Par to, kas būtisks šobrīd. Un par tēmām, kas nekad neiziet no galvas, sirds un modes.
Cilvēkam, kurš vēlas slīkt, es nevaru palīdzēt; es varu palīdzēt tam, kurš sauc pēc palīdzības. Viņš būs darītājs. Ja pie manis vizītē atnāk cilvēks un saka, ka maniem noteikumiem viņam laika nebūs... nu, tad uzredzēšanos! Man tas vairs nav interesanti.
Skati meitu pēc kleitas
“Drēbes neko nenozīmē, līdz kāds tajās nedzīvo.”
Marks Džeikobs
Dārgās vīrišķīgās, šlipsēs un džogīpantos tērptās dāmas – gan tās, kuras ar bezgalīgu sajūsmu pazīstu, gan tās, kuras tagad šķobās un lasot rāda skābu ģīmi! Ar jūsu atļaušanu atliksim jūs uz dažām šī iejūtīgā grāmatžurnāla lappusēm malā, svēti ticot, ka arī jums ir visas tiesības bozties un neieredzēt mini, midi un maksi, ko mēs, ēteriskās kolekcionāres, tā mīlam, ka nevaram bez ģībiena normāli paiet garām nevienam sievišķīgi noformētam skatlogam.
Bet kas gan būtu kleita bez stāsta... vai ne?
Vieni viņu sauc par mūslaiku IT boy, citi gavilē par izsmalcināto gaumi, savukārt es visvairāk apbrīnoju Kaspara iekšējo spēku, enerģiju un drosmi. Tagad viņš jau ir izveidojis KasherBloom cepuru zīmolu, sadarbojas ar Bejonsi un piedalās kaudzē projektu, par kuriem vēl skaļi nemaz nedrīkst stāstīt. Šoreiz es gribēju parādīt pasaulei Kasparu – ne to rozā gaisa balonos ietērpto multimākslinieku, bet cilvēku, kurš sēž šim balonam pie stūres.
Lai tad iet dzīve kā seriāls, vai vairāki viencēlieni: jebkurā gadījumā tas stāsts ir tieši par tevi. Pat, ja esi visas personiskās vajadzības nolikusi maliņā, skrien, rosies, ņemies, kā tāda darba skudra un jūties maza un nepamanāma - savā filmā galvenajā lomā esi tu. Un arī scenārijs ir ļoti lielā mērā atkarīgs no pašas. Svarīgākais ir pašam savā filmā neiemigt no garlaicības.
Ja meklējat atšķirīgus risinājumus komunikācijā, radošas idejas un profesionālu izpildījumu, iespējams, tieši I'mperfekt komanda kļūs par jūsu neperfekti perfekto sadarbības partneri.
Ja tev ir vēlme kādu izcilu karantīnas epizodi izlikt uz papīra, tad droši sūti to mums uz inga@imperfekt.com vai laura@imperfekt.com !
Labākos rakstus publicēsim www.imperfekt.com
Atruna “Man nav laika” šoreiz nav pieņemama.
"Kamēr pa mājām" iedvesmas kaudzīti sagatavojušas arī Inga, Kristīne, Linda un Katrīna.
Arī mēs šobrīd pa mājām, bet turpinām darboties un rakstīt. Te esam katrs sagatavojuši mazu #paliecmājās iedvesmas kaudzīti ar saviem favorītiem - filmām, grāmatām, aplikācijām, dalāmies ar to, ko paši apņemamies un tev iesakām pamēģināt.
Saistībā ar valstī noteikto ārkārtas stāvokli arī mēs uz laiku mainām savu ierasto darbības veidu.
ES ESMU LABA TIEŠI ŠĀDA
Mēs, I’mperfekt komanda, pēc 2019. gada vasaras nometnes meitenēm joprojām jūtamies pozitīvi uzlādētas un iedvesmotas, tāpēc nākamajā vasarā rīkosim nevis vienu, bet veselas trīs nometnes meitenēm!
Mēs nevaram atbildēt uz filozofisko jautājumu: kur paliek laiks (jo Ziemassvētki tiešām nav aiz kalniem), toties varam atbrīvot no jautājuma: ko lai dāvina?
