Par to, kas būtisks šobrīd. Un par tēmām, kas nekad neiziet no galvas, sirds un modes.
Senāk pēc pornogrāfijas bija jādodas uz preses kiosku vai intīmpreču veikalu, bet mūsdienās tā neierobežotā daudzumā pieejama internetā. Un tas neizbēgami ietekmē vīriešu attieksmi pret seksu un sievietēm.
Jaunāks mīļākais? Sarkana sporta mašīna? Vai tomēr labāk gads Tibetā un jauns šosejnieks? Pirms tradicionāli ārstēt pusmūža krīzi, varbūt vienkārši nogaidīt un tikai tad sākt rakstīt savu dzīvesstāstu no jauna.
Arvien vairāk tiek runāts, cik lielā strupceļā braucam, aizkrāmējot visu ar civilizācijas labumu kalniem. Ir svarīgi rimties šajā virpulī un sākt dzīvot dabai draudzīgāk. Tas nav tikai trends, un nav arī vienā dienā jākļūst par “eko šmeko zeroveisteri”. Ir daudz sīkumu, kas ne tikai pasaudzēs dabu, mūs it nemaz neapgrūtinot, bet arī atvieglos ikdienu. Dažādi mājošanas nieki, par kuriem varbūt vienkārši neaizdomājamies. Ar kaut ko ir jāsāk, un, kad būs tā foršā sajūta, ka dari labi, gribēsies turpināt.
Šeit pats mazumiņš, ar ko sākt, sperot mazus, tomēr nozīmīgus soļus pretim zaļākai mājošanai.
Ja meklējat atšķirīgus risinājumus komunikācijā, radošas idejas un profesionālu izpildījumu, iespējams, tieši I'mperfekt komanda kļūs par jūsu neperfekti perfekto sadarbības partneri.
Ja tev ir vēlme kādu izcilu karantīnas epizodi izlikt uz papīra, tad droši sūti to mums uz inga@imperfekt.com vai laura@imperfekt.com !
Labākos rakstus publicēsim www.imperfekt.com
Atruna “Man nav laika” šoreiz nav pieņemama.
"Kamēr pa mājām" iedvesmas kaudzīti sagatavojušas arī Inga, Kristīne, Linda un Katrīna.
Arī mēs šobrīd pa mājām, bet turpinām darboties un rakstīt. Te esam katrs sagatavojuši mazu #paliecmājās iedvesmas kaudzīti ar saviem favorītiem - filmām, grāmatām, aplikācijām, dalāmies ar to, ko paši apņemamies un tev iesakām pamēģināt.
Saistībā ar valstī noteikto ārkārtas stāvokli arī mēs uz laiku mainām savu ierasto darbības veidu.
ES ESMU LABA TIEŠI ŠĀDA
Mēs, I’mperfekt komanda, pēc 2019. gada vasaras nometnes meitenēm joprojām jūtamies pozitīvi uzlādētas un iedvesmotas, tāpēc nākamajā vasarā rīkosim nevis vienu, bet veselas trīs nometnes meitenēm!
Mēs nevaram atbildēt uz filozofisko jautājumu: kur paliek laiks (jo Ziemassvētki tiešām nav aiz kalniem), toties varam atbrīvot no jautājuma: ko lai dāvina?
Lai viss par veikalu taptu skaidrāks, atbildam uz 5 populārākajiem jautājumiem, ko mums uzdod lasītāji.
Lai ar drusku vieglāku soli iesoļotu šajā rudenī, gribējām padalīties ar šo to, ko var sadarīt arī drēgnajā laikā. Šos ieteikumus sarūpējis katrs imperfektietis pats par savu iestaigāto rudens taciņu, tāpēc varam garantēt, ka būs forši! Seko mums, un varbūt kaut kur starp kļavu lapām sasmaidīsimies.
Ārēji neuzkrītošs korekts un elegants – Imperfekt īpašais plānotājs, būs perfekts aksesuārs ikvienā lietišķās tikšanās reizē.
