Par to, kas būtisks šobrīd. Un par tēmām, kas nekad neiziet no galvas, sirds un modes.
Viena no manām visu laiku mīļākajām filmām ir 1998. gada Meet Joe Black (Iepazīstieties, Džo Bleks) ar Entoniju Hopkinsu un vienkārši pārdabiski skaistu (arī aktiera izskatam šajā filmā ir pavisam konkrēta nozīme) Bredu Pitu galvenajās lomās. Šajā filmā ir epizode, kur kāda smagi slima sieviete, kura atšķirībā no visiem citiem, Džo Bleku ieraugot, uzreiz saprot, ar ko viņai darīšana, skaidro viņam, kas tad īsti cilvēkam, nokļūstot galā, ir svarīgi. Tā ir paša skaisto mirkļu kolekcija. Mirkļi, kas saliekas prātā kā krāsainas pastkartes, parādot tikai to svarīgāko.
Pagājušā gada sākumā es izdarīju vairākas radikālas lietas – aizgāju no darba, iestājos politiskā partijā un kopā ar septiņgadīgo meitu aizbraucu uz Austrāliju. Ceļojuma laikā Elza izteica novērojumu: “Mammu, ja tu arī Latvijā uz ielas, veikalos, muzejos un autobusos runāsies ar svešiem cilvēkiem, visi domās, ka tu esi ku-kū.”
Lai nu kas, bet Čaka iela ir ļoti, ļoti īsta. Te nekas nav samākslots, nopulēts vai noslēpts. Gribēju jau rakstīt, ka nav arī uzpucēts, bet, vai man dieniņ, vīrieši baltās žaketēs ar pilnīgi pliku torsu (precīzāk – kādreiz bijušu torsu), baltās garpurnu kurpēs un džinsa kļošenēs neļaus man tik traki sameloties.
Ja meklējat atšķirīgus risinājumus komunikācijā, radošas idejas un profesionālu izpildījumu, iespējams, tieši I'mperfekt komanda kļūs par jūsu neperfekti perfekto sadarbības partneri.
Ja tev ir vēlme kādu izcilu karantīnas epizodi izlikt uz papīra, tad droši sūti to mums uz inga@imperfekt.com vai laura@imperfekt.com !
Labākos rakstus publicēsim www.imperfekt.com
Atruna “Man nav laika” šoreiz nav pieņemama.
"Kamēr pa mājām" iedvesmas kaudzīti sagatavojušas arī Inga, Kristīne, Linda un Katrīna.
Arī mēs šobrīd pa mājām, bet turpinām darboties un rakstīt. Te esam katrs sagatavojuši mazu #paliecmājās iedvesmas kaudzīti ar saviem favorītiem - filmām, grāmatām, aplikācijām, dalāmies ar to, ko paši apņemamies un tev iesakām pamēģināt.
Saistībā ar valstī noteikto ārkārtas stāvokli arī mēs uz laiku mainām savu ierasto darbības veidu.
ES ESMU LABA TIEŠI ŠĀDA
Mēs, I’mperfekt komanda, pēc 2019. gada vasaras nometnes meitenēm joprojām jūtamies pozitīvi uzlādētas un iedvesmotas, tāpēc nākamajā vasarā rīkosim nevis vienu, bet veselas trīs nometnes meitenēm!
Mēs nevaram atbildēt uz filozofisko jautājumu: kur paliek laiks (jo Ziemassvētki tiešām nav aiz kalniem), toties varam atbrīvot no jautājuma: ko lai dāvina?
Lai viss par veikalu taptu skaidrāks, atbildam uz 5 populārākajiem jautājumiem, ko mums uzdod lasītāji.
Lai ar drusku vieglāku soli iesoļotu šajā rudenī, gribējām padalīties ar šo to, ko var sadarīt arī drēgnajā laikā. Šos ieteikumus sarūpējis katrs imperfektietis pats par savu iestaigāto rudens taciņu, tāpēc varam garantēt, ka būs forši! Seko mums, un varbūt kaut kur starp kļavu lapām sasmaidīsimies.
