Par to, kas būtisks šobrīd. Un par tēmām, kas nekad neiziet no galvas, sirds un modes.
Savulaik Juris Podnieks mēģināja uz šo jautājumu atbildēt, uzņemot dokumentālo filmu. Z paaudzes pārstāvjiem un jaunākajiem mileniāļiem derētu noskatīties, lai būtu drusku skaidrāka bilde par vecākiem. Kad filma iznāca, tā bija absolūts hits un, cerams, ļāva mūsu vecākiem mazliet labāk saprast savus dažkārt grūti regulējamos bērnus.
Pieļauju, daudzi astrologa Aleksandra Sokolova klienti nemaz nezina par viņa akadēmisko izglītību un gadiem ilgo darbu ātrajā palīdzībā un reanimācijā. Savukārt tiem, kuri to zina, varbūt, tieši tāpat kā man, rodas jautājums: kā viņš nonācis pie lēmuma tik radikāli mainīt nodarbošanos?
Es pietiekami ilgi domāju, ka laba karjera man būs tikai tad, kad pelnīšu daudz naudas un būšu vadītājas amatā. Tā biju dzirdējusi, un skolā man bija mācīts, ka laba karjera ir daudz naudas un prestižs amats. Lai ko es arī darītu, mans mērķis bija pēc iespējas ātrāk kļūt par vadītāju.
Saskaņā ar tradicionālo ģimenes modeli naudas pelnīšana ir galvenokārt vīrieša atbildība, taču mūsdienu ekonomikā arvien vairāk ir ģimeņu, kurās sieviete pelna vairāk (dažkārt pat krietni vairāk) nekā vīrietis. Un abiem ir vajadzīgas pamatīgas diplomāta iemaņas, lai šī kutelīgā situācija nenovestu pie attiecību kraha.
Lai katra lieta atrastu savu saimnieku, mēs ik pa laikam piedāvāsim Tev izdevīgu iespēju sameklēt ko skaistu un noderīgu I'mperfekt lietu veikalā.
ES ESMU LABA TIEŠI ŠĀDA
Mēs, I’mperfekt komanda, pēc 2019. gada vasaras nometnes meitenēm joprojām jūtamies pozitīvi uzlādētas un iedvesmotas, tāpēc nākamajā vasarā rīkosim nevis vienu, bet veselas trīs nometnes meitenēm!
Mēs nevaram atbildēt uz filozofisko jautājumu: kur paliek laiks (jo Ziemassvētki tiešām nav aiz kalniem), toties varam atbrīvot no jautājuma: ko lai dāvina?
Lai viss par veikalu taptu skaidrāks, atbildam uz 5 populārākajiem jautājumiem, ko mums uzdod lasītāji.
Lai ar drusku vieglāku soli iesoļotu šajā rudenī, gribējām padalīties ar šo to, ko var sadarīt arī drēgnajā laikā. Šos ieteikumus sarūpējis katrs imperfektietis pats par savu iestaigāto rudens taciņu, tāpēc varam garantēt, ka būs forši! Seko mums, un varbūt kaut kur starp kļavu lapām sasmaidīsimies.
Ārēji neuzkrītošs korekts un elegants – Imperfekt īpašais plānotājs, būs perfekts aksesuārs ikvienā lietišķās tikšanās reizē.
Gadu no gada mēs atgriežamies pie jautājuma: kas būs modē šajā sezonā? Šoreiz man ir viens lielisks paziņojums: modē ir tas, kas tev pašlaik ir mugurā.
Var jau būt, ka rudens ir drusku klusāks, mazliet paguris no vasaras nebeidzamajām dzīrēm un priekiem. Iespējams, klusībā gribas izlaist visādas viesos došanās un viesu uzņemšanas. Un tad klusumā paskatīties kādu vecu un drusku smeldzīgu filmu.
Ik gadu eksperti ar krāsu institūtu Pantone priekšgalā vienu no toņiem izsludina par “gada krāsu”. Šogad tā ir rozīgi oranžs korallis, kas tiek dēvēts par “dzīvo, dzīvīgo koralli”. Šī krāsa simbolizē vajadzību pēc optimisma un prieka.
