Lasāmgabali

Par to, kas būtisks šobrīd. Un par tēmām, kas nekad neiziet no galvas, sirds un modes.

Žurnālā

Vēders ir mūsu otrās smadzenes

— Laura Lauziniece

Cilvēkam, kurš vēlas slīkt, es nevaru palīdzēt; es varu palīdzēt tam, kurš sauc pēc palīdzības. Viņš būs darītājs. Ja pie manis vizītē atnāk cilvēks un saka, ka maniem noteikumiem viņam laika nebūs... nu, tad uzredzēšanos! Man tas vairs nav interesanti.

Žurnālā

Skati meitu pēc kleitas

— Aija Strazdiņa

Skati meitu pēc kleitas

“Drēbes neko nenozīmē, līdz kāds tajās nedzīvo.” 

Marks Džeikobs

Dārgās vīrišķīgās, šlipsēs un džogīpantos tērptās dāmas – gan tās, kuras ar bezgalīgu sajūsmu pazīstu, gan tās, kuras tagad šķobās un lasot rāda skābu ģīmi! Ar jūsu atļaušanu atliksim jūs uz dažām šī iejūtīgā grāmatžurnāla lappusēm malā, svēti ticot, ka arī jums ir visas tiesības bozties un neieredzēt mini, midi un maksi, ko mēs, ēteriskās kolekcionāres, tā mīlam, ka nevaram bez ģībiena normāli paiet garām nevienam sievišķīgi noformētam skatlogam.

Bet kas gan būtu kleita bez stāsta... vai ne?


 

Žurnālā

Spēks, enerģija un drosme

— Laura Lauziniece

Vieni viņu sauc par mūslaiku IT boy, citi gavilē par izsmalcināto gaumi, savukārt es visvairāk apbrīnoju Kaspara iekšējo spēku, enerģiju un drosmi. Tagad viņš jau ir izveidojis KasherBloom cepuru zīmolu, sadarbojas ar Bejonsi un piedalās kaudzē projektu, par kuriem vēl skaļi nemaz nedrīkst stāstīt. Šoreiz es gribēju parādīt pasaulei Kasparu – ne to rozā gaisa balonos ietērpto multimākslinieku, bet cilvēku, kurš sēž šim balonam pie stūres.

Žurnālā

Redaktores vēstule rudenī

— Inga Gorbunova

Lai tad iet dzīve kā seriāls, vai vairāki viencēlieni: jebkurā gadījumā tas stāsts ir tieši par tevi. Pat, ja esi visas personiskās vajadzības nolikusi maliņā, skrien, rosies, ņemies, kā tāda darba skudra un jūties maza un nepamanāma - savā filmā galvenajā lomā esi tu. Un arī scenārijs ir ļoti lielā mērā atkarīgs no pašas. Svarīgākais  ir pašam savā filmā neiemigt no garlaicības. 

Imperfekt iesaka

Žurnālā

Kāpēc vīrieši dezertē no attiecībām?

— Vents Sīlis

Psiholoģiska prombūtne attiecībās ir visai dīvains stāvoklis – tas ir kaut kas starp partizānu karu un pasīvās pretošanās stratēģiju. Aktīvas konfliktēšanas un izskaidrošanās vietā tiek izvēlēta emocionāla izvairība un atsvešinātība. Nav sānsoļu vai centienu šķirties, bet nav arī vēlmes baudīt tuvumu.

Žurnālā

Sprīdīša gaitas šampinjonu zemē

— Margarita Miķelsone

Jo vairāk domāju par šā raksta rakstīšanu, jo vairāk tas sāka izskatīties pēc nesaliktas puzles, un puzles likšana nav mana stiprā puse. Tomēr rakstītprieks ņēma virsroku, un puzles gabaliņiem gribot negribot bija jāsāk veidot big picture, kas, iespējams, varēs atbildēt uz jautājumiem: kāpēc ierados šeit, vai tas ir tā vērts, vai atgriezīšos un kāpēc joprojām esmu šeit?