Lai viss par veikalu taptu skaidrāks, atbildam uz 5 populārākajiem jautājumiem, ko mums uzdod lasītāji.
Lai ar drusku vieglāku soli iesoļotu šajā rudenī, gribējām padalīties ar šo to, ko var sadarīt arī drēgnajā laikā. Šos ieteikumus sarūpējis katrs imperfektietis pats par savu iestaigāto rudens taciņu, tāpēc varam garantēt, ka būs forši! Seko mums, un varbūt kaut kur starp kļavu lapām sasmaidīsimies.
Ārēji neuzkrītošs korekts un elegants – Imperfekt īpašais plānotājs, būs perfekts aksesuārs ikvienā lietišķās tikšanās reizē.
Gadu no gada mēs atgriežamies pie jautājuma: kas būs modē šajā sezonā? Šoreiz man ir viens lielisks paziņojums: modē ir tas, kas tev pašlaik ir mugurā.
Var jau būt, ka rudens ir drusku klusāks, mazliet paguris no vasaras nebeidzamajām dzīrēm un priekiem. Iespējams, klusībā gribas izlaist visādas viesos došanās un viesu uzņemšanas. Un tad klusumā paskatīties kādu vecu un drusku smeldzīgu filmu.
Ik gadu eksperti ar krāsu institūtu Pantone priekšgalā vienu no toņiem izsludina par “gada krāsu”. Šogad tā ir rozīgi oranžs korallis, kas tiek dēvēts par “dzīvo, dzīvīgo koralli”. Šī krāsa simbolizē vajadzību pēc optimisma un prieka.
Lasīju kādā IKEA pētījumā, ka sievietes mājas darbiem velta vidēji 26 stundas nedēļā. Mani novērojumi gan liecina, ka mājās tāpat ir hronisks bardaks — pucē, cik gribi. Un tad pēkšņi šajās svinamajās dienās piesakās ciemiņi: labākajā gadījumā draudzenes, sliktākajā – perfekto pīrāgu cepēja vīramāte. Ko darīt, ja negribas šausmīgi iespringt?
Tu jau zini: ir cilvēki, kuriem viegli atrast dāvanas un ir tādi, kur galvu izmežģīsi, domājot. Jo.. vai nu īsti nav skaidrs, kas viņiem patīk, vai arī viņiem jau it kā viss ir. Arī mums tā gadās. Taču, kā mēdz teikt, ir varianti. No sirds ceram, ka kāds trāpīs mērķī arī Tavam apdāvināmajam. Lai gan dāvanas, protams, nav galvenais Ziemassvētkos, tomēr patīkami, ja pašai prieks un arī otrs priecīgs.
Dizainpasaulei kādu brīdi atkal jauns favorīts – septiņdesmitie gadi. Un kā mēs visi labāk vai sliktāk atceramies, tā neatņemama sastāvdaļa bija makramē: pie sienas, ap puķu podiem, durvju ailēs, uz klubkrēsla un kur tik vēl ne. Labās ziņas ir tādas, ka makramē arī ir back! Turklāt, kā izrādās, pat gorillas mezglo savas mājas.
Zini to teicienu, ka optimistam glāze vienmēr būs pa pusei pilna, bet pesimistam – pa pusei tukša? Bet datorists vispār uz tumbočkas noliek divas glāzes ar ūdeni: ja nu naktī gribas padzerties un - ja negribas. Tie, protams, jociņi, bet cilvēki un lietas, kas mums apkārt, atstāj savu nospiedumu uz to, kā redzam un sajūtam pasauli. Savi īstie cilvēki katram jāmeklē pašam, taču lietas gan mēs varam piedāvāt. Tādēļ piedāvājam savu rudenīgo izlasi no mūsu interneta veikala plauktiem.