Lasīju kādā IKEA pētījumā, ka sievietes mājas darbiem velta vidēji 26 stundas nedēļā. Mani novērojumi gan liecina, ka mājās tāpat ir hronisks bardaks — pucē, cik gribi. Un tad pēkšņi šajās svinamajās dienās piesakās ciemiņi: labākajā gadījumā draudzenes, sliktākajā – perfekto pīrāgu cepēja vīramāte. Ko darīt, ja negribas šausmīgi iespringt?
Tu jau zini: ir cilvēki, kuriem viegli atrast dāvanas un ir tādi, kur galvu izmežģīsi, domājot. Jo.. vai nu īsti nav skaidrs, kas viņiem patīk, vai arī viņiem jau it kā viss ir. Arī mums tā gadās. Taču, kā mēdz teikt, ir varianti. No sirds ceram, ka kāds trāpīs mērķī arī Tavam apdāvināmajam. Lai gan dāvanas, protams, nav galvenais Ziemassvētkos, tomēr patīkami, ja pašai prieks un arī otrs priecīgs.
Dizainpasaulei kādu brīdi atkal jauns favorīts – septiņdesmitie gadi. Un kā mēs visi labāk vai sliktāk atceramies, tā neatņemama sastāvdaļa bija makramē: pie sienas, ap puķu podiem, durvju ailēs, uz klubkrēsla un kur tik vēl ne. Labās ziņas ir tādas, ka makramē arī ir back! Turklāt, kā izrādās, pat gorillas mezglo savas mājas.
Zini to teicienu, ka optimistam glāze vienmēr būs pa pusei pilna, bet pesimistam – pa pusei tukša? Bet datorists vispār uz tumbočkas noliek divas glāzes ar ūdeni: ja nu naktī gribas padzerties un - ja negribas. Tie, protams, jociņi, bet cilvēki un lietas, kas mums apkārt, atstāj savu nospiedumu uz to, kā redzam un sajūtam pasauli. Savi īstie cilvēki katram jāmeklē pašam, taču lietas gan mēs varam piedāvāt. Tādēļ piedāvājam savu rudenīgo izlasi no mūsu interneta veikala plauktiem.
Tev šķiet, ka tavi bērni pārāk bieži vakariņās ēd cīsiņus un šķiedrvielas arī neuzņem pietiekamā daudzumā. Un sekmes vecākajam tādas, ka diez vai tiks 1. ģimnāzijā – ko tad nu darīs? Tev šķiet, ka tavās fotogrāfijās mūždien izlien kāda graujoša krunka vai nodevīga riepa ap vēderu. Mugura arī sakumpusi. Zini ko, bet vai tev nešķiet, ka vienkārši jātriec ratā savs perfekcionisms? Vai tieši tas nav pie vainas, ka visu laiku tā sirsnīgi bojā sev dzīvi bez iemesla? Mums, savukārt, šķiet, ka vasara ir labākais brīdis, kad triekt ratā Lielo P.
To PERFEKCIONISMU.
Vasaras rītiem ir tāda īpaša smarža, ko nesajauksi ne ar vienu citu: smaržo mazliet pēc rasas un solījuma, mazliet pēc vakardienas ballītes un dillēm. Un vienalga, vai sēdi uz jumta terases, lauku verandā vai uz guļamrajona balkona, skaistas lietas, kas tev apkārt, paspilgtina šo mirkli. Vai vismaz uzlabo garastāvokli, ja rīts gadījies drusku sērīgs, jo pat mūžīgās svara vērotājas gurķmaizīte uzreiz izskatās cerīgāka uz priecīga šķīvja.
Mums bija slow life (koncepcija, kas paredz dzīvošanu relaksētā tempā), hygge (dāņu versija par slow life) un lagom (zviedru versija par to pašu slow life un līdzsvaru), bet nu kārta pienākusi japāņiem ar viņu vabisabi (wabi sabi). Tā (jeb tas?) interjera un dizaina pasaulē atzīta par pēdējo gadu karstāko tendenci.
