Par to, kas būtisks šobrīd. Un par tēmām, kas nekad neiziet no galvas, sirds un modes.
Vienudien Facebook ieraugu šādu ierakstu (citēju pēc atmiņas): “Nopirku ballei jaunu kleitu. Ievilku vēderu, izgrozījos spoguļa priekšā un jutos tik apmierināta! Skaistule. Svinības bija lieliskas. Nupat apskatīju fotogrāfijas. Ieraudzīju sevi. Resna, veca, nesmuka govs.”
Zinu rakstītāju. Ne viņa resna, ne veca, ne nesmuka. Kur nu vēl govs. Taču paškritiska. Un ironiska. Ko var nojaust kaut vai no tā, ka šo te vispār publicēja.
Ko darīt Parīzē, ja jūsu rīcībā ir tikai puse brīvas dienas, bet visi obligātie tūristu objekti jau apskatīti vai neinteresē? Imperfekt šādā neapskaužamā situācijā izvēlējās doties uz Marē jeb Le Marais, kas kādreiz bija purvs, bet tagad viens no trendīgākajiem Parīzes rajoniem.
Man patīk mans dzīvoklis. Pašā pilsētas centrā. Mazs, kompakts, bet ar lielu skapi, glaunu vannas istabu un vienmēr ciemiņiem atvērtām durvīm. Pirms nedēļas pie manis atnāca draudzene, atnesa vīna pudeli un aizgāja pēc vieniem naktī. Vakar pa atvērtu logu ienāca zirneklis, neatnesa neko un tika izsviests ārā uzreiz. Šodien es nevienu negaidīju. Kaut kas atnāca pats.
Ir agrs pusdienlaiks. Lokālu Veldze pārpildījuši blakus esošo biroju pusdienotāji. Pie letes sēž divas divdesmitgadnieces. Stilīgas, tetovētām rokām, vasarīgās kleitas. Abas svaipo tinderi un dzer kafiju. “Paskaties uz šo,” viena saka. “Fui, es viņu ziņu.” Viņas svaipo kādu pusstundu, dodas uzpīpēt un atkal atgriežas pie bāra letes. Pēc četrdesmit minūtēm viena no viņām ir sarunājusi randiņu, bet otrai “beidzās vīrieši”.
Es ļoti mīlu latvieti kā konceptu. Un šad tad man patīk par to runāt. Latvieti kā konceptu no visām tā pusēm: šašlikiem, Dziesmu svētkiem, kūtrumu, saulgriežiem, Purvīti, antiņiem un tādā garā. Par visu no visām pusēm, arī neglītajām, un veselīgu skatu nopaijāt latvieša pašapziņu. Vienmēr piebilstot: bet tieši tāds tu man patīc, dziedošais, Ziedoni citējošais īgņa, periodiskais melanholiķi.
Pirmoreiz viņu sastapu pērnruden, kad kopā ar draugiem devāmies uz mākslas performanci Pedvālē. Kad iekāpu auto, mani iepazīstināja ar mazliet eksotiska izskata indiešu kungu, kurš, pavaicājis, ar ko nodarbojos es, teica, ka arī strādājot ar tekstiem. Drīz iznākšot kārtējā grāmata – no sanskrita tulkots senindiešu dzejas krājums.
Ja nu kāds vēl nav pamanījis, mums ir arī Imperfekt lietu veikals. Skaistākai dienai un labām sajūtām.
Lai viss par veikalu taptu skaidrāks, atbildam uz 5 populārākajiem jautājumiem, ko mums uzdod lasītāji.
Imperfekt krūze ar Elitas Patmalnieces dizainu iedvesmas pilniem vasaras brokastu rītiem un vakariem, kad nenāk miegs.
Dāvana sev. Vai labai draudzenei.
Cena: 12.38 eiro
Pestomaizītes un čia sēklu pudiņš ir divi brokastu ēdieni, kas a) mums Imperfekt ļoti garšo; b) nevar nesanākt; c)vienkāršāk jau vairs nav iespējams.
Ar Ingu nolēmām, ka šie trīs pārbaudītie komponenti būs labākā kombinācija, lai totāli neizgāztos TV zvaigžņu ampluā, kad pie mums ciemojās LNT brokastis (video šeit). Bet tālāk - pēc skatītāju pieprasījuma - arī receptes.
Seksa dzīves teorētiķi nākuši klajā ar dažiem jauniem atzinumiem, kuri, ja tā padomā, neko jaunu tomēr neatklāj, tikai akadēmiskā veidā apstiprina to, ko mēs jau tāpat zinājām. Varbūt vienīgi mums nebija ienācis prātā, ka…
Imperfekt grāmatžurnāls no jūlija nopērkams arī Narvesen kioskos un RIMI veikalos.
Vasarās, ejot vai braucot ciemos pie draudzenes, reizēm gribas paķer līdzi kādu nelielu dāvaniņu vai ciemakukuli. Vienkārši tāpat, lai iepriecinātu.
Protams, vienmēr var nopirkt Ķīnā ražotu lielveikala štruntiņu ar vāji izprotamu funkcionālo pielietojumu, bet varbūt tā tomēr nav pati spožākā ideja. Jo mazu štruntiņu pilna pasaule. Imperfekt pilnīgi noteikti nepretendē uz Nobela prēmiju dāvanu izvēlē. Taču varbūt noder mūsu pašu pārbaudītas 5 idejas nelielām dāvanām draudzenei.