Gadu no gada mēs atgriežamies pie jautājuma: kas būs modē šajā sezonā? Šoreiz man ir viens lielisks paziņojums: modē ir tas, kas tev pašlaik ir mugurā.
Var jau būt, ka rudens ir drusku klusāks, mazliet paguris no vasaras nebeidzamajām dzīrēm un priekiem. Iespējams, klusībā gribas izlaist visādas viesos došanās un viesu uzņemšanas. Un tad klusumā paskatīties kādu vecu un drusku smeldzīgu filmu.
Ik gadu eksperti ar krāsu institūtu Pantone priekšgalā vienu no toņiem izsludina par “gada krāsu”. Šogad tā ir rozīgi oranžs korallis, kas tiek dēvēts par “dzīvo, dzīvīgo koralli”. Šī krāsa simbolizē vajadzību pēc optimisma un prieka.
Lasīju kādā IKEA pētījumā, ka sievietes mājas darbiem velta vidēji 26 stundas nedēļā. Mani novērojumi gan liecina, ka mājās tāpat ir hronisks bardaks — pucē, cik gribi. Un tad pēkšņi šajās svinamajās dienās piesakās ciemiņi: labākajā gadījumā draudzenes, sliktākajā – perfekto pīrāgu cepēja vīramāte. Ko darīt, ja negribas šausmīgi iespringt?
Tu jau zini: ir cilvēki, kuriem viegli atrast dāvanas un ir tādi, kur galvu izmežģīsi, domājot. Jo.. vai nu īsti nav skaidrs, kas viņiem patīk, vai arī viņiem jau it kā viss ir. Arī mums tā gadās. Taču, kā mēdz teikt, ir varianti. No sirds ceram, ka kāds trāpīs mērķī arī Tavam apdāvināmajam. Lai gan dāvanas, protams, nav galvenais Ziemassvētkos, tomēr patīkami, ja pašai prieks un arī otrs priecīgs.
Dizainpasaulei kādu brīdi atkal jauns favorīts – septiņdesmitie gadi. Un kā mēs visi labāk vai sliktāk atceramies, tā neatņemama sastāvdaļa bija makramē: pie sienas, ap puķu podiem, durvju ailēs, uz klubkrēsla un kur tik vēl ne. Labās ziņas ir tādas, ka makramē arī ir back! Turklāt, kā izrādās, pat gorillas mezglo savas mājas.
Zini to teicienu, ka optimistam glāze vienmēr būs pa pusei pilna, bet pesimistam – pa pusei tukša? Bet datorists vispār uz tumbočkas noliek divas glāzes ar ūdeni: ja nu naktī gribas padzerties un - ja negribas. Tie, protams, jociņi, bet cilvēki un lietas, kas mums apkārt, atstāj savu nospiedumu uz to, kā redzam un sajūtam pasauli. Savi īstie cilvēki katram jāmeklē pašam, taču lietas gan mēs varam piedāvāt. Tādēļ piedāvājam savu rudenīgo izlasi no mūsu interneta veikala plauktiem.
Tev šķiet, ka tavi bērni pārāk bieži vakariņās ēd cīsiņus un šķiedrvielas arī neuzņem pietiekamā daudzumā. Un sekmes vecākajam tādas, ka diez vai tiks 1. ģimnāzijā – ko tad nu darīs? Tev šķiet, ka tavās fotogrāfijās mūždien izlien kāda graujoša krunka vai nodevīga riepa ap vēderu. Mugura arī sakumpusi. Zini ko, bet vai tev nešķiet, ka vienkārši jātriec ratā savs perfekcionisms? Vai tieši tas nav pie vainas, ka visu laiku tā sirsnīgi bojā sev dzīvi bez iemesla? Mums, savukārt, šķiet, ka vasara ir labākais brīdis, kad triekt ratā Lielo P.
To PERFEKCIONISMU.
