Mūsu gudrie senči teikuši: bailēm lielas acis. Ir jau arī. Dažkārt tik lielas, ka vai nu. Tās ir bailes, kas atņem līdzsvaru un iegāž ūdenī. Bailes paralizē domāšanu un padara vāju. Bailes neļauj piedzīvot daudz interesantu lietu, bailes aptur un attur, neļaujot iet turp, kur tik ļoti gribas. Bailes ierobežo un iesprosto. Kā teica Kriss Valatons vienā no mūsu intervijām, bezbailīgu cilvēku vispār nav. Visi baidās. Tikai vieni bailes pārvar, bet citi ļauj tām regulēt dzīvi.

Saskaņā ar tradicionālo ģimenes modeli naudas pelnīšana ir galvenokārt vīrieša atbildība, taču mūsdienu ekonomikā arvien vairāk ir ģimeņu, kurās sieviete pelna vairāk (dažkārt pat krietni vairāk) nekā vīrietis. Un abiem ir vajadzīgas pamatīgas diplomāta iemaņas, lai šī kutelīgā situācija nenovestu pie attiecību kraha.

Par sociālajiem tīkliem runā daudz un dikti. Tā saucamās vecās skolas pārstāvji izsaka nopietnas bažas: ko tad nu, jaunatne jau savos telefonos tik ļoti ieurbusies, ka pasauli neredz.

“Būsi darbā? Man tev kaut kas jāizstāsta!” ar kādām desmit izsaukuma zīmēm beigās Krista rakstīja man ziņu visai agrā otrdienas rītā. Ierados pēcpusdienā. Viņas acis mirdzēja. Bija noticis TAS.

Pirmo reizi viņu sastapu, kad man bija, šķiet, divdesmit divi vai trīs gadi. Un tas iespaids bijis tik spilgts, ka pat tagad, pēc tik daudziem gadiem pirmo reizi ienākot šajās mājās un sēžot krēslainajā, vīteņ­augu noēnotajā viesistabā, kas todien ir mazs glābiņš no ārā valdošās svelmes, ­aizvien redzu tieši to sievieti. Efektīgu, rūpīgi safrizētu glītu blondīni ar spilgti ieēnotām, ļoti vērīgām un vērtējošām acīm. Vienmēr ieturētā, elegantā kostīmā. Tā laika progresīvākā lielā laikraksta galveno redaktori. Ļoti ietekmīgu un stingru. Nokļūt praksē vai ārštatā pie viņas bija katra žurnālistikas studenta sapnis, kuru realizēt ­nebija vienkārši. Bet šodien es uzzinu, piemēram, to, ka toreiz, lai cik izslavēti stingra priekšniece, dziedējusi savu mīlas likstu pārņemto darbinieču sirdis, izliekot kārtis.