Ārēji neuzkrītošs korekts un elegants – Imperfekt īpašais plānotājs, būs perfekts aksesuārs ikvienā lietišķās tikšanās reizē.
Gadu no gada mēs atgriežamies pie jautājuma: kas būs modē šajā sezonā? Šoreiz man ir viens lielisks paziņojums: modē ir tas, kas tev pašlaik ir mugurā.
Var jau būt, ka rudens ir drusku klusāks, mazliet paguris no vasaras nebeidzamajām dzīrēm un priekiem. Iespējams, klusībā gribas izlaist visādas viesos došanās un viesu uzņemšanas. Un tad klusumā paskatīties kādu vecu un drusku smeldzīgu filmu.
Ik gadu eksperti ar krāsu institūtu Pantone priekšgalā vienu no toņiem izsludina par “gada krāsu”. Šogad tā ir rozīgi oranžs korallis, kas tiek dēvēts par “dzīvo, dzīvīgo koralli”. Šī krāsa simbolizē vajadzību pēc optimisma un prieka.
Lasīju kādā IKEA pētījumā, ka sievietes mājas darbiem velta vidēji 26 stundas nedēļā. Mani novērojumi gan liecina, ka mājās tāpat ir hronisks bardaks — pucē, cik gribi. Un tad pēkšņi šajās svinamajās dienās piesakās ciemiņi: labākajā gadījumā draudzenes, sliktākajā – perfekto pīrāgu cepēja vīramāte. Ko darīt, ja negribas šausmīgi iespringt?
Tu jau zini: ir cilvēki, kuriem viegli atrast dāvanas un ir tādi, kur galvu izmežģīsi, domājot. Jo.. vai nu īsti nav skaidrs, kas viņiem patīk, vai arī viņiem jau it kā viss ir. Arī mums tā gadās. Taču, kā mēdz teikt, ir varianti. No sirds ceram, ka kāds trāpīs mērķī arī Tavam apdāvināmajam. Lai gan dāvanas, protams, nav galvenais Ziemassvētkos, tomēr patīkami, ja pašai prieks un arī otrs priecīgs.
Dizainpasaulei kādu brīdi atkal jauns favorīts – septiņdesmitie gadi. Un kā mēs visi labāk vai sliktāk atceramies, tā neatņemama sastāvdaļa bija makramē: pie sienas, ap puķu podiem, durvju ailēs, uz klubkrēsla un kur tik vēl ne. Labās ziņas ir tādas, ka makramē arī ir back! Turklāt, kā izrādās, pat gorillas mezglo savas mājas.
Zini to teicienu, ka optimistam glāze vienmēr būs pa pusei pilna, bet pesimistam – pa pusei tukša? Bet datorists vispār uz tumbočkas noliek divas glāzes ar ūdeni: ja nu naktī gribas padzerties un - ja negribas. Tie, protams, jociņi, bet cilvēki un lietas, kas mums apkārt, atstāj savu nospiedumu uz to, kā redzam un sajūtam pasauli. Savi īstie cilvēki katram jāmeklē pašam, taču lietas gan mēs varam piedāvāt. Tādēļ piedāvājam savu rudenīgo izlasi no mūsu interneta veikala plauktiem.
Tev šķiet, ka tavi bērni pārāk bieži vakariņās ēd cīsiņus un šķiedrvielas arī neuzņem pietiekamā daudzumā. Un sekmes vecākajam tādas, ka diez vai tiks 1. ģimnāzijā – ko tad nu darīs? Tev šķiet, ka tavās fotogrāfijās mūždien izlien kāda graujoša krunka vai nodevīga riepa ap vēderu. Mugura arī sakumpusi. Zini ko, bet vai tev nešķiet, ka vienkārši jātriec ratā savs perfekcionisms? Vai tieši tas nav pie vainas, ka visu laiku tā sirsnīgi bojā sev dzīvi bez iemesla? Mums, savukārt, šķiet, ka vasara ir labākais brīdis, kad triekt ratā Lielo P.
To PERFEKCIONISMU.