Vasaras rītiem ir tāda īpaša smarža, ko nesajauksi ne ar vienu citu: smaržo mazliet pēc rasas un solījuma, mazliet pēc vakardienas ballītes un dillēm. Un vienalga, vai sēdi uz jumta terases, lauku verandā vai uz guļamrajona balkona, skaistas lietas, kas tev apkārt, paspilgtina šo mirkli. Vai vismaz uzlabo garastāvokli, ja rīts gadījies drusku sērīgs, jo pat mūžīgās svara vērotājas gurķmaizīte uzreiz izskatās cerīgāka uz priecīga šķīvja.
Mums bija slow life (koncepcija, kas paredz dzīvošanu relaksētā tempā), hygge (dāņu versija par slow life) un lagom (zviedru versija par to pašu slow life un līdzsvaru), bet nu kārta pienākusi japāņiem ar viņu vabisabi (wabi sabi). Tā (jeb tas?) interjera un dizaina pasaulē atzīta par pēdējo gadu karstāko tendenci.
Gada laikā septiņas personas atvēra man savu māju un skapju durvis. Taču, kamēr es lūkojos šo kārtotkāro cilvēku zeķu atvilktnēs un vannasistabās, sāku apjēgt, ka īstā mājkārtošanas drāma norisinās citur, proti, sabiedrībā. Jo vairāk skapjos iekļuvu, jo izteiktāk pārliecinājos, ka “skeleti” nemaz nedzīvo, iestumti tumšākajos kaktos. Izziņas nolūkā nolēmu savu uzmanības starmeti, kas līdz tam bija izgaismojis mājas un mantas, pavērst pašmāju sabiedrības virzienā.
Kārtojot māju, sākumā sapratīsi, kādas drēbes tev patīk, bet ar laiku — kādas pieredzes, cilvēki un notikumi rada prieku.
Tu un tava jogas skolotāja internetā. Varbūt tieši tas tev patlaban ir vajadzīgs, lai izrādītu mīlestību pret sevi?. Mani sauc Elīna, un es esmu tā pati sieviete, kas nesen dalījās savā pieredzē par modes biznesa aizkulisēm. Nu jau kādu laiku baudu pilnīgi citādu dzīvesstilu, kas ir saistīts ar sevis izzināšanu un atklāšanu no jauna, izmantojot fiziskas aktivitātes. Ar to arī vēlos padalīties ar jums. Kas zina, varbūt kādai tas ir tieši laikā un aktuāli.
Lidmašīna nolaidās Lusakas lidostā apmēram divos naktī. Cerība, ka mani ar platu smaidu un plakātu sagaidīs brīvprātīgo darba organizators Pols noplaka brīdī, kad piefiksēju, ka visi pasažieri ir izklīduši un es jau četrdesmit minūtes stāvu lidostas vestibilā, kas vairāk atgādina lauku poliklīniku deviņdesmito gadu nokrāsās. Pols uz maniem telefona zvaniem neatbildēja.
Klāt pavasaris. Iespējams, tu mani atšķir nupat vēl svaigā martā, un zem džempera tikmēr metas zosāda. Maziem kūkumiem un mazām spalvām stāvus gaisā. Tad lidinās jau pirmās mušas, pret zodu atsizdamās.
Pavisam nesen I’mperfekt portālā izlasīju Jolantas rakstu par tsundoku. Japānā esot tāds apzīmējums grāmatu pirkšanas trakumam – tsundoku, kas apzīmē tādu kā nejauši izveidotu kolekciju, kas sastāv no grāmatām, kuras gribētos izlasīt. Gribu pastāstīt par savu pieredzi, kā izlasīt visas tās grāmatas, kuras plauktā gaida savu kārtu. Nevaru noliegt, ka arī man ir pietiekami daudz tādu grāmatu, kuras gribētos izlasīt, bet arī jaunās nepārstāj un nepārstāj pievienoties manai tsundoku kolekcijai.
