Jo vairāk domāju par šā raksta rakstīšanu, jo vairāk tas sāka izskatīties pēc nesaliktas puzles, un puzles likšana nav mana stiprā puse. Tomēr rakstītprieks ņēma virsroku, un puzles gabaliņiem gribot negribot bija jāsāk veidot big picture, kas, iespējams, varēs atbildēt uz jautājumiem: kāpēc ierados šeit, vai tas ir tā vērts, vai atgriezīšos un kāpēc joprojām esmu šeit?

Pirms pāris gadiem izšķīros no ilggadējās draudzenes un pēkšņi biju brīvs kā putns debesīs. Man bija 35 gadi, un pēc visiem parametriem mani varēja ierindot iekārojamo vecpuišu sarakstā. Ja sievietes “tirgus vērtība” ap šo vecumu krītas, tad vīrietim tā ir tuvu zenītam – var veidot attiecības gan ar vienaudzēm, gan ar daudz jaunākām daiļavām, bet tikpat labi var piemiegt ar aci seksīgām četrdesmitgadniecēm.

Ar maija lietus pakšķiem uz palodzēm es jums rakstu vēstuli jūnijam. Vai saldam jūlijam. Varbūt augusta sutai. Kad nu mums būs bijis laiks lappusēs satikties. Logi pil vēsā debesu dušā, bet vairs tas vēsums nav tāds kā pēc ziemas. Šis jau ir siltuma vēsums. Sagaidīta siltuma.

Tagad, kad lieliem soļiem tuvojos augstskolas izlaidums, nekas no loģiskā dzīves scenārija ne tuvu nešķiet pašsaprotams. Un piezogas bailes. Par nezināmo, par nākotni, par to, kur būšu pēc desmit vai divdesmit gadiem.

Pirmoreiz viņu sastapu pērnruden, kad kopā ar draugiem devāmies uz mākslas performanci Pedvālē. Kad iekāpu auto, mani iepazīstināja ar mazliet eksotiska izskata indiešu kungu, kurš, pavaicājis, ar ko nodarbojos es, teica, ka arī strādājot ar tekstiem. Drīz iznākšot kārtējā grāmata — no sanskrita tulkots senindiešu dzejas krājums.

Pa ceļam kādā pļavā ieraudzījām zilo govi. Tik ļoti lielu, ka patiesībā tas varēja būt arī bullis. Ceļabiedrs, ignorējot mūsu “no, no, be careful”, izkāpa no auto un enerģiskā gaitā traucās pie dzīvnieka. Kamēr mēs tā bažīgi stāvējām pļavas malā, viņš jau draudzīgi pliķēja lielo govi un priecīgi sauca, vai kāds varētu būt tik laipns un nobildēt viņu. “Man bija svarīgi atrast zilo govi, tagad esmu laimīgs,” viņš teica.

Jautājumā par vīrieša un sievietes draudzību cilvēki dalās nometnēs: vieni ir pārliecināti, ka šāda draudzība ir iespējama arī bez jebkāda seksuāla zemteksta, savukārt citi domā, ka pievilcības likumi dara savu un agri vai vēlu robeža tiks pārkāpta.

Viņa ir dzimusi Otrā pasaules kara sākumā. Teātra zinātniece. Aktiermeistarību mācījusies pie Eduarda Smiļģa. Sarakstījusi neskaitāmas izrāžu recenzijas, izveidojusi Teātra muzeju, strādājusi ar tūkstošiem studentu, izdevusi astoņas grāmatas un pašlaik strādā pie devītās. Viņa allaž ir safrizēta un eleganta, regulāri veic sejas kopšanas procedūras un ik pa laikam kaut ko ieraksta savā Twitter kontā. Tuvojoties Silvijas 80. dzimšanas dienai, aicināju viņu uz šo sarunu, lai uzzinātu, kā viens cilvēks to visu spēj paveikt... un allaž ar smaidu uz lūpām.

Psiholoģiska prombūtne attiecībās ir visai dīvains stāvoklis – tas ir kaut kas starp partizānu karu un pasīvās pretošanās stratēģiju. Aktīvas konfliktēšanas un izskaidrošanās vietā tiek izvēlēta emocionāla izvairība un atsvešinātība. Nav sānsoļu vai centienu šķirties, bet nav arī vēlmes baudīt tuvumu.

Esmu dzirdējis izteikumus, ka jurista profesija ir sausa, precīza un garlaicīga “burta kalpu” padarīšana. Nepiekrītu šim viedoklim un pilnīgi droši varu apgalvot, ka tā ir arī radoša nodarbošanās. Ne tikai zināt un spēt piemērot likumdošanu dažādās problēmu situācijās, bet arī rast risinājumus, vadoties pēc dzīvē gūtajām atziņām un novērojumiem. Tas ir darbs ne tikai ar likumiem, bet arī ar cilvēkiem, viņu pārdzīvojumiem, bailēm, neuzticēšanos un citām savstarpējo attiecību izpausmēm. Domāju, ka juristam ir daudz lielāka iespēja būt aktierim, nekā aktierim būt par juristu.

Markam Tvenam tiek piedēvēts izteikums, ka klasika esot kas tāds, ko visi gribētu būt izlasījuši, bet neviens nevēlas lasīt. Pārfrāzējot varētu teikt, ka erotiskais romāns ir kas tāds, ko neviens nelasa, bet visi nez kāpēc zina, par ko tur ir. Nav noslēpums, ka pēdējā gada laikā tieši erotiskā romāna žanrs izraisījis nelielu sprādzienu gan Latvijas izdevējdarbībā, gan grāmatas lasošās un kritizējošās publikas aprindās, tomēr, izņemot dažas intervijas un diskusijas, analītisks šā fenomena izvērtējums publiski vēl nav parādījies.

Nopietni! Un, nē, tas nav tā, kā jūs tagad padomājāt – nošņurkušās, ar līkām kājām, kuras ņemt līdzi uz zaļumballi, lai nenosmeļ testosteronu; svarcēlājas rokkoncertiem, lai rūdītāko fanu rindās izsistu septiņus soļus svaiga gaisa; atturībnieces tālākiem izbraukumiem ar alkoholisku iznākumu, lai mājās pārrastos, pa ceļam saldi izgulējusies, nevis aizmigusi, turklāt vēl plastmasas maisiņā.

“Nu, nē, jūs ne tur bāžat,” aptiekāre mēģina mani laipni sarāt. “Elkoni balstām te. Var redzēt, ka jums ar šito nav pieredzes.” Nē, man nav pieredzes ar asinsspiediena mērītāju, viņai taisnība. Varbūt tā bija pārāk spontāna un drosmīga doma – ieiet tuvākajā aptiekā, lai izmērītu spiedienu. Tas ir sarežģīti. 

Pēdējos gados aizvien biežāk uzdevu sev jautājumu: kas es esmu – meita, māsa, mamma, sieva, kolēģe, draudzene, iedvesmotāja, organizētāja, visu varošā sieviete?