Tev šķiet, ka tavi bērni pārāk bieži vakariņās ēd cīsiņus un šķiedrvielas arī neuzņem pietiekamā daudzumā. Un sekmes vecākajam tādas, ka diez vai tiks 1. ģimnāzijā – ko tad nu darīs? Tev šķiet, ka tavās fotogrāfijās mūždien izlien kāda graujoša krunka vai nodevīga riepa ap vēderu. Mugura arī sakumpusi. Zini ko, bet vai tev nešķiet, ka vienkārši jātriec ratā savs perfekcionisms? Vai tieši tas nav pie vainas, ka visu laiku tā sirsnīgi bojā sev dzīvi bez iemesla? Mums, savukārt, šķiet, ka vasara ir labākais brīdis, kad triekt ratā Lielo P.
To PERFEKCIONISMU.
Vasaras rītiem ir tāda īpaša smarža, ko nesajauksi ne ar vienu citu: smaržo mazliet pēc rasas un solījuma, mazliet pēc vakardienas ballītes un dillēm. Un vienalga, vai sēdi uz jumta terases, lauku verandā vai uz guļamrajona balkona, skaistas lietas, kas tev apkārt, paspilgtina šo mirkli. Vai vismaz uzlabo garastāvokli, ja rīts gadījies drusku sērīgs, jo pat mūžīgās svara vērotājas gurķmaizīte uzreiz izskatās cerīgāka uz priecīga šķīvja.
Mums bija slow life (koncepcija, kas paredz dzīvošanu relaksētā tempā), hygge (dāņu versija par slow life) un lagom (zviedru versija par to pašu slow life un līdzsvaru), bet nu kārta pienākusi japāņiem ar viņu vabisabi (wabi sabi). Tā (jeb tas?) interjera un dizaina pasaulē atzīta par pēdējo gadu karstāko tendenci.
Psiholoģiska prombūtne attiecībās ir visai dīvains stāvoklis – tas ir kaut kas starp partizānu karu un pasīvās pretošanās stratēģiju. Aktīvas konfliktēšanas un izskaidrošanās vietā tiek izvēlēta emocionāla izvairība un atsvešinātība. Nav sānsoļu vai centienu šķirties, bet nav arī vēlmes baudīt tuvumu.
Jo vairāk domāju par šā raksta rakstīšanu, jo vairāk tas sāka izskatīties pēc nesaliktas puzles, un puzles likšana nav mana stiprā puse. Tomēr rakstītprieks ņēma virsroku, un puzles gabaliņiem gribot negribot bija jāsāk veidot big picture, kas, iespējams, varēs atbildēt uz jautājumiem: kāpēc ierados šeit, vai tas ir tā vērts, vai atgriezīšos un kāpēc joprojām esmu šeit?
Šoreiz cits citu un paši sevi pārsteidzām ar pašizolācijas režīmā iegūtajiem talantiem virtuvē. Izdevās tiešām brīnumgardi, un garšas kārpiņas no sajūsmas gandrīz vai lēca laukā no mutes. Fantastiska ideja kopā sanākšanai ar draugiem vai kolēģiem, turklāt namamātei nebūs no rīta līdz pusnaktij vienai pašai jācīnās pa virtuvi.
Nav pareizu vai nepareizu formulu, kā dzīvot labāk, zaļāk, pareizāk vai jēgpilnāk. Taču pēdējā laikā, sēžot mājās un pārdomājot savu un citu dzīves, šie jautājumi ir saasinājušies pat tiem, kuri iepriekš pārtika no ibumetīna, nosaluša cīsiņa mīklā un septiņām take away kafijām, skrienot no vienas tikšanās uz otru.
Ar ārstu un psihoterapeitu Artūru Miksonu šoreiz parunājām par to, kam mēs visi pēdējo mēnešu laikā gājām cauri emocionāli, ar kādām grūtībām un klupšanas akmeņiem saskārāmies un kādā virzienā skatīties nākotnē.
Pagājušā gada sākumā es izdarīju vairākas radikālas lietas – aizgāju no darba, iestājos politiskā partijā un kopā ar septiņgadīgo meitu aizbraucu uz Austrāliju. Ceļojuma laikā Elza izteica novērojumu: “Mammu, ja tu arī Latvijā uz ielas, veikalos, muzejos un autobusos runāsies ar svešiem cilvēkiem, visi domās, ka tu esi ku-kū.”