Žurnālā

Imperfektās vasaras garšas

— Imperfekt komanda

Šoreiz cits citu un paši sevi pārsteidzām ar pašizolācijas režīmā iegūtajiem talantiem virtuvē. Izdevās tiešām brīnumgardi, un garšas kārpiņas no sajūsmas gandrīz vai lēca laukā no mutes. Fantastiska ideja kopā sanākšanai ar draugiem vai kolēģiem, turklāt namamātei nebūs no rīta līdz pusnaktij vienai pašai jācīnās pa virtuvi.

 

Žurnālā

Labas dzīves garša

— Laura Lauziniece

Nav pareizu vai nepareizu formulu, kā dzīvot labāk, zaļāk, pareizāk vai jēgpilnāk. Taču pēdējā laikā, sēžot mājās un pārdomājot savu un citu dzīves, šie jautājumi ir saasinājušies pat tiem, kuri iepriekš pārtika no ibumetīna, nosaluša cīsiņa mīklā un septiņām take away kafijām, skrienot no vienas tikšanās uz otru.

 

Žurnālā

Psihoterapeita piezīmes pandēmijas laikā

— Laura Lauziniece

Ar ārstu un psihoterapeitu Artūru Miksonu šoreiz parunājām par to, kam mēs visi pēdējo mēnešu laikā gājām cauri emocionāli, ar kādām grūtībām un klupšanas akmeņiem saskārāmies un kādā virzienā skatīties nākotnē. 


Žurnālā

Mana politiskā vasara jeb Piedzīvojumi uz kampaņas takas

— Krista Baumane

Pagājušā gada sākumā es izdarīju vairākas radikālas lietas – aizgāju no darba, iestājos politiskā partijā un kopā ar septiņgadīgo meitu aizbraucu uz Austrāliju. Ceļojuma laikā Elza izteica novērojumu: “Mammu, ja tu arī Latvijā uz ielas, veikalos, muzejos un autobusos runāsies ar svešiem cilvēkiem, visi domās, ka tu esi ku-kū.”

Žurnālā

Čaka ielas stāstiņi

— Liene Bērziņa

Lai nu kas, bet Čaka iela ir ļoti, ļoti īsta. Te nekas nav samākslots, nopulēts vai noslēpts. Gribēju jau rakstīt, ka nav arī uzpucēts, bet, vai man dieniņ, vīrieši baltās žaketēs ar pilnīgi pliku torsu (precīzāk – kādreiz bijušu torsu), baltās garpurnu kurpēs un džinsa kļošenēs neļaus man tik traki sameloties.

“Vienam ir viena atbilde, otram atkal cita, viņaprāt, pareizākā. Tas, kas mūs vieno, ir jautājumi. Tie gan visiem ir vieni un tie paši.”

— Indulis Paičs

Žurnālā

Ja jāiet tumsā, jāiet!

— Artūrs Jenots

Artūrs Jenots par savu veģetatīvās distonijas pieredzi

Pilnīgi atklāti, speciāli I’mperfekt

Žurnālā

Viegls kūrorta romāns Adrijas jūras krastā

— Ilze Grūbere

Viņa noteikti zināja, ko negrib… Bet nezināja, ko grib… Tāpēc aizbrauca atpūsties uz kūrortu, lai dziedētu šķiršanās sāpes un, malkojot grieķu vīnu, ļautos filozofiski apcerīgām pārdomām... Katrīna — tā sauc mūsu stāsta varoni — bērnībā bija klasiski tikumīgi audzināta meitene, bet vēlāko gadu dzīves pieredze un ziedošanās vīra karjerai bija padarījusi viņu par mēreni skarbu ciniķi. Tagad Katrīna zina: tieši tad, kad tu neko vairs negaidi, tu saņem to, pēc kā patiesībā visvairāk ilgojies… Un notika viss, lūk, kā…


Žurnālā

Vainīga? Nevainīga? Pusvainīga?