Pieņemts uzskatīt, dzīvošana vienai nozīmē tikai pauzi starp attiecībām. Apmēram divdesmit gadu vecumā sieviete būs attiecībās, ap trīsdesmit noteikti jau dzīvos kopā ar kādu un plānos bērnus. Ja tas izdodas, vecāki un radinieki liek tevi mierā, bet draudzenes, kurām nav attiecību, uzskata tevi par attiecību guru. Kāds (vīrietis!) tevi ir izvēlējies un grib ar tevi dalīt dzīvi. Bet vai būšana attiecībās tiek vērtēta augstāk par emocionālo un finansiālo labklājību? Kad sieviešu žurnālos tiek intervētas sievietes, kuras savā dzīvē kaut ko sasniegušas, netiek piemirsts jautājums arī par to, vai viņas vēlas un meklē attiecības. Bet kā būtu, ja pastāvētu iespēja nemeklēt kopdzīvi? Varbūt aplami pieņemam, ka visas sievietes, kuras dzīvo vienas, meklē attiecības un kādu, ar kuru dzīvot kopā.
Nopietni! Un, nē, tas nav tā, kā jūs tagad padomājāt – nošņurkušās, ar līkām kājām, kuras ņemt līdzi uz zaļumballi, lai nenosmeļ testosteronu; svarcēlājas rokkoncertiem, lai rūdītāko fanu rindās izsistu septiņus soļus svaiga gaisa; atturībnieces tālākiem izbraukumiem ar alkoholisku iznākumu, lai mājās pārrastos, pa ceļam saldi izgulējusies, nevis aizmigusi, turklāt vēl plastmasas maisiņā.
Me Too kampaņa un ziņas, ka kārtējais ietekmīgais vīrs zaudējis darbu un gadiem veidoto karjeru seksa skandāla dēļ, likušas daudziem vīriešiem pārskatīt savu izturēšanos un attieksmi pret sievietēm. Kā atšķirt nevainīgu flirtu no seksuālas uzmākšanās? Un vai tiešām tās ir beigas dienesta romāniem?
Arvien biežāk sevi pieķeru pie domas, ka negribu dzirdēt runājam ne citus (tas uz vecumu droši vien daudziem), ne arī sevi.
Ģenerāltīrīšana nav praktiska, bet gan smalki psiholoģiska padarīšana. Arī tad, ja jātīra citu krājumi.
“Es varētu atbraukt un pagatavot tev kartupeļu pankūkas ar sēņu mērci. Kā latvieši saka, paļčiki abļižeš,” viņš man izteikti pozitīvā manierē raksta mesindžerī karantīnas piektajā vakarā. Vispār šis ir kaut kāds bijušo attiecību sasaukšanās laiks, jo ne gaidīti, ne aicināti zilajos ekrānos uzrodas arī tie, kuri iepriekš skandināja, ka nekādām nopietnām attiecībām nav gatavi. Bet tagad, sajutuši pakausī elsojam pasaules galu, piedāvā kopā klapēt karbonādes, spēlēt galda spēles vai kratīt sirdis videozvanos. Lieliski! Vismaz kādam es atrodos Līdz nāve jūs šķirs listē. Ja nevar demonstratīvi aizcirst durvis, tad mūsdienās var demonstratīvi aizcirst datoru. Nu, negribu es tavas pankūkas un sēņu mērci, jidritvai kociņ!
Precējies. Ir bērni – grūti atrast cilvēku, kurš nav dzirdējis par šo ASV komēdijseriālu. Es to skatījos pavisam maza bērna vecumā, taču labi atceros, cik ļoti man šis seriāls nepatika. Šķiet, es jau toreiz zināju, ka ģimenes veidošana ļoti, ļoti ilgi neietilps manos plānos.
Stāvu pie virtuves galda. Griežu sīpolus. Kož. Acīs asaras. Bet griežu tālāk. Pusdienas taču jātaisa. Stulbie sīpoli! Kož arvien vairāk. Acis slapjas. Un nupat jau arī nodevīgais kamols sariešas kaklā. Diena pirms dienas, kad mans dēls kāps lidmašīnā, lai dotos uz Dāniju. Studēt. “Artūr, samīļo mammu! Viņai tagad tā būs kādu laiku,” klusi smaidot, saka mans dzīvesbiedrs. Dēls paskatās uz mani ar TO skatienu, kur neliela rezignācija no sērijas “Nu, ko tu tā” jaucas ar mīļu “Viss taču ir labi”. Patiesībā viss ir lieliski. Mans foršais, lielais dēls dodas savā lielajā dzīvē. Bet, vai, cik tas ir grūti! Ar prātu saproti, ka tā jābūt, bet ar sirdi... Stulbie sīpoli!
