No studiju gadiem atmiņā spilgti iespiedusies kādas pasniedzējas frāze: “Nav stulbu jautājumu, bet ir stulbi tos neuzdot.” Pasaules izziņas, mācību un profesionālajā procesā sliecos piekrist šim principam, tomēr, kad runa ir par jautājumiem, kas attiecas uz vairāk vai mazāk privātām lietām, ir gan stulbi konteksti, gan gluži vienkārši patiesi stulbi jautājumi. Pēdējā kategorijā iekrīt “Ko tu darīsi ar saviem tetovējumiem vecumdienās?” vai “Kā tu zini, ka Zeme nav plakana?”.

Es neesmu Raimonds Tomsons. Ar to domājot, ka diezgan švaki orientējos vīnu pasaulē, ja salīdzinātu manas zināšanas ar profesionālu someljē. Zinu, ka vīniem ir krāsu atšķirības, atpazīstu pāris vīnogu šķirņu un eju ar līkumu visiem saldajiem vīniem (shoutouts visām paģiru reizēm studiju laikā no zirdziņa vīna). Taču bezalkoholisko vīnu pasaulē ir pavisam  citi noteikumi.

Cilvēki pieaug, ne tikai strādājot, maksājot rēķinus un veidojot ģimeni, bet arī tad, kad pa īstam iepazīst un pieņem sevi. Jo vairāk mēs centīsimies pretoties sev, jo vairāk tumsa liks par sevi manīt. 

Ko nozīmē būt ar sevi? Kas ir šī tumsa?

Klāt vasara, un daudzi skolēni un studenti ir kārtējos darba meklējumos. Ziniet, būt par viesmīli ir labākais, ko vasaras sezonā var vēlēties. 

Viesmīlis darbā – tā ir deja un teātra izrāde vienlaikus. Visas kafejnīcas, restorāna telpas un terase ir tava skatuve un deju grīda. Tu griezies virpulī starp viesiem, liec viņiem justies gaidītiem, smaidot un izstarojot nepārtrauktu pozitīvismu un saņemot siltumu arī pretī.

Katrs sevi cienošs latvietis zina, ka rudeni baudīt jābrauc uz Siguldu, bet vai zināt, kur jābrauc lūkoties vasaru? Tie, kas tagad skaļi sauc: “Uz jūru!”, neuzminēja, jo vasaru lūkoties jābrauc uz Sēliju, kas jūs pārsteigs ar saldējumu, kurš garšo ne sliktāk par itāļu gelato, svaigi gatavotiem makaroniem, vīnogu dārziem un pat alpakām, kas Andu kalnu vietā pastaigājas pa mūsu pašu pļavām.

Kā, kur un kāpēc gadās, ka mīlējamies zem klajas debess? Vai mums nebija citur, kur iet? Tā gribējās, ka nevarējām paciesties? Varbūt speciāli ieplānojām šo pasākumu, lai kaisle abiem norauj jumtu tur, kur jumta nemaz nav? Kādas debesis bija virs Zeldas pagājušajā tūkstošgadē un kādas – šajā? Vai divdesmitgadīgai mīlēties pie ezera ir tas pats, kas 50 gadu vecumā beidzot piepildīt sapni par seksu klusā meža ezeriņā tieši ūdenī? Zelda mazliet pastāstīs. Iespējams, kādu arī iedrošinās.

Aktrise, docente un runas pedogoģe Zane Daudziņa uz katru manu jautājumu atbild ar patiesu sirsnīgumu. Viņa ir īsta, patiesa un cilvēcīga. Pirms diviem gadiem I’mperfekt rudens numura intervijā Vilis Daudziņš Zani poētiski nodēvēja par savu dubultzvaigzni. Sarunas laikā es, šķiet, ieraudzīju, kāpēc.

Pat, ja perfekcionisms tomēr izrādītos kaut kāds iedzimtais grēks, man it kā negribētos neko tādu atkārtot. Tāpēc cenšos tikt ar savu iekšējo kritiķi (vai kritiķēm) galā. Jāatzīst, ar visai mainīgām sekmēm. Vienīgais, kas parasti strādā, ir vienkārši saņemties, riskēt un darīt. Jo ne jau velti mēdz teikt, ka labāk nožēlot izdarīto nekā to, ko neesi izdarījis.

Ir tādi Renāra Kaupera kvalitātes tipa cilvēki. Nezinu, kas tā ir par kvalitāti, bet Jānim tāda piemīt. Vēlāk mēs jau braucām ar riteņiem uz jūru peldēties, tad kopā cepām kanēļmaizītes. Viņā bija kaut kas ļoti pamatīgi patiess, un man patika, kā viņš mācēja kvalitatīvi baudīt mirkli. Es to nemācēju un joprojām nemāku. Skrienu pa pasauli kā fūrija un pukstu par to, ka neko nevaru pagūt. 