Lai nu kas, bet Čaka iela ir ļoti, ļoti īsta. Te nekas nav samākslots, nopulēts vai noslēpts. Gribēju jau rakstīt, ka nav arī uzpucēts, bet, vai man dieniņ, vīrieši baltās žaketēs ar pilnīgi pliku torsu (precīzāk – kādreiz bijušu torsu), baltās garpurnu kurpēs un džinsa kļošenēs neļaus man tik traki sameloties.
Artūrs Jenots par savu veģetatīvās distonijas pieredzi
Pilnīgi atklāti, speciāli I’mperfekt
Viņa noteikti zināja, ko negrib… Bet nezināja, ko grib… Tāpēc aizbrauca atpūsties uz kūrortu, lai dziedētu šķiršanās sāpes un, malkojot grieķu vīnu, ļautos filozofiski apcerīgām pārdomām... Katrīna — tā sauc mūsu stāsta varoni — bērnībā bija klasiski tikumīgi audzināta meitene, bet vēlāko gadu dzīves pieredze un ziedošanās vīra karjerai bija padarījusi viņu par mēreni skarbu ciniķi. Tagad Katrīna zina: tieši tad, kad tu neko vairs negaidi, tu saņem to, pēc kā patiesībā visvairāk ilgojies… Un notika viss, lūk, kā…
Reiz draudzene brīnījās, kāpēc pēdējā laikā latviešu filmās tiek apspēlēta šāda sižeta līnija: pusaudzis iesaistās aizliegtās un mazdrusciņ salkanās attiecībās ar savu skolotāju. Dzīvē taču tā nenotiek, tikai lētās lubenēs. Augstskolas šajā gadījumā mēs, protams, neskaitām. Aizrādīju, ka tā gluži nav, piemēram, es esmu gulējusi ar savu vidusskolas skolotāju. Es gan biju pilngadīga. Un man jau toreiz likās, ka esmu nomarinējusi savu nevainību līdz pēdējam. Kam gan vajadzēs tādu vecu nevainību?
Vai mīlestība var būt racionāla? Vai iespējams loģiski izskaidrot, kāpēc mēs iemīlamies kādā konkrētā cilvēkā? Un kāpēc gan citkārt saista šķietami pilnīgi nepareizie? Mēģinām to noskaidrot sarunā ar psihoterapeitu un apzinātības treneri Ansi Jurģi Stabingi.
Atceries atmiņu klades no skolas laikiem? Mums visiem tādas bija, un pagodinoši bija saņemt to no klasesbiedriem ar lūgumu veikt ierakstu. Tas bija kā apliecinājums, ka tu esi izredzēto pulciņā. Un atceries tās sajūtas, kad zināji – pa klasi ceļo viena tāda atmiņu klade, bet tev tā arī netiek lūgts tajā “aizpildīt SAVU lappusi”!
Domāju, neesmu vienīgā, kuru pēdējo nedēļu laikā sāk mazliet nogurdināt dramatiskie ziņu virsraksti un līdzcilvēku satraukums par pašlaik notiekošo nevis burvju pasaulē, bet mūsējā. Tāpēc gan tiem, kuri apzinīgi ievēro ieteikumu #paliecmājās, gan tiem, kuri turpina strādāt mūsu visu drošības labā, gribētu piedāvāt mazus aprakstus par dažām grāmatām, kuru lasīšana šajā laikā, manuprāt, vienam otram no mums spētu nomierināt satraukto prātu un padarīt skatu uz dzīvi gaišāku.
Skolas laikā, iedvesmojoties no labākajiem pieejamajiem paraugiem, gribēju kļūt par skolotāju. Šķita cēli un respektabli vienlaikus, jo, no vienas puses, pedagoga misija ir veicināt jaunu zināšanu apguvi, no otras puses – bērnu un viņu vecāku cieņa un mīlestība. Vairākas praktizēšanās reizes, aizstājot sasirgušo skolotāju mazākajās klasēs, skaidri un nepārprotami liecināja, ka nepieciešamais talants un spējas man ir – bērni klausīja, klasi nedemolēja un ar interesi iesaistījās piedāvātajās zināšanu apguves aktivitātēs.