— Lāsma Sprēsliņa

Reiz draudzene brīnījās, kāpēc pēdējā laikā latviešu filmās tiek apspēlēta šāda sižeta līnija: pusaudzis iesaistās aizliegtās un mazdrusciņ salkanās attiecībās ar savu skolotāju. Dzīvē taču tā nenotiek, tikai lētās lubenēs. Augstskolas šajā gadījumā mēs, protams, neskaitām. Aizrādīju, ka tā gluži nav, piemēram, es esmu gulējusi ar savu vidusskolas skolotāju. Es gan biju pilngadīga. Un man jau toreiz likās, ka esmu nomarinējusi savu nevainību līdz pēdējam. Kam gan vajadzēs tādu vecu nevainību?

Žurnālā

Kāds pārgulēja ar nepareizo princesi. Un izcēlās karš.

— Sarmīte Kolāte

Vai mīlestība var būt racionāla? Vai iespējams loģiski izskaidrot, kāpēc mēs iemīlamies kādā konkrētā cilvēkā? Un kāpēc gan citkārt saista šķietami pilnīgi nepareizie? Mēģinām to noskaidrot sarunā ar psihoterapeitu un apzinātības treneri Ansi Jurģi Stabingi.

Žurnālā

Daudz jautājumu, maz atbilžu

— Inga Grencberga

Atceries atmiņu klades no skolas laikiem? Mums visiem tādas bija, un pagodinoši bija saņemt to no klasesbiedriem ar lūgumu veikt ierakstu. Tas bija kā apliecinājums, ka tu esi izredzēto pulciņā. Un atceries tās sajūtas, kad zināji – pa klasi ceļo viena tāda atmiņu klade, bet tev tā arī netiek lūgts tajā “aizpildīt SAVU lappusi”! 

Žurnālā

Krīzes laika grāmatplaukts

— Bārbala Simsone

Domāju, neesmu vienīgā, kuru pēdējo nedēļu laikā sāk mazliet nogurdināt dramatiskie ziņu virsraksti un līdzcilvēku satraukums par pašlaik notiekošo nevis burvju pasaulē, bet mūsējā. Tāpēc gan tiem, kuri apzinīgi ievēro ieteikumu #paliecmājās, gan tiem, kuri turpina strādāt mūsu visu drošības labā, gribētu piedāvāt mazus aprakstus par dažām grāmatām, kuru lasīšana šajā laikā, manuprāt, vienam otram no mums spētu nomierināt satraukto prātu un padarīt skatu uz dzīvi gaišāku.

Žurnālā

Attālināts skolotājs in practice

— Inese Auniņa

Skolas laikā, iedvesmojoties no labākajiem pieejamajiem paraugiem, gribēju kļūt par skolotāju. Šķita cēli un respektabli vienlaikus, jo, no vienas puses, pedagoga misija ir veicināt jaunu zināšanu apguvi, no otras puses – bērnu un viņu vecāku cieņa un mīlestība. Vairākas praktizēšanās reizes, aizstājot sasirgušo skolotāju mazākajās klasēs, skaidri un nepārprotami liecināja, ka nepieciešamais talants un spējas man ir – bērni klausīja, klasi nedemolēja un ar interesi iesaistījās piedāvātajās zināšanu apguves aktivitātēs. 


Žurnālā

Tev jābūt drošai par sevi

— Inga Gorbunova

Vissirsnīgākie sveicieni izcilai sievietei izcilā dzimšanas dienā!

“Es esmu tā sieviete, kas izraka Latvijas zeltu no Francijas pagrabiem,” viņa smejoties saka. Un, jā, iespējams, tas ir pirmais, kas tiem, kuri neko nav dzirdējuši par Latvijas pirmo vēstnieci Francijā Ainu Nagobads-Ābolu, būtu jāzina.

