Par to, kas būtisks šobrīd. Un par tēmām, kas nekad neiziet no galvas, sirds un modes.
Tev šķiet, ka tavi bērni pārāk bieži vakariņās ēd cīsiņus un šķiedrvielas arī neuzņem pietiekamā daudzumā. Un sekmes vecākajam tādas, ka diez vai tiks 1. ģimnāzijā – ko tad nu darīs? Tev šķiet, ka tavās fotogrāfijās mūždien izlien kāda graujoša krunka vai nodevīga riepa ap vēderu. Mugura arī sakumpusi. Zini ko, bet vai tev nešķiet, ka vienkārši jātriec ratā savs perfekcionisms? Vai tieši tas nav pie vainas, ka visu laiku tā sirsnīgi bojā sev dzīvi bez iemesla? Mums, savukārt, šķiet, ka vasara ir labākais brīdis, kad triekt ratā Lielo P. To PERFEKCIONISMU.
Ja no rīta pamosties ar domu, ka gribētos sevi vai kādu citu iepriecināt ar stilīgu dāvanu, vai vienkārši pusdienlaikā atnākt ciemos un parunāt ar mums par lietām, kas nekad neiziet no modes un prāta, nāc pie mums uz Antonijas ielu!
Mūsu gudrie senči teikuši: bailēm lielas acis. Ir jau arī. Dažkārt tik lielas, ka vai nu. Tās ir bailes, kas atņem līdzsvaru un iegāž ūdenī. Bailes paralizē domāšanu un padara vāju. Bailes neļauj piedzīvot daudz interesantu lietu, bailes aptur un attur, neļaujot iet turp, kur tik ļoti gribas. Bailes ierobežo un iesprosto. Kā teica Kriss Valatons vienā no mūsu intervijām, bezbailīgu cilvēku vispār nav. Visi baidās. Tikai vieni bailes pārvar, bet citi ļauj tām regulēt dzīvi.
Mums bija slow life (koncepcija, kas paredz dzīvošanu relaksētā tempā), hygge (dāņu versija par slow life) un lagom (zviedru versija par to pašu slow life un līdzsvaru), bet nu kārta pienākusi japāņiem ar viņu vabisabi (wabi sabi). Tā (jeb tas?) interjera un dizaina pasaulē atzīta par pēdējo gadu karstāko tendenci.
Tev šķiet, ka tavi bērni pārāk bieži vakariņās ēd cīsiņus un šķiedrvielas arī neuzņem pietiekamā daudzumā. Un sekmes vecākajam tādas, ka diez vai tiks 1. ģimnāzijā – ko tad nu darīs? Tev šķiet, ka tavās fotogrāfijās mūždien izlien kāda graujoša krunka vai nodevīga riepa ap vēderu. Mugura arī sakumpusi. Zini ko, bet vai tev nešķiet, ka vienkārši jātriec ratā savs perfekcionisms? Vai tieši tas nav pie vainas, ka visu laiku tā sirsnīgi bojā sev dzīvi bez iemesla? Mums, savukārt, šķiet, ka vasara ir labākais brīdis, kad triekt ratā Lielo P.
To PERFEKCIONISMU.
Vasaras rītiem ir tāda īpaša smarža, ko nesajauksi ne ar vienu citu: smaržo mazliet pēc rasas un solījuma, mazliet pēc vakardienas ballītes un dillēm. Un vienalga, vai sēdi uz jumta terases, lauku verandā vai uz guļamrajona balkona, skaistas lietas, kas tev apkārt, paspilgtina šo mirkli. Vai vismaz uzlabo garastāvokli, ja rīts gadījies drusku sērīgs, jo pat mūžīgās svara vērotājas gurķmaizīte uzreiz izskatās cerīgāka uz priecīga šķīvja.
Bieži negadās tik perfekta atlaide- 50%, turklāt vēl šīs sezonas favorītei – I'mperfekt apaļajai ādas somai „Vienīgā”. Vasara nebeidzas!
Jaunākā pašbilžu poza, kas piedevām it kā esot arī glaimojoša.
Sezonas karstākais (vai rūgtākais?) kokteilis - Negroni.
