Novembrī nopūtu savas 30 svecītes. Jauna desmitgade – tas skan īpaši, arī biedējoši. Tomēr es beidzot no sevis vairs nebaidos. 

Jau kopš seniem laikiem sievietēm ir nācies samierināties, ka viņām jādzīvo vīriešu kontrolētā pasaulē, kur daiļais dzimums ir spiests pielāgoties vīriešu diktētiem spēles noteikumiem. Taču mūsdienās ir virkne rādītāju, kuros vīrieši arvien vairāk atpaliek no sievietēm, piemēram, izglītības līmenis un mūža ilgums.

Vēl pāris dienu pirms lidošanas atpakaļ uz Ņujorku paspējām noķert uz sarunu animācijas filmu režisori, scenāristi un mākslinieci Signi Baumani. Šogad Starptautiskā kino festivāla Riga IFFatklāšanas vakarā pirmizrādi uz lielā ekrāna piedzīvoja Signes animācijas filma Mans laulību projekts.

“Kāds ir jūsu sapnis?” – šādu jautājumu man nesen uzdeva divas žurnālistikas studentes, un ir tā, ka es joprojām nevaru beigt par to domāt. Jo tiešām – kāds ir mans sapnis? Kad vairs ne tuvu nav divdesmit, uz šo jautājumu ir diezgan sarežģīti atbildēt pat sev pašai. Īpaši, ja to uzdevis divdesmitgadnieks.

Manā dzīvē arvien vairāk aktivitāšu notiek ciešā kontaktā ar sievietēm. Tikai sievietēm. Un esmu atskārtusi, ka spēks, ko saņemu no šiem sabatiem, mani bagātina.

 Uzreiz gribu pateikt, ka dzīvoju laimīgā laulībā un man apkārt netrūkst patiešām foršu vīriešu, kas ik dienas sniedz man vajadzīgo enerģijas apmaiņu. Neviena sieviešu kolektīva deja manī neizraisa to satricinājumu, ko pirmajās sekundēs var panākt Es izjāju prūšu zemi dejotāju sinhronās kustības. Tomēr dažādu apstākļu sakritības dēļ esmu kļuvusi par dalībnieci dažādos sieviešu kolektīvos un kompānijās, kas nešaubīgi man ir kļuvušas par milzīgu dzīvesprieka, radošuma un draiva avotu.

Es tā precīzi nekad neesmu zinājis, ko īsti nozīmē kontrakcijas un kas tieši ir ūdeņu noiešana. Jā, dzirdēts, ka tādas lietas ir un tās notiek pirms dzemdībām, bet… Kas tie par ūdeņiem, un kas tur saraujas tajās kontrakcijās?! Nemaz nerunājot par to, ka tādi jēdzieni kā “augļapvalks”, “dopleris” un “kompresijas zeķes” ir tā stipri blāvi apjaušami. Un kā viens normāls cilvēks var zināt, ka, pērkot autokrēsliņu, ir jāpaskatās arī derīguma termiņš, jo tas nebūt nav mūžīgs. Gaidot pirmdzimto, skaidri zināju tikai to, ka būšu klāt dzemdībās, bet man prātā nevarēja ienākt, cik daudz jaunas informācijas jāapgūst, lai sagatavotos gan šai klātbūtnei, gan dzīvei pēc tās.

Iet vai neiet politikā? Tāds jautājums sāk nodarbināt aizvien vairāk un vairāk Latvijas iedzīvotāju prātus. Šovasar Saeimas priekšvēlēšanu laikā pārsteigumi bira kā no pārpilnības raga, kad pamanījām, ka arī tas un tas, un pat tas “iet sarakstā”.

Jāatzīstas, ka pirms tikšanās ar Gruzijas vēstnieci Latvijā Teu Maisuradzi, es nedaudz šaubījos, vai saruna izdosies. Bažījos, ka tā varētu izvērsties pieklājīgā diplomātiskā laipošanā, ja sākšu runāt par karu. Un beigās tāds small talk vien sanāks. Biju aizmirsusi vienkāršo patiesību, ka uz pieņēmumiem balstīts viedoklis bieži vien izrādās maldīgs. 

Kāda sieviete jautāja, lai viņš pastāsta, kā atrast īsto mīlestību. Arī man kļuva interesanti, ko tad nu viņš teiks? Vai tiešām stāstīs par kādu gaismas ceļu, uz kura vispirms satiekas dvēseles, kas tad saved kopā tos, kuri viens otram nolemti, vai ko tamlīdzīgu? Nu, jūs jau zināt, cik tēlainas parasti ir atbildes uz šādiem jautājumiem. 

Zane Zābere ir ēšanas traucējumu psiholoģijas speciāliste. Zane pati ir izgājusi cauri anoreksijas pieredzei. Šoreiz vairāk runājām par to, kas slēpjas aiz anoreksijas un bulīmijas, par to, kur ēšanas traucējumiem aug kājas, par mītiem, ka “vīrieši ar to neslimo” un ka tā ir modeļu slimība.

