Lasāmgabali

Par to, kas būtisks šobrīd. Un par tēmām, kas nekad neiziet no galvas, sirds un modes.

Iesakām
icon-pin-

Aizsūti mammu pie Drakulas

— Imperfekt komanda

Kad: 29.05.2022 - 04.06.2022

Aizraujošs ceļojums labā kompānijā!

Domas

Mājsēdnieču memuāri 2

— Imperfekt komanda

 Šoodien mēs visas esam mājsēdnieces. Un rakstām savus mājsēdnieču memuārus. Mazus domu uzplaiksnījumus par šī laika sajūtām un izjūtām.

Domas

Mājsēdnieču memuāri

— Imperfekt komanda

Mēs ticam, ka viss šis murgainais laiks drīz beigsies. Ka atkal dzīvosim dzīvi bez nomācošiem grafikiem, sirdi plosošiem cipariem un ārkārtas stāvokļiem. Iesim ārā tad, kad to gribam. Mēs atkal sastapsimies ar iedvesmu, prieku, pirmās pasaules problēmām. Vēlēsimies zvaigznes no debesīm, taureņus vēderā un visādas citas aizraujošas lietas. Lai ātrāk pienāk tas brīdis, kad vārds "pandēmija" vairs uz mums nekādi neattiecas, pārceļas uz vēstures grāmatām un memuāriem. Bet šodien mēs esam mājsēdnieces. Un rakstām savus mājsēdnieču memuārus. Mazus domu uzplaiksnījumus par šī laika sajūtām un izjūtām.

Žurnālā

Tuvu, tuvu, tuvāk vēl, ko vēl var vēlēties?

— Dana Stuce & Irbe Šmite

Tās gaidas, kas pārvēršas frustrācijā, kamēr atbilde tiek rakstīta, ir ilgas un mokošas. Kad pat piecas minūtes līdz atbildes saņemšanai liek mums domāt, ka otram esam mazvarīgi. Ka mēs un mūsu uzrakstītais nav otra galvenā prioritāte. Tas nenormāli ilgais un tajā pašā laikā īsais brīdis starp mūsu uzrakstīto un otra vēstījumu mums. Vai izklausās pazīstami? Vai izklausās kaitinoši?


Imperfekt iesaka

Žurnālā

Kovida bērni

— Indulis Paičs

Statistika rāda, ka Covid-19 ir mazāk apdraudošs bērniem. Labas ziņas! Bet mūsu bērni patlaban aug informācijas telpā, kurā nemitīgi uzskaita mirušos… Agrāk tā notika, ja kaut kur tuvumā bija karš. Vai mūsu bērni ir kara laika bērni? Kovida bērni?

Vai tas, ka mūsu bērnu iespēja fiziski saslimt ir neliela, ļauj mums atviegloti sacīt, ka pandēmija viņus neskar?


Žurnālā

Padomju bērna stāsti

— Marta Kukarane

Šodien mēs dzīvojam pavisam citādā pasaulē nekā pirms gadiem trīsdesmit, tas nu ir fakts. Taču, palasot Atsaucīgo māmiņu forumu, tvitermammu nedienas un tīņu pārdzīvojumus mūsdienās, brīžiem sāk raustīties kreisais plakstiņš, gribas sadot kādam ar čību pa pakaļu un kā tādam vecam kara veterānam vilkt laukā no pagultes padomju bērna ordeņu lādi un pa vienam vien celt ārā nosūbējušos varonības apliecinājumus, pastāstot “kā mums bija toreiz” un “kā mēs vispār izdzīvojām”.


Žurnālā

Ak tu, mana pasaule!

— Laura Lauziniece

Pirms mēneša aizvācos no šī mākslinieciskā rajona un izlēmu visu savu mīlestību šai sasodīti romantiskajai, skaistajai, skarbajai, tomēr kinematogrāfisku kadru cienīgajai ielai izlikt uz papīra.

Žurnālā

Laiks ir vienmēr

— Laura Lauziniece

Oktobrī Rīgas Starptautiskais kinofestivāls (RIGA IFF) tiksies ar skatītājiem jau astoto reizi, un kuratori izveidojuši 11 lieliskas filmu programmas, kurās varēs vērot gan kinoklasiķu radītās pērles, gan jaunās zvaigznes, kas šogad uzmirdzējušas pie Eiropas kinofestivālu debesīm.

 

Žurnālā

Man patīk domāšanas process

— Inga Gorbunova

 Kad 1991. gada pavasarī uzsāku darbu Atmodā, viņš jau bija mazliet zvaigzne. Un vienlaikus arī redakcijas enfant terrible. Viens otrs no vecākajiem kolēģiem neslēpa neizpratni, kā tāds tīneidžeris vispār šajā kompānijā gadījies un kāpēc viņam tiek uzticētas tik nopietnas tēmas. Viņš jau arī nekad nav slēpis, ka nokļūšana Atmodā bija tīrā nejaušība. Liktenīga nejaušība, kas rezultējās ar to, ka Jānis Domburs jau gadiem ir viena no Latvijas mediju vides spilgtākajām personībām. 