Žurnālā

Intuīcija ir sargeņģeļa balss

— Inga Gorbunova

Integrālās izglītības institūta pasniedzējs, Lutera draudzes mācītājs un RSU psiholoģijas doktorants Indulis Paičs ir cilvēks, kurā klausoties uz brīdi apstājas laiks. Teiktajā nav ne liekvārdības, ne pārgudru terminu, ne “es te visgudrākais” tonalitātes. Un, pat ja esi tikai klausījies, jūties labi parunājies, mierīgs, iedvesmots pārdomām un tālākai dzīvošanai. Mēs tikāmies divreiz, un pirmā saruna pilnā apjomā ir klausāma arī audio versijā mūsu podkāstā I’mperfekt piektdiena

Žurnālā

Vasaras pastkartes

— Inga Gorbunova

Viena no manām visu laiku mīļākajām filmām ir 1998. gada Meet Joe Black (Iepazīstieties, Džo Bleks) ar Entoniju Hopkinsu un vienkārši pārdabiski skaistu (arī aktiera izskatam šajā filmā ir pavisam konkrēta nozīme) Bredu Pitu galvenajās lomās. Šajā filmā ir epizode, kur kāda smagi slima sieviete, kura atšķirībā no visiem citiem, Džo Bleku ieraugot, uzreiz saprot, ar ko viņai darīšana, skaidro viņam, kas tad īsti cilvēkam, nokļūstot galā, ir svarīgi. Tā ir paša skaisto mirkļu kolekcija. Mirkļi, kas saliekas prātā kā krāsainas pastkartes, parādot tikai to svarīgāko.

Žurnālā

With love from the DPRK

— Ralfs Eilands

Cits uz Bali, cits uz Turciju, cits grib pazust no paziņām un nedēļas nogalē kārtīgi iztrakoties Tallinā, bet, pavei, te tev priekšā melns uz balta stāv pipars Ralfs Eilands, kurš par savu galamērķi 2016. gada aprīlī izvēlējās Ziemeļkoreju. Lieki piebilst, ka šo lēmumu neatbalstīja neviens mans radagabals vai draugs, bet spītība manī ir iedzimta, un, ja reiz nauda ceļojumu aģentūrai, kura piedāvā aizbraukt arī uz Černobiļu, pārskaitīta, tad atpakaļceļa vairs nav. 

Žurnālā

Absolūtā sieviete

— Aigars Bumburs

Aprīlī ANO mītnē jau devīto reizi pasniedza modes nama Diane von Furstenberg (DVF) balvas. Šogad tika piešķirtas piecas (ar 50 000 dolāru piedevām): divas par sieviešu sociālā, ekonomiskā, politiskā stāvokļa un labklājības veicināšanu pasaulē, pārējās par cīņu par taisnību, par savā dzīvē pārdzīvoto netaisnību un spēju iedvesmot citas.

Žurnālā

Mans labākais draugs – gejs

— Agnese Strazdiņa

“Jūs taču esat tik skaists pāris!” – šādiem vārdiem mūs ar Jāni ik reizi savās lauku mājās sagaida Benita, kopējo draugu mamma, pie kuras mūsu kompānija viesojas katru vasaru. Jānis ir izskatīgs, pieklājīgs, strādā prestižu darbu Rīgā un bieži redzams dzeltenajā presē. Nav brīnums, ka viņš ir visas pasaules sievasmāšu sapnis. Tāpēc neviena vien mani ir mudinājusi beidzot rīkoties un panākt, lai Jānis būtu kas vairāk nekā tikai mans labākais draugs. “Vienkārši ievelc viņu gultā,” padomu deva krustmāte, kurai diplomātiski teicu, ka ar Jāni nekas nesanāks. Tām, kuras ir mazāk konservatīvas, esmu atklājusi, kāpēc – Jānis ir gejs.