Vasaras rītiem ir tāda īpaša smarža, ko nesajauksi ne ar vienu citu: smaržo mazliet pēc rasas un solījuma, mazliet pēc vakardienas ballītes un dillēm. Un vienalga, vai sēdi uz jumta terases, lauku verandā vai uz guļamrajona balkona, skaistas lietas, kas tev apkārt, paspilgtina šo mirkli. Vai vismaz uzlabo garastāvokli, ja rīts gadījies drusku sērīgs, jo pat mūžīgās svara vērotājas gurķmaizīte uzreiz izskatās cerīgāka uz priecīga šķīvja.
Mums bija slow life (koncepcija, kas paredz dzīvošanu relaksētā tempā), hygge (dāņu versija par slow life) un lagom (zviedru versija par to pašu slow life un līdzsvaru), bet nu kārta pienākusi japāņiem ar viņu vabisabi (wabi sabi). Tā (jeb tas?) interjera un dizaina pasaulē atzīta par pēdējo gadu karstāko tendenci.
Artūrs Jenots par savu veģetatīvās distonijas pieredzi
Pilnīgi atklāti, speciāli I’mperfekt
Viņa noteikti zināja, ko negrib… Bet nezināja, ko grib… Tāpēc aizbrauca atpūsties uz kūrortu, lai dziedētu šķiršanās sāpes un, malkojot grieķu vīnu, ļautos filozofiski apcerīgām pārdomām... Katrīna — tā sauc mūsu stāsta varoni — bērnībā bija klasiski tikumīgi audzināta meitene, bet vēlāko gadu dzīves pieredze un ziedošanās vīra karjerai bija padarījusi viņu par mēreni skarbu ciniķi. Tagad Katrīna zina: tieši tad, kad tu neko vairs negaidi, tu saņem to, pēc kā patiesībā visvairāk ilgojies… Un notika viss, lūk, kā…
Reiz draudzene brīnījās, kāpēc pēdējā laikā latviešu filmās tiek apspēlēta šāda sižeta līnija: pusaudzis iesaistās aizliegtās un mazdrusciņ salkanās attiecībās ar savu skolotāju. Dzīvē taču tā nenotiek, tikai lētās lubenēs. Augstskolas šajā gadījumā mēs, protams, neskaitām. Aizrādīju, ka tā gluži nav, piemēram, es esmu gulējusi ar savu vidusskolas skolotāju. Es gan biju pilngadīga. Un man jau toreiz likās, ka esmu nomarinējusi savu nevainību līdz pēdējam. Kam gan vajadzēs tādu vecu nevainību?
Vai mīlestība var būt racionāla? Vai iespējams loģiski izskaidrot, kāpēc mēs iemīlamies kādā konkrētā cilvēkā? Un kāpēc gan citkārt saista šķietami pilnīgi nepareizie? Mēģinām to noskaidrot sarunā ar psihoterapeitu un apzinātības treneri Ansi Jurģi Stabingi.
Atceries atmiņu klades no skolas laikiem? Mums visiem tādas bija, un pagodinoši bija saņemt to no klasesbiedriem ar lūgumu veikt ierakstu. Tas bija kā apliecinājums, ka tu esi izredzēto pulciņā. Un atceries tās sajūtas, kad zināji – pa klasi ceļo viena tāda atmiņu klade, bet tev tā arī netiek lūgts tajā “aizpildīt SAVU lappusi”!
Domāju, neesmu vienīgā, kuru pēdējo nedēļu laikā sāk mazliet nogurdināt dramatiskie ziņu virsraksti un līdzcilvēku satraukums par pašlaik notiekošo nevis burvju pasaulē, bet mūsējā. Tāpēc gan tiem, kuri apzinīgi ievēro ieteikumu #paliecmājās, gan tiem, kuri turpina strādāt mūsu visu drošības labā, gribētu piedāvāt mazus aprakstus par dažām grāmatām, kuru lasīšana šajā laikā, manuprāt, vienam otram no mums spētu nomierināt satraukto prātu un padarīt skatu uz dzīvi gaišāku.
