Lasāmgabali

Par to, kas būtisks šobrīd. Un par tēmām, kas nekad neiziet no galvas, sirds un modes.

Žurnālā

Ielūgums uz kāzām sen nesatiktam draugam

— Ralfs Eilands

Autors personīgi pazīst gan nu jau precēto pāri, gan lūgto draugu. Lai arī stāsta tēlu vārdi ir mainīti, iespējams, autors ir bijis pat līdzās šim draugam brīdī, kad tapis atbildes e-pasts uz ielūgumu. Iespējams, autors pats ir tas draugs brīdī, kad draudzene teica: “Man tam šobrīd nav laika. Varēsi atbildēt uz ielūgumu manā vietā?” Lai kā arī būtu, pēc autora domām, no šā stāsta var iemācīties trīs lietas.

 

Žurnālā

Tsundoku. Kad grāmatas krājas, bet “nelasās”

— Kristīne Spure

Šis raksts veltīts visiem grāmatu draugiem, kuru plaukti pildās ar aizvien jaunu lasāmvielu, kurai šķietami nekad nepienāks īstais lasīšanas brīdis. Jūs neesat vieni. Ļoti iespējams, tas vienkārši ir tsundoku.


Žurnālā

Mēs esam zvaigžņu putekļi

— Laura Lauziniece

Jaunā Rīgas teātra aktieris Vilis Daudziņš ir cilvēks, kurā klausoties varētu paiet dienas. Cik poētiski viņš spēj izstāstīt par zinātni, tikpat zinātniski pasniegt mākslu. Un vēl viņš ir īsts, patiess un cilvēcīgs. Vienā vārdā – dubultzvaigzne.

 

Žurnālā

Elegantas iznešanās rokasgrāmata iesācējiem

— Aija Strazdiņa

Ja padomā, katrai aplamībai ir pa nosodošam acu pārim: zeķbikses pie botām nāk komplektā ar ironiski noskaņotu nez kāpēc tieši Dagmāru Leganti, svilpiens guļamistabā reinkarnē piktu vecmāmiņu, aproces vietā uz delma locītavas uzštaukāta matu gumija vizualizē nosodošu Aleksandru Pavlovu, bet nepareizi salātos sagriezti tomāti – pirmās mīlestības kulināri advancēto mammu. 

Imperfekt iesaka

Žurnālā

Latves, ejiet armijā! jeb Pelmenis 2.0

— Irbe Šmite

Redzi, es neiestājos brīvprātīgajos rezervistos, lai uztrenētu vai izaicinātu sevi, ne arī lai taptu slaida. Iestājos baiļu vadīta. Pēc notikumiem Ukrainā prātā lēnā garā iezagās doma, ka mēs šeit nemaz neesam diži tālu no līdzīgas situācijas, un, sekojot līdzi notikumiem, sapratu, ka vistrakāk ir parastajam iedzīvotājam, kuram vienā dienā mainās viss pasaules modelis – pēkšņi galvenie ir kara likumi.

Žurnālā

Atkarība

— Roberts Ķīlis

Fizioloģiska un psiholoģiska atkarība gandrīz vienmēr rada spiedienu gan uz personu, gan tās tuviniekiem, paziņām un kolēģiem. Tas ir praktisks, sadzīvisks, finansiāls, sociāls un morāls spiediens. Iesaistītie par to pārdzīvo un dažādi cenšas noslēpt vai novērst arī tad, ja ir pilnīgi skaidrs, ka citi un citas par to jau sen zina. 


Žurnālā

Tavās acīs dziestot kvēl partizānu ugunskurs…

— Dana Stuce & Irbe Šmite

Tās ir parastu ļaužu mazās ikdienas darbības, kas neļauj tumsai uzvarēt. Ja līšana pa tranšejām tev neder un negribi atteikties no lokšķērēm un lūpukrāsas, ir opcijas, kā izrādīt pretestību jebkurā dzīves situācijā.


Žurnālā

Dzirdēt ir foršāk nekā runāt

— Laura Lauziniece

Režisore un radošā direktore Una Rozenbauma pavisam noteikti ir viena no interesantākajām sievietēm, kādu es esmu satikusi. Sieviete, kura bērnību pavadījusi padomju pagrīdes bohēmā, no rītiem vannā dzied un lasa grāmatas, sieviete, kura audzina četrus brīnišķīgus bērnus, svin svētkus un paralēli vada astoņus projektus.


