski silta maija diena Londonā, es pie sevis nočukstēju un pasmaidīju, ir jāraksta, kā ir, neko neizlaižot un neizskaistinot.
Atlaižu kodu saņemsi e-pastā.