Vasaras rītiem ir tāda īpaša smarža, ko nesajauksi ne ar vienu citu: smaržo mazliet pēc rasas un solījuma, mazliet pēc vakardienas ballītes un dillēm. Un vienalga, vai sēdi uz jumta terases, lauku verandā vai uz guļamrajona balkona, skaistas lietas, kas tev apkārt, paspilgtina šo mirkli. Vai vismaz uzlabo garastāvokli, ja rīts gadījies drusku sērīgs, jo pat mūžīgās svara vērotājas gurķmaizīte uzreiz izskatās cerīgāka uz priecīga šķīvja.
Lai paceļ roku, kas bez grēka: mēs visi zinām, ka klačošanās nav nekas cienījams, un tikpat lielā mērā zinām, ka nekas nav tik salds, kā patrīt mēles par kādu citu. Tomēr labā ziņa ir tā, ka, ja vien jums ir spēks šajā karstajā laikā vēl arī patenkot, tas var būt pat veselīgi.
Ja esi līgava, tev paveicies, jo, cerams, tava galvenā rūpe savā kāzu dienā ir tikai labi izskatīties. Visi pārējie iespringst par dāvanām, puķēm, dekoriem, galda noformējumu, salvešu saskaņošanu ar līgavaiņa acu krāsu... Taču no pieredzes zinām, ka to var darīt arī ar patiesu prieku un aizrautību. Rūgts!
Marta un Aigars tūlīt svinēs gada kāzu jubileju. Nedaudz pāri četrdesmit, labi situēti, inteliģenti, iemīlējušies un... inficēti ar HIV. Ārsti mūsdienās saka: tagad tieši tā izskatās infekcijas jaunā seja. Marta HIV sev atklāja, veicot testu pašas rīkotā publiskā veselības veicināšanas pasākumā. Aigara pirmā sieva jau mirusi no AIDS. Nesen satikušies, viņi sāk visu no jauna.
Senāk pēc pornogrāfijas bija jādodas uz preses kiosku vai intīmpreču veikalu, bet mūsdienās tā neierobežotā daudzumā pieejama internetā. Un tas neizbēgami ietekmē vīriešu attieksmi pret seksu un sievietēm.
Katrai no mums ir sava seksuālā biogrāfija, ko sākam rakstīt līdz ar savu pirmo elpas vilcienu. Tajā ir gan pašas drosmīgas pētniecības procesā atklātas rindkopas, gan paragrāfi, ko veidojusi apkārtējo pārliecība par ķermeni, baudu, kailumu un pieskārieniem. Un, lai kā arī gribētos teikt, ka mācāmies tikai no pašu piedzīvotajām veiksmēm un neveiksmām, kad runa ir par seksualitāti un iekāri, esmu droša, katra atradīs savā biogrāfijā piemērus, kad apkārtējo pieredzi un pārliecību esam pieņēmušas ja ne gluži kā akmenī cirstas, tad kā gana jaudīgas, lai laika zobs uz tām spētu atstāt visai maznozīmīgu ietekmi.
“Jūs taču esat tik skaists pāris!” – šādiem vārdiem mūs ar Jāni ik reizi savās lauku mājās sagaida Benita, kopējo draugu mamma, pie kuras mūsu kompānija viesojas katru vasaru. Jānis ir izskatīgs, pieklājīgs, strādā prestižu darbu Rīgā un bieži redzams dzeltenajā presē. Nav brīnums, ka viņš ir visas pasaules sievasmāšu sapnis. Tāpēc neviena vien mani ir mudinājusi beidzot rīkoties un panākt, lai Jānis būtu kas vairāk nekā tikai mans labākais draugs. “Vienkārši ievelc viņu gultā,” padomu deva krustmāte, kurai diplomātiski teicu, ka ar Jāni nekas nesanāks. Tām, kuras ir mazāk konservatīvas, esmu atklājusi, kāpēc – Jānis ir gejs.
Kad man jautā, kā tas ir – būt sievietei kalnos, man vienmēr ir grūti atbildēt. Tāpat kā atbildēt uz jautājumu, kā ir būt sievietei. Mēs dzīvojam katra savu dzīvi un esam tik atšķirīgas. Man allaž ir šķitis, ka es pat īsti nespēju citiem pastāstīt, kā tas ir – kāpt kalnos, būt tur, izdzīvot to visu, reizēm gandrīz vai nomirt un tad augšāmcelties... Iztukšot savus cerību traukus līdz pēdējai lāsei un tad atkal no jauna tos piepildīt. Kā ir atkal un atkal gulēt zem klinšu vai ledus sienas, zem virsotnes neaptveramā varenuma un tajā brīdī neko nezināt par nākotni. Nezināt, vai tā vispār būs.