Vissirsnīgākie sveicieni izcilai sievietei izcilā dzimšanas dienā!
“Es esmu tā sieviete, kas izraka Latvijas zeltu no Francijas pagrabiem,” viņa smejoties saka. Un, jā, iespējams, tas ir pirmais, kas tiem, kuri neko nav dzirdējuši par Latvijas pirmo vēstnieci Francijā Ainu Nagobads-Ābolu, būtu jāzina.
Integrālās izglītības institūta pasniedzējs, Lutera draudzes mācītājs un RSU psiholoģijas doktorants Indulis Paičs ir cilvēks, kurā klausoties uz brīdi apstājas laiks. Teiktajā nav ne liekvārdības, ne pārgudru terminu, ne “es te visgudrākais” tonalitātes. Un, pat ja esi tikai klausījies, jūties labi parunājies, mierīgs, iedvesmots pārdomām un tālākai dzīvošanai. Mēs tikāmies divreiz, un pirmā saruna pilnā apjomā ir klausāma arī audio versijā mūsu podkāstā I’mperfekt piektdiena.
Viena no manām visu laiku mīļākajām filmām ir 1998. gada Meet Joe Black (Iepazīstieties, Džo Bleks) ar Entoniju Hopkinsu un vienkārši pārdabiski skaistu (arī aktiera izskatam šajā filmā ir pavisam konkrēta nozīme) Bredu Pitu galvenajās lomās. Šajā filmā ir epizode, kur kāda smagi slima sieviete, kura atšķirībā no visiem citiem, Džo Bleku ieraugot, uzreiz saprot, ar ko viņai darīšana, skaidro viņam, kas tad īsti cilvēkam, nokļūstot galā, ir svarīgi. Tā ir paša skaisto mirkļu kolekcija. Mirkļi, kas saliekas prātā kā krāsainas pastkartes, parādot tikai to svarīgāko.
Cits uz Bali, cits uz Turciju, cits grib pazust no paziņām un nedēļas nogalē kārtīgi iztrakoties Tallinā, bet, pavei, te tev priekšā melns uz balta stāv pipars Ralfs Eilands, kurš par savu galamērķi 2016. gada aprīlī izvēlējās Ziemeļkoreju. Lieki piebilst, ka šo lēmumu neatbalstīja neviens mans radagabals vai draugs, bet spītība manī ir iedzimta, un, ja reiz nauda ceļojumu aģentūrai, kura piedāvā aizbraukt arī uz Černobiļu, pārskaitīta, tad atpakaļceļa vairs nav.
Aprīlī ANO mītnē jau devīto reizi pasniedza modes nama Diane von Furstenberg (DVF) balvas. Šogad tika piešķirtas piecas (ar 50 000 dolāru piedevām): divas par sieviešu sociālā, ekonomiskā, politiskā stāvokļa un labklājības veicināšanu pasaulē, pārējās par cīņu par taisnību, par savā dzīvē pārdzīvoto netaisnību un spēju iedvesmot citas.
“Jūs taču esat tik skaists pāris!” – šādiem vārdiem mūs ar Jāni ik reizi savās lauku mājās sagaida Benita, kopējo draugu mamma, pie kuras mūsu kompānija viesojas katru vasaru. Jānis ir izskatīgs, pieklājīgs, strādā prestižu darbu Rīgā un bieži redzams dzeltenajā presē. Nav brīnums, ka viņš ir visas pasaules sievasmāšu sapnis. Tāpēc neviena vien mani ir mudinājusi beidzot rīkoties un panākt, lai Jānis būtu kas vairāk nekā tikai mans labākais draugs. “Vienkārši ievelc viņu gultā,” padomu deva krustmāte, kurai diplomātiski teicu, ka ar Jāni nekas nesanāks. Tām, kuras ir mazāk konservatīvas, esmu atklājusi, kāpēc – Jānis ir gejs.
Atlaižu kodu saņemsi e-pastā.