Jau dažus gadus esmu neprecēta, tāpēc bieži saskaros ar vīriešu uzmanības pierādījumiem. Ar nožēlu jāteic, ka pozitīvu stāstu nav daudz. Vismaz man nav neviena, ko pastāstīt. Reiz tviterī rakstīju: “Šķiet, manā vecumā normāli vīrieši ir vai nu laimīgi precējušies, vai nonākuši debesīs. Apkārt un pa apli klīst abās vietās izbrāķētie.” Pagaidām nekas neliecina par pretējo. Tomēr ne viss ir slikti – esmu guvusi jaunu pieredzi, jaunas atziņas, pat izveidojusi “vidējo aritmētisko” piecdesmitgadnieka pielūdzēja tēlu, kas manā gadījumā ir pavisam reāls cilvēks, bet, domāju, varētu simbolizēt daudzus.
Aicinām Tevi piedalīties un atbalstīt programmu jaunajiem vecākiem “Piedzimstot bērniņam”. Projekts palīdz Rīgā deklarētajiem mazuļu vecākiem saņemt BEZMAKSAS informatīvu un emocionālu atbalstu mazuļa pirmajos dzīves mēnešos. Šī projekta vēstneses un palīgi ir Latvijas lēdiju klubs, jo sievietes viena otru saprot.
Smuks dzīvoklis un labas darbavietas 20 minūšu attālumā no mājām. Google Maps rāda, ka mūsu dzīve rit desmit kvadrātkilometru rādiusā. Viss jau it kā būtu labi. Darbs iet no rokas, alga ļauj bez sirdsapziņas pārmetumiem dzert craft alu un iegādāties sugas suni. Bet smadzenes arvien aktīvāk met ārā ikdienas sīkumus kā lieku informāciju, un laiks kļūst par biezu, pelēku straumi, kas nes pretī iznīcībai. Vai teju tik dramatiski? Mēs gribējām just dzīvi, izbaudīt katru brīdi. Vai teju tik banāli? Mēs ticējām, ka došanās ceļā ir īstais ceļš.
Man patīk mans dzīvoklis. Pašā pilsētas centrā. Mazs, kompakts, bet ar lielu skapi, glaunu vannas istabu un vienmēr ciemiņiem atvērtām durvīm. Pirms nedēļas pie manis atnāca draudzene, atnesa vīna pudeli un aizgāja pēc vieniem naktī. Vakar pa atvērtu logu ienāca zirneklis, neatnesa neko un uzreiz tika izsviests ārā. Šodien es nevienu negaidīju. Kaut kas atnāca pats.
Braucot šurp, pamanījos aizšaut garām īstajam ceļam, Waze ieveda mežā, un brīdi bija sajūta, ka gluži vai vadātājs piemeties. Iztēlē jau uzbūru ainu ar bargu, visus kontrolēt pieradušu dāmu, kura mani, kas uz tikšanos ierodas gandrīz stundu vēlāk, tūlīt vienkārši aizsūtīs atpakaļ uz Rīgu. Vai arī vienkārši uz visiem jautājumiem atbildēs tikai ar korektu “jā” un “nē”.
“Es esmu tā sieviete, kas izraka Latvijas zeltu no Francijas pagrabiem,” viņa smejoties saka. Un, jā, iespējams, tas ir pirmais, kas tiem, kuri neko nav dzirdējuši par Latvijas pirmo vēstnieci Francijā Ainu Nagobads-Ābolu, būtu jāzina.
Atceros mango. Es iekožos tā mizā un ar zobiem plēšu to nost. Bieza sula tek man gar zodu, pāri manai plaukstai, kas saķērusi apaļo augli. Tā saldā smarža iesitas man degunā un savijas ar tveici ap mani, ar tumsu man visapakārt. Tikai mēness apspīd kalnu galotnes. Un es sēžu uz akmens pilnīgi viena un netraucēta. Es mežonīgi plosu sava mango miesu. Es esmu apreibusi no brīvības sajūtas. Es esmu Peru.
Tendenču līkloči vīna pasaulē vijas līdzīgi modes šovu aizkulisēm – vienīgi krietni smagnējāk un lēnāk. Kā salīdzinot cilvēka gadus pret suņa gadu ritējumu... un reizinot ar 10. Vīna pasaule joprojām ir brangi konservatīva, katrs modernisma un eksperimenta solis izpelnās viktoriānisku vērtību piekritēju protesta cunami. Vai vīnam būtu jāpaliek tradicionālam kā vecajos labajos 1800tajos, kad zāle bija zaļāka? Vai tradīciju un modernisma krustošana nedraud ar modes frankenšteinu, kur stilīgi ģērbtam stāvam ir pielāgota Vella kalpu parūka? Kas šosezon ir modē vīnā?