Mēs katrs noteikti pazīstam kādu Jāni un viņa māla alus kausu, glāžu un krūžu kolekciju. Viņš, laimīgais, katros Līgosvētkos droši vien dabū arvien jaunu eksponātu, ko dārgie jāņotāji sadāvina. Lieto viņš labi ja pārīti... Bet, protams, putekļiem taču arī vajag kādu cienījamu vietu, kur uzkrāties. Ar Līgām ir vēl trakāk: braucot līgot, par viņu vārda dienām saulgriežu skurbumā dažs vispār mēdz aizmirst vai arī izlīdzas ar grāvmalā saplūktu jāņuzāļu buķeti un medalus pudeli.
Beidzot atradu grāmatu, kas mani mierina attiecībā uz ēšanu. Tās autors Čārlzs Eizenšteins apgalvo, ka mūsu sarežģīto un neirotisko attiecību ar ēdienu pamatā ir akla uzticēšanās ārējām autoritātēm un absolūta ķermeņa vajadzību ignorēšana. Viņš iesaka uzticēties tikai vienai autoritātei – sev.
Desmit gadu ilga kopdzīve un pāris bērnu pūrā, bet bildinājums vēl aizvien nav izskanējis. Kāpēc vīriešiem ir tik grūti saņemties, lai apprecētu sievieti, ar kuru dzīvo kopā?
Pētnieki uzskata, ka tas sākas jau agrā bērnībā. Rotaļlietu veikalos ir strikti nodalītas meiteņu un zēnu rotaļlietas. Meitenes spēlējas ar lellēm (un jebko rozā, kas ļauj saprast, ka tā ir meiteņu lieta), kamēr zēni saņem tehniski radošas rotaļlietas. Pēc tam skolā meitenēm nereti tiek norādīts, ka matemātika tomēr labāk padodas zēniem. Robotikas pulciņos iet zēni, bet meitenes iet baletā.
Aizvien vēl mulstu, domājot par laiku. Banāli izklausās, bet tā tas ir. Un ko darīt, ja viss cilvēkam svarīgais tiek aprakstīts, apdzejots un uzgleznots tik daudz reižu, ka jau automātiski banalizējas? Klusi bubināt spilvenā, bet publiski izlikties, ka tevi tas nekādā veidā neskar?
Nestrīdēties bērnu priekšā ir viens no audzināšanas zelta likumiem, kuri tiek mantoti kopā ar kristību zelta karotītēm. Tomēr, labu gribēdami, mēs tā varam ierobežot bērnu radošumu. Protams, runa gan ir par konkrēta veida strīdiem.
Ja tev ir daudz naudas, tu vari nopirkt kādu birkinbēgu,– un visi zinās, ka tev ir daudz naudas. Kas nav nekas slikts, jo mēs pilnīgi noteikti esam par sieviešu konstitucionālajām tiesībām izvēlēties, kurai somiņai teikt savu jāvārdu.
Kā dzīvot ar prieku un baudīt, kā dabūt sevī draivu un pat vīriešu noslēpumainais fetišs – "tirgus zeķubikses" – tie ir tikai daži temati, ko apspriedām Imperfekt un klīniskās psiholoģes Kristīnes Balodes rīkotajā meistarklasē "Parunāsim par to" vienā no Rīgas stilīgākajām vietām – Imagehouse.
Ja raksti, tad uzraksti arī mums vienu labu teikumu: "Ratā ar to perfekcionismu!" Jo mēs, tāpat kā varbūt arī tu, mīlam un fanojam par rakstītu vārdu, par drukātu vārdu, par īpašiem vārdiem uz īpaša papīra, par īpašiem cilvēkiem, kas raksta no sirds. Piedalies konkursā un laimē balvas!
Satraukšanās par vārnu kājiņām un smieklu krunciņām ap acīm ir pilnīgi velta nervu bendēšana: izrādās, psihologi izpētījuši, ka apkārtējie cilvēki tās neuztver kā krunkas, kas bojā fasādi. Tieši otrādi.
I'mperfekt sadarbībā ar IMAGEHOUSE piedāvā meistarklasi "Parunāsim par to"! Par prieku labi justies savā ķermenī, par prieku iekārot un par prieku baudīt.