Es uzaugu piecu bērnu ģimenē. Joprojām, kad kādam saku, ka man ir trīs māsas un viens brālis, cilvēki iepleš acis. Laikam mūsdienās vairs nav stilīgi veidot tik lielas ģimenes. Bet es varu teikt tikai vienu: ģimene ir mana vislielākā vērtība! To atbalstu, sapratni, rūpes var iemācīties tikai lielās ģimenēs, kur katra konfekte ir jādala "uz galviņām", jo visiem atļauties nopirkt nevar.
„Es mīlu vīnu. Mīlu visu, kas saistīts ar un ap vīnu. Mīlu gan teoriju, gan praksi. Nemīlu snobismu. Zini, kādas izskatās īsta vīndara rokas? Saules aprautas, vīnogulāju nobrāztas, vienmēr zilimelniem nagiem – vīndarīšana tajās ir tā ieēdusies, ka nevar noberzt nost pat ar pasaulē labāko traipu tīrītāju. Rokas ir skaistas, bet tādās rokās nav nekā no snobisma. Tā arī es uztveru vīnu. Man tas ir sabiedrotais. Sarunām, draugiem, ģimenei. Mazu un lielu mirkļu svinēšanai. Baudīšanai, ne dzeršanai.”
Uzkāpt. Esot jāiet gar jūru. Vienam vai organizētās ekspedīcijās. Tā, protams, ir lieliska pieredze, taču es šogad kāpšu kalnos. Ģeoloģijā nav tādu kritēriju, kas nosaka, no kāda augstuma sākas kalns, tāpēc arī mūsu dievzemītes paugurus ļauts lepni dēvēt par kalniem. Citas vasaras bija jāizpeldas desmit dažādos ezeros, šovasar būs kalni. Jo tā, pirmkārt, ir pavisam cita smarža – gan tā apkārtesošās dabas smarža (lielākā daļa Latvijas augstāko kalnu atrodas dabas liegumos vai aizsargājamo ainavu apvidos), gan smarža, ko, kāpjot un esot dabā, rada mans ķermenis.
Ar Gruziju pirmoreiz satikos pirms deviņiem gadiem, kad braucu ciemos pie sava drauga Levana, kurš kļuva par manu vīru. Es ieguvu arī draudzeni uz mūžu- bezgala skaisto kalnu, vīnogu un sirdssilto ļaužu zemi- Sakartvelo.
Latviešu meitene Londonas Sitijā. Ar Londonu savu dzīvi saistu jau 12 gadu. Anglijā nonācu vēl skolas laikā, jo jau toreiz zināju, ka ļoti vēlos studēt kādā no labākajām Eiropas universitātēm. Ģimenē izlēmām, ka vidusskolas pēdējos gadus man labāk mācīties Anglijā, lai vieglāk izturētu iestājpārbaudījumus prestižajā Varvikas Biznesa skolā (Warwick Business School University of Warwick).
Pirmā numura redaktores sleja. Augu ģimenē, kurā mani visi mīlēja. Kā nu katrs prata, jo biju pirmais bērns, kas pēc ilgāka laika ienāca šajā tik daudz pieredzējušajā un trakus laikus pārdzīvojušajā kompānijā.
Jauns sākums ir jānosvin! Mēs savā ballītē galdā likām un notestējām mūsu garšīgo lietu autores Līgas Ozolas Imperfekt svaigo kūku. Bez cepšanas. Bez miltiem. Droši var ēst arī svaigēdājas. Minimāla ietekme uz kleitas izmēru, maksimāla – uz garšas kārpiņām un laimes sajūtas hormoniem!
Šis nav par mani, šis ir dzīvē noskatīts stāsts. Šorīt man ir divi bērni un vīrs. Dzīvojam Pārdaugavā, dzīvoklī. Man aizvien ir pēcdzemdību atvaļinājums, jau sesto gadu pēc jaunākās meitas piedzimšanas. Vecākajai meitai šķiet šobrīd ir 14 gadi.
Saruna ar domātāju Pēteri Sproģi. Pirms daudziem gadiem draudzenes mudināta nolēmu apgūt Bībeles Alfa kursu. Netiku tālāk par trim nodarbībām, jo nespēju izturēt to sajūtu, ka, manuprāt, mani aicina nedomāt. Mācītājs bija jauns, simpātisks un mūsdienīgs, taču jebkāda diskusija šķita neiespējama.
Pēdējā laikā neparasti spilgti izjūtu dažādu dzīves mācību klātbūtni ikdienišķā tērgāšanā. Esmu vērojusi sievieti, kas runā par nesen apgūtām zinībām.
Brīžam šķiet, ka viņa ir visur. Trauku veikalos, mākslas salonos un galerijās. Kleitās, topos un tetovējumos, žurnālos, telvīzijas šovos un sociālajos tīklos. Un uz ielas, protams. Jo lielākoties iet kājām vai brauc ar riteni. Nepamanīt, ka pretī nāk Elita Patmalniece – mūsu popkultūras spilgtākā māksliniece, vienkārši nav iespējams.
Vasarā Viļņā koncertēs Queen un Adams Lamberts. Droši vien, ka koncerts būs izcili profesionāls. Un tomēr – man, tāpat, kā daudziem, Queen nomira reizē ar Frediju.
Domāju – kā gan šādu stāstu sāktu citas rakstītājas? Kāda romāna varone dienasgrāmatu sāktu ar bilanci. Lai iet!