Pieņemsim, ka katram īsajam laimes uzplaiksnījumam var piekarināt cenu zīmi. Varbūt vienu kafiju plastmasas krūzē no benzīna uzpildes stacijas, pie kuras sildi pirkstus mašīnas salonā tā ap pieciem no rīta, dziļās diskusijās šķetinot kārtējo cilvēcei neizprotamo kosmosa teoriju. Tad līdz ar nosarkušo horizonta pamali tu sagaidi ne tikai saullēktu, bet arī pēkšņu apjausmu, ka blakus sēž tavs cilvēks, līdz sirds un dvēseles dziļākajām vīlēm TAVS, nu, tāds, par kādiem raksta dzeju un serenādes.
Pirmo reizi viņu sastapu, kad man bija, šķiet, divdesmit divi vai trīs gadi. Un tas iespaids bijis tik spilgts, ka pat tagad, pēc tik daudziem gadiem pirmo reizi ienākot šajās mājās un sēžot krēslainajā, vīteņaugu noēnotajā viesistabā, kas todien ir mazs glābiņš no ārā valdošās svelmes, aizvien redzu tieši to sievieti. Efektīgu, rūpīgi safrizētu glītu blondīni ar spilgti ieēnotām, ļoti vērīgām un vērtējošām acīm. Tā laika progresīvākā lielā laikraksta galveno redaktori. Ļoti ietekmīgu un stingru. Bet šodien es uzzinu, piemēram, to, ka toreiz, lai cik izslavēti stingra priekšniece, dziedējusi savu mīlas likstu pārņemto darbinieču sirdis, izliekot kārtis.
Cenšoties atcerēties pirmo reizi, kad kāds man mēģināja iemācīt sievišķību, nāk prātā lauki un malkas skaldīšana. Tas šķita kaut kas ekskluzīvs, kaut kas brālēniem un citiem zēniem rezervēts. Kamēr viņiem tika kas tik iekārojams un baiss kā cirvis, man labākajā gadījumā bija jāsamierinās ar kapli.
Vai jūs zināt to anekdoti par sieviešu kārtas abinieku ar pareizu attieksmi pret dzīvi? Nu, lūk, stāsts ir šāds: dīķa malā sēdēja vardīte un mērcēja kājiņas ūdenī. Pienāca pie viņas draugs krupītis. Abi saskatījās... “Vardīt, vardīt, kāds ūdens?” krupītis, ilgi garumā nevilkdams, vaicāja. Bet vardīte neatbildēja, tikai perpendikulārāk nekā parasti nobolīja acis un slaidi pārlika vienu pleznu pāri otrai. “Vardīt, dzirdi – jautāju, vai ūdens silts,” krupītis nelikās mierā. Klusums... “Eu, nu, varde, netēlo beigtu, kāds ūdens, prasu,” krupis piepūtās zili pelēks. Bet vardīte, ieturējusi dziļdomīgu pauzi (kā viņai nav kauna?!) un divreiz noplivinājusi skropstas (ko viņš vispār nepamanīja), atbildēja: “Es, starp citu, te nevis kā termometrs, bet kā sieviete sēžu.”
Jo vairāk domāju par šā raksta rakstīšanu, jo vairāk tas sāka izskatīties pēc nesaliktas puzles, un puzles likšana nav mana stiprā puse. Tomēr rakstītprieks ņēma virsroku, un puzles gabaliņiem gribot negribot bija jāsāk veidot big picture, kas, iespējams, varēs atbildēt uz jautājumiem: kāpēc ierados šeit, vai tas ir tā vērts, vai atgriezīšos un kāpēc joprojām esmu šeit?
Pirms pāris gadiem izšķīros no ilggadējās draudzenes un pēkšņi biju brīvs kā putns debesīs. Man bija 35 gadi, un pēc visiem parametriem mani varēja ierindot iekārojamo vecpuišu sarakstā. Ja sievietes “tirgus vērtība” ap šo vecumu krītas, tad vīrietim tā ir tuvu zenītam – var veidot attiecības gan ar vienaudzēm, gan ar daudz jaunākām daiļavām, bet tikpat labi var piemiegt ar aci seksīgām četrdesmitgadniecēm.