Žurnālā

Redaktores sleja

— Inga Gorbunova

Kad šo rakstīju, līdz kara sākumam vēl bija divas nedēļas laika. Un vismaz nedaudz ticības, ka ārprāts tiks apturēts. Diemžēl, lai cik arī neticami tas mūsdienās šķistu, vēsture mēdz atkārtoties.

Žurnālā

Huichol šamaņi un Meksikas Huichol indiāņi

— Kārlis Ullis

 Mans atmiņu stāsts ir tikai neliels ieskats Huichol cilts indiāņu komūnā, dzīvē, ticībā. Stāsts par dziedniekiem (šamaņiem), viņu apbrīnojamajām tradīcijām un dzīvesstilu. 


Žurnālā

Ko mana fotogrāfija tev nestāsta

— Inga Gorbunova

Uzmanīgi ieskatoties, bildē var pamanīt arī mana četrgadīgā dēla ziliem taureņiem izšūto dzelteno cepurīti. 

Šo bildi redzot es joprojām brīnos par to trako māti, kas raftingā līdzi paņēma mazu bērnu.

Neērti pat atzīties taču, tolaik nezināju, ka raftings arī tūristiņā galīgi nav nekāds parasts, katram otrajam latvietim kopš bērnības pazīstams laivu brauciens. 


Žurnālā

Ko mana fotogrāfija tev nestāsta (Parīzes dārgumi zelta maisiņos)

— Laura Lauziniece

Pirmo reizi uz Parīzi aizlidoju apmēram pirms desmit gadiem. Viena pati. Pirmās pāris dienas, protams, pagāja, klīstot pa must have maršrutu “no Eifeļtorņa līdz Luvrai cauri Elizejas laukiem uz Šarla de Golla laukumu”. Tas bija pasakaini, bet, no klišejiskajiem tūristu ceļiem nogurusi, es nākamo dienu izlēmu aizvadīt šaurākos nostūros.


Žurnālā

Visu zemju "pūces", savienojieties!

— Laimonis Vilks

Pēc dabas esmu īsta “pūce”, jo gandrīz nekad neeju gulēt ātrāk par pusnakti un pirms pulksten 9 no rīta mani labāk netraucēt (un tas tāpat būtu bezjēdzīgi, jo smadzenes vēl nav sākušas strādāt un jebkāda darba produktivitāte būtu ļoti zema). Par laimi, savā mūžā man nekad nav nācies strādāt “normālu” darbu, kur noteiktais darba laiks ir no 9 līdz 17.

Žurnālā

Četrdesmitgadnieces ābece

— Marta Kukarane

Man ir bez piecām minūtēm četrdesmit. Vēl gada sākumā, kad bija trīsdesmit astoņi, nekādā ziņā nevienam neteicu, ka man tūliņ būs trīsdesmit deviņi, vilku garumā to brīdi līdz konkrētajam datumam. Tiklīdz tas bija noticis, maucu otrā grāvī: “Nu jau var teikt, ka četrdesmit.”

Žurnālā

No gleznošanas atpūšos gleznojot

— Laura Lauziniece

Pirms sāku nopietni nodarboties ar gleznošanu, strādāju dažādos uzņēmumos, biju arī sekretāre nekustamo īpašumu birojā. Nevienā darbavietā nevarēju noturēties ilgāk par diviem gadiem. Parasts darbs no astoņiem līdz pieciem nebija nekas tāds, kas manī raisītu adrenalīnu vai kaut kādu stresu.

Žurnālā

Auzas un kāzas

— Irēna Darbiniece

 No mums trim divas trešdaļas ir blondas, bet viena – gan blonda, gan sarkanmate, gan melnmate. Kā nu kuro dienu šai mākslinieciskajai būtnei iešaujas prātā. Lai gan blondums mūs nav sadalījis frakcijās, savā ziņā to ir izdarījis veids, kādā iepazīstamies ar vīriešiem. 


Žurnālā

Dzīve bekvokālā jeb Bekvokāla priekšrocības

— Marta Kukarane

Ir tādi cilvēki, kuru sejas mums šķiet pazīstamas, bet nekādi nevaram atcerēties, kur mēs būtu tikušies. Tāda ir arī manējā. Jo es esmu bekvokāliste. Pareizāk sakot, biju šā vārda vistiešākajā nozīmē, bet pēc horoskopa un pārliecības tāda esmu vēl joprojām. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka visur piedalos, visu redzu, bet mani neviens neredz. 

Žurnālā

Ziemassvētku bucket liste

— Laura Lauziniece

Ja pieļaujam, ka tu neesi no tām, kuras jau septembrī sāk skaitīt dienas, piedodiet, mēnešus, līdz kļūst sociāli pieņemami veikt visas Ziemassvētku aktivitātes, tad, iespējams, tu šogad dziļi sirdī jūties kā Grinčs, jo visu vakcinēšanās, pulcēšanās un citu ierobežojumu dēļ ir nodzisušas pēdējās brīnumsvecīšu dzirksteles un iedvesmas spēki sirsnīgām svinībām.

Žurnālā

Nespārdi pati sevi

— Inga Gorbunova

Dažreiz filmās rāda, ka cilvēks ir ievainots, bet atnāk kāds un viņu vēl spārda. Tad katram skaidrs, ka... fui! Mūsu iekšējā kritika – tas ir kā iespert sev, kad jau tā esi ievainota. Nereti tāpēc rodas arī agresīvas reakcijas, un cilvēks var iesprūst kādā no stāvokļiem, piemēram, būt visu laiku dusmīgs, agresīvs, pastāvīgā aizsargpozīcijā, lai tikai pasaule viņu neaiztiek. 

Žurnālā

Nevis par skaistu novecošanu, bet par skaistu dzīvi

— Gundega Vārpa

Saskaņā ar jaunākajiem datiem vīrieši mums mirst agri, jo dzīvo vidēji 71–72 gadus, sievietes tuvāk 80 gadiem, vidējā dzīvildze mums ir 76 gadi. Tomēr pēdējie 20–30 gadi arī Latvijā ir laiks, kad notiek cilvēka dzīves normu pārvērtēšana, un var prognozēt, ka arī mūsu dzīvildze palielināsies.

Žurnālā

Lai neviens un nekas mūs neiedzen stūrī

— Inga Gorbunova

Ne vienmēr, lai pastāvētu par sevi, ir jāsit pretī. Daudz efektīvāk, ja tev tēmētie ledus gabali sašķīst, krītot tukšumā. Ignorance ir ļoti efektīva, tici man!


Žurnālā

Aiz sevis vienmēr jāsaslauka

— Inga Gorbunova

Nokļuvu politikā nevis tāpēc, ka gribēju tur būt, bet tāpēc, ka kļuva kauns – meinstrīmā sēžu virtuvē un vienkārši lamājos. Tas ir tik vienkārši – par jebko mēs varam tā sēdēt virtuvē un runāt bezgalīgi, bet tas neko nerisina. Tas ir apmēram tāpat kā sēdēt un aprunāt cilvēku, neko par viņu nezinot. Un galu galā man tas vienkārši piegriezās. Vīrs teica: “Vai nu ej politikā, vai arī klusē, jo no tās runāšanas nav jēgas.”

Žurnālā

Attālināts skolotājs in practice

— Inese Auniņa

No rīta piedalos biroja attālinātajā sapulcē par aktuālajiem tiešā darba jautājumiem. Zvans mobilajā telefonā – Danielam pārbaudes darbs, sūtīšot jautājumus ar savu versiju, lai pārbaudot, vai pareizi. Saku, ka grūti būs, jo ar vienu dibenu divās kāzās vienlaikus dejot nav iespējams. Krustdēls alegoriju neuztver, un pēc brīža sāk nākt uzdevumi.

Žurnālā

Kratītāji rādītāji

— Dana Stuce & Irbe Šmite

Tu ej uz mājām. Ir novakars. Paejot garām policijas iecirknim, tu ieraugi viņu. Sauli sen nebaudījis, pabāls un apvēlies, viņš stāv pagriezienā uz tādu klusāku ielas nostūri. Sarkanam Rimi maisiņam atdusoties uz spalvainajām kājām, rokās viņš ir satvēris savu sakarsušo, ļengano peni. “Sveicināta Lielajos kapos,” viņš nogrudzina, kamēr tu, vēl neko neatskārtusi, paej viņam garām. Pēc pāris sekundēm tev piešķiļas – ak, jā, pareizi, tas taču bija kratītājs!


Žurnālā

Sekss un lielpilsēta

— Dārta Sārta

Pa manu logu skanēja mūzika no playlistes, kas nosaukta par Every day shizzle, un vīrietis, kurš katru dienu mēro ceļu gar manu māju dziedādams, sāka skaļi gaudot līdzi Childish Gambino – Summertime Magic. Ir fantastiski silta maija diena Londonā, es pie sevis nočukstēju un pasmaidīju, ir jāraksta, kā ir, neko neizlaižot un neizskaistinot.