Mūsu gudrie senči teikuši: bailēm lielas acis. Ir jau arī. Dažkārt tik lielas, ka vai nu. Tās ir bailes, kas atņem līdzsvaru un iegāž ūdenī. Bailes paralizē domāšanu un padara vāju. Bailes neļauj piedzīvot daudz interesantu lietu, bailes aptur un attur, neļaujot iet turp, kur tik ļoti gribas. Bailes ierobežo un iesprosto. Kā teica Kriss Valatons vienā no mūsu intervijām, bezbailīgu cilvēku vispār nav. Visi baidās. Tikai vieni bailes pārvar, bet citi ļauj tām regulēt dzīvi.

Mūsu satikšanās bija kā milzīga emociju eksplozija, kā stāsts no banālākajiem romantiskajiem romāniem.

Esmu astoņdesmit sestā gada bērns. Uzaugu bez pamperiem un veļas mašīnām. Valkāju humpalu drēbes. Piemājas veikalā varēju našķēties tikai ar divu veidu saldējumiem – plombīra vai šokolādes, un, protams, tas neaizmirstamais, leģendārais apaļais papīra gabaliņš, kas bija rūpīgi jānoplēš, lai sāktu mieloties.

Mēs Tev piedāvājam pastāvīgu darbu mazā un draudzīgā kolektīvā, adekvātu atalgojumu, sociālās garantijas, iespēju realizēt savas idejas un darba laikā satikt daudz interesantu cilvēku.

Ja gribi būt kopā ar mums, sūti CV un motivācijas vēstuli uz hello@imperfekt.com

Bija viena no šīs vasaras karstākajām dienām. Pie vārtiņiem piestāja taksometrs, un no tā izkāpa jauna sieviete ar čemodānu. Viņa neslēpa, ka ir stipri samulsusi, un arī es cīnījos ar grūti izprotamām izjūtām. Nebiju domājusi, ka mēs vēl kādreiz satiksimies. Savulaik viņa bija man tuva, un tā bija šķiršanās, kas stipri sāpēja.