Tie bija mani piektie Dziesmu un deju svētki un šis koncerts no visiem svētkiem man atmiņā ir iespiedies vismīļāk. Atceros tirpiņas, kas skrēja, jūtot to nenormāli spēcīgo patriotismu, kuru, šķiet, varēja pat sataustīt. Jūtot to, ka mākam izkāpt no savām kastītēm un būt kopā netraucē ne tas, ka viens otru nepazīstam, ne lietus, kas nežēlo, ne gājienā noberztā kāja

Runājot par tik neviennozīmīgu tēmu kā dzimumu lomas, it īpaši latviešu valodā, kurā nav nekatrās dzimtes locījuma, mēs neizbēgami nonācām pie jautājuma, kā tad galu galā saukt drag māksliniekus. Neraugoties uz to, ar kādu seksualitāti un dzimumu sevi identificē konkrētais cilvēks, drag tēls parasti ir alter ego – atsevišķs personāžs, kurš ikreiz no jauna reanimējas, kad mākslinieks “iekāpj” savā dragampluā.

Tovakar ilgi domāju – par to, kā dzīve paiet. Un kā astoņi ar asti miljardi dvēseļu pavasari pēc pavasara skraida apkārt pa zemes virsu meklējot to vienu vienīgo otru pusīti, ar kuru sarīmēties kā podiņš ar vāciņu un dzīvot ilgi un laimīgi. Labi, atrēķinām tos, kuri misiju jau izpildījuši (mani tai skaitā) un ir pie vietas, bet – arī šādam sirdslietu komfortam ir kolorīta kalnā-augšā-no-kalna-lejā priekšvēsture, kas nav tikai rozēm kaisīta

Mēs visi piedzimstam radoši. Šī tik bieži daudzinātā frāze, iespējams, griež ausīs, tomēr der atcerēties, ka radošums arī pieaugušā cilvēkā nekad nav neatgriezeniski zudis. Tas vienkārši ir pamests novārtā.

Elizabete Gilberte grāmatā Lielā burvība uzsver, ka radošā dzīve nav veltīta tikai un vienīgi mākslai vai ar to saistītai profesijai. Tā ir dzīve, kurā noteicošais virzītājspēks ir interese, nevis bailes.

Cilvēka smadzenes ir interesants orgāns, kas joprojām nav devis zinātniekiem pilnu pielaidi saviem noslēpumiem. Tas ir pat mazliet smieklīgi – pētnieki izmanto savas smadzenes, lai pētītu smadzenes! 

Mamma studēja Medicīnas institūtā un jau tajos senajos laikos bija salasījusies visu ko par veselīgu uzturu un pareizu bērnu audzināšanu. Tāpēc man spieda dzert kaļķi un zivju eļļu, un es gandrīz vai līdz skolas vecumam nebiju pagaršojusi šokolādi. Bērnudārzā negāju un nezināju, ka “tas ir tikai pieaugušajiem” šajā gadījumā ir pilnīgs blefs.

Šoreiz saruna ar pašmāju sievišķīgākā zīmola Amoralle radītāju, dvēseli un vienkārši iedvesmojošu sievieti Inesi Ozolu. Par dzīves filozofiju, laimes definīciju un neredzamā aisberga spēcīgo daļu, kas slēpjas aiz trauslām mežģīnēm, zīda sapņiem un smaržīgām rožu ziedlapiņām.

Viens trakums, viens trakums ar cilvēci, kas notiek. To gan varu teikt, uzlūkojot pasauli no savas kanceles. Tas ir, dzīvojot pie Bosfora un vērojot, kā pa to turpu šurpu peld kuģi un kā no ziemeļiem Stambulai pārlido gājputni. Kad Facebook vietnē Latvijas draugi sāk ievietot bildes ar aizlidojošo putnu kāšiem, zinu, ka virs Turcijas tie parādīsies pēc trim četrām dienām.

Rakstu par putniem, bet domāju par cilvēkiem.

Kolekcionējot pieredzes ķieģelīšus vīna un ēdināšanas biznesā un tiem sasniedzot niķīga tīņa gadskaitli, ir nudien aizraujoši vērot īstermiņa un ilgtermiņa tendences. Protams, nelielai valstij ar tik īsu restorānu un ārā iešanas kultūru, kas būtiski korelē ar iedzīvotāju vispārējo labklājības līmeni, pašlaik ir grūti runāt par sasniegtu minētā kultūras aspekta briedumu, tomēr es vēlētos uzsvērt dažus interesantus novērojumus tā virzienā.