Ar maija lietus pakšķiem uz palodzēm es jums rakstu vēstuli jūnijam. Vai saldam jūlijam. Varbūt augusta sutai. Kad nu mums būs bijis laiks lappusēs satikties. Logi pil vēsā debesu dušā, bet vairs tas vēsums nav tāds kā pēc ziemas. Šis jau ir siltuma vēsums. Sagaidīta siltuma.
Tagad, kad lieliem soļiem tuvojos augstskolas izlaidums, nekas no loģiskā dzīves scenārija ne tuvu nešķiet pašsaprotams. Un piezogas bailes. Par nezināmo, par nākotni, par to, kur būšu pēc desmit vai divdesmit gadiem.
Pirmoreiz viņu sastapu pērnruden, kad kopā ar draugiem devāmies uz mākslas performanci Pedvālē. Kad iekāpu auto, mani iepazīstināja ar mazliet eksotiska izskata indiešu kungu, kurš, pavaicājis, ar ko nodarbojos es, teica, ka arī strādājot ar tekstiem. Drīz iznākšot kārtējā grāmata — no sanskrita tulkots senindiešu dzejas krājums.
Pa ceļam kādā pļavā ieraudzījām zilo govi. Tik ļoti lielu, ka patiesībā tas varēja būt arī bullis. Ceļabiedrs, ignorējot mūsu “no, no, be careful”, izkāpa no auto un enerģiskā gaitā traucās pie dzīvnieka. Kamēr mēs tā bažīgi stāvējām pļavas malā, viņš jau draudzīgi pliķēja lielo govi un priecīgi sauca, vai kāds varētu būt tik laipns un nobildēt viņu. “Man bija svarīgi atrast zilo govi, tagad esmu laimīgs,” viņš teica.
Jautājumā par vīrieša un sievietes draudzību cilvēki dalās nometnēs: vieni ir pārliecināti, ka šāda draudzība ir iespējama arī bez jebkāda seksuāla zemteksta, savukārt citi domā, ka pievilcības likumi dara savu un agri vai vēlu robeža tiks pārkāpta.
Viņa ir dzimusi Otrā pasaules kara sākumā. Teātra zinātniece. Aktiermeistarību mācījusies pie Eduarda Smiļģa. Sarakstījusi neskaitāmas izrāžu recenzijas, izveidojusi Teātra muzeju, strādājusi ar tūkstošiem studentu, izdevusi astoņas grāmatas un pašlaik strādā pie devītās. Viņa allaž ir safrizēta un eleganta, regulāri veic sejas kopšanas procedūras un ik pa laikam kaut ko ieraksta savā Twitter kontā. Tuvojoties Silvijas 80. dzimšanas dienai, aicināju viņu uz šo sarunu, lai uzzinātu, kā viens cilvēks to visu spēj paveikt... un allaž ar smaidu uz lūpām.
Vasarās, ejot vai braucot ciemos, reizēm gribas paķer līdzi kādu nelielu dāvaniņu vai ciemakukuli. Vienkārši tāpat, lai iepriecinātu.
Protams, vienmēr var nopirkt Ķīnā ražotu lielveikala štruntiņu ar vāji izprotamu funkcionālo pielietojumu, bet varbūt tā tomēr nav pati spožākā ideja. Jo mazu štruntiņu pilna pasaule. Imperfekt pilnīgi noteikti nepretendē uz Nobela prēmiju dāvanu izvēlē. Taču varbūt noder mūsu pašu pārbaudītas 5 idejas nelielām dāvanām.
Psiholoģiska prombūtne attiecībās ir visai dīvains stāvoklis – tas ir kaut kas starp partizānu karu un pasīvās pretošanās stratēģiju. Aktīvas konfliktēšanas un izskaidrošanās vietā tiek izvēlēta emocionāla izvairība un atsvešinātība. Nav sānsoļu vai centienu šķirties, bet nav arī vēlmes baudīt tuvumu.
Atlaižu kodu saņemsi e-pastā.