Skolas laikā, iedvesmojoties no labākajiem pieejamajiem paraugiem, gribēju kļūt par skolotāju. Šķita cēli un respektabli vienlaikus, jo, no vienas puses, pedagoga misija ir veicināt jaunu zināšanu apguvi, no otras puses – bērnu un viņu vecāku cieņa un mīlestība. Vairākas praktizēšanās reizes, aizstājot sasirgušo skolotāju mazākajās klasēs, skaidri un nepārprotami liecināja, ka nepieciešamais talants un spējas man ir – bērni klausīja, klasi nedemolēja un ar interesi iesaistījās piedāvātajās zināšanu apguves aktivitātēs.
Vissirsnīgākie sveicieni izcilai sievietei izcilā dzimšanas dienā!
“Es esmu tā sieviete, kas izraka Latvijas zeltu no Francijas pagrabiem,” viņa smejoties saka. Un, jā, iespējams, tas ir pirmais, kas tiem, kuri neko nav dzirdējuši par Latvijas pirmo vēstnieci Francijā Ainu Nagobads-Ābolu, būtu jāzina.
Integrālās izglītības institūta pasniedzējs, Lutera draudzes mācītājs un RSU psiholoģijas doktorants Indulis Paičs ir cilvēks, kurā klausoties uz brīdi apstājas laiks. Teiktajā nav ne liekvārdības, ne pārgudru terminu, ne “es te visgudrākais” tonalitātes. Un, pat ja esi tikai klausījies, jūties labi parunājies, mierīgs, iedvesmots pārdomām un tālākai dzīvošanai. Mēs tikāmies divreiz, un pirmā saruna pilnā apjomā ir klausāma arī audio versijā mūsu podkāstā I’mperfekt piektdiena.
Cits uz Bali, cits uz Turciju, cits grib pazust no paziņām un nedēļas nogalē kārtīgi iztrakoties Tallinā, bet, pavei, te tev priekšā melns uz balta stāv pipars Ralfs Eilands, kurš par savu galamērķi 2016. gada aprīlī izvēlējās Ziemeļkoreju. Lieki piebilst, ka šo lēmumu neatbalstīja neviens mans radagabals vai draugs, bet spītība manī ir iedzimta, un, ja reiz nauda ceļojumu aģentūrai, kura piedāvā aizbraukt arī uz Černobiļu, pārskaitīta, tad atpakaļceļa vairs nav.
Aprīlī ANO mītnē jau devīto reizi pasniedza modes nama Diane von Furstenberg (DVF) balvas. Šogad tika piešķirtas piecas (ar 50 000 dolāru piedevām): divas par sieviešu sociālā, ekonomiskā, politiskā stāvokļa un labklājības veicināšanu pasaulē, pārējās par cīņu par taisnību, par savā dzīvē pārdzīvoto netaisnību un spēju iedvesmot citas.
“Jūs taču esat tik skaists pāris!” – šādiem vārdiem mūs ar Jāni ik reizi savās lauku mājās sagaida Benita, kopējo draugu mamma, pie kuras mūsu kompānija viesojas katru vasaru. Jānis ir izskatīgs, pieklājīgs, strādā prestižu darbu Rīgā un bieži redzams dzeltenajā presē. Nav brīnums, ka viņš ir visas pasaules sievasmāšu sapnis. Tāpēc neviena vien mani ir mudinājusi beidzot rīkoties un panākt, lai Jānis būtu kas vairāk nekā tikai mans labākais draugs. “Vienkārši ievelc viņu gultā,” padomu deva krustmāte, kurai diplomātiski teicu, ka ar Jāni nekas nesanāks. Tām, kuras ir mazāk konservatīvas, esmu atklājusi, kāpēc – Jānis ir gejs.
Dzīve nav domāta, lai to izdzīvotu, bet gan dzīvotu. Ņemot vērā, ka mēs lielākoties nevaram kontrolēt savas mājas un ģimenes dzīves haosu. Vienīgais, ko tu vari darīt, to atkal un atkal pieņemt.
Par to, ka glutēns ir kaitīgs, runā visi, kam nav slinkums. Man, uztura speciālistei, šķita, ka ar laiku šī vēsma aizies nebūtībā. Tā es gaidīju gadu, divus, trīs, bet tēma kā bija karsta un aktuāla, tā arī palika. Pavisam nesen viens latviešu sabiedrībā zināms fizioterapeits uzspridzināja sociālos tīklus, pasakot, ka glutēnu saturošie produkti ir elles ražojums. Bezglutēna trends iet pa planētu, dedzinot aiz sevis rudzu laukus. Kā ir patiesībā? Palūkosimies, ko saka zinātne.