Pirmoreiz par Ilzi padzirdēju, šķiet, pirms gadiem divpadsmit. Kolēģe stāstīja, ka tikko pie viņas redakcijā bijusi jauna, dulla meitene, kura vecumā, kad mūsu laikos cilvēki lielākoties vēl vairās no pienākumiem un saistībām, ar maziem bērniem pārcēlusies uz dzīvi laukos, veido tur savu saimniecību un audzē kaut kādus dīvainus sīksalātus. “Nez, cik ilgi izturēs,” viņa teica. Man tas toreiz palika prātā galvenokārt tāpēc, ka šai meitenei bija ļoti interesants uzvārds. Absolūts. 

 Atvērt bāru nav liela meistarība. Entuziasms, labi cilvēki apkārt un dzidri prāta formulējumi palīdzēs ar sākotnējo vilņa eksploziju gāzt kalnus. Vai vismaz paugurus. Tomēr... Kāds ir projekta vēstījums un nozīme kultūras telpā? Kādas ir komunikācijas nianses? Šie ir lieliski jautājumi pašanalīzei, lai atšifrētu koncepta nianses.

Iespējams, izdzirdot, ka kāds pārceļas uz dzīvi Bali, daudziem acis ieplešas. Vai atkal sekos kārtējais stāsts par to, ka dzīve bija drūma un pelēka, bet tad pēkšņi ieguva krāsas? Un ir jau ir arī pamats šādai reakcijai. Reiz Austrālijas sērfotāju iecienītā bohēmiski tropiskā pērle bija vieta, kur patverties un norobežoties tiem, kuru gars bija par lielu, lai to apjoztu sistēmas kaklasaite. Te varēja augām dienām slidināties pa viļņiem, pusdienlaikā zvilnēt no bambusiem un palmu lapām uzslietā pavēnī, bet vakaros pie ugunskura uzvilkt dūmu un paklausīties kādu tīkamu dziesmu.

Par seksuāli inteliģentu cilvēku, seksuālu sievieti, vīrieti, tradīcijām, aizspriedumiem un brīvību. Par to, kas notiek ar libido kovida ierobežojumu apstākļos, un par to, kā pašam par savu seksualitāti uzņemties atbildību. Stāsta psiholoģe, seksualitātes pētniece un raidījuma Seksuāli inteliģents vadītāja Kristīne Balode.

Pie ceļojuma galvenajām jeb neatņemamajām sastāvdaļām, izņemot pasi un vēl vienu drēbju kārtu, es noteikti pieskaitītu arī ceļabiedru (vai biedrus, ja to ir vairāk par vienu). Manā pieredzē ir brauciens, kurā nebija nepieciešams finansējums, kā arī tādi, kuros itin veiksmīgi varēja iztikt bez īpašas ceļojuma somas. Bet nekad nav bijis tāds, kurā es būtu devusies viena, tas ir, bez ceļabiedra. 

Diāna Goba

Gardencackes.lv

@diana.gardencakes

Foto: Andrejs Nikiforovs

Klāt gada karstākais laiks, kurā laiskas pēcpusdienas uz balkona vai dārza ballītes draugu lokā noteikti vērts papildināt ar pašgatavotu saldējumu. Uzrunājām kūku guru Diānu Gobu no gardencakes.lv, un, izrādās, viņai ir varianti gan vegāniem, gan arī tiem, kuri negrib pārlieku cukurotu dzīvi.

Saruna ar ārsti, neiroloģi un kognitīvo zinātņu maģistri Sandru Vestermani par neiroloģiju, karjeras izvēli, mūsdienu cilvēka izaicinājumiem, trauksmi, sevis iepazīšanu un to, kā mūsdienu laikmetā rast mieru.

Savā ziņā es mazliet apskaužu angliski komunicējošo pasaules daļu, kur, rakstot vēstules, tik elementāri un nepiespiesti tiek lietota uzruna dear, latviski tas būtu: dārgais. Mēs, latvieši, to mēdzam aizstāt ar “mīļais/mīļā”, bet piekritīsiet, ne vienmēr, īpaši uzrunājot personiski nepazīstamus cilvēkus, tas izklausās dabiski.

Fotogrāfijā redzamais kungs ir Džordžs Alfrēds Bleirs jeb Banānu Džordžs. Tobrīd septiņdesmit trīs gadus vecs amerikāņu miljonārs. Ja domājat, ka viņš brauc ar slēpēm vai veika dēli, tad maldāties. Bleira kungs kā pārvietošanās (ja tā var izteikties) līdzekli izmanto savas plikās pēdas. 

Autors personīgi pazīst gan nu jau precēto pāri, gan lūgto draugu. Lai arī stāsta tēlu vārdi ir mainīti, iespējams, autors ir bijis pat līdzās šim draugam brīdī, kad tapis atbildes e-pasts uz ielūgumu. Iespējams, autors pats ir tas draugs brīdī, kad draudzene teica: “Man tam šobrīd nav laika. Varēsi atbildēt uz ielūgumu manā vietā?” Lai kā arī būtu, pēc autora domām, no šā stāsta var iemācīties trīs lietas.