Pirms gadiem padsmit, kad dzirdēju kādu runājam par psihoterapeita apmeklēšanu, nodomāju – tā laikam tagad tāda modes lieta, visi skrien uz terapiju. Nepagāja ne daži gadi, kad arī pati uzsāku psihoterapijas kursu pie psihoterapeites, kuru pēc astoņu gadu emocionāliem kritumiem un kāpumiem esmu noslēgusi. Ieguvusi zināšanas par sevi, izanalizējusi visu savu bērnību, vecākus, vecvecākus, visus pārējos radus un draugus, pēc tam arī apprecēto vīru un piedzimušos bērnus, gribu padalīties tajā, par ko, manuprāt, cilvēki joprojām runā nelabprāt. Par negaidītajām emocijām – panikas lēkmēm un ķermeniskajām reakcijām to laikā.
Mēs, Dana un Irbe, iepazināmies modeļu skolā. Tolaik, padsmit gados, abas bijām ļoti līdzīga auguma – garas, kalsnas, ar potenciālu kļūt par profesionālām mēles defilētājām. Tomēr liktenis bija lēmis citādi, un 12 gadu ilgo modeles karjeru izdzīvoja tikai viena no mums. Vēlākos gados satiekoties un atklājot kopīgu kaismi pret apakšveļas radīšanu, nolēmām, ka mūsu darinājumi būs brīvi valkājami un pielāgojami, bet vizuālajos materiālos prezentēsim dažādas ķermeņa formas. (...) Izrādījās, ka arī liberālajā 21. gadsimta Latvijā vīrietis joprojām var būt par tievu un garmatainu, bet dāma – resna un kārna vienlaikus.
Reiz sensenos laikos kādā Ziemassvētku vakarā nonācu radu pulkā, kurā gada dāvanu un dzejoļu rituālam bija izdomāta alternatīva. Dāvanas visiem bija jāgādā kā parasti, pat vairākas. Taču tās visas tika pakļautas, pēc manām domām, šausminošam Lasvegasas azartspēļu virpulim.
Nezinu, vai pērn pamanījāt vairākos interneta medijos pārpublicēto no krievu valodas tulkoto bloga ierakstu ar moralizējošo virsrakstu “Sieviešu paaudze ar izkropļotām vērtībām”? Visticamāk, es pati to neievērotu, ja vien ar saiti uz to nebūtu dalījušies tik daudzi. Tātad kaut kas tajā visā apcerējumā par sievietēm, kurām karjera rūp vairāk par visu pārējo, spēja uzrunāt. Es to gribētu saukt par dziļi iesakņojušos mītu.
Parādiet man cilvēku, kurš nezina, kas ir Baiba Sipeniece-Gavare? Harismātiska, patiesa sieviete ar spēcīgu viedokli, balsi un iedvesmojošu enerģiju. Bet mēs nerunāsim par to, kā viņa par tādu kļuva, jo, kā pati smejoties saka, “man nav jēgas melot, par mani visu tāpat var atrast guglē”. Tāpēc šoreiz saruna par internetu, dzīves ritmu, tehnoloģijām, jūtūberiem, ietekmeļiem, aifoniem, pusaudžiem un dzīvi vispār.
Es esmu vīrietis, un man nepatīk dejot. Tomēr reizēm es mēdzu to darīt, jo šķiet, ka tā ir jādara. Agrāk dejošana notika mājas ballītēs, pēc tam nāca Vecrīga un dejošana klubos, bet tagad pienākusi kārta dejošanai saviesīgos pasākumos – kāzās un apaļās jubilejās.
Atlaižu kodu saņemsi e-pastā.