Neviens nenoliegs, ka pastaiga pa mežu vai gar jūru ir miljons, ja gribas sakārtot domas, vienkārši atpūtināt galvu vai nomierināties. Taču kurš tev ļaus to darīt darbadienas vidū? Par laimi, ir varianti.
Meklējam aizrautīgu, izglītotu, komunikācijā patīkamu un idejām bagātu pārdošanas vadītāju!
Maita. Draņķe. Sterva. Vai, pārfrāzējot labi zināmo teicienu, labākais ēdiens sievietei patiešām ir otra sieviete? Apēdīs bez sāls un pat nenoskurināsies? Diagnoze izklausās reāli skarba, un diemžēl dažreiz nav dūmi bez stroķiem.
Kad ziemas drūmums aizver durvis, viss rādās citādā gaismā. Pavasara. Un tas vienmēr atnāk ar to kņudšo sajūtu pakrūtē. Nav svarīgi, vai tev ir attiecības, vai arī tu dzīvo lepnā vientulībā. Vai ir pilna māja bērnu, vai vēl tikai gatavojies tiem. Pavasarī līdz ar pumpuriem uzplaukst sieviete tevī. Un nemiers.
Lai priecīgas, krāsu un pavasara iedvesmas piepildītas Lieldienas! Kā būtu ar tādu nelielu perfekti neperfektu prāta palauzīšanu? Iespējams, ka tieši tu turpmāk baudīsi tēju no stilīgās Imperfekt krūzītes - atrisini mūsu mīklu un sūti savu atbildi uz hello@imperfekt.com
Šoreiz par skaistu un visādu veselīgu labumu pilnu baudu – mikrozaļumu ēšanu. Tos mīl gastronomiskās aprindas, jo īpaši tās, kas spieto Instagram. Protams, tāds pāris centimetrus pastiepies bazilika asns izskatās bezgala daiļi, uzbirdināts uz leknas mocarellas šķēles, bet šajās špickās ir ne tikai estētisks jaukums, tajās slēpjas arī tīri fizioloģisks spēks, un dažreiz pat lielāks nekā pieaugušajos ekvivalentos.
Man ir jautājuši: “Kā tu vari ne reizi vien pati uzrakstīt atlūgumu un aiziet no labām darbavietām, kur turklāt maksā pievilcīgu algu? Kāpēc? Vai tev tiešām nav bail?” Lūk, kā es to redzu. Varbūt noder arī kādam citam.
Silta krūze, baltas sienas, papīru un trauku jūklis, un es sēžu pie darba galda, vienu pēdu uzāķējusi uz krēsla malas un zeķbiksē iespiesto celi pie zoda piespiedusi. Es rakstu. Iešļurcinu kafiju un rakstu. Mans blondais razbainieks dārziņā līmē aplikācijas un sūc saldu tēju. Tikmēr man ir laiks darbam, laiks iedvesmai, o, jā, bez šīs banalitātes ne uz priekšu, ne atpakaļ, un laiks SEV.
Vienkārši laiks sev – cik vienkārši, vai ne? Bet nemaz ne. Taču galvenais līdz laikam SEV nonākt, es to rekomendēju, lieku un pavēlu! Pastāstīšu, kā līdz tam nonācu es.
Perfekti vīrieši dabā nepastāv. Kā suga. Pie šāda secinājuma agrāk vai vēlāk nonāk katra saprātīgi un veselīgi domājoša sieviete.
Kā jau solījām savā Instagram konkursā, imperfektā skaistuma pēcpusdiena kopā ar Esthederm IR KLĀT!
Kad pirmie īstās pavasara saules stari iespīd caur logu, pat visslinkākās un aizņemtākās būtnes izjūt nepārvaramu tieksmi uz logu mazgāšanu.
Vīns un veselība. Temats slidens, tomēr aizvien aktuālāks, īpaši par to runā sirds un asinsvadu dakteri. Tāpēc šoreiz ne tikai par vīna baudīšanu.
Ilgi domāju, kā lai viņu piesaka. Un sapratu, ka šoreiz nesākšu ar profesionālo sasniegumu uzskaitījumu. Jo pirmām kārtām Kriss Valotons ir neparasta personība. Ļoti apdāvināts, harismātisks un gaišs cilvēks ar labu humora izjūtu.