Grūti vispārināma parādība. Patiesību sakot, to jau nemaz nevar tā pa īstam vispārināt. Un nevajag ar. Pat Oksfordas angļu valodas vārdnīca man augstprātīgi baksta un uzmācoši aizrāda par nezināšanu, ka vienam miers ir mirklis, kad mājās nav strīdu un dzīvē nesaskaņu, otram – laiks, kad nenotiek karadarbība, vēl citam – stāvoklis, kad viņš vienkārši ņem un nekustas.
Viendien ziņās redzēju sižetu par gāzes vada līniju, kas sākas Sibīrijā un beidzas Vācijā. Darbinieks Gazprom kombinezonā televīzijas kamerā stāstīja, ka gāzes spiediens sākuma un beigu punktos būtiski atšķiras un tas galvenokārt ir saistīts ar dažādām noplūdēm – tās ir gan dabiskā ceļā izveidojušās sūces, gan cilvēku radīti nelegālie pieslēgumi, tāpēc punktā B nonāk krietni mazāks gāzes daudzums, nekā tas bija padots punktā A.
Šim rakstam bija jābūt par to, kā pumpuriņu plaukšanas sezonā ietērpties krinolīnā un sazemēties ar sievišķajām enerģijām, kā vecumdienās efektīvāk uzlikt mīksto krunkām un sīkajām, pārdesmitgadīgajām plakaņģīmju mamzelēm, kā ieelpot maskulīnu naidu un vienā izelpā pagūt gan izpūst tīru beznosacījuma mīlestību, gan sulīgi ievilkt tam maitasgabalam pa ķobi vai... ak tu dieniņ’, par ko gan bezgala vērtīgu mēs varētu te diskutēt, ja vien... man šodien nebūtu nolūzis nags!
Kamēr mēs apbrīnojām Rokija dzīves peripetijas un veiklību boksa ringā, tikmēr viņš… Viņš līdzēja Silvestram Stallonem uzturēt veselību, labu fizisko formu un saglabāt jauneklīgu izskatu. Kamēr mūsu sportisti olimpiādē startēja citas valsts komandā, viņš bija ASV olimpiskās komandas ārsts. Jau pēc dažiem gadiem olimpiādē viņam mugurā bija Latvijas izlases tērps. Kaut arī dzimis, audzis un dzīvojis tālumā, viņš tomēr ir mūsējais. KĀRLIS ULLIS, ilggadējs Kalifornijas Universitātes sporta medicīnas un rehabilitācijas ārsts, starptautiski atzīts gerontoloģijas profesors, aizrautīgs piedzīvojumu meklētājs, ceļotājs un vienkārši ļoti interesants cilvēks.
Vakar sākās ceturtā nedēļa pasaulē, ko mēs visi jau gandrīz vai esam pieņēmuši par normālu. Tāds kā nebeidzami ieildzis gavēnis, mūžīgi mūžos zaļā ceturtdiena, trīs reizes noberzti logi un pārkārtoti garšvielu plauktiņi. Ja tu gribi sabojāt cilvēkam garastāvokli, pajautā, vai viņš ir laimīgs. “Es taču neesmu no koka,” viņš atbildēs. Un viss. Neteiks ne jā, ne nē.
Senāk pēc pornogrāfijas bija jādodas uz preses kiosku vai intīmpreču veikalu, bet mūsdienās tā neierobežotā daudzumā pieejama internetā. Un tas neizbēgami ietekmē vīriešu attieksmi pret seksu un sievietēm.
Jaunāks mīļākais? Sarkana sporta mašīna? Vai tomēr labāk gads Tibetā un jauns šosejnieks? Pirms tradicionāli ārstēt pusmūža krīzi, varbūt vienkārši nogaidīt un tikai tad sākt rakstīt savu dzīvesstāstu no jauna.
Atlaižu kodu saņemsi e-pastā.