Žurnālā

Kā es iederējos latviešu vidū

— Jeļena Rieksta

 Es rakstu saviem tautiešiem Latvijā, lai iedrošinātu nebaidīties “pazaudēt seju”. Un arī latviešiem, lai lūgtu uzmundrināt krievus, kad tie cenšas runāt latviski. Gadiem ilgi vēroju krievus Latvijā un brīnos, cik daudzi no viņiem ir perfekcionisti, pateicoties padomju audzināšanai, cik grūti viņiem ļaut sev kļūdīties, it īpaši citu cilvēku priekšā.

Žurnālā

Ceļo pa Rīgu

— Harijs Egliens

Rīga, protams, ir liela un skaista, vēsturiskais centrs ieguvis UNESCO pasaules mantojuma statusu, baznīcu gaiļi tiecas debesīs, un jūgendstils saģērbies savā asimetriskajā svētku tērpā. Lai gan tas viss šķiet pazīstams un zināms, retais Latvijas un pat Rīgas iedzīvotājs ir lasījis Rīgas ceļvežus, vēl retāks uzaicinājis gidu (varu iedot kontaktus J), kurš visu parāda un pastāsta. Tāpēc mēģināsim kopā ar žurnālu rokā mazliet pastaigāt pa tikpat vēsturiskām, bet mazāk zināmām Rīgas centra vietām!

Žurnālā

Alfa tēviņi un beta vīriņi

— Leonards Skudra

Vīriešiem tiek piedāvātas neskaitāmas pamācības, kā kļūt par alfa tēviņu, kas izceļas uz pelēkās masas fona un viegli iekaro sieviešu sirdis. Neviens jau negrib palikt “beta vīrieša” statusā, kurš sievietes dzīvē pilda galvenokārt bankomāta funkcijas. Taču stereotips, ka sievietes guļ ar alfām, bet precas ar betām, nebūt nav tik viennozīmīgs.


Žurnālā

Atskaites punkts esmu es pati

— Inga Gorbunova

Es, piemēram, nekad mūžā nelīstu politikā, ja man nebūtu atbilstoša izglītība. Nelīstu jomās, kurās man nav nekādas saprašanas. Un tāpēc man reizēm ir kauns par cilvēkiem, kas to dara. Neko īsti neprot, tāpēc arī neko jēdzīgu nevar izdarīt, taču viņiem ir milzīgas ambīcijas.

Žurnālā

Kolektīvā viedokļa nesaturēšana vakcinācijas komunikācijā

— Dana Isarova

Esmu bez piecām minūtēm pediatre. Pēdējo pusotru gadu (gandrīz) risinu Covid-19 un citu infekciju uzraudzības jautājumus Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā, pielieku savu artavu jauno mediķu izglītošanā, par savu profesionālo hobiju uzskatu vakcināciju un komunikāciju saistībā ar to, un, ja man prasītu novērtēt, cik ļoti man šis viss ir apriebies, es atbildētu vienkārši: “Ļoti.” 


Žurnālā

ieMĪLĒTIES

— Aija Strazdiņa

Man ieteica šim rudenim uzrakstīt par to, cik forši ir atkal iemīlēties. Un te nu es esmu – šaubās svārstoties starp pārliecību, ka neko no šīs dzīves tā arī neesmu sapratusi, kas attiecīgi nedod man ne mazākās tiesības kaut ko te gudri filozofēt, un ķecerīgu vēlmi Rūdolfam Blaumanim, kurš reiz apgalvoja, ka “kurš pateikt var, ko par laimi sauc, tam viņa vēl nav dzimusi”, pierādīt pretējo. Hmm... (eh, lai tak iet!) Rūdi, piedod, es tomēr mēģināšu, neiebilsti?

 

Žurnālā

Pasmēķē zāli, un tev ir superīga iespēja tikt pie psihozes

— Laura Lauziniece

Psihiatrija joprojām ir pilna ar stigmu – to nevar sataustīt, to nevar saprast, to nevar izņemt. Mana galvenā misijas sajūta ir destigmatizēt sabiedrību, izskaidrot, kas te notiek. 

Žurnālā

Mēs esam zvaigžņu putekļi

— Laura Lauziniece

Jaunā Rīgas teātra aktieris Vilis Daudziņš ir cilvēks, kurā klausoties varētu paiet dienas. Cik poētiski viņš spēj izstāstīt par zinātni, tikpat zinātniski pasniegt mākslu. Un vēl viņš ir īsts, patiess un cilvēcīgs. Vienā vārdā – dubultzvaigzne.