Pirms pāris gadiem izšķīros no ilggadējās draudzenes un pēkšņi biju brīvs kā putns debesīs. Man bija 35 gadi, un pēc visiem parametriem mani varēja ierindot iekārojamo vecpuišu sarakstā. Ja sievietes “tirgus vērtība” ap šo vecumu krītas, tad vīrietim tā ir tuvu zenītam – var veidot attiecības gan ar vienaudzēm, gan ar daudz jaunākām daiļavām, bet tikpat labi var piemiegt ar aci seksīgām četrdesmitgadniecēm.
Tagad ieelpo – izelpo un atzīsties godīgi: kā tu juties savā ķermenī? Nē, nē, man nebūt nav nepieciešama amerikāņu stila atbilde, pataupi savus “labi” tiem, kuriem tava dzīve neinteresē. Kā tu juties?
“Ja tas ir bērniem, vīram vai lieta, bez kuras citādi tu nomirtu - tad mēs tev ļaujam tērēties. Par pārējo - nokaunies,” analizējot sabiedrības viedokli par sieviešu iepirkšanos, raksta žurnāls Harper Bazar savā mājaslapā. Un tas attiecas ne tikai uz daudz, daudz naudām, bet arī uz pavisam mazām naudiņām. Mēs nu nemaz neesam karojošās feministes, bet kaut kas šajā žurnāla rakstā lika aizdomāties par to, vai bauda joprojām tiek uztverta kā sievietes ienaidnieks.
Un reizē nekā sarežģīta. Kā ar jebko šajā pasaulē – viss izskatās tieši tā, kā uz to paskaties. Var jau, protams, visu gadu gaidīt Valentīndienu, lai tad beidzot atzītos kādam (vai varbūt visai pasaulei), ka mīli. Un visās citās dienās izlikties, ka tāda lieta uz tevi nemaz neattiecas, jo esi savā ārkārtīgi svarīgajā ikdienas skrējienā. Vai gluži pretēji – visu gadu gaidīt, kad varēsi piepildīt sociālos tīklus ar 14.februāri un tā svinētājus ar tik nicīgiem ierakstiem, ka visiem sirds formas baloniem būtu panikā jāsašļūk un svētajam Valentīnam uz sava mākonīša jānosarkst.
Gribas visu izdarīt, visu paspēt, būt brīnišķīgai sievietei, lieliskai mammai un perfektai darbiniece un vēl kaut ko priekš sevis, sirdij pagūt izdarīt… Visam laika mēdz nepietikt, tādēļ atceramies iedvesmojošo teicienu, ka izgulēsies kapā, un šņik-šņak nogriežam nost pa stundiņai no miega. “Cilvēki ir vienīgā suga, kas liedz sev miegu bez svarīga iemesla,” teicis Kalifornijas universitātes miega pētnieks Metjū Volkers. Kaut tautā gulēšanu mēdz saistīt ar slinkumu un citām ne īpaši pozitīvām cilvēciskām īpašībām, tomēr ar to, ka mēs guļam tikpat maz, cik Napoleons, nav jālepojas. Tas principā ir bīstami, un, lūk, kam:
Kā mazs pavasarīgs sveiciens no Imperfekt: mūsu pirmā skaistumkopšanas meistarklase. Piedalies mūsu Instagram konkursā, un laimē iespēju piedalīties!
Bija agrs, taču jau vēlas ziemas gaišums. Mākoņi stājās svītrainās rindās, tādi gari, gari, kā slapjas vates desas, vietām tumši zili, vietām galīgi balti, jo nāca saule un putenis reizē. Es šonakt sapņoju par negaisu, par milzu melniem mākoņiem. Ko, nez’, sapņoja viņa? Bērns. Spīdīgiem, baltiem matiem acīs. Jau jāceļas. Lēnām jāsāk skandināt traukus, jāiededz mazākā gaisma istabā un ik pa brīdim mierīgi un lēni jānostiepj: kukainīīīīt, jāāāmostassssss... kukainīīīīt, jāģērbjassssssss... Viņa, protams, neceļas. Pārmetas uz otru pusi gultā, kur gaisma netiek acīs, un nopūšas miegā. Vai, cik tas ir lipīgs un biezs miegs! Vislabākais. Tāds ir arī sniegs dziļā ziemā. Kad gurkst blīvs un stiprs.