 

Žurnālā

Redaktores vēstule

— Inga Gorbunova

Bet ziemu es šeit pieminu tāpēc, ka tā ļāva vēl sakāpinātāk novērtēt šo vasaru. Ja esi bijis šā vai tā ierobežots, tu kādā brīdī ieraugi, cik svarīgas un vērtīgas tavā dzīvē ir iespējas un situācijas, kas visu mūžu varbūt šķitušas pašsaprotamas. 


Žurnālā

Impotences pandēmija

— Ansis Kalējs

Mazās, zilās Viagra tabletītes un tamlīdzīgi medikamenti, kas palīdz cīnīties pret erektilo disfunkciju, mūsdienās ir miljardiem eiro vērts bizness, bet būtu kļūdaini domāt, ka to vienīgā auditorija ir kungi pensijas vecumā, kas vēlas paildzināt savu intīmo dzīvi. Seksologi visā pasaulē vēsta, ka pie viņiem palīdzību meklē arvien jaunāki vīrieši, kam radušās problēmas dzimumdzīves jomā

Žurnālā

Pasmēķē zāli, un tev ir superīga iespēja tikt pie psihozes

— Laura Lauziniece

“Jūs tiešām uz Tvaika ielu?” aplikācijas Bolt taksometra vadītājs, sēžot puspagriezienā, piecas garas sekundes cenšas saskatīt manās acīs kaut ko neparastu. “Jā, man tur intervija,” es viņam uzšņācu un izturu skatienu. “Vispār es baigi kavēju,” piebilstu, mudinot beidzot sākt braukt. Tā nu mēs, garās sarunās neielaižoties, aizvadām klusu piektdienas pēcpusdienu sastrēgumos. 


Žurnālā

Sekss, mode, slepkavas u.c. Šis tas par jauniem Netflix piedāvājumiem

— Dita Rietuma

Iespējams, jūs arī arī saņemat vēstules no Netflix, ar šķietami nevainīgu jautājumu – Netflix tonight? (Vai šovakar Netflix?)kurās globālā izklaides platforma piedāvā jaunumus, kā arī algoritmu sastādītas filmu izlases, kas netfliksprāt būtu jums vispiemērotākās, proti, izrietošas no jūsu agrāk izdarītajām izvēlēm.


Žurnālā

Man patīk domāšanas process

— Inga Gorbunova

 Kad 1991. gada pavasarī uzsāku darbu “Atmodā”, viņš  jau bija mazliet zvaigzne. Un vienlaikus arī redakcijas enfant terrible. Viens otrs no vecākajiem kolēģiem neslēpa  neizpratni , kā tāds tīneidžeris vispār šajā kompānijā gadījies un - kāpēc viņam tiek uzticētas tik nopietnas tēmas. Viņš jau arī nekad nav slēpis, ka nokļūšana “Atmodā” bijusi tīrā nejaušība. Liktenīga nejaušība, kura rezultējās ar to, ka Jānis Domburs jau gadiem ir viena no Latvijas mediju vides spilgtākajām personībām. 

 

Žurnālā

Redaktores vēstule

— Inga Gorbunova

Kā top žurnāls, patiesībā tā pa īstam zina tikai tie, kuri to taisa. Tas, ko ieraugām tirdzniecībā vai savā pastkastītē, par aizkulisēm klusē. Lasītājiem kaut kas patīk, kaut kas nepatīk, kaut kas garlaiko un par kaut ko vispār ir vienalga. Viņi pat nenojauš visu to seriālu un drāmu, kas reizēm mēdz norisināties līdz mirklim, kamēr izdevums ir nodrukāts. Un reizēm arī pēc tam.


Žurnālā

Tīras rokas, netīra statistika Ko mums iemācījis gads pandēmijā

— Jānis Sildniks

Man tuvs draugs pirms diviem gadiem savai vecmammai uzdāvināja viedtālruni. Prognozējot loģisku notikumu attīstības gaitu, viņa to izmantoja tikai zvanīšanai, taču telefona numuri netika glabāti telefonā, bet gan bloknotiņā. Tehnoloģijas ir sātana padarīšana, un nav ko vecam sunim mācīt jaunus trikus, vai ne? Nepareizi. Līdz ar pandēmiju šī elles iekārta ir vienīgais veids, kā viņa ikdienā var redzēt savus mazbērnus, kas bija vienīgā nepieciešamā motivācija, lai no omītes laukos pēkšņi kļūtu par Arturu Medni.


Žurnālā

Intuīcija ir sargenģeļa balss

— Inga Gorbunova

Cilvēki ir dažādi un par garīgiem jautājumiem jēdzīgi var runāt tikai ļoti brīvā gaisotnē, kur mācāmies neuzspiest viedokli, bet vienkārši līdzdalīt pieredzi. Atrast jēdzīgāko veidu, kādā šodienas pasaulē